Kārlis IV Luksemburgs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Kārlis IV
Karel IV. (čehu)
Karl IV. (vācu)
Charles IV-John Ocko votive picture-fragment.jpg
Kārlis IV
Romiešu karalis
Amatā
1346. gada 11. jūlijā — 1378. gada 29. novembrī
(kronēts 1346. gada 26. novembrī Bonnā)
Priekštecis Ludvigs Bavārietis
Pēctecis Vāclavs Luksemburgs
Bohēmijas karalis, Luksemburgas grāfs
Amatā
1346. gada 26. augustā — 1378. gada 29. novembrī
(kronēts 1347. gada 2. septembrī Prāgā)
Priekštecis Jans Aklais
Pēctecis Vāclavs Luksemburgs
Itālijas karalis
Amatā
1355. gada 6. janvārī — 1378. gada 29. novembrī
(kronēts 1355. gada 6. janvārī Milānā)
Priekštecis Ludvigs Bavārietis
Pēctecis Sigismunds Luksemburgs
Svētās Romas impērijas imperators
Amatā
1355. gada 5. aprīlī — 1378. gada 29. novembrī
(kronēts 1355. gada 5. aprīlī Romā)
Priekštecis Ludvigs Bavārietis
Pēctecis Sigismunds Luksemburgs

Dzimšanas dati 1316. gada 14. maijā
Prāga, Bohēmijas karaliste
(tagad Karogs: Čehija Čehija)
Miršanas dati 1378. gada 29. novembrī
Prāga, Bohēmijas karaliste
(tagad Karogs: Čehija Čehija)
Apglabāts Sv. Vita katedrāle, Prāga, Karogs: Čehija Čehija
Dinastija Luksemburgu dinastija
Tēvs Jans Aklais
Māte Bohēmijas Elizabete, Pršemislīdu dinastija
Dzīvesbiedrs(-e) Blanka Valuā, Valuā dinastija
Bavārijas Anna, Vitelbahu dinastija
Šveidnicas Anna, Pjastu dinastija
Pomerānijas Elizabete, Grifinu dinastija
Bērni 13 bērni, to skaitā Vāclavs Luksemburgs, Bohēmijas Anne, Sigismunds Luksemburgs
Reliģija katolisms

Kārlis IV (čehu: Karel IV., vācu: Karl IV., latīņu: Carolus IV; dzimis 1316. gada 14. maijā, miris 1378. gada 29. novembrī) bija Luksemburgu dinastijas Svētās Romas impērijas imperators no 1355. gada līdz savai nāvei. Bija arī Bohēmijas, Vācijas un Itālijas karalis. Kārļa IV laikā par vienu no lielākajām pilsētām Eiropā izvirzījās imperatora dzimtā Prāga. Kārļa valdīšana tiek uzskatīta par viduslaiku Bohēmijas karalistes "zelta laikmetu".

Kārļa IV tēvs bija Bohēmijas karalis Jans Luksemburgs, kurš 1346. gada 26. augustā krita Kresī kaujā (pats Kārlis kaujā tika ievainots). Piedzimstot Kārlim tika dots vārds Vāclavs (čehu: Václav), tomēr tas tika nomainīts konfirmācijā, kad Kārlis uzturējās Francijā, sava tēvoča Šarla IV galmā. Francijā ieguva labu izglītību un dzīves laikā brīvi runāja piecās (latīņu, čehu, franču, vācu un itāļu) valodās. Sakarā ar biežo tēva prombūtni, no 1333. gada faktiski valdīja Bohēmijā.

Imperators Ludvigs IV Bavārietis pēc 1344. gada saskārās ar jaunu troņa pretendentu - Kārli Luksemburgu, Morāvijas markgrāfu, kurš bija uzaudzis Francijas galmā un kuru atbalstīja pāvests Klements VI. Elektori bija neapmierināti ar Ludviga valdīšanu un Luksemburgu atbalstītāji pieprasīja jaunas karaļa vēlēšanas. Ludviga pēdējo aizstāvi, Maincas arhibīskapu Heinrihu 1346. gada aprīlī pāvests atcēla no amata, ieceļot sev uzticīgu kandidātu. 1346. gada 11. jūlijā Kārli Luksemburgu par Romiešu karali ievēlēja trīs garīdzniecību pārstāvošie elektori, Bohēmijas karalis un Saksijas hercogs, diviem Vitelsbahu elektoriem nepiedaloties. Tā kā Ķelnes pilsēta turpināja atbalstīt Ludvigu, Kārļa IV kronēšanu Ķelnes arhibīskaps 26. novembrī veica Bonnā. Kārļa IV stāvokli uzreiz pēc ievēlēšanas negatīvi ietekmēja Kresī kauja pret angļiem. Kaujā franči cieta sakāvi, krita Kārļa IV tēvs, un viņš pats bija ievainots. Pēc kaujas viņš devās kronēties uz Bonnu, no kurienes bēga uz Prāgu un pēc tam uz Tiroli. 1347. gada 11. oktobrī Ludvigs IV mira lāču medību laikā, tā atrisinot konfliktu. Vitelsbahu pārstāvji 1349. gada 30. janvārī par karali ievēlēja Tīringenes grāfu Švarcburgas Ginteru. Šajā laikā Kārlis IV jau bija nostiprinājies politiski un militāri. Viņš sakāva Ginteru un atzina Ludviga IV dēlu tiesības uz Tiroli un Brandenburgu, tā nostiprinoties tronī. 1349. gada jūlijā Kārli atkārtoti kronēja Āhenē.[1]

Savas valdīšanas laikā Kārlis devās kronēties par imperatoru uz Itāliju, vairākas reizes tur atgriezās un mēģināja pārliecināt pāvestu atgriezties no Aviņonas Romā. 1356. gadā izdeva Zelta bullu, kurā centās nostiprināt karaļa ievēlēšanas kārtību, lai izvairītos no tradicionālās nestabilitātes. 1368. gadā, Kārlim atrodoties Itālijā, sākās Ungārijas un Polijas karaļu sazvērestība kopā ar Bavārijas Vitelsbahiem, kas lika imperatoram atgriezties mājās un sakaut savus pretiniekus. Kārlim IV arī izdevās panākt sava dēla Vāclava ievēlēšanu par Romiešu karali. Lai arī Kārļa paša izsludinātajā Zelta bullā bija noteikts, ka pāvestam vairs nav ietekmes uz karaļa vēlēšanām, viņš 1376. gadā lūdza pāvesta Gregora XI atbalstu Vāclava ievēlēšanai. Kārlim mirstot 1378. gada 29. novembrī, vara, kā plānots, pārgāja Vāclava rokās, kurš gan nekļuva par imperatoru.[2]

Kārļa vārdā ir nosaukta viņa 1347. gadā dibinātā Kārļa Universitāte Prāgā - vecākā Centrāleiropā, kā arī Kārļa tilts un Kārļa laukums Prāgā. Kārļa IV laikā tika uzcelta liela daļa no Sv. Vita katedrāles un Prāgas pils.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviski
  • Františeks Kožīks, Čehijas karaļa un Romas ķeizara Kārļa IV dzīves un valdīšanas hronika, Liesma, 1987, No čehu val. tulk. Jānis Krastiņš

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Luksemburgu dinastijas valdnieks Arms of the Count of Luxembourg.svg
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Ludvigs Bavārietis
Romiešu karalis
13461378
Pēctecis:
Vāclavs Luksemburgs
Priekštecis:
Jans Aklais
Bohēmijas karalis un
Luksemburgas grāfs

13461378
Pēctecis:
Vāclavs Luksemburgs
Priekštecis:
Ludvigs Bavārietis
Svētās Romas impērijas imperators un
Itālijas karalis

13551378
Pēctecis:
Sigismunds Luksemburgs