Vācu valoda

Vācu valoda ; (Deutsch)
Izruna:	IPA: [dɔɪ̯tʃ]
Valodu lieto:	Vācija, Austrija, Šveice, Lihtenšteina, Luksemburga, daļēji Beļģija un Itālija
Reģions:	Viduseiropa, Rietumeiropa
Pratēju skaits:	Dzimtā valoda: ap 105 milj. ; Svešvaloda: ap 80 milj.
Reitings:	10
Valodu saime:	Indoeiropiešu; Ģermāņu; Rietumģermāņu; Vācu valoda
Rakstība:	Latīņu alfabēts (vācu ortogrāfija)
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda:	Austrija; Beļģija; Bolcāno, Itālija; Vācija; Lihtenšteina; Luksemburga; Šveice; ; Eiropas Savienība (oficiālā un darba valoda) Oficiāls statuss arī: Krahule/Blaufusa, Slovākija (Oficiālā pašvaldības valoda); Namībija (Nacionāla valoda; valsts valoda 1984—90) ; Polija (Palīgvaloda vairākās pašvaldībās); Vatikāns (Vatikāna gvardes lietvedības un ierindas valoda) Minoritātes valoda: Čehija; Dānija; Polija; Rumānija; Slovākija; Ungārija
Regulators:	nav oficiāla regulatora
Valodas kodi
ISO 639-1:	de
ISO 639-3:	dažādi:; deu — Mūsdienu vācu valoda; gmh — Vidusaugšvācu; goh — Vecaugšvācu; gsw — Šveices vācu; swg — Švābu; gct — Kolonijas; wae — Vallisiešu; bar — Austriešu-bavāriešu; yid — Jidišs; mhn — Mokeno; nds — Lejasvācu; sxu — Augšsaksijas; cim — Kimbru; sli — Lejassilēziešu; wep — Vestfāliešu; pdt — Plautdīčs; pfl — Pfalciešu; vmf — Mainas franku; ksh — Kelšs; pdc — Pensilvānijas vācu; geh — Huteriešu; ltz — Luksemburgiešu; rip — Ripuāriešu; uln — Unzerdeičs
	; Vācu valodas izplatība
	Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus.

Vācu valoda (Deutsch) ir rietumģermāņu valoda, viena no pasaulē izplatītākajām valodām. Sevišķi daudz vācu valodas pratēju dzīvo Viduseiropā. Tā ir dzimtā valoda vāciešiem, austriešiem, lihtenšteiniešiem, daļai šveiciešu, luksemburdziešu un beļģu. Vācu valoda ir visizplatītākā dzimtā valoda ES pilsoņiem.^[2] Tā ir arī populāra svešvaloda skolās, it sevišķi Eiropā, ASV un Japānā.

Vācu valoda ir viena no sešām oficiālajām Apvienoto Nāciju Organizācijas darba valodām un viena no trim darba valodām Eiropas Komisijā.

Vēsturiskā perspektīvā vācu valodai ir bijusi būtiska loma zinātnē, filozofijā, literatūrā un mūzikā. Daudzi slaveni zinātnieki un domātāji, piemēram, Alberts Einšteins, Johans Volfgangs fon Gēte un Frīdrihs Nīče, ir veidojuši savus darbus vācu valodā. Mūsdienās vācu valoda ir svarīga arī ekonomikā un tehnoloģijā, pateicoties Vācijas kā vienas no pasaules vadošajām industriālajām un zinātniskajām lielvalstīm lomai.

Vācu valodā ir vairākas dialektu grupas, kuras iedala augšvācu un lejasvācu dialektos. Standarta vācu valoda (Hochdeutsch) ir balstīta uz augšvācu dialektiem, un tā tiek izmantota oficiālos dokumentos, izglītībā un plašsaziņas līdzekļos.

Literāras valodas veidošana

Latviešu tulkotājs un filologs Valdis Bisenieks uzskata, ka vācu valoda ir īpatnēja ar to, ka tās literārā valoda nav veidojusies dabiski kā citām valodām, par pamatu ņemot vienu konkrētu dialektu, bet gan radīta mākslīgi, sākot ar Luteru un beidzot ar Teodora Zība aktieriem paredzēto “Skatuves izrunas vārdnīcu”, kas guva tādu vācu atsaucību, ka kļuva par izrunas vispārēju paraugu. Luters no dažādiem vācu valodas dialektiem ņēma dažādus vārdus, un tā tas ir it kā mākslīgi, bet tomēr kaut kā tik dabiski iegājies, un tur, kur iespējami varianti, rodas visas dažādās nozīmes.^[3]

Ģeogrāfiskā izplatība

Eiropa

Vācu valoda galvenokārt izplatīta Vācijā (tā ir dzimtā valoda vairāk nekā 95% šīs valsts iedzīvotāju), Austrijā (89%) un Šveicē (64%). Tā ir dzimtā valoda arī lielākajai daļai Lihtenšteinas un Luksemburgas iedzīvotāju.

Pārējā Eiropā daudz vācvalodīgo dzīvo Itālijas ziemeļos, Beļģijas austrumos, un Francijā, Elzasas reģionā. Vācu valoda plaši izplatīta arī vairākos ciematos Dānijas dienvidos.

Mazākās vācvalodīgo kopienas atrodas Čehijā, Ungārijā, Polijā, Rumānijā, kā arī Krievijā un Kazahstānā, uz kurieni vācieši tika izvesti Otrā pasaules kara laikā. Daļa no tiem atgriezās dzimtenē 1980. un 1990. gados. Vēl mazākas vācvalodīgas kopienas atrodas Bulgārijā, Kiprā, Grieķijā, Izraēlā, Itālijā, Marokā, Nīderlandē, Portugālē, Skandināvijā, Spānijā, Turcijā, Apvienotajā Karalistē un bijušajā Dienvidslāvijā (Bosnijā, Serbijā, Ziemeļmaķedonijā, Horvātijā un Slovēnijā).

Ārpus Eiropas

Ārpus Eiropas visvairāk vācvalodīgo dzīvo Savienotajās Valstīs, Kanādā, Brazīlijā un Argentīnā. Samērā daudz vācvalodīgo dzīvo arī bijušajās vācu kolonijās, piemēram, Namībijā.

Gramatika

Vācu alfabētā ir 26 latīņu alfabēta burti. Burti ar umlautu (ä, ö, ü) un ligatūra ß alfabētā iekļauti netiek. Līdz 20. gadsimta sākumam oficiāli tika izmantots gotiskais šrifs. Pašreizējo rakstību sāka lietot 19. gadsimtā, bet pēc revolūcijas 1918. gadā to apstiprināja oficiāli. Gotisko rakstību nesekmīgi centās atjaunot Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija, bet mūsdienās tai ir tikai dekoratīva nozīme.

Īpašvārdu atveidošana

Pamatraksts: Vācu īpašvārdu atveidošana

Vācu valodas īpašvārdu atveidošana latviešu valodas vidē tiek veikta pēc fonētiskās transliterācijas principa ievērojot latviešu valodas tradīcijas vācu īpašvārdu atveidošanā. Vācu valodas alfabēta burti un burtkopas tiek pārlikti latviešu valodas ortogrāfijā, pakļaujot šos vārdus gramatizācijai.

Pēc šiem noteikumiem atveido vācu, austriešu, daļas šveiciešu vai šo tautu izcelsmes cilvēku personvārdus, kā arī ģeogrāfiskos nosaukumus Vācijā, Austrijā, Lihtenšteinā, daļā Šveices, Beļģijas un Itālijas (Dienvidtirolē). Pēc vācu valodas atveides principiem atveidojami arī atsevišķi vietvārdi Namībijā, Brazīlijā, Kanādā. Atsevišķās situācijās pēc vācu valodas principiem atveido arī Francijas austrumu reģionu Elzasas un Lotringas ģeogrāfiskos nosaukumus. Tradicionāli pēc vācu valodas principiem atveidojami vāciskas izcelsmes nosaukumi Krievijā.

Pēc vācu valodas principiem atveidojami arī jidiša izcelsmes personvārdi.

Vācu izcelsmes personvārdi sastopami arī daudzās citās valstīs. Atveidojot citu pasaules reģionu vācu izcelsmes personu vārdus, jāņem vērā šajā zemē pieņemtā izrunas vai atveides prakse, lai arī latviešu valodā tradicionāli kā primārie tiek lietoti vācu atveides principi.

Atsauces un piezīmes

↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 24. jūnijā. Skatīts: 2008. gada 24. jūnijā.
↑ Runājot Eiropas valodā — Valodas Eiropas Savienībā Arhivēts 2012. gada 27. oktobrī, Wayback Machine vietnē. (latviski)
↑ «Kur nevarēja nekas sanākt, tur nesanāca». Rīgas Laiks (latviešu). Skatīts: 2018-12-04.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vācu valoda.

Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

Šis ar valodniecību saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

Vācu valodas Vikipēdija, brīvā enciklopēdija

[1] «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 24. jūnijā. Skatīts: 2008. gada 24. jūnijā.

[2] Runājot Eiropas valodā — Valodas Eiropas Savienībā Arhivēts 2012. gada 27. oktobrī, Wayback Machine vietnē. (latviski)

[3] «Kur nevarēja nekas sanākt, tur nesanāca». Rīgas Laiks (latviešu). Skatīts: 2018-12-04.

[1]

[2]

[3]