Vācu valoda

Vācu valoda (Deutsch)
Izruna:	IPA: [dɔɪ̯tʃ]
Valodu lieto:	Vācija, Austrija, Šveice, Lihtenšteina, Luksemburga, daļēji Beļģija un Itālija
Reģions:	Viduseiropa, Rietumeiropa
Runātāju skaits:	Dzimtā valoda: ap 105 milj. Svešvaloda: ap 80 milj.
Reitings:	10
Valodu saime:	Indoeiropiešu  Ģermāņu   Rietumģermāņu    Vācu valoda
Rakstība:	Latīņu alfabēts (vācu ortogrāfija)
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda:	Austrija Beļģija Bolcāno, Itālija Vācija Lihtenšteina Luksemburga Šveice Eiropas Savienība (oficiālā un darba valoda) Oficiāls statuss arī: Krahule/Blaufusa, Slovākija (Oficiāla municipāla valoda) Namībija (Nacionāla valoda; valsts valoda 1984-90) Polija (Palīgvaloda vairākās pašvaldībās) Vatikāns (Šveices gvardu administratīvā un ierindas valoda) Minoritātes valoda: Čehija Dānija Polija Rumānija Slovākija Ungārija
Regulators:	nav oficiāla regulatora
Valodas kodi
ISO 639-1:	de
ISO 639-2:	ger (B)	deu (T)
ISO 639-3:	dažādi: deu — Mūsdienu vācu valoda gmh — Vidusaugšvācu goh — Vecaugšvācu gsw — Šveices vācu swg — Švābu gct — Kolonijas wae — Vallisiešu bar — Austriešu-bavāriešu yid — Jidišs mhn — Mokeno nds — Lejasvācu sxu — Augšsaksijas cim — Kimbru sli — Lejassilēziešu wep — Vestfāliešu pdt — Plautdīčs pfl — Pfalciešu vmf — Mainas franku ksh — Kelšs pdc — Pensilvānijas vācu geh — Huteriešu ltz — Luksemburgiešu rip — Ripuāriešu uln — Unzerdeičs
Vācu valodas izplatība

Vācu valoda (Deutsch) ir viena no pasaules visizplatītākajām valodām. Sevišķi daudz vācu valodas runātāju ir centrālajā Eiropā. Tā pieder pie ģermāņu grupas valodām, kas cēlusies no senās augšvācu valodas (Hochdeutsch). Tā ir dzimtā valoda vāciešiem, austriešiem, lihtenšteiniešiem, daļai šveiciešu, luksemburdziešu un beļģu. Visizplatītākā dzimtā valoda ES pilsoņiem. Populāra svešvaloda skolās, it sevišķi Eiropā, ASV un Japānā.

Literāras valodas veidošana

Latvijas tulkotājs un filologs Valdis Bisenieks uzskatīja, ka vācu valodai ir īpatnējais statuss, ka tā nav veidojusies dabiski kā citas valodas – uz kāda viena dialekta pamata, kas tad ir ņemts par literāro. Vācu valoda ir radīta mākslīgi, sākot ar Luteru un beidzot ar Teodora Zība “Skatuves izrunas vārdnīcu”, kas bija domāta tikai aktieriem, taču tā ieguva tādu vācu atsaucību, ka kļuva par izrunas paraugu tajā izrunā. Luters ir ņēmis gan no lejasvācu, gan no augšvācu dialekta; no visiem dialektiem ņēmis dažādus vārdus, un tā tas ir it kā mākslīgi, bet tomēr kaut kā tik dabiski iegājies, un tur, kur iespējami varianti, rodas visas dažādās nozīmes.

Ģeogrāfiskā izplatība

Eiropa

Vācu valodā galvenokārt runā Vācijā (tā ir dzimtā valoda vairāk nekā 95% šīs valsts iedzīvotāju), Austrijā (89%) un Šveicē (64%). Arī mazajās valstiņās Lihtenšteinā un Luksemburgā tā vairākumam cilvēku ir dzimtā valoda.

Pārējā Eiropā lielas vācu valodā runājošas kopienas atrodas Itālijas ziemeļos, Beļģijas austrumos, un Francijā, Elzasas reģionā. Daži ciemati atrodas arī Dānijas dienvidos, kuros plaši izplatīta ir vācu valoda.

Mazākās kopienas, kurās runā vāciski, atrodas Čehijā, Ungārijā, Polijā, Rumānijā, kā arī Krievijā un Kazahstānā, uz kurieni vācieši tika deportēti Otrā pasaules kara laikā. Daļa no tiem atgriezās dzimtenē 1980. un 1990. gados. Vēl mazākas vācu valodā runājošas kopienas atrodas Bulgārijā, Kiprā, Grieķijā, Izraēlā, Itālijā, Marokā, Nīderlandē, Portugālē, Skandināvijā, Spānijā, Turcijā, Apvienotajā Karalistē un bijušajā Dienvidslāvijā (Bosnijā, Serbijā, Maķedonijā, Horvātijā un Slovēnijā).

Ārpus Eiropas

Ārpus Eiropas lielākās vāciski runājošās kopienas atrodas Savienotajās Valstīs, Kanādā, Brazīlijā un Argentīnā. Vācu valodā runājošie dzīvo arī bijušajās vācu kolonijās, piemēram, Namībijā.

Gramatika

Vācu alfabēts sastāv no 26 latīņu alfabēta burtiem. Burti ar umlautu (ä, ö, ü) un ligatūra ß alfabētā netiek iekļauti. Līdz 20. gadsimta sākumam oficiāli tika izmantots gotiskais šrifs. Burtus sāka rakstīt tādus, kādi tie ir mūsdienās 19. gadsimta, bet pēc revolūcijas, kas notika 1918. gadā šī rakstība tika apstiprināta oficiāli. Nacisti mēģināja atjaunot gotisko rakstību, bet bez panākumiem. Mūsdienās šai rakstībai ir tikai dekoratīva nozīme.

Īpašvārdu atveidošana

Vācu valodas īpašvārdu atveidošana latviešu valodas vidē tiek veikta pēc fonētiskās transliterācijas principa ievērojot latviešu valodas tradīcijas vācu īpašvārdu atveidošanā. Vācu valodas alfabēta burti un burtkopas tiek pārlikti latviešu valodas ortogrāfijā, pakļaujot šos vārdus gramatizācijai.

Pēc šiem noteikumiem atveido vācu, austriešu, daļas šveiciešu vai šo tautu izcelsmes cilvēku personvārdus, kā arī ģeogrāfiskos nosaukumus Vācijā, Austrijā, Lihtenšteinā, daļā Šveices, Beļģijas un Itālijas (Dienvidtirolē). Pēc vācu valodas atveides principiem atveidojami arī atsevišķi vietvārdi Namībijā, Brazīlijā, Kanādā. Atsevišķās situācijās pēc vācu valodas principiem atveido arī Francijas austrumu reģionu Elzasas un Lotringas ģeogrāfiskos nosaukumus. Tradicionāli pēc vācu valodas principiem atveidojami vāciskas izcelsmes nosaukumi Krievijā.

Pēc vācu valodas principiem atveidojami arī jidiša izcelsmes personvārdi.

Vācu izcelsmes personvārdi sastopami arī daudzās citās valstīs. Atveidojot citu pasaules reģionu vācu izcelsmes personu vārdus, jāņem vērā šajā zemē pieņemtā izrunas vai atveides prakse, lai arī latviešu valodā tradicionāli kā primārie tiek lietoti vācu atveides principi.

Atsauces un piezīmes

Wikibooks ir grāmata par šo tēmu

Skat.: Vācu valoda