Zelta bulla (1356)

Vikipēdijas lapa

Zelta bulla (1356) ir Svētās Romas impērijas parlamenta un imperatora Kārļa IV izdots likums, kas daļēji bija spēkā līdz pat impērijas pastāvēšanas beigām 1806. gadā. Likuma galvenais mērķis bija noteikt kārtību, kādā septiņi kūrfirsti ievēl Romiešu karali, kas bija priekšnosacījums kļūšanai par imperatoru. Bulla noteica septiņus kūrfirstus, trīs no kuriem nāca no augstākās garīdzniecības (Maincas, Ķelnes un Trīres arhibīskapi), bet četri bija valdnieki (Bohēmijas karalis, Reinas pfalcgrāfs, Saksijas-Virtembergas hercogs un Brandenburgas markgrāfs). Bulla noteica, ka karaļa ievēlēšanai pietiek ar četrām balsīm (tā novēršot iepriekšējo šķelšanos un vairāku troņa kandidātu ievēlēšanu). Kūrfirstu zemes arī bija aizliegts sadalīt mantinieku starpā, lai nodrošinātu, ka to skaits nemainās.