Vācu valoda

Vikipēdijas lapa
Vācu valoda
(Deutsch
Izruna: IPA: [dɔɪ̯tʃ]
Valodu lieto: Vācija, Austrija, Šveice, Lihtenšteina, Luksemburga, daļēji Beļģija un Itālija 
Reģions: Viduseiropa, Rietumeiropa
Pratēju skaits: Dzimtā valoda: ap 105 milj.
Svešvaloda: ap 80 milj. 
Reitings: 10
Valodu saime: Indoeiropiešu
 Ģermāņu
  Rietumģermāņu
   Vācu valoda 
Rakstība: Latīņu alfabēts (vācu ortogrāfija) 
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda: Karogs: Austrija Austrija
Karogs: Beļģija Beļģija
Bolcāno, Itālija
Karogs: Vācija Vācija
Karogs: Lihtenšteina Lihtenšteina
Karogs: Luksemburga Luksemburga
Karogs: Šveice Šveice

Karogs: Eiropas Savienība Eiropas Savienība (oficiālā un darba valoda)

Oficiāls statuss arī:

Krahule/Blaufusa, Slovākija (Oficiālā pašvaldības valoda)
Karogs: Namībija Namībija (Nacionāla valoda; valsts valoda 1984—90) [1]
Karogs: Polija Polija (Palīgvaloda vairākās pašvaldībās)
Karogs: Vatikāns Vatikāns (Vatikāna gvardes lietvedības un ierindas valoda)


Minoritātes valoda:

Karogs: Čehija Čehija
Karogs: Dānija Dānija
Karogs: Polija Polija
Karogs: Rumānija Rumānija
Karogs: Slovākija Slovākija
Karogs: Ungārija Ungārija

Regulators: nav oficiāla regulatora
Valodas kodi
ISO 639-1: de
ISO 639-2: ger (B)  deu (T)
ISO 639-3: dažādi:
deu — Mūsdienu vācu valoda
gmh — Vidusaugšvācu
goh — Vecaugšvācu
gsw — Šveices vācu
swg — Švābu
gct — Kolonijas
wae — Vallisiešu
bar — Austriešu-bavāriešu
yid — Jidišs
mhn — Mokeno
nds — Lejasvācu
sxu — Augšsaksijas
cim — Kimbru
sli — Lejassilēziešu
wep — Vestfāliešu
pdt — Plautdīčs
pfl — Pfalciešu
vmf — Mainas franku
ksh — Kelšs
pdc — Pensilvānijas vācu
geh — Huteriešu
ltz — Luksemburgiešu
rip — Ripuāriešu
uln — Unzerdeičs 

Vācu valodas izplatība

Vācu valoda (Deutsch) ir rietumģermāņu valoda, viena no pasaulē izplatītākajām valodām. Sevišķi daudz vācu valodas pratēju dzīvo Viduseiropā. Tā ir dzimtā valoda vāciešiem, austriešiem, lihtenšteiniešiem, daļai šveiciešu, luksemburdziešu un beļģu. Vācu valoda ir visizplatītākā dzimtā valoda ES pilsoņiem.[2] Tā ir arī populāra svešvaloda skolās, it sevišķi Eiropā, ASV un Japānā.

Literāras valodas veidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu tulkotājs un filologs Valdis Bisenieks uzskata, ka vācu valoda ir īpatnēja ar to, ka tās literārā valoda nav veidojusies dabiski kā citām valodām, par pamatu ņemot vienu konkrētu dialektu, bet gan radīta mākslīgi, sākot ar Luteru un beidzot ar Teodora Zība aktieriem paredzēto “Skatuves izrunas vārdnīcu”, kas guva tādu vācu atsaucību, ka kļuva par izrunas vispārēju paraugu. Luters no dažādiem vācu valodas dialektiem ņēma dažādus vārdus, un tā tas ir it kā mākslīgi, bet tomēr kaut kā tik dabiski iegājies, un tur, kur iespējami varianti, rodas visas dažādās nozīmes.[3]

Ģeogrāfiskā izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu valoda galvenokārt izplatīta Vācijā (tā ir dzimtā valoda vairāk nekā 95% šīs valsts iedzīvotāju), Austrijā (89%) un Šveicē (64%). Tā ir dzimtā valoda arī lielākajai daļai Lihtenšteinas un Luksemburgas iedzīvotāju.

Pārējā Eiropā daudz vācvalodīgo dzīvo Itālijas ziemeļos, Beļģijas austrumos, un Francijā, Elzasas reģionā. Vācu valoda plaši izplatīta arī vairākos ciematos Dānijas dienvidos.

Mazākās vācvalodīgo kopienas atrodas Čehijā, Ungārijā, Polijā, Rumānijā, kā arī Krievijā un Kazahstānā, uz kurieni vācieši tika izvesti Otrā pasaules kara laikā. Daļa no tiem atgriezās dzimtenē 1980. un 1990. gados. Vēl mazākas vācvalodīgas kopienas atrodas Bulgārijā, Kiprā, Grieķijā, Izraēlā, Itālijā, Marokā, Nīderlandē, Portugālē, Skandināvijā, Spānijā, Turcijā, Apvienotajā Karalistē un bijušajā Dienvidslāvijā (Bosnijā, Serbijā, Ziemeļmaķedonijā, Horvātijā un Slovēnijā).

Ārpus Eiropas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārpus Eiropas visvairāk vācvalodīgo dzīvo Savienotajās Valstīs, Kanādā, Brazīlijā un Argentīnā. Samērā daudz vācvalodīgo dzīvo arī bijušajās vācu kolonijās, piemēram, Namībijā.

Gramatika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu alfabētā ir 26 latīņu alfabēta burti. Burti ar umlautu (ä, ö, ü) un ligatūra ß alfabētā iekļauti netiek. Līdz 20. gadsimta sākumam oficiāli tika izmantots gotiskais šrifs. Pašreizējo rakstību sāka lietot 19. gadsimtā, bet pēc revolūcijas 1918. gadā to apstiprināja oficiāli. Gotisko rakstību nesekmīgi centās atjaunot Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija, bet mūsdienās tai ir tikai dekoratīva nozīme.

Īpašvārdu atveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu valodas īpašvārdu atveidošana latviešu valodas vidē tiek veikta pēc fonētiskās transliterācijas principa ievērojot latviešu valodas tradīcijas vācu īpašvārdu atveidošanā. Vācu valodas alfabēta burti un burtkopas tiek pārlikti latviešu valodas ortogrāfijā, pakļaujot šos vārdus gramatizācijai.

Pēc šiem noteikumiem atveido vācu, austriešu, daļas šveiciešu vai šo tautu izcelsmes cilvēku personvārdus, kā arī ģeogrāfiskos nosaukumus Vācijā, Austrijā, Lihtenšteinā, daļā Šveices, Beļģijas un Itālijas (Dienvidtirolē). Pēc vācu valodas atveides principiem atveidojami arī atsevišķi vietvārdi Namībijā, Brazīlijā, Kanādā. Atsevišķās situācijās pēc vācu valodas principiem atveido arī Francijas austrumu reģionu Elzasas un Lotringas ģeogrāfiskos nosaukumus. Tradicionāli pēc vācu valodas principiem atveidojami vāciskas izcelsmes nosaukumi Krievijā.

Pēc vācu valodas principiem atveidojami arī jidiša izcelsmes personvārdi.

Vācu izcelsmes personvārdi sastopami arī daudzās citās valstīs. Atveidojot citu pasaules reģionu vācu izcelsmes personu vārdus, jāņem vērā šajā zemē pieņemtā izrunas vai atveides prakse, lai arī latviešu valodā tradicionāli kā primārie tiek lietoti vācu atveides principi.

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 24. jūnijā. Skatīts: 2008. gada 24. jūnijā.
  2. Runājot Eiropas valodā — Valodas Eiropas Savienībā Arhivēts 2012. gada 27. oktobrī, Wayback Machine vietnē. (latviski)
  3. «Kur nevarēja nekas sanākt, tur nesanāca». Rīgas Laiks (latviešu). Skatīts: 2018-12-04.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Wikibooks
Wikibooks
Wikibooks ir grāmata par šo tēmu