Ēriks Hānbergs
| |||||||||
| |||||||||
Ēriks Hānbergs (dzimis 1933. gada 29. maijā Birzgales pagastā) ir latviešu rakstnieks, publicists un žurnālists.[1]
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1933. gada 29. maijā Birzgales pagasta "Rimeņos" zemnieka Kārļa Hānberga un viņa sievas Irmas ģimenē.[2] Mācījās Birzgales pamatskolā, Vecumnieku vidusskolā un Liepājas Pedagoģiskajā institūtā (1954—1957).
Strādāja Liepājas pilsētas un rajona laikrakstu redakcijās (1958—1962), tad par korespondentu un nodaļas vadītāju laikrakstā "Cīņa" (1962—1988).
1976. gadā žurnāls "Karogs" publicēja viņa garo stāstu "Pirmā grēka līcis".
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bija redaktora un direktora biedrs (kopā ar Andri Jakubānu) laikrakstā "Neatkarīgā Cīņa" (1990—1995) un laikrakstā "Neatkarīgā Rīta Avīze" (1995—1998).[1]
Darbi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- “Pirmā grēka līcis” (1977),
- “Plikie un pusplikie” (1983),
- “Kartupeļu stāsti” (1989),
- “Edgars Liepiņš” (1991),
- “Mirklīši” (2000),
- “Jaušības un nejaušības” (2008),
- “Alfrēds Čepānis vaļsirdībās" (2021).
Lugas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- “Pirmā grēka līcis”,
- “Plikie un pusplikie”,
- “Ērtas dzīvošanas mirklīši”.
Grāmatas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- “Un atskrēja melns teļš” (1986).
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 «Ēriks Hānbergs». Literatūra (lv-LV). Skatīts: 2024-07-15.
- ↑ Mūsu laukiem ir nākotne. Ēriks Hānbergs svin 85. dzimšanas dienu la.lv 2018. gada 29. maijā
|