Liepāja

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Liepāja
Valstspilsēta
Skats uz Liepāju
Skats uz Liepāju
Karogs: Liepāja
Karogs
Ģerbonis: Liepāja
Ģerbonis
Liepāja (Latvija)
Liepāja
Liepāja
Koordinātas: 56°30′42″N 21°00′50″E / 56.51167°N 21.01389°E / 56.51167; 21.01389Koordinātas: 56°30′42″N 21°00′50″E / 56.51167°N 21.01389°E / 56.51167; 21.01389
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Pirmoreiz minēta 1253. gadā
Pilsētas tiesības kopš 1625. gada
Citi
nosaukumi
vācu: Libau
krievu: Лиепая
poļu: Lipawa
lietuviešu: Liepoja
Administrācija
 • Domes priekšsēdētājs Gunārs Ansiņš (Liepājas Partija)
Platība[1]
 • Kopējā 68,0 km2
 • sauszeme 51,3 km2
 • ūdens 16,7 km2
Iedzīvotāji (2021)[2]
 • kopā 67 964
 • blīvums 1 324,1 iedz./km2
Laika josla EET (UTC+2)
 • Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indeksi LV-34(01-17)
Mājaslapa www.liepaja.lv
Liepāja Vikikrātuvē

Liepāja ir trešā lielākā pilsēta Latvijā, viena no desmit valstspilsētām. Tā ir lielākā Kurzemes pilsēta, kas atrodas Latvijas rietumu krastā starp Baltijas jūru un Liepājas ezeru, kuru ar jūru savieno Tirdzniecības kanāls. Liepāja ir nozīmīga kultūras, izglītības, rūpniecības un ostas pilsēta ar trešo lielāko ostu Latvijā pēc pārkrauto kravu daudzuma.

Vēstures avotos tā pirmo reizi minēta kā Līvas ciems (latīņu: villa Liva, vēlāk arī Lyva, Live) 1253. gadā, savukārt pilsētas tiesības tai tika piešķirtas 1625. gadā. Liepājas kopējā platība ir 60,37 km², pēc 2019. gada datiem pilsētā dzīvoja 68 945 iedzīvotāji.

Liepājas vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Liepājas vēsture

13.—16. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Villa Liva (līvu vai Līvas ciems) Piemares kuršu zemē pirmoreiz minēta 1253. gada 4. aprīļa līgumā, ko noslēdza Kurzemes bīskaps Heinrihs un Livonijas ordeņa mestrs. Nosaukums "Lyva" dažādos vēstures avotos minēts līdz pat 16. gadsimtam. Pēc gada — 1263. gadā — pirmo reizi vēstures avotos minēta Līvas osta. Vēl vairākus gadsimtus pēc 1253. gada Līva bija liels zvejniekciems, Grobiņas fogtijas osta.

No Prūsijas uz Rīgu ceļojošais bruņinieks un diplomāts Žilbērs de Lanuā savās piezīmēs Līvas ciemu 1413. gadā aprakstīja šādi: "Un tā, tai [Žemaitijai] cauri ceļojot, es nonācu Kurzemē (Corelant), kas pieder Livonijas kungiem, kas to ir iekarojuši Prūsijas kungiem; tā es nonācu kādā pilsētā, vārdā Līva (une ville nommée le Live), kas atrodas pie Līvas upes, kas dala Kurzemi no Žemaitijas. Un ir divpadsmit jūdzes no minētās Klaipēdas līdz Līvai".[4]

Līva gan bija nozīmīgs punkts ceļā no Vācu ordeņa rezidences Marienburgā uz Livonijas ordeņa mestra sēdekli Rīgā, taču tirdzniecība šajā ostā vēl bija visai pieticīga un 15. gadsimtā aprobežojās ar koka, gaļas, zivju un sviesta izvešanu uz dažām ziemeļaustrumu Vācijas pilsētām. Tā kā Līva nebija nocietināta un atradās tuvu kareivīgajiem lietuviešiem — ordeņa senseniem ienaidniekiem — tad tā nevarēja gaidīt un cerēt uz strauju iedzīvotāju pieplūdumu. 1418. gadā leišu uzbrukuma laikā Līvas ciems tika nodedzināts.

Livonijas kara laikā ordeņa mestrs Gothards Ketlers 1560. gadā Grobiņu ieķīlāja Prūsijas hercogam Albrehtam. Nepilnos 50 gados, kad novads bija Prūsijas pārvaldījumā, Liepāja jeb Libow piedzīvoja savu pirmo uzplaukumu. 16. gadsimta beigu dokumenti liecina, ka Liepājā bija 60 vācu ģimenes, tātad 16. — 17. gadsimtu mijā iedzīvotāju skaits bija 250 — 300, un tas turpināja palielināties. 1581. gadā prūšu mērnieks Vozegīns Liepāju, kuru pats nodēvēja par miestu, uzmērīja un sastādīja tā aprakstu. Vezegīns minēja 28 apbūves gabalus. Kurzemes hercogistes sastāvā Liepāja līdz ar visu Grobiņas novadu atgriezās 1609. gadā.

17.—18. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājas ģerbonis zīmogā 1625. gadā
1846. gada ģerbonis

1625. gada 18. martā Kurzemes hercogs Frīdrihs Ketlers, atrodoties Grobiņas pilī, dāvāja Liepājai pilsētas tiesības un 20. martā tās robežu apstiprināšanas aktu. 1626. gadā Liepājas pilsētas tiesību dokumentu apstiprināja Polijas karalis Sigismunds III Vāsa. Liepājas saimnieciskā uzplaukuma laiks bija 17. gadsimta vidus un otrā puse, kad notika ostas izbūve. 1646. un 1661. gadā pilsētu apdraudēja mēris, rāte un tirgoņi pieņēma Mēra reglamentu. Otrā Ziemeļu kara laikā (1655—1660) pilsētu vairāk novājināja ar maksājumiem, mazāk — postījumiem. 1698. gada novembrī pilsēta izdega nepieredzēti lielā un spēcīgā ugunsgrēkā. Lielā Ziemeļu kara laikā (1700—1721) Liepāja kļuva par regulāru pieturas un caurbraukšanas punktu un karadarbībai nepieciešamo kontribūciju iekasēšanas vietu, pēc tam to piemeklēja Lielais mēris. Pēc mēra epidēmijas seku likvidācijas un ostas celtniecības darbu pabeigšanas (Liepājas ostā varēja ienākt arī lielie kuģi), 1730. gados Liepāja iegāja jaunā attīstības posmā.

18. gadsimtā Kurzemes hercogiste kā daļēji patstāvīga valsts sāka ieņemt izdevīgo starpnieka vietu starp Poliju, Lietuvu, Prūsiju un Vidzemi. Tirdzniecības apjoms kļuva aizvien plašāks un daudzveidīgāks. Ja 18. gadsimta sākumā pēc ostas izbūves Liepāju ik gadus apmeklēja apmēram 100 kuģu, tad laikā no 1739. līdz 1794. gadam ostā ik gadus caurmērā ienāca vairāk nekā 200 kuģu. Ievērojama loma Liepājas saimnieciskajai dzīvē bija amatniecībai. Tā izauga līdz ar pilsētu, sākotnēji kalpojot tikai vietējo vajadzību apmierināšanai, bet 1799. gadā pilsētā jau bija 33 amati, ieskaitot kuģu būvi un mucu izgatavošanu izvedprecēm.

1795. gada 18. martā Kurzemes bruņniecība savā manifestā prasīja atdalīšanos no Polijas-Lietuvas kopvalsts, un 27. maijā Kurzemes un Zemgales hercogiste tika inkorporēta Krievijas impērijā kā Kurzemes guberņa.

Liepāja no jūras puses 1701. gadā

19. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājas rātsnams (pirms 1914).
Liepājas dzelzceļa stacija (arhitekts Pauls Makss Berči, 1871).
"Krievu-Amerikāņu Līnijas" pasažieru ēka Liepājā ("Lielā emigrantu māja" Flotes ielā 3/5, 1911).

Ap 1795. gadu pilsētā bija 456 dzīvojamie nami, 453 cita rakstura celtnes, tajā dzīvoja 848 ģimenes, pavisam 4548 iedzīvotāji. 19. gadsimtā gaitā Liepāja kļuva par industriāli attīstītu centru. 1823. gadā D. F. Zagers nodibināja pirmo Liepājas tipogrāfiju, 1825. gadā F. Hagedorns pilsētā atvēra krājkasi. No 1869. līdz 1876. gadam noritēja Liepājas—Romnu dzelzceļa līnijas izbūve, kas savienoja Liepāju ar Romniem Poltavas guberņā. Tiešie dzelzceļa sakari ar Krievijas impērijas iekšējo tirgu un Liepājas ostas uzlabošana un paplašināšana 1870.—1880. gados sekmēja rūpniecības izaugsmi pilsētā. Metālapstrādes nozarē strādāja ap 50% pilsētas strādnieku, otro lielāko Liepājas uzņēmumu grupu veidoja kokapstrādes uzņēmumi. 1880. gadā tika apstiprināti Liepājas Biržas komitejas statūti. 1899. gadā sāka Liepājas elektriskā tramvaja satiksmi. 1843. gadā dibināja jūrskolu, kas sākotnēji bija privāta, bet kopš 1876. gada valsts jūrskola.

Baltijas pārkrievošanas laikā arī uz Liepāju attiecināja Krievijas impērijas 1870. gada pilsētu nolikumu, kas paredzēja vēlētu pilsētas domi un pilsētas valdi, kuras locekļu skaitu brīvi noteica dome. Domes un valdes priekšsēdētāja amatu apvienoja domes ievēlēts pilsētas galva, kura pilnvaru laiks bija četri gadi.

1878. gadā no 16. janvāra līdz 13. februārim Liepājā notika pirmās domes vēlēšanas, kurās no 54 domnieku vietām vācbaltieši ieguva 44, ebreji septiņas, poļi divas un latvieši vienu domnieka vietu.

Liepājas pilsētas galva no 1886. līdz 1902. gadam bija Hermanis Adolfi (1841—1924).

1899. gada pavasarī apstiprināja Liepājas jūras cietokšņa būves projektu un nākamās desmitgades laikā uzbūvēja kara ostu, ierīkoja 8 krasta baterijas un sauszemes nocietinājumus. Kā impērijas pilsēta ar modernu ostu, attīstītu rūpniecību un pievedceļiem Liepāja ieņēma nozīmīgu vietu Krievijas Impērijas armijas ģenerālštāba militāri stratēģiskajos aprēķinos.

20. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievu-Austrumāzijas kuģniecības kuģis „Царь” Liepājas ostā. 1913. gadā kuģa apkalpe kapteiņa Jāņa Smiltnieka vadībā Ziemeļūrā izglāba 102 degošā britu tvaikoņa „Volturno” pasažierus.[5]
"United Baltic Corporation" tvaikonis "Baltonia" līnijā Londona - Danciga - Mēmele - Liepāja - Rīga - Rēvele - Londona (pims 1914).
Liepājas aizsardzībai uzbūvētā bruņotā vilciena "Kalpaks" apkalpe ar 12 collu (305 mm) angļu flotes lielgabalu (1919).

Rūpniecība un tranzīttirdzniecība bija Liepājas 20. gadsimta sākuma ekonomiskās dzīves balsti. 1910. gadā Liepājas 52 lielrūpniecības uzņēmumos bija nodarbināti 7810 strādnieki, kas veidoja 8,4% no visa Latvijas strādnieku skaita. Tiešo satiksmi ar Ņujorku no 1906.—1914. gadā uzturēja rēdereja "Krievu-Amerikāņu Līnija" (Русско-американская линия, Russian American Line), kurai piederēja četri kuģi, tad deviņi, visbeidzot — 11. 1907. gadā caur Liepāju izbrauca 56,5 tūkstoši, bet 1913. — 70,1 tūkstotis emigrantu. 1914. gadā Liepājā dzīvoja ap 94 000 iedzīvotāju, bet skaitot kopā ar Karostu — vairāk nekā 100 000. Pirmais pasaules karš 1914. gada 2. augustā sākās ar Liepājas ostas apšaudi, bet Vācijas impērijas karaspēks Liepāju okupēja 1915. gada maijā.

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 7. janvārī Liepājā ieradās Latvijas Pagaidu valdība ar K. Ulmani priekšgalā un līdz 1919. gada jūlijam Liepāja bija Latvijas valdības uzturēšanās vieta, 27. februārī tā izdeva rīkojumu par bezzemnieku apgādāšanu ar zemi. 1919. gada 16. aprīlī Liepājā notika Aprīļa pučs, kura rezultātā pie varas nāca pučistu izveidotais Brimmera-Borkovska kabinets, bet 10. maijā Andrieva Niedras Latvijas Pagaidu valdība. Likumīgā Pagaidu valdība līdz 27. jūnijam pārcēlās uz tvaikoni "Saratova", kas angļu militārajā aizsardzībā stāvēja Liepājas ostā. 1919. gada 5. jūlijā Liepāju pasludināja par Lejaskurzemes apgabala pilsētu, par tās priekšnieku iecēla Liepājas domes priekšsēža biedru A. Bērziņu, bet par kara gubernātoru angļu pulkvedi-leitnantu Rovan-Robinsonu. 21. jūlijā Lejaskurzemes apgabala priekšnieks Andrejs Bērziņš izdeva rīkojumu par latviešu valodas lietošanu sludinājumos un uz izkārtnēm. Bermontiādes laikā 1919. gada 27. septembrī Liepājas un Aizputes apriņķos izsludināja Latvijas bruņoto spēku mobilizāciju. Rietumkrievijas armijas daļas nocietinājās Skrundas un Priekules apkārtnē, bet no Jelgavas sāka uzbrukumu Tukuma un Kandavas virzienā. 30. oktobrī Liepājas dzelzceļa darbnīcas nodeva Liepājas garnizonam pirmo bruņuvilcienu "Kalpaks".

Kad 2. novembrī sākās Bermonta armijas uzbrukums Liepājai, tajā izsludināja aplenkuma stāvokli. Angļu eskadras komandieris paziņoja, ka militāri atbalstīs Liepājas garnizonu. 3. novembrī Rietumkrievijas armijas 2. prūšu gvardes pulks kopā ar Kuldīgas jēgeru pulku, jātnieku eskadronu un artilērijas daļām sāka uzbrukumu Liepājai un 4. novembrī sasniedza pilsētas nocietinājumus. Lielā salā Liepājas aizstāvēšanas kaujas turpinājās līdz 14. novembrim, bet līdz 27. novembrim ienaidnieku padzina no Lejaskurzemes pāri Latvijas-Vācijas robežai. 29. novembrī Lejaskurzemes apgabalā atcēla aplenkuma stāvokli. Pēc Andreja Bērziņa iecelšanas 1920. gada 5. februārī par Latgales apgabala priekšnieku, par Lejaskurzemes apgabala priekšnieku kļuva Jānis Goldmanis. Apgabalu likvidēja 1920. gada augustā.[6] Lejaskurzemes apgabalu pārdēvēja par Kurzemes apgabalu.

Pēc kara beigām, salīdzinot ar 1913. gadu, kravu apgrozījums Liepājas ostā bija samazinājies vairāk nekā 12 reizes, tomēr saimnieciskā un kultūras dzīve pakāpeniski atjaunojās. Dānijas rēdereja "Baltijas-Amerikas Līnija" (Baltic America Line) līdz 1930. gadam uzturēja regulāru satiksmi līnijā Liepāja—DancigaKopenhāgenaŅujorka ar pasažieru kuģiem Latvia, Polonia, Estonia un Lituania.[7]

1920. gadā darbību uzsāka Valsts Liepājas tehnikums, 1921. gadā Liepājas reālģimnāzija kļuva par Valsts Liepājas vidusskolu, 1926. gadā atvēra Latvijā pirmo mākslas amatniecības skolu. 1922. gadā nodibināja Liepājas operu, latviešu dramatiskais teātris pilsētā pastāvēja jau kopš 1907. gada. 1922. gadā nodibināja Liepājas konservatoriju, 1927. — Liepājas filharmoniju. Sākot ar 1928. gadu visi Kurzemes kori pulcējās Lejaskurzemes dziesmu svētkos Liepājā. Liela nozīme pilsētas ekonomikas stabilizēšanā bija 1929. gadā atklātajai Liepājas-Glūdas (Jelgavas) dzelzceļa līnijai. 1931. gada 22. septembrī sāka būvēt noliktavas Liepājas brīvostā. Pēc 1935. gada rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu skaitīšanas datiem Liepājā bija 267 uzņēmumi ar mehanizētu dzinējspēku vai vismaz 5 algotiem strādniekiem un 1576 uzņēmumi bez mehāniskā dzinējspēka ar vismaz 4 strādniekiem. 1937. gada 15. jūnijā Liepāju ar Rīgas Spilves lidostu savienoja regulāra gaisa satiksme.

1935. gadā pie Rožu laukuma uzcēla Latviešu Biedrības namu (nosaukts par 15. Maija namu) un Armijas Ekonomisko veikalu. KOD (Kara ostas darbnīcas) uzsāka ražot lidaparātus KOD-1 un KOD-2. Šajā gadā uzsāka plašu pilsētas renovācijas projekta realizāciju, kā arī novecojušu centra ēku pārbūvi, vai pilnīgu to nojaukšanu. 1936. gadā Baznīcas ielā uzcēla Liepājas krājkases un lombarda ēku. 1937. gadā sāka īstenot plānus jaunas pilsētas Kūrmājas celtniecībai, kura būtu tuvāk pludmalei, kura iekļautu parādes laukumu, tautas parku, uzvaras laukumu, uzvaras pieminekli, kā arī retus kokus no visas Eiropas (pēc 1940. gada okupācijas projektu atcēla). Ap šo laiku, Karostā uzsāka trotuāru izbūvi pēc Vācijas standartiem un modernizēja pilsētas kuģu remonta darbnīcas. 1938. gadā pabeidza Liepājas pilsētas 28. janvāra Draudzīgā aicinājuma pamatskolas un Pilsētas viesnīcas būvi, kas kļuva par vienu no modernākām un un lielākām viesnīcām visā Baltijā.

Pēc 1939. gada Savstarpējās palīdzības pakta starp Latviju un PSRS noslēgšanas Liepājā izvietoja ap 15 000 padomju karavīru. Jau 1939. gada oktobra beigās Liepājas pilsētas komandants paziņoja, ka "satiksme caur Tosmari privātām personām līdz turpmākam rīkojumam būs slēgta." 1939. gada 22. oktobrī Liepājas ostā ieradās padomju kara flotes kreiseris "Kirovs", kas Ziemas kara laikā 1. decembrī no Liepājas veica uzbrukumu Somijas krasta apsardzes baterijai Rusāres salā, sagraujot piestātni, kazarmas un bāku. 1940. gadā sākās nekontrolējams PSRS militārpersonu ieplūdums Liepājā, daļa no tiem ir NKVD aģenti ar uzdevumu graut pastāvošo iekārtu un gatavot Latvijas okupāciju. 1941. gada deportācijas laikā 14. un 15. jūnijā uz Sibīriju un Padomju Savienības attālajiem arktiskajiem apgabaliem no Liepājas apkārtnes deportēja aptuveni divus tūkstošus civiliedzīvotāju. 1941. gada 23. jūnijā sākas kauja par Liepāju, kuras laikā tiek iznīcināta liela daļa pilsētas centra apbūves.

1941. gada jūlijā, nostiprinoties nacistiskās Vācijas okupācijas režīmam Liepājā, vācieši sāka ieviest savu "jauno kārtību", kas paredzēja pilnīgu ebreju kopienas iznīcināšanu. Jau 1941. gada vasarā Liepājas komandants izdeva īpašu rīkojumu visiem ebrejiem Liepājā. Tas paredzēja pārvietošanās brīvības ierobežošanu, sadzīves tehnikas nodošanu vācu varas iestādēm, kā arī īpašo atšķirības zīmju nēsāšanu uz apģērba. Sākās arī pirmās masu slepkavības. Ebreji tika nogalināti Liepājas ostas rajonā, Raiņa parka teritorijā un citās vietās. Visbaisākās masu slepkavības notika 1941. gada no 15. līdz 17. decembrim Šķēdes kāpās, kur nacisti iznīcināja apmēram 7000 ebreju. Dzīvi palikušos ebrejus ievietoja Liepājas geto, kas atradās pilsētas centrā kvartālā starp Apšu, Kungu un Bāriņu ielām. Geto tika likvidēts 1943. gada oktobrī. Tur esošos ebrejus pārvietoja uz Mežaparka koncentrācijas nometni. Otrā pasaules kara beigu daļā 1944. gada oktobra sākumā Sarkanā armija sasniedza Baltijas jūras piekrasti Lietuvas teritorijā un Kurzemē iesprostoja apmēram 200 000 Vērmahta karavīru un ap pusmiljonu civiliedzīvotāju, ieskaitot bēgļus. Oktobrī Liepāju pārpludināja kilometriem garas bēgļu rindas: cilvēki, pajūgi, automobiļi. Kaujas par tā dēvēto Kurzemes cietoksni turpinās septiņus mēnešus. Pilsētu sistemātiski un nežēlīgi bombardēja. Tikai 1945. gada 9. maijā pulksten 14.00 padomju radio paziņoja "Padomju Latvija brīva".

Pēc kara Liepājas ekonomiskā attīstība bija pakārtota vienotam Padomju Savienības tautsaimniecības plānam. 1946. gadā nodibināja Liepājas zvejnieku arteli "Boļševiks", bet 1964. gadā izveidoja Okeāna zvejas flotes Liepājas bāzi. 1965. gadā sākās jauna mikrorajona celtniecība pilsētas dienvidrietumu daļā. 1974. gada decembrī pilsētas iedzīvotāju skaits pārsniedza 100 000. 1987. gada novembrī notika pirmā grupas "Helsinki-86" organizētā akcija pie Ziemeļu kapsētas, kas tika brutāli izklīdināta.

1991. gada Augusta puča laikā notika Liepājas pilsētas padomes ārkārtas sēde, kas aicināja iedzīvotājus izrādīt pilsonisko nepakļaušanos gadījumā, ja varu sagrābtu militāri civilā komiteja. Liepājas uzņēmumos sākās streiks, pārtrauca tramvaju un autobusu satiksmi, nākamajā dienā streiku pārtrauca. 23. augustā LTF valdes locekļi, milicija un prokuratūras darbinieki pārņēma LKP īpašumu Graudu ielā 50, demontēja Ļeņina pieminekli.

Tikai 1994. gada 31. augustā likvidēja Krievijas jūras kara flotes bāzi. 1997. gada 18. februārī Saeima pieņēma Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likumu.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tirdzniecības kanāls 2010. gada oktobrī

Pilsēta aizņem 1,5 – 6,5 km platu piekrastes kāpu valni un aizkāpas līdzenumu Piejūras zemienes Bārtavas līdzenumā. Liepāju ieskauj Dienvidkurzemes novads, un ziemeļos pilsēta robežojas ar Medzes pagastu, austrumos ar Grobiņas pagastu, bet dienvidos - ar Nīcas pagastu, Tās rietumu robeža iet pa Baltijas jūras krastu. Dabas teritorijas pavisam aizņem aptuveni trešo daļu no pilsētas teritorijas. Šīs teritorijas pārsvarā atrodas pilsētas nomalēs un nav savienotas ar nelielajām zaļajām teritorijām pilsētas centrālajā daļā.[8][9]

Meži[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājas pilsētas meža zemes aizņem 1368,9 ha, no kuriem mežaudzes veido 83%, pārējo aizņem purvi (4,7%), lauces un smiltāji (9,5%), pārplūstoši klajumi un infrastruktūras objekti (kopā nepilnus 3%). Privātajiem zemes īpašniekiem pieder 109,6ha, bet 92% meža zemju teritorijas jeb 1259,3 ha pieder pašvaldībai. Pilsētas mežu veido pieci atsevišķi mežu masīvi: lielākais – pilsētas ziemeļu daļā, t.sk. Karostas mežs, Reiņu mežs, meži pie reģionālās slimnīcas, dienvidrietumu un Zaļās birzs mežu masīvi.

Pilsētai raksturīga liela meža augšanas apstākļu tipu dažādība, ko nosaka un ietekmē teritorijas ģeoloģiskie un hidroloģiskie apstākļi. Sausieņu meži aizņem 39% no mežu teritorijas, meži uz slapjām minerālaugsnēm 13%, purvainie meži 22%, bet nosusinātie meži 26%. Biežāk sastopami sausieņu meži ir sils un mētrājs. Salīdzinoši lielas platības aizņem slapjie meži, īpaši slapjais damaksnis (11% no visiem mežiem) un niedrājs (12% no mežiem). No nosusinātajiem mežiem vairāk sastopams mētru ārenis, platlapju ārenis un platlapju kūdrenis. Meža valsts reģistrā inventarizācijas datos ir atzīmēts ļoti rets augšanas apstākļu tips – grīnis, bet dabā šī teritorija tam vairs neatbilst, augsne ir bagātinājusies un mainījusies veģetācija.[9]

Virszemes ūdeņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ūdeņu teritorijas aizņem 1009 ha (17% no pilsētas kopplatības). Liepājas pilsētas hidroloģisko sistēmu veido dažādi elementi, tai skaitā Liepājas un Tosmares ezeri, kas pilsētu norobežo no austrumiem, un ir Natura 2000 teritorijas.(pilsētā atrodas ¼ daļa ezera, pārējā daļa izvietojas Otaņķu un Nīcas pagastā). Ir arī upes – Vērnieku upe, Kalējupīte un Ālande, kanāli: Tirdzniecības, Karostas, Cietokšņa un Pērkones (bijusī upe), kā arī mākslīgā ūdenskrātuve Beberliņi. Pilsēta atrodas Baltijas jūras krastā. Atbilstoši Latvijas iedalījumam upju baseinu apgabalos Liepājas pilsētas teritorija ietilpst Ventas upju baseina apgabalā[9]

Augsnes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājas pludmale

Teritorijā dominējošo augšņu tipu, kā arī valdošo ģeogrāfisko ainavu nosaka Piejūras zemienei raksturīgie mazauglīgie smilšainie cilmieži un apgrūtinātas dabiskas noteces apstākļi. Pēc mehāniskā sastāva dominējošas šeit ir smilts augsnes, no augšņu grupām – tipiskais podzols reljefa pacēlumos un kūdraina podzolēta glejaugsne ieplakās, ka arī velēnu glejaugsne un velēnpodzolētā glejaugsne. Lielā mitruma dēļ teritorijai raksturīgi pārpurvošanās procesi.[9]

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klimatiskos apstākļus Liepājā būtiski ietekmē tiešais jūras tuvums, tāpēc Liepāja atrodas mērenajā jūras klimata joslā. Jūras gaisa izplūde veido šiem platuma grādiem salīdzinoši zemas vasaras un augstas ziemas gaisa temperatūras. Liepājā ir augstākā vidējā gaisa temperatūra Latvijā, kas ir +7,0 °C. Pēc stundu skaita Liepājā ir viens no augstākajiem vidējiem Saules spīdēšanas ilguma rādītājiem, kas ir vidēji 1840–1940 stundu gadā.[10] Ziemai raksturīgi bieži atkušņi, tāpēc Piejūras zemienē sniega sega parasti ļoti nenoturīga, tās biezums reti pārsniedz 5–10 cm[9]

Ir novērojams liels vējaino dienu skaits salīdzinājumā ar Latvijas iekšzemes rajoniem. Teritorijā valdošie ir visi rietumu un dienvidu rumbu vēji. To vidējais ātrums ir 6,1 m/s. Maksimālie vēja ātrumi (lielāki, kā 20 m/s) parasti tiek novēroti rudens un ziemas periodā, vairumā gadījumu tie ir rietumu rumbu vēji. Raksturīgi, ka vēja ātrums un nereti arī virziens bieži mainās ļoti īsā laika sprīdī.[9] 1967. gada 17. – 18. oktobrī notika valsts vēsturē spēcīgākā vētra, un Liepājā 18. oktobrī tika reģistrēts līdz šim vislielākais Latvijā novērotais vēja brāzmu ātrums – 48 m/s. Pilsētā ir vidēji visvairāk vētrainu dienu gadā - 7,9, kad vidējais vēja ātrums sasniedz 10,8 m/s. 1971. gadā šis rādītājs sasniedza pat 36 dienas. Ilggadīgās izmaiņas norāda uz ļoti būtiskām vētrainu dienu skaita samazināšanās tendencēm.[11]

Liepājas meteoroloģiskie dati
Mēnesis Jan Feb Mar Apr Mai Jūn Jūl Aug Sep Okt Nov Dec Gads
Augstākā temperatūra °C (°F) 7.9
(46.2)
15.5
(59.9)
17.8
(64)
24.5
(76.1)
30.0
(86)
32.7
(90.9)
33.7
(92.7)
35.6
(96.1)
30.7
(87.3)
22.2
(72)
15.4
(59.7)
10.1
(50.2)
35.6
(96.1)
Augstākā vidējā temperatūra °C (°F) 0.8
(33.4)
0.7
(33.3)
3.8
(38.8)
9.8
(49.6)
15.3
(59.5)
17.9
(64.2)
21.0
(69.8)
21.0
(69.8)
16.5
(61.7)
11.3
(52.3)
5.6
(42.1)
2.3
(36.1)
10.5
(50.9)
Dienas vidējā temperatūra °C (°F) −1.3
(29.7)
−1.7
(28.9)
1.0
(33.8)
6.0
(42.8)
11.2
(52.2)
14.3
(57.7)
17.4
(63.3)
17.4
(63.3)
13.2
(55.8)
8.6
(47.5)
3.6
(38.5)
0.3
(32.5)
7.6
(45.7)
Zemākā vidējā temperatūra °C (°F) −3.3
(26.1)
−4.1
(24.6)
−1.9
(28.6)
2.2
(36)
7.0
(44.6)
10.7
(51.3)
13.8
(56.8)
13.7
(56.7)
9.9
(49.8)
5.9
(42.6)
1.5
(34.7)
−1.8
(28.8)
4.5
(40.1)
Zemākā temperatūra °C (°F) −32.9
(−27.2)
−31.6
(−24.9)
−23.8
(−10.8)
−10.1
(13.8)
−4.3
(24.3)
0.5
(32.9)
4.8
(40.6)
4.6
(40.3)
−1.7
(28.9)
−7.3
(18.9)
−17.5
(0.5)
−25.8
(−14.4)
−32.9
(−27.2)
Nokrišņu daudzums mm (collas) 58.5
(2.303)
42.2
(1.661)
46.5
(1.831)
43.0
(1.693)
41.2
(1.622)
56.0
(2.205)
72.1
(2.839)
77.9
(3.067)
81.9
(3.224)
89.8
(3.535)
87.8
(3.457)
73.7
(2.902)
762.9
(30.035)
Vidējais dienu skaits ar nokr. 13.7 9.9 10.6 7.1 6.9 8.3 8.8 10.0 12.0 13.8 15.6 14.5 130.1
% gaisa mitrums 87.2 85.8 82.8 76.3 75.7 77.4 78.9 78.5 80.5 82.9 87.4 86.9 81.7
Vidējais saulaino stundu skaits 34 64 130 187 273 295 279 248 173 103 43 28 1 857
Avots nr. 1: NOAA (sun 1961–1990)[12]
Avots nr. 2: Weatherbase[13]

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hotel De Rome iekšpagalms

Liepājā darbojas gan valsts, gan pašvaldības dibinātās institūcijas, gan arī Liepājas Universitātes un privāti finansēti mākslinieciskie kolektīvi un struktūrvienības. "Liepāja — lepna, radoša un aktīva pilsēta jūras krastā, kurā cilvēki vēlas dzīvot un strādāt!" — šādi ir formulēta 2007. gadā radītā Liepājas pilsētas attīstības vīzija. Liepāja ir pilsēta ar bagātām kultūras un radošuma tradīcijām. Liepājā var redzēt visdažādākā vecuma ēkas un arhitektūras stilus. Liepāja ir raksturīga ar plašiem mūzikas un mākslas festivāliem, ar savu simfonisko orķestri un ērģelēm, karostas cietumu. Iespējams tieši radošums un tā līdzgaitniece — brīvdomība — ir Liepājas zīmola būtiskākās sastāvdaļas. Liepājai ir ļoti būtiska vieta Latvijas un visa reģiona kultūrainavā — Liepājā dibināta pirmā filharmoniskā biedrība Baltijā, darbojas profesionāli teātri un orķestris. Liepāja dzīvo līdzās bagātīgam kultūras mantojuma klāstam — bibliotēkas, muzeji, vēstures un kultūras pieminekļi, prasmes un tradīcijas. Liepājā lielā mērā dzimusi un uzplaukusi latviešu rokmūzika, Liepājā ik gadus norit būtiski kultūras un izklaides dzīves notikumi, kam ir nacionāla un nereti starptautiska nozīme. Liepāja daudzās jomās ir devusi spožus, savdabīgus, daudzveidīgus talantus Latvijas radošuma attīstībai.

Liepājā ir bagātīgs dažādu kultūras jomu klāsts. Īpaši spēcīgas ir skatuves un izpildītājmākslas tradīcijas, gan tās profesionālajās, gan populārajās un amatiermākslas izpausmēs. Liepāja var lepoties ar izcilu mantojumu — gan vēsturiskās kultūrvides, ēku, pieminekļu ziņā, gan vizuālās mākslas kolekciju, muzeju un bibliotēku ziņā. Spēcīgas ir nemateriālā kultūras mantojuma tradīcijas — amatniecība, tautas māksla, tradicionālā kultūra — gan latviešu, gan mazākumtautību grupās. Attīstās kultūrtūrisms un radošās industrijas. Ir stipra kultūrizglītības bāze (tās profesionālajās izpausmēs). Atsevišķas nozares Liepājā ir salīdzinoši mazāk attīstītas (tēlotāja māksla, literatūra, panīcis kino utt.), tomēr piedāvājums ir plašs un būtiskākās kultūras apakšnozares pārstāvētas — ir visi priekšnoteikumi attīstīt bagātīgu un daudzveidīgu kultūrvidi.

Liepājas Olimpiskais centrs

Liepāja piedalījās konkursā par Eiropas kultūras galvaspilsētas (EKG) statusu 2014. gadā, tomēr 2009. gada 15. septembrī Eiropas Komisijas žūrija ieteica šo statusu Latvijā piešķirt Rīgai.[14] Piedaloties konkursā uz kultūras galvaspilsētas statusu 2027. gadā, 2022. gada 10. maijā žūrija piešķīra šo statusu Liepājai[15].

Sports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1998. gadā Liepājā tika atvērta pirmā neatkarības gados uzbūvētā hokeja halle Latvijā. Par Olimpiskās ledus halles mājinieci kļuva HK Liepājas Metalurgs. Komandas pastāvēšanas gaitā tā astoņas reizes izcīnīja Latvijas čempionāta zelta medaļas, komanda svinēja uzvaru arī 2002. gada Austrumeiropas hokeja līgas turnīrā. Metalurģijas uzņēmuma problēmu dēļ hokeja komanda 2013. gada vasarā darbību pārtrauca. 2014. gadā tika nodibināts Hokeja klubs "Liepāja". Futbola klubs "Liepājas Metalurgs" pārtrauca darbību 2014. gada janvārī un tā vietā tika nodibināts Futbola klubs "Liepāja", kurš 2015. gadā kļuva par Latvijas čempioniem.

Liepājā regulāri tiek uzņemti dažādi sporta pasākumi, kā Pasaules un Eiropas čempionāti basketbolā, un 2009. gada Eiropas čempionāta basketbolā sievietēm A un B apakšgrupas spēles tika aizvadītas Liepājas Olimpiskajā centrā. Tiek rīkots arī Eiropas rallija čempionāta posms “Rally Liepāja”, Starptautiskās sacensības vindsērfingā un citi.[16]

Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājas Valsts 1. ģimnāzija

Doma atvērt skolu radusies 1560. gadā baznīcu pārlūkošanas laikā, un skolas pastāvēja Liepājā jau pirms 1625. gada. Taču tieši pilsētas tiesību iegūšana veicināja skolu turpmāko attīstību, jo skolas uzturēšana skaitījās par vienu no pilsētas pienākumiem. Jaundibināto skolu apmeklēt tika mudināti gan vāciešu, gan kuršu bērni. „Nevāciem" ticis pasludināts, ka tiem bērniem, kuri tikšot sūtīti skolā, atlaidīšot katru kalpību un pat atsvabināšot tos no dzimtbūšanas; arī tālākai mācībai tiem tikšot sniegta palīdzība. Sākumā skola bijusi vienklasīga; otrā klase atvērta 1638. gadā; no 1650. gadā skolai bijušas jau 3 klases. bet 1750. gadā atvērta 4. klase. 1788. gadā uzcelts jauns skolas nams, bet 1806. gadā pilsētas skola pēc 250 gadu pastāvēšanas pārvērsta augstākā apriņķa skolā. Šo apriņķa skolu savā laikā apmeklējuši Krišjānis Valdemārs un Kronvaldu Atis. Apriņķa skola 1866. gadā tika pārvērsta Nikolaja ģimnāzijā. 1861. gadā pie apriņķa skolas tika atvērta jūrniecības klase, kas 1876. gadā tika pievienota Liepājas jūrskolai. Pirmā augstākā meiteņu skola atklāta 1871. gadā, un 1874. gadā pastāvējušas jau 2 augstākās meiteņu skolas, no kurām viena tika pārvērsta par ģimnāziju 1886. gadā. 1888. gadā Liepājā bijušas divas skolas ar latviešu mācības valodu. Tālākajos gados, ar 1889. gada likumu uzsāktā skolu pārkrievošana pārvērta visas skolas krievu skolās, tomēr pastāvēja skolas, kuras savā vairumā apmeklēja latviešu bērni, Tajās latviešu valoda tika pasniegta kā priekšmets un ticības mācības tika mācīta latviešu valodā. Skolas ar latviešu valodu kā vienīgo valodu radās tikai pēc Latvijas neatkarības iegūšanas[17].

2018. gadā Liepājā darbojās Valsts 1. ģimnāzija (353 skolēni vidusskolas klasēs), vakara (maiņu) vidusskola (269 skolēni vidusskolas klasēs), Draudzīgā aicinājuma 5. vidusskola (181 skolēns vidusskolas klasēs), Raiņa 6. vidusskola (140 skolēni vidusskolas klasēs), 7. vidusskola (112 skolēni vidusskolas klasēs), Oskara Kalpaka 15. vidusskola (107 skolēni vidusskolas klasēs), 12. vidusskola (102 skolēni vidusskolas klasēs), A. Puškina 2. vidusskola (94 skolēni vidusskolas klasēs), J. Čakstes 10. vidusskola (80 skolēni vidusskolas klasēs), 8. vidusskola (52 skolēni vidusskolas klasēs).

2019. gada martā Liepājas dome nolēma apvienot 2. ar 12. vidusskolu, veidojot jaunu vidusskolu un pilnībā izmantojot 2. vidusskolas modernizēto mācību vidi.[18]

Liepājā ir arī vairākas augstākās izglītības iestādes: Liepājas Universitāte, Rīgas Stradiņa universitātes Liepājas filiāle, Rīgas Tehniskās koledžas Liepājas filiāle, Liepājas Jūrniecības koledža, Rīgas Tehniskās universitātes Liepājas filiāle, Biznesa augstskolas “Turība” Liepājas filiāle, Baltijas Starptautiskās akadēmijas Liepājas filiāle un Juridiskās koledžas Liepājas filiāle[19].

Apskates objekti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājas Svētās Annas Baznīca

Pamatraksts: Valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi Liepājā

Transports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājas dzelzceļa stacija mūsdienās

Liepājas transporta sistēma sastāv no 31 autobusu līnijas (no tām 5 maršruti savietoti ar Grobiņu), kā arī vienas Liepājas tramvaja līnijas, kuras garums ir 7 kilometri. 2013. gadā tramvaja līniju pagarināja par 1,7 km no Dienvidrietumu mikrorajona (Klaipēdas ielas) līdz Ezerkrasta mikrorajonam ar apgriešanās apli Mirdzas Ķempes ielas galā. Liepājai ir tiešie autobusu maršrutu savienojumi ar Rīgu, Rīgas Starptautisko lidostu, Ventspili, Jelgavu, Klaipēdu un citiem galapunktiem.

Akciju sabiedrība "Pasažieru Vilciens" nodrošina pasažieru satiksmi ar vilcienu Liepāja — Rīga. Dzelzceļa līnijā Liepāja — Ventspils 2009. gadā tika demontētas sliedes, arī dzelzceļa līnija uz Vaiņodi netiek izmantota.

7 kilometrus uz austrumiem no Liepājas atrodas starptautiskā lidosta "Liepāja". 2008. gada augustā Liepājas starptautiskā lidosta nodrošināja gaisa savienojumus ar četrām pilsētām — Rīgu, Kopenhāgenu, Hamburgu un Maskavu, bet finanšu un pārvaldes krīzes laikā regulāros lidojumus no Liepājas lidostas pārtrauca, kā gaisa satiksmes mezgls attīstījās Palangas starptautiskā lidosta. 2017. gadā atjaunoja regulāros lidojumus no Liepājas uz Rīgu.

Ar pilsētu savienoti divi valsts galvenie autoceļi: A9 (Skulte - Liepāja) un A11 (Liepāja - Lietuvas robeža).[20]

Apkaimes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Vecliepāja
  2. Ezerkrasts
  3. Dienvidrietumu rajons
  4. Ziemeļu priekšpilsēta
  5. Jaunliepāja
  6. Velnciems
  7. Karosta
  8. Tosmare
  9. Zaļā birze
  10. Jaunā pasaule

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas
GadsIedz.±%
1640ap 1500—    
17974 516—    
18014 506−0.2%
18578 333+84.9%
18639 970+19.6%
188129 611+197.0%
189760 653+104.8%
191494 000+55.0%
192051 583−45.1%
192560 762+17.8%
193057 238−5.8%
193557 098−0.2%
194145 067−21.1%
194343 280−4.0%
195971 464+65.1%
GadsIedz.±%
197092 884+30.0%
1979107 663+15.9%
1980108 262+0.6%
1981108 514+0.2%
1982108 666+0.1%
1983108 991+0.3%
1984109 747+0.7%
1985110 606+0.8%
1986111 247+0.6%
1987112 064+0.7%
1988113 321+1.1%
1989114 486+1.0%
1990114 337−0.1%
1991114 950+0.5%
1991113 826−1.0%
GadsIedz.±%
1992112 154−1.5%
1993105 558−5.9%
1994101 352−4.0%
199596 294−5.0%
199694 165−2.2%
199792 687−1.6%
199891 444−1.3%
199990 416−1.1%
200089 448−1.1%
200187 859−1.8%
200286 372−1.7%
200385 544−1.0%
200484 569−1.1%
200583 762−1.0%
200683 041−0.9%
GadsIedz.±%
200782 421−0.7%
200881 748−0.8%
200980 678−1.3%
201078 913−2.2%
201176 910−2.5%
201274 812−2.7%
201373 469−1.8%
201471 926−2.1%
201571 125−1.1%
201670 630−0.7%
201769 443−1.7%
201869 180−0.4%
201968 945−0.3%
202068 535−0.6%
202167 964−0.8%
Avots:[21] [22]

Etniskais sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāju etniskais sastāvs Liepājā 2020. gadā.[23]
Latvieši: 40 473 (59.1%)Krievi: 19 036 (27.8%)Ukraiņi: 3 021 (4.4%)Baltkrievi: 2 067 (3.0%)Lietuvieši: 2 007 (2.9%)Cita un neizvēlēta: 1 931 (2.8%)Circle frame.svg

kopā 68 535

  Latvieši
  Krievi
  Ukraiņi
  Baltkrievi
  Lietuvieši
  Cita un neizvēlēta
Tautība Procenti Iedz. skaits
Latvieši 59,1% 40 473
Krievi 27,8% 19 036
Ukraiņi 4,4% 3 021
Baltkrievi 3,0% 2 067
Lietuvieši 2,9% 2 007
Cita un neizvēlēta 2,8% 1 931

Ievērojami cilvēki Liepājā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājā dzimuši
Liepājā dzīvojuši

Liepājas simboli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepāja ir trīs oficiāli apstiprināti simboli: ģerbonis, karogs un himna.Tajos atspoguļojas pilsētas tradīcijas un spēks. Savu ģerboni Liepāja ieguva līdz ar pilsētas tiesību piešķiršanu — 1625. gadā, savukārt karogs pirmo reizi oficiāli tika pasludināts 1938. gadā ar "Likumu par Liepājas pilsētas karogu". Atšķirībā no pilsētas karoga un ģerboņa, himna "Pilsēta, kurā piedzimst vējš" ir apstiprināta 1999. gadā un savu pirmatskaņojumu piedzīvoja 2000. gada pirmajā stundā. Dziesmu "Pilsēta, kurā piedzimst vējš" Imants Kalniņš sarakstījis jau 1973. gadā veltīdams to Liepāja un liepājniekiem, bet teksta autors ir Māris Čaklais. Pirmā to izpildījusi Austra Pumpure, jau tad šī dziesma ieguvusi neoficiālas liepājnieku himnas statusu.

Liepājai ir arī savs nacionālais ēdiens "Liepājas menciņi" (apdūmota, vītināta menca ar kartupeļiem, sīpoliem un dillēm saldajā krējumā, sacepta keramikas podiņā). Kaltētas, arī apdūmotas vai viegli žāvētas mencas Kurzemes piekrastes iedzīvotāju -lībiešu un kuršu — uzturā lietotas vēl pirms vācu kolonistu ierašanās 13. gadsimtā. Arī vēlāk Hanzas pilsētu eksportējamo preču sarakstos sastopama kaltēta menca. Livonijas ordeņa un Kurzemes hercogistes laikā šo produktu uzturā lietojuši bieži, un menca bijusi gan bruņinieku, garīdznieku un mūku, gan baronu, grāfu un hercogu, gan arī zvejnieku, jūrnieku un zemnieku galdā. Kaltēta menca lietota kā uzkoda, pamatēdiens vai piedeva. Bieži vien tikai ar kaltētu mencu azotē ceļinieks, jūras laupītājs vai zvejnieks varēja iztikt vairākas dienas. Par kaltētas mencas uzturvērtību iedzīvotāji zinājuši jau sen, jo bija novērots, ka piekrastes ļaudis daudz retāk cieta no slimībām.

Tas — pateicoties Baltijas mencās esošo joda sāļu lielākai koncentrācijai. Liepājas simbolikas lietošanu nosaka domes 1999. gada 25. februārī pieņemtie saistošie noteikumi.

Sadraudzības pilsētas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājai ir sadarbības līgumi ar šādām pilsētām:[27]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__ENV__DR__DRT/DRT010/; Centrālā statistikas pārvalde; pārbaudes datums: 25 februāris 2021.
  2. 2,0 2,1 https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__POP__IR__IRS/IRD060/; Centrālā statistikas pārvalde; pārbaudes datums: 15 jūnijs 2021.
  3. «Iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas statistiskajos reģionos, republikas pilsētās, novadu pilsētās, 21 attīstības centrā un novados». Centrālā statistikas pārvalde. 2020. Skatīts: 2020. gada 19. septembrī.
  4. «Izvilkumi no Franču bruņinieka Žilbēra de Lanuā (Guillebert de Lannoy) ceļojuma apraksta par Livoniju (15. gadsimta pirmā puse).». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 9. novembrī. Skatīts: 2014. gada 3. maijā.
  5. Kā 1913. gads liepājniekiem ardievas teica Archived 2014. gada 17. jūnijā, Wayback Machine vietnē. liepajasmuzejs.lv
  6. Latviešu konversācijas vārdnīca. XII. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 22 985.—22 990. sleja.
  7. «Baltic-American Line Fleet and Services — 1920». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 7. maijā. Skatīts: 2018. gada 8. janvārī.
  8. «Letonika.lv. Enciklopēdijas - Latvijas Enciklopēdiskā vārdnīca. Liepāja». www.letonika.lv. Skatīts: 2022-03-19.
  9. 9,0 9,1 9,2 9,3 9,4 9,5 SIA „GRUPA 93” (2012). [https://faili.liepaja.lv/Strategiskais_ietekemes_uz_vidi_novertejums.pdf "STRATĒĢISKAIS IETEKMES UZ VIDI NOVĒRTĒJUMS. Vides pārskats"]. Liepājas pilsētas teritorijas plānojums.
  10. «4. Latvijas klimats un tā mainības raksturs». edu.lu.lv (latviešu). Skatīts: 2022-03-19.
  11. Zanita Avotniece, Svetlana Aņiskeviča, Edgars Maļinovskis (2017). "KLIMATA PĀRMAIŅU SCENĀRIJI LATVIJAI. Ziņojums". VSIA “Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs”.
  12. «Liepaja Climate Normals 1961–1990». National Oceanic and Atmospheric Administration. Skatīts: 2013. gada 28. novembris.
  13. «Weatherbase: Historical Weather for Griuzupe, Latvia». Weatherbase. Skatīts: 2013. gada 4. februāris.
  14. «Rīga 2014. gadā būs Eiropas kultūras galvaspilsēta Latvijā, IP/09/1324, EUROPA — Press releases» (html). europa.eu.
  15. «Liepāja būs Eiropas kultūras galvaspilsēta 2027. gadā». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2022-05-21.
  16. «Par sporta dzīvi Liepājā». Par sporta dzīvi Liepājā (latviešu). Skatīts: 2022-05-26.
  17. "Liepājas 300 gadu jubilejas piemiņai, 1625-1925.". Liepājas pilsētas valde: 55. 1925.
  18. Lēmums pieņemts. Apvienošanas process ir sācies Sarmīte Pujēna, irliepaja.lv 2019. gada 1. martā
  19. «Augstākā izglītība». Augstākā izglītība (latviešu). Skatīts: 2022-02-13.
  20. «Noteikumi par valsts autoceļu un valsts autoceļu maršrutā ietverto pašvaldībām piederošo autoceļu posmu sarakstiem». web.archive.org. 2013-05-13. Skatīts: 2022-02-13.
  21. Enciklopēdija "Latvijas pilsētas". Rīga 1999.
  22. https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__POP__IR__IRS/IRS030/table/tableViewLayout1/
  23. Iedzīvotāju skaits pašvaldībās pēc nacionālā sastāva. Centrālās statistikas pārvaldes datubāzes dati 2020. gada 30. novembrī.
  24. Tālivaldis Ķeniņš Archived 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē., Latvijas Mūzikas informācijas centrs.
  25. Selga Mence Archived 2016. gada 10. februārī, Wayback Machine vietnē., Latvijas Mūzikas informācijas centrs.
  26. «Jānis Mencis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 10. jūnijā. Skatīts: 2009. gada 24. martā.
  27. «Sadraudzības pilsētas». Sadraudzības pilsētas (latviešu). Skatīts: 2022-02-02.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]