Zobu implants
Zobu implants (pazīstams arī kā endosālais implants) ir ķirurģiska sastāvdaļa, kas saskaras ar žokļa vai galvaskausa kaulu, lai atbalstītu zobu protēzi, piemēram, kroni, tiltu, protēzi vai sejas protēzi, vai darbotos kā ortodontiskais enkurs. Mūsdienu zobu implantu pamatā ir bioloģisks process, ko sauc par osteointegrāciju, kurā tādi materiāli kā titāns vai cirkonijs veido ciešu saiti ar kaulu. Implanta stiprinājumu vispirms ievieto tā, lai tas varētu osteointegrēties, pēc tam tiek pievienota zobu protēze. Osteointegrācijai ir nepieciešams mainīgs dziedināšanas laiks, pirms implantam tiek piestiprināta zobu protēze (zobs, tilts vai protēze), vai arī tiek ievietots abatments, kas noturēs zobu protēzi vai kroni.
Implantu panākumi vai neveiksme ir atkarīgi no personas veselības, medikamentiem, kas ietekmē osteointegrācijas iespējas, un mutes audu veselības. Tiek novērtēts arī slodzes apjoms, kas tiks uzlikts implantam un armatūrai normālas darbības laikā. Implantu novietojuma un skaita plānošana ir atslēga protēzes ilgtermiņa veselībai, jo košļāšanas laikā radītie biomehāniskie spēki var būt nozīmīgi. Implantu novietojumu nosaka blakus esošo zobu novietojums un leņķis, laboratorijas simulācijas vai datortomogrāfija ar CAD/CAM simulācijām un ķirurģiskās vadotnes, ko sauc par stentiem. Osteointegrēto zobu implantu ilgtermiņa panākumu priekšnoteikumi ir veseli kauli un smaganas. Tā kā abi var atrofēties pēc zoba ekstrakcijas, dažreiz ir nepieciešamas pirmsprotezēšanas procedūras, piemēram, sinusa pacelšana vai smaganu transplantācija, lai atjaunotu ideālu kaulu un smaganu.
Galīgā protēze var būt gan tāda, ka cilvēks nevar izņemt protēzi vai zobus no mutes, gan arī tāda, kur var izņemt protēzi. Katrā gadījumā implanta stiprinājumam ir piestiprināts abatments. Vietās, kur protēze ir fiksēta, kronis, tilts vai protēze tiek piestiprināta pie abatmenta vai nu ar atsperes skrūvēm, vai ar zobu cementu. Ja protēze ir noņemama, protēzē tiek ievietots atbilstošs adapteris, lai abas daļas varētu nostiprināt kopā.
Ar implantu terapiju saistītie riski un komplikācijas ir sadalītas tādos, kas rodas operācijas laikā (piemēram, pārmērīga asiņošana vai nervu traumas), tajos, kas rodas pirmajos sešos mēnešos (piemēram, infekcija un kaulu integrācijas nespēja) un tajos, kas rodas ilgstoši (piemēram, periimplantīts un mehāniskas kļūmes). Veselu audu klātbūtnē labi integrētam implantam ar atbilstošām biomehāniskām slodzēm var būt vairāk nekā 5 gadu izdzīvošanas rādītāji no 93 līdz 98 procentiem un 10 līdz 15 gadu mūža ilgums protēžu zobiem. Ilgtermiņa pētījumi liecina, ka 16 līdz 20 gadu panākumi (implanti izdzīvo bez komplikācijām vai pārskatīšanas) ir no 52% līdz 76%, un komplikācijas rodas līdz 48% gadījumu.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Zobu implants.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)