Liepāja

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Liepāja
—  Republikas pilsēta  —
Skats uz Liepāju
Skats uz Liepāju
Flag of Liepāja
Karogs
Liepāja
Ģerbonis
Liepāja
Red pog.png
Liepāja
Koordinātas: 56°30′42″N 21°00′50″E / 56.51167, 21.01389
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Pirmoreiz minēta 1253. gadā
Pilsētas tiesības kopš 1625. gada
Citi
nosaukumi
vācu: Libau
krievu: Лиепая
poļu: Lipawa
Administrācija
 - Domes priekšsēdētājs Uldis Sesks (Liepājas partija)
Platība
 - Kopējā 60,37 km²
Iedzīvotāji (01.01.2014.)[1]
 - kopā 79 995
 - blīvums 1 325,1/km²
Laika josla EET (UTC+2)
 - Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indeksi LV-34(01-17)
Mājaslapa: www.liepaja.lv
Tirdzniecības kanāls un TV tornis
Tramvaja tilts 2009. gada februārī

Liepāja ir pilsēta Latvijā, Baltijas jūras piekrastē starp Baltijas jūru un Liepājas ezeru, kuru ar jūru savieno Tirdzniecības kanāls. Liepāja ir svarīga Latvijas ostas pilsēta. Liepāja pēc iedzīvotāju skaita ar teju 80 000 iedzīvotāju ir trešā lielākā pilsēta Latvijā un desmitā lielākā Baltijas valstīs.

Pilsētas platība ir 60,37 km2. 2014. gada 1. janvārī Liepājā dzīvoja 43 184 latvieši, 25 131 krievs, 4045 ukraiņi, 2698 baltkrievi, 2461 lietuvietis, 849 poļi, kā arī 1627 citu tautību iedzīvotāji.[2] Vidējais Liepājas apdzīvotības blīvums ir 1325 cilvēki uz kvadrātkilometru.

Liepājas ģerbonis zīmogā 1625. gadā
1846. g. ģerbonis

Liepājas vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Liepājas vēsture
Liepāja no jūras puses 1701. gadā

13. — 16. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Villa Liva (līvu vai Līvas ciems) Piemares kuršu zemē pirmoreiz minēta 1253. gada 4. aprīļa līgumā, ko noslēdza Kurzemes bīskaps Heinrihs un Livonijas ordeņa mestrs. Nosaukums "Lyva" dažādos vēstures avotos minēts līdz pat 16. gadsimtam. Pēc gada — 1263. gadā — pirmo reizi vēstures avotos minēta Līvas osta. Vēl vairākus gadsimtus pēc 1253. gada Līva bija liels zvejniekciems, Grobiņas fogtijas piedēklis ar nedaudziem vācu tautības ordeņa vasaļiem un daudziem kuršu zvejniekiem.

No Prūsijas uz Rīgu ceļojošais bruņinieks un diplomāts Žilbērs de Lanuā savās piezīmēs Līvas ciemu 1413. gadā aprakstīja šādi: "Un tā, tai [Žemaitijai] cauri ceļojot, es nonācu Kurzemē (Corelant), kas pieder Livonijas kungiem, kas to ir iekarojuši Prūsijas kungiem; tā es nonācu kādā pilsētā, vārdā Līva (une ville nommée le Live), kas atrodas pie Līvas upes, kas dala Kurzemi no Žemaitijas. Un ir divpadsmit jūdzes no minētās Klaipēdas līdz Līvai".[3]

Līva gan bija nozīmīgs punkts ceļā no Vācu ordeņa rezidences Marienburgā uz Livonijas ordeņa mestra sēdekli Rīgā, taču tirdzniecība šajā ostā vēl bija visai pieticīga un 15. gadsimtā aprobežojās ar koka, gaļas, zivju un sviesta izvešanu uz dažām ziemeļaustrumu Vācijas pilsētām. Tā kā Līva nebija nocietināta un atradās tuvu kareivīgajiem lietuviešiem — ordeņa senseniem ienaidniekiem — tad tā nevarēja gaidīt un cerēt uz strauju iedzīvotāju pieplūdumu. Pat vēl 1418. gadā leišu uzbrukuma laikā Līvas ciems tika nodedzināts.

Smagas varas pārmaiņas Līvu jeb Libow piemeklēja līdz ar ordeņa laika beigām. Pēdējais ordeņa mestrs un pirmais Kurzemes hercogs Gothards Ketlers 1560. gadā Grobiņu ieķīlāja Prūsijas hercogam Albrehtam. Nepilnos 50 gados, kad novads bija Prūsijas pārvaldījumā, Liepāja jeb Libow piedzīvoja savu pirmo uzplaukumu. 16. gadsimta beigu dokumenti liecina, ka Liepājā bija 60 vācu ģimenes, tātad 16. — 17. gadsimtu mijā vācu iedzīvotāju skaits bija 250 — 300 personas, un tas turpinaja palielināties. 1581. gadā prūšu mērnieks Vozegīns Liepāju, kuru pats nodēvēja par miestu, uzmērīja un sastādīja tā aprakstu. Vezegīns minēja 28 apbūves gabalus. Kurzemes hercogistes paspārnē Liepāja līdz ar visu Grobiņas novadu atgriezās 1609. gadā.

17. — 18. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1625. gada 18. martā, Kurzemes hercogam Frīdriham atrodoties Grobiņas pilī, viņš dāvā Liepājai pilsētas tiesības un 20. martā tās robežu apstiprināšanas aktu. 1626. gadā Liepājas pilsētas tiesību dokumentu apstiprina Polijas karalis Sigismunds III Vāsa. Liepājas saimnieciskā uzplaukuma laiks ir 17. gadsimta vidus un 2. puse, kad tiek paveikti nozīmīgi darbi. Pats galvenais no tiem — ostas izbūve, kas piedzīvo daudzus pārdzīvojumus. Tie saistās gan ar karadarbību un svešzemnieku okupāciju, gan epidēmijām un stihiskām nelaimēm. Pirmais mēra vilnis Kurzemi piemeklē 1602. gadā. 1646. gadā sērga pilsētu apdraud tik ļoti, kad rāte un tirgoņi pieņem Mēra reglamentu. Nākamo reizi mēris Liepājā sāk plosīties 1661. gada rudenī. Poļu — zviedru karš (1655. — 1660.) pilsētu vairāk novājina ar maksājumiem, mazāk — postījumiem. Lielākā traģēdija notiek 1698. gada novembrī, kad pilsēta izdeg nepieredzēti lielā un spēcīgā ugunsgrēkā. Ziemeļu kara laikā (1700—1710) Liepāja kļūst par regulāru pieturas un caurbraukšanas punktu un karadarbībai nepieciešamo kontribūciju iekasēšanas vietu. 18. gadsimta 30. gados Liepāja iegāja jaunā dzīves posmā, kas sniedz panākumus un veiksmi. Ir pārdzīvotas un likvidētas Lielā mēra sekas, pabeigti ostas celtniecības darbi. Tagad Liepājas ostā var ienākt arī lieli kuģi. 18. gs. Kurzemes hercogiste kā daļēji patstāvīga valsts sāk ieņemt izdevīgo starpnieka vietu starp Poliju un Lietuvu, Prūsiju un Krievijai pakļauto Vidzemi. Liepājai, atrodoties netālu no Lietuvas robežas, tas ir labvēlīgs faktors. Tirdzniecības apjoms kļūst aizvien plašāks un daudzveidīgāks. Ja 18. gadsimta sākumā pēc ostas izbūves Liepāju ik gadus apmeklē apmēram 100 kuģu, tad laikā no 1739. - 1794. gadam ostā ik gadus caurmērā ienāk vairāk nekā 200 kuģu. Ievērojama loma Liepājas saimnieciskajai dzīvē ir amatniecībai. Tā izaug līdz ar pilsētu, sākotnēji kalpojot tikai vietējo vajadzību apmierināšanai, bet 1799. gadā pilsētā jau ir 33 amati. Arī tādi kā kuģu būve un mucu izgatavošana izvedprecēm.

Kurzemes hercogistes lēņa kungs Žečpospolita 1794. gadā pēc Tadeuša Kostjuško vadītās sacelšanās apspiešanas un Varšavas ieņemšanas beidz pastāvēt. Drošākais patvērums Kurzemes muižniekiem no nemierniekiem liekas Krievijas impērija. Sākas sarunas par pievienošanos tai. 1795. gada 18. martā, Kurzemes muižnieki manifestē savas zemes atdalīšanos no Polijas, bet 27. maijā Kurzemes hercogiste kļūst par Krievijas impērijas Kurzemes guberņu. Turpmāk Libau vēstures anālēs nomainīs Ļibava, divgalvainajam ērglim līdz ar gandrīz simts miera gadiem līdzi nesot jaunu laikmetu.

19. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājai nonākot Krievijas pārvaldījumā, tiek veikta tās pārbaude — šajā gadā pilsētā ir 456 dzīvojamie nami, 453 cita rakstura celtnes, šeit dzīvo 848 ģimenes, pavisam kopā 4548 iedzīvotāji. Impērijas norieta ieskaņā 1914. gadā Liepājā dzīvo ap 94 000 iedzīvotāju, bet skaitot kopā ar Karostu — vairāk nekā 100 000. 19. gs. gaitā Liepāja no maznozīmīgas provinces pilsētiņas kļūst par industriāli attīstītu centru ar starptautiskas nozīmes pilsētas vaibstiem. Taču arī šajā laikā Liepājā notiek būtiskas novitātes — 1823. gadā D.F. Zagers nodibina pirmo tipogrāfiju Liepājā, 1825. gadā pilsētā nodibināta krājkase, kas ir pirmā šāda veida kredītiestāde Krievijas impērijā. Tās dibināšanas iniciators ir tirgotāja dēls, komersants un humānists F. Hagedorns Krievijas impērijā. Lūzuma gadi ir Liepājas — Romnu dzelzceļa līnijas izbūve, kuru uzsāk 1869.gadā, bet pilnībā pabeidz 1876. gadā, savienojot Liepāju ar Romniem Poltavas guberņā. Reāli funkcionējošie dzelzceļa sakari ar Iekškrievijas tirgu un Liepājas ostas uzlabošana un paplašināšana 1870.—1880. gados sekmē arī rūpniecības izaugsmi pilsētā. Pirmajā vietā — metālapstrāde. Šajā nozarē strādā ap 50% pilsētas strādnieku. Otro lielāko Liepājas uzņēmumu grupu veido kokapstrādes uzņēmumi. Arī Liepājas tirgotājiem laikmets izvirza jaunas prasības. 1880. gadā tiek apstiprināti Liepājas Biržas komitejas statūti. 1899. gadā Liepāja pirmā no Baltijas pilsētām iegūst elektrisko tramvaju. 1843. gadā Liepājā tiek dibināta jūrskola, kas sākotnēji ir privāta, bet kopš 1876.gada valsts jūrskola.

19. gs. 70. gadu beigās Baltijas pilsētas, arī Liepāju, skar reforma, kas pēc savas nozīmes un sekām pielīdzināma dzimtbūšanas atcelšanai laukos — uz Baltijas provinces pilsētām attiecina Krievijas 1870. gada pilsētu nolikumu, kas paredz šādas vēlētas pilsētas pārvaldes institūcijas: pilsētas dome, kuru ievēlē pilsētas vēlētāju sapulce un kurā ir no 30 līdz 72 domniekiem atkarībā no vēlētāju skaita pilsētā; pilsētas valde, kuras locekļu skaitu brīvi noteic dome, bet tas nevar būt mazāks par divi. Domes un valdes priekšsēdētāja amatu apvieno domes ievēlēts pilsētas galva, kura pilnvaru laiks ir četri gadi.

Liepājā vēlēšanas notiek 1878. gadā no 16. janvāra līdz 13. februārim. 1878. gada domes vēlēšanu rezultāti apstiprina vienīgi to, ka vietējās vācu buržuāzijas loma un nozīmība pilsētā ir palikusi nesatricināma. No 54 domnieku vietām tā sev saglabā 44, pārējie: ebreji — 7, poļi — 2 un tikai viens latviešu domnieks.

20. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas Impērijas karakuģis «Gromoboj» (Громобой) Liepājā, 1922. gads.

Rūpniecība un tranzīttirdzniecība bija Liepājas 20. gadsimta sākuma ekonomiskās dzīves balsti. 1910. gadā Liepājas 52 lielrūpniecības uzņēmumos bija nodarbināti 7810 strādnieki, kas veidoja 8,4% no visa Latvijas strādnieku skaita. Tiešo satiksmi ar Ņujorku sākumā — no 1906. gada jūnija uzturēja četri kuģi, tad deviņi, visbeidzot — 11. 1907. gadā caur Liepāju izbrauca 56,5 tūkstoši, bet 1913. — 70,1 tūkstoši emigrantu. 1899. gada pavasarī apstiprināja Liepājas jūras cietokšņa būves projektu un nākamās desmitgades laikā uzbūvēja kara ostu, ierīkoja 8 krasta baterijas un sauszemes nocietinājumus. Kā impērijas pilsēta ar modernu ostu, attīstītu rūpniecību un pievedceļiem Liepāja ieņēma nozīmīgu vietu Krievijas impērijas armijas ģenerālštāba militāri stratēģiskajos aprēķinos.

1914. gada 2. augustā ar Liepājas ostas apšaudi sākās Pirmais pasaules karš. Vācijas impērijas karaspēks Liepāju okupēja 1915. gada maijā. Latvijas Brīvības cīņu laikā 1919. gada 7. janvārī Liepājā ieradās Latvijas Pagaidu valdība ar K. Ulmani priekšgalā un līdz 1919. gada jūlijam Liepāja bija Latvijas valdības uzturēšanās vieta, 27. februārī tā izdeva rīkojumu par bezzemnieku apgādāšanu ar zemi. 1919. gada 16. aprīlī Liepājā notika Aprīļa pučs, kura rezultātā pie varas nāca pučistu izveidotais Brimmera-Borkovska kabinets, bet 10. maijā Andrieva Niedras Latvijas Pagaidu valdība. Likumīgā Pagaidu valdība līdz 27. jūnijam pārcēlās uz tvaikoni “Saratova”, kas angļu militārajā aizsardzībā stāvēja Liepājas ostā. Bermontiādes kauju noslēgumā 1919. gada 14. novembrī pie Liepājas sakāva Bermonta vadītās Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas daļas. Pēc kara beigām, salīdzinot ar 1913. gadu, kravu apgrozījums Liepājas ostā bija samazinājies vairāk nekā 12 reizes, tomēr saimnieciskā un kultūras dzīve pakāpeniski atjaunojās. 1920. gadā darbību uzsāka Valsts Liepājas tehnikums, 1921. gadā Liepājas reālģimnāzija kļuva par Valsts Liepājas vidusskolu, 1926. gadā atvēra Latvijā pirmo mākslas amatniecības skolu. 1922. gadā nodibināja Liepājas operu, latviešu dramatiskais teātris pilsētā pastāvēja jau kopš 1907. gada. 1922. gadā nodibināja Liepājas konservatoriju, 1927. — Liepājas filharmoniju. Sākot ar 1928. gadu visi Kurzemes kori pulcējās Lejaskurzemes dziesmu svētkos Liepājā. Liela nozīme pilsētas ekonomikas stabilizēšanā bija 1929. gadā atklātajai Liepājas-Glūdas (Jelgavas) dzelzceļa līnijai. 1931. gada 22. septembrī sāka būvēt noliktavas Liepājas brīvostā. Pēc 1935. gada rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu skaitīšanas datiem Liepājā bija 267 uzņēmumi ar mehanizētu dzinējspēku vai vismaz 5 algotiem strādniekiem un 1576 uzņēmumi bez mehāniskā dzinējspēka ar vismaz 4 strādniekiem. 1937. gada 15. jūnijā Liepāju ar Rīgas Spilves lidostu savienoja regulāra gaisa satiksme.

Pēc 1939. gada Savstarpējās palīdzības pakta starp Latviju un PSRS noslēgšanas Liepājā izvietoja ap 15 000 padomju karavīru. Jau 1939. gada oktobra beigās Liepājas pilsētas komandants paziņoja, ka “satiksme caur Tosmari privātām personām līdz turpmākam rīkojumam būs slēgta.” Sākās nekontrolējams PSRS pilsoņu ieplūdums Latvijā. Daļa no tiem ir NKVD aģenti ar uzdevumu graut pastāvošo iekārtu un gatavot Latvijas okupāciju. 1941. gada deportācijas laikā 14. un 15. jūnijā uz Sibīriju un Padomju Savienības attālajiem arktiskajiem apgabaliem no Liepājas apkārtnes deportēja aptuveni divus tūkstošus civiliedzīvotāju.

Otrā pasaules kara beigu daļā 1944. gada oktobra sākumā Sarkanā armija sasniedza Baltijas jūras piekrasti Lietuvas teritorijā un Kurzemē iesprostoja apmēram 200 000 Vērmahta karavīru un ap pusmiljonu civiliedzīvotāju, ieskaitot bēgļus. Oktobrī Liepāju pārpludināja kilometriem garas bēgļu rindas: cilvēki, pajūgi, automobiļi. Kaujas par tā dēvēto Kurzemes cietoksni turpinās septiņus mēnešus. Pilsētu sistemātiski un nežēlīgi bombardēja. Tikai 1945. gada 9. maijā pulksten 14:00 padomju radio paziņoja "Padomju Latvija brīva". Pēc kara Liepājas ekonomiskā attīstība bija pakārtota vienotam Padomju Savienības tautsaimniecības plānam. 1946. gadā nodibināja Liepājas zvejnieku arteli "Boļševiks", bet 1964. gadā izveidoja Okeāna zvejas flotes Liepājas bāzi. 1965. gadā sākās jauna mikrorajona celtniecība pilsētas dienvidrietumu daļā. 1974. gada decembrī pilsētas iedzīvotāju skaits pārsniedza 100 000.

1987. gada novembrī notika pirmā grupas "Helsinki-86" organizētā akcija pie Ziemeļu kapsētas, kas tika brutāli izklīdināta. 1991. gada Augusta puča laikā notika Liepājas pilsētas padomes ārkārtas sēde, kas aicināja iedzīvotājus izrādīt pilsonisko nepakļaušanos gadījumā, ja varu sagrābtu militāri civilā komiteja. Liepājas uzņēmumos sākās streiks, pārtrauca tramvaju un autobusu satiksmi, nākamajā dienā streiku pārtrauca. 23. augustā LTF valdes locekļi, milicija un prokuratūras darbinieki pārņēma LKP īpašumu Graudu ielā 50, demontēja Ļeņina pieminekli. Tikai 1994. gada 31. augustā likvidēja Krievijas jūras kara flotes bāzi. 1997. gada 18. februārī Saeima pieņēma Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likumu.

Holokausts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1941. gada jūlijā, nostiprinoties nacistiskās Vācijas okupācijas režīmam Liepājā, vācieši sāka ieviest savu "jauno kārtību", kas paredzēja pilnīgu ebreju kopienas iznīcināšanu. Jau 1941. gada vasarā Liepājas komandants izdeva īpašu rīkojumu visiem ebrejiem Liepājā. Tas paredzēja pārvietošanās brīvības ierobežošanu, sadzīves tehnikas nodošanu vācu varas iestādēm, kā arī īpašo atšķirības zīmju nēsāšanu uz apģērba. Sākās arī pirmās masu slepkavības. Ebreji tika nogalināti Liepājas ostas rajonā, Raiņa parka teritorijā un citās vietās. Visbaisākās masu slepkavības notika 1941. gada no 15. līdz 17.decembrim Šķēdes kāpās, kur nacisti iznīcināja apmēram 7000 ebreju. Dzīvi palikušos ebrejus ievietoja Liepājas geto, kas atradās pilsētas centrā kvartālā starp Apšu, Kungu un Bāriņu ielām. Geto tika likvidēts 1943. gada oktobrī. Tur esošos ebrejus pārvietoja uz Mežaparka koncentrācijas nometni.

Kultūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tirdzniecības kanāls 2009. gada februārī
Rīgas iela 2009. gada februārī
Brīvības iela 2009. gada februārī

Liepājā darbojas gan valsts, gan pašvaldības dibinātās institūcijas, gan arī Liepājas universitātes un privāti finansēti mākslinieciskie kolektīvi un struktūrvienības. "Liepāja — lepna, radoša un aktīva pilsēta jūras krastā, kurā cilvēki vēlas dzīvot un strādāt!" — šādi ir formulēta 2007. gadā radītā Liepājas pilsētas attīstības vīzija. Liepāja ir pilsēta ar bagātām kultūras un radošuma tradīcijām. Liepājā var redzēt visdažādākā vecuma ēkas un arhitektūras stilus. Liepāja ir raksturīga ar plašiem mūzikas un mākslas festivāliem, ar savu simfonisko orķestri un ērģelēm, karostas cietumu. Iespējams tieši radošums un tā līdzgaitniece — brīvdomība — ir Liepājas zīmola būtiskākās sastāvdaļas. Liepājai ir ļoti būtiska vieta Latvijas un visa reģiona kultūrainavā — Liepājā dibināta pirmā filharmoniskā biedrība Baltijā, darbojas profesionāli teātri un orķestris. Liepāja dzīvo līdzās bagātīgam kultūras mantojuma klāstam — bibliotēkas, muzeji, vēstures un kultūras pieminekļi, prasmes un tradīcijas. Liepājā lielā mērā dzimusi un uzplaukusi latviešu rokmūzika, Liepājā ik gadus norit būtiski kultūras un izklaides dzīves notikumi, kam ir nacionāla un nereti starptautiska nozīme. Liepāja daudzās jomās ir devusi spožus, savdabīgus, daudzveidīgus talantus Latvijas radošuma attīstībai.

Liepājā ir bagātīgs dažādu kultūras jomu klāsts. Īpaši spēcīgas ir skatuves un izpildītājmākslas tradīcijas, gan tās profesionālajās, gan populārajās un amatiermākslas izpausmēs. Liepāja var lepoties ar izcilu mantojumu — gan vēsturiskās kultūrvides, ēku, pieminekļu ziņā, gan vizuālās mākslas kolekciju, muzeju un bibliotēku ziņā. Spēcīgas ir nemateriālā kultūras mantojuma tradīcijas — amatniecība, tautas māksla, tradicionālā kultūra — gan latviešu, gan mazākumtautību grupās. Attīstās kultūrtūrisms un radošās industrijas. Ir stipra kultūrizglītības bāze (tās profesionālajās izpausmēs). Atsevišķas nozares Liepājā ir salīdzinoši mazāk attīstītas (vizuālā māksla, literatūra, panīcis kino utt.), tomēr piedāvājums ir plašs un būtiskākās kultūras apakšnozares pārstāvētas — ir visi priekšnoteikumi attīstīt bagātīgu un daudzveidīgu kultūrvidi.

Liepāja piedalījās konkursā par Eiropas kultūras galvaspilsētas (EKG) statusu 2014. gadā, tomēr 2009. gada 15. septembrī Eiropas Komisijas žūrija ieteica šo statusu Latvijā piešķirt Rīgai.[4]

Apskates objekti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karosta[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Karosta

Atšķirībā no lielākās daļas Latvijas un Pasaules pilsētu, Liepājā apskates objekti nav izvietoti tikai pilsētas centrā, bet arī ļoti īpašā pilsētas daļā — Karostā, kas radusies un attīstījusies pilnīgi atsevišķi no pārējās Liepājas. Karostas plaši pazīstamais cietums jeb virssardze nebūt nav vienīgais apskates vērtais objekts šajā unikālajā vietā. Ievērības cienīgi ir arī skaistie Liepājas cietokšņa kompleksi jeb forti, no kuriem vairāki atrodas arī Karostā, bet pārējie — visapkārt pilsētai. Karostas tuvējo fortu Krasta ielas galā ainava ir ļoti īpatnēja un mežonīga, kas piesaista daudz apmeklētāju. Karostas centrālā arhitektūras pērle ir Sv. Nikolaja pareizticīgo katedrāle, turpat netālu atrodas arī Virsnieku pils. Karostā atrodama arī ģimnastikas manēža, kura, tāpat kā visa Zemgales iela, kuras malā tā atrodas, ir pilnīgi tukša un pamesta. Karostas daudzu ēku pamestība skaidrojama ar tās iedzīvotāju skaita samazināšanos pēc krievu armijas izvākšanās, kad šis skaits saruka no 25000 līdz 6000, kā arī ar to, ka SEZ statusa dēļ Karostā ir praktiski neiespējami veikt privātas iniciatīvas uzņēmējdarbību un tukšās ēkas atjaunot. Apskates vērts ir arī izgriežamais O. Kalpaka tilts, kas cieta sadursmē ar kuģi 2006. gadā, taču jau 2009. gada otrajā pusē to paredzēts atjaunot, padarot ceļu no Liepājas centra uz Karostu divreiz īsāku, jo vairs nebūs vajadzības braukt apkārt Tosmares kanālam, izņemot, protams, brīžus, kad tilts būs izgriezts, lai ielaistu kuģus kanālā vai izlaistu no tā.

Liepājas Muzejs[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājas Muzejs ir lielākais muzejs Kurzemē, tajā ir gandrīz 100 000 eksponātu. Muzeja pastāvīgajās ekspozīcijās var iepazīties ar Liepājas vēsturi no tās pirmsākumiem, ar Dienvidkurzemes etnogrāfiju, īpašu alvas priekšmetu kolekciju un ekspozīciju, kas veltīta zvejnieka, tēlnieka un kokgriezēja Miķeļa Pankoka dzīvei un daiļradei. Muzejā regulāri tiek rīkotas mākslas izstādes.

Svētā Annas baznīca

Muzejs "Liepāja okupāciju režīmos"[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Muzeja nodaļa "Liepāja okupāciju režīmos" atrodas namā, kas Atmodas laikā bija Latvijas Tautas frontes Liepājas nodaļas mītne. Tā atklāta 2001. gada 21. janvārī. Pamatekspozīcija atspoguļo 1939. gada starptautisko līgumu (Molotova — Ribentropa pakta un PSRS un Latvijas savstarpējās palīdzības līguma) ietekmi uz Liepājas novada sabiedriski politisko, ekonomisko un kultūras dzīvi — vācbaltiešu repatriāciju, 1940./41. gada notikumus — padomju okupācijas režīma sākumu, Liepāju II Pasaules kara gados, 1941. un 1949. gada deportācijas, gulagu, Trešo Atmodu, t.i. laika periodu no 1939. līdz 1991. gadam. Te atrodas arī J. Lādīša fotokolekcijas ekspozīcija, tiek rīkotas tematiskas muzeja krājuma un mākslas izstādes.

Sv. Trīsvienības katedrāle[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Luterāņu dievnams. Celts no 1742. līdz 1758. gadiem, pilnībā pabeigts tikai 1775. gadā. 19. gadsimta beigās notika liela ēkas pārbūve. Baznīcā regulāri notiek ērģeļmūzikas koncerti.

Sv. Annas luterāņu baznīca[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sv. Annas baznīca ir senākais Liepājas pilsētas dievnams, kas pirmo reizi rakstos pieminēta jau 1508. gadā. Baznīcas ēka un tornis ir vairākkārt pārbūvēti. Pēdējā pārbūve notika 19.gadsimtā, un tās autors ir Liepājas visu laiku ievērojamākais arhitekts Makss Pauls Berči. Sv. Annas baznīca par savu lielāko dārgumu var uzskatīt kokgriezēja Nikolasa Sefrensa 1697. gadā darināto 9,7 m augsto un 10,5 metrus plato altāri. Šis baroka laika šedevrs ir viens no Austrumeiropas tā laika izcilākajiem mākslas darbiem. Sv. Annas baznīca var lepoties arī ar savām ērģelēm, kuras tika būvētas pēc ievērojamā latviešu komponista Alfrēda Kalniņa skices un ir trešās lielākās ērģeles Latvijā aiz Liepājas Sv. Trīsvienības katedrāles un Rīgas Doma baznīcas ērģelēm. Apmeklētāji var uzkāpt baznīcas tornī un paskatīties Liepājas panorāmu no augšas.

Transports[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājas centrs, pie Tirdzniecības kanāla

Liepājas transporta sistēma sastāv no 31 autobusu līnijas (no tām 5 maršruti savietoti ar Grobiņu), kā arī vienas Liepājas tramvaja līnijas, kuras garums ir 7 kilometri. 2012. gadā tramvaja līniju pagarināja par 1,7 km no Dienvidrietumu rajona līdz rajonam Ezerkrasts-2 Mirdzas Ķempes ielas galā. Liepājai ir tiešie autobusu maršrutu savienojumi ar Rīgu, Rīgas Starptautisko lidostu, Ventspili, Jelgavu, Klaipēdu un citiem galapunktiem.

Akciju sabiedrība "Pasažieru Vilciens" nodrošina pasažieru satiksmi ar vilcienu Liepāja — Rīga. Dzelzceļa līnijā Liepāja — Ventspils 2009. gadā tika demontētas sliedes, arī dzelzceļa līnija uz Vaiņodi netiek izmantota. 7 kilometrus uz austrumiem no Liepājas atrodas Liepājas starptautiskā lidosta. 2008. gada augustā Liepājas starptautiskā lidosta nodrošināja gaisa savienojumus ar četrām pilsētām — Rīgu, Kopenhāgenu, Hamburgu un Maskavu, bet finanšu un pārvaldes krīzes laikā regulāros lidojumus no Liepājas lidostas pārtrauca.

Iedzīvotāji[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes ziņām 2014. gada 1. janvārī pilsētā bija 79 995 iedzīvotāji.[1]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas
Gads Iedz.
1640 ap 1500
1797 4 516
1963 9 970
1881 29 611
1897 64 489
1914 94 000
1920 51 583
1925 60 762
1930 57 238
1935 57 098
1941 45 067
1943 43 280
1959 71 464
1970 92 884
1979 107 663
1989 114 486
1991 114 950
2000 89 448
2011 82 965
2014 79 995
Avots:[5]


Etniskais sastāvs[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

gads iedzīvotāju skaits latvieši krievi baltkrievi ukraiņi poļi lietuvieši ebreji čigāni igauņi vācieši tatāri un citi
1863. 9970 1627 320 krievi krievi 114 11 1635 - - 6257 - 6
1881. 29611 9344 2470 krievi krievi 497 528 6651 285 - 9803 - 33
1897. 64489 24918 7276 357 98 6015 4006 5488 1 238 15353 129 610
1925. 60762 36651 2265 181 - 2459 2637 9851 - 118 6128 - 472
1930. 57238 36945 1652 294 - 2473 1834 7908 - 101 5653 - 378
1970. 92884 44121 34857 3150 4629 1591 2849 636 - 118 - - 933
1989. 114486 44432 49316 5668 8611 1298 2663 390 30 115 198 281 1484
2000. 89448 44149 31311 3570 5111 1120 2676 214 46 57 188 148 858
2011. 82965 44371 26271 2893 4307 936 2598 - - - - - 1589
2014. 79995 43184 25131 2698 4045 849 2461 - - - - - 1627
Iedzīvotāju etniskais sastāvs Liepājā 2011. gadā
Latvieši (42 363)
  
55.21%
Krievi (23 691)
  
30.88%
Ukraiņi (3616)
  
4.71%
Baltkrievi (2521)
  
3.29%
Lietuvieši (2238)
  
2.92%
Poļi (776)
  
1.01%
Cita tautība (1526)
  
1.98%


Cilvēki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājā dzimuši
Liepājā dzīvojuši

Klimats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājas pludmale

Liepāja atrodas mērenajā jūras klimata joslā. Galvenais klimatu veidojošais faktors — jūras gaisa izplūde, kas veido šiem platuma grādiem neatbilstošas zemas vasaras un augstas ziemas gaisa temperatūras. Vidējais vēja ātrums Liepājā ir 5,8 m/sek. Ziemā raksturīgākais vēja virziens ir dienvidu vējš, savukārt vasarā — rietumu.

Liepājas meteoroloģiskie dati
Mēnesis Jan Feb Mar Apr Mai Jūn Jūl Aug Sep Okt Nov Dec Gads
Augstākā vidējā temperatūra °C (°F) 0
(32)
0
(32)
3
(38)
8
(46)
14
(58)
17
(63)
19
(66)
19
(67)
15
(59)
11
(51)
5
(41)
2
(36)
9 5
Zemākā vidējā temperatūra °C (°F) −3
(26)
−4
(24)
−2
(29)
2
(35)
7
(45)
11
(51)
13
(56)
13
(56)
10
(50)
6
(42)
2
(35)
−2
(29)
4 4
Nokrišņu daudzums mm (collas) 43
(1.7)
33
(1.3)
30
(1.2)
33
(1.3)
38
(1.5)
43
(1.7)
61
(2.4)
76
(3)
71
(2.8)
71
(2.8)
66
(2.6)
58
(2.3)
625
(24,6)
Avots: Weatherbase[9]

Liepājas simboli[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepāja ir trīs oficiāli apstiprināti simboli: ģerbonis, karogs un himna.Tajos atspoguļojas pilsētas tradīcijas un spēks. Savu ģerboni Liepāja ieguva līdz ar pilsētas tiesību piešķiršanu — 1625. gadā, savukārt karogs pirmo reizi oficiāli tika pasludināts 1938. gadā ar "Likumu par Liepājas pilsētas karogu". Atšķirībā no pilsētas karoga un ģerboņa, himna "Pilsēta, kurā piedzimst vējš" ir apstiprināta 1999. gadā un savu pirmatskaņojumu piedzīvoja 2000. gada pirmajā stundā. Dziesmu "Pilsēta, kurā piedzimst vējš" Imants Kalniņš sarakstījis jau 1973.gadā veltīdams to Liepāja un liepājniekiem, bet teksta autors ir Māris Čaklais. Pirmā to izpildījusi Austra Pumpure, jau tad šī dziesma ieguvusi neoficiālas liepājnieku himnas statusu. Liepājai ir arī savs Nacionālais ēdiens “LIEPĀJAS MENCIŅI” (apdūmota, vītināta menca ar kartupeļiem, sīpoliem un dillēm saldajā krējumā, sacepta keramikas podiņā). Kaltētas, arī apdūmotas vai viegli žāvētas mencas Kurzemes piekrastes iedzīvotāju –lībiešu un kuršu – uzturā lietotas vēl pirms vācu kolonistu ierašanās 13.gadsimtā. Arī vēlāk Hanzas pilsētu eksportējamo preču sarakstos sastopama kaltēta menca.Livonijas ordeņa un Kurzemes hercogistes laikā šo produktu uzturā lietojuši bieži, un menca bijusi gan bruņinieku, garīdznieku un mūku, gan baronu, grāfu un hercogu, gan arī zvejnieku, jūrnieku un zemnieku galdā. Kaltēta menca lietota kā uzkoda, pamatēdiens vai piedeva. Bieži vien tikai ar kaltētu mencu azotē ceļinieks, jūras laupītājs vai zvejnieks varēja iztikt vairākas dienas. Par kaltētas mencas uzturvērtību iedzīvotāji zinājuši jau sen, jo bija novērots, ka piekrastes ļaudis daudz retāk cieta no slimībām. Tas – pateicoties Baltijas mencās esošo joda sāļu lielākai koncentrācijai. Liepājas simbolikas lietošanu nosaka domes 1999. gada 25. februārī pieņemtie saistošie noteikumi.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Liepāja