Zviedru Pomerānija
Zviedru Pomerānija (vācu: Schwedisch-Pommern, zviedru: Svenska Pommern; 1648—1815) ir literatūrā pieņemts apzīmējums Zviedrijas aizjūras provincei Pomerānijas rietumu daļā, kas nonāca tās valdījumā 1648. gadā pēc Trīsdesmitgadu kara. Teritorijā ietilpa daļa no tagadējās Mēklenburgas-Priekšpomerānijas (Priekšpomerānijas-Rīgenes apriņķis, Priekšpomerānijas-Greifsvaldes apriņķis). Galvaspilsēta bija Štetīne (1630—1720), pēc tam Greifsvalde (1720—1814). Galvenais cietoksnis bija Štrālzunde, augstākā tiesa atradās Vismārā.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Trīsdesmitgadu kara laikā 1630. gadā Zviedrijas ķēniņš Gustavs II Ādolfs noslēdza militāro aliansi ar pēdējo Pomerānijas hercogu Bogislavu XIV, zviedru karaspēks okupēja Rīgenes salu un Ūzedomas salu, bet 1631. gadā visu Pomerānijas hercogisti. Pēc hercoga Bogislava XIV nāves Zviedrijas ķēniņš piesavinājās Pomerānijas hercoga titulu un 1638. gadā iecēla Juhanu Banēru par Pomerānijas ģenerālgubernatoru. Pēc Vestfālenes miera līguma Pomerānijas hercogisti sadalīja divās daļās: Zviedrija ieguva visu Priekšpomerāniju, Rīgenes salu un Oderas grīvu, bet Brandenburga-Prūsija visu Aizpomerāniju (daļas no tagadējām Rietumpomožes un Pomožes vojevodistēm) uz austrumiem no Oderas upes. Pēc Zviedrijas-Brandenburgas kara (1674—1679) un Lielā Ziemeļu kara daļa no Zviedru Pomerānijas uz dienvidiem no Pēnes upes (Peene) nokļuva Brandenburgas-Prūsijas pārvaldībā. Napoleona karu laikā 1806. gadā Greifsvaldes landtāgs nolēma ciešāk integrēt provinci Zviedrijas ķēniņvalstī, ieviest Zviedrijas satversmi un atcelt dzimtbūšanu. Pēc Vīnes kongresa lēmuma Prūsija 1815. gada oktobrī to iekļāva Pomerānijas provinces sastāvā.
Ģenerālgubernatoru saraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Stens Svantesons Bīlke (Bielke, 1633—1638)
- Juhans Banērs (Banér, 1638—1641)
- Lenarts Torstensons (1641—1648)
- Kārlis Gustavs Vrangelis (1648—1652)
- Aksels Lilijs (Lillie, 1652—1654)
- Arvīds Vitenbergs, (Wittenberg, 1655—1656)
- Kārlis Gustavs Vrangelis (1656—1676)
- Oto Vilhelms Kēnigsmarks (Königsmarck, 1679—1687)
- Nils Bīlke (Bielke, 1687—1698)
- Jirgens Melīns (Mellin, 1698—1711)
- Morics Velings (Vellingk, 1711—1713)
- Johans Augusts Meijerfelds (Meijerfeldt, 1713—1747)
- Francis Joahims fon Dēvics (von Dewitz, 1715—1719) Dānijas okupācijas laikā
- Jobsts fon Šoltens (von Scholten, 1719—1721) Dānijas okupācijas laikā
- Akselis fon Lēvens (von Löwen, 1748—1767)
- Hanss Henriks fon Līvens (von Liewen, 1767—1772)
- Fredriks Kārlis Sinklērs (Sinclair, 1772—1776)
- Fredriks Vilhelms fon Hesenšteins (von Hessenstein, 1776—1791)
- Ēriks Rūts (Ruuth, 1792—1795)
- Filips Jūlijs Bernhards fon Platens (von Platen, 1796—1800)
- Hanss Henriks fon Esens (von Essen, 1800—1812)
- Gijoms Bruns (Guillaume Marie-Anne Brune, 1807), Gabriels Žans Žozefs Molitors (1807), Žaks Lazars de Savatjē de Kandrā (de Savattier de Candras, 1807—1808) Francijas pirmās okupācijas laikā
- Žozefs Morands (1812—1813) Francijas otrās okupācijas laikā
- Johans Augusts Zandelss (Sandels, 1812—1815) provinces vietvaldis
- Vilhelms Malte cu Putbuss (zu Putbus, 1815) provinces vietvaldis[1]
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Andreas Önnerfors. Svenska Pommern: kulturmöten och identifikation 1720—1815. Lund, 2003. Doktora disertācija (PDF) (zviedriski)
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Petrick, Fritz (redaktors). Rügens Schwedenzeit 1648—1815. Rügens Geschichte von den Anfängen bis zur Gegenwart in fünf Teilen (German) 3. Putbus : Rügendruck, 2009. 18. lpp. ISBN 978-3-9808999-6-3.