Liepāja

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Liepāja
Republikas pilsēta
Skats uz Liepāju
Skats uz Liepāju
Karogs: Liepāja
Karogs
Ģerbonis: Liepāja
Ģerbonis
Liepāja (Latvija)
Liepāja
Liepāja
Koordinātas: 56°30′42″N 21°00′50″E / 56.51167°N 21.01389°E / 56.51167; 21.01389Koordinātas: 56°30′42″N 21°00′50″E / 56.51167°N 21.01389°E / 56.51167; 21.01389
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Pirmoreiz minēta 1253. gadā
Pilsētas tiesības kopš 1625. gada
Citi
nosaukumi
vācu: Libau
krievu: Лиепая
poļu: Lipawa
Administrācija
 • Domes priekšsēdētājs Uldis Sesks (Liepājas partija)
Platība
 • Kopējā 60,37 km2
Iedzīvotāji (01.01.2016.)[1]
 • kopā 78 144
 • blīvums 1 294,4/km²
Laika josla EET (UTC+2)
 • Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indeksi LV-34(01-17)
Mājaslapa www.liepaja.lv
Liepāja Vikikrātuvē
Tirdzniecības kanāls un TV tornis
Tramvaja tilts 2009. gada februārī

Liepāja ir trešā lielākā Latvijas pilsēta aiz Rīgas un Daugavpils. Liepāja atrodas Latvijas rietumu krastā starp Baltijas jūru un Liepājas ezeru, kuru ar jūru savieno Tirdzniecības kanāls. Liepāja ir nozīmīga kultūras, izglītības, rūpniecības un ostas pilsēta ar trešo lielāko ostu Latvijā pēc pārkrauto kravu daudzuma.

Liepājas kopējā platība ir 60,37 km², pēc 2016. gada janvāra datiem pilsētā dzīvo 78 144 iedzīvotāji. Tā ir trešā lielākā pilsēta Latvijā un desmitā lielākā Baltijas valstīs. 2014. gada 1. janvārī Liepājā dzīvoja 43 184 latvieši, 25 131 krievs, 4045 ukraiņi, 2698 baltkrievi, 2461 lietuvietis, 849 poļi, kā arī 1627 citu tautību iedzīvotāji.[2]

Liepājas ģerbonis zīmogā 1625. gadā
1846. gada ģerbonis

Liepājas vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Liepājas vēsture
Liepāja no jūras puses 1701. gadā

13. — 16. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Villa Liva (līvu vai Līvas ciems) Piemares kuršu zemē pirmoreiz minēta 1253. gada 4. aprīļa līgumā, ko noslēdza Kurzemes bīskaps Heinrihs un Livonijas ordeņa mestrs. Nosaukums "Lyva" dažādos vēstures avotos minēts līdz pat 16. gadsimtam. Pēc gada — 1263. gadā — pirmo reizi vēstures avotos minēta Līvas osta. Vēl vairākus gadsimtus pēc 1253. gada Līva bija liels zvejniekciems, Grobiņas fogtijas piedēklis ar nedaudziem vācu tautības ordeņa vasaļiem un daudziem kuršu zvejniekiem.

No Prūsijas uz Rīgu ceļojošais bruņinieks un diplomāts Žilbērs de Lanuā savās piezīmēs Līvas ciemu 1413. gadā aprakstīja šādi: "Un tā, tai [Žemaitijai] cauri ceļojot, es nonācu Kurzemē (Corelant), kas pieder Livonijas kungiem, kas to ir iekarojuši Prūsijas kungiem; tā es nonācu kādā pilsētā, vārdā Līva (une ville nommée le Live), kas atrodas pie Līvas upes, kas dala Kurzemi no Žemaitijas. Un ir divpadsmit jūdzes no minētās Klaipēdas līdz Līvai".[3]

Līva gan bija nozīmīgs punkts ceļā no Vācu ordeņa rezidences Marienburgā uz Livonijas ordeņa mestra sēdekli Rīgā, taču tirdzniecība šajā ostā vēl bija visai pieticīga un 15. gadsimtā aprobežojās ar koka, gaļas, zivju un sviesta izvešanu uz dažām ziemeļaustrumu Vācijas pilsētām. Tā kā Līva nebija nocietināta un atradās tuvu kareivīgajiem lietuviešiem — ordeņa senseniem ienaidniekiem — tad tā nevarēja gaidīt un cerēt uz strauju iedzīvotāju pieplūdumu. Pat vēl 1418. gadā leišu uzbrukuma laikā Līvas ciems tika nodedzināts.

Smagas varas pārmaiņas Līvu jeb Libow piemeklēja līdz ar ordeņa laika beigām. Pēdējais ordeņa mestrs un pirmais Kurzemes hercogs Gothards Ketlers 1560. gadā Grobiņu ieķīlāja Prūsijas hercogam Albrehtam. Nepilnos 50 gados, kad novads bija Prūsijas pārvaldījumā, Liepāja jeb Libow piedzīvoja savu pirmo uzplaukumu. 16. gadsimta beigu dokumenti liecina, ka Liepājā bija 60 vācu ģimenes, tātad 16. — 17. gadsimtu mijā vācu iedzīvotāju skaits bija 250 — 300 personas, un tas turpinaja palielināties. 1581. gadā prūšu mērnieks Vozegīns Liepāju, kuru pats nodēvēja par miestu, uzmērīja un sastādīja tā aprakstu. Vezegīns minēja 28 apbūves gabalus. Kurzemes hercogistes paspārnē Liepāja līdz ar visu Grobiņas novadu atgriezās 1609. gadā.

17. — 18. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1625. gada 18. martā, Kurzemes hercogam Frīdriham atrodoties Grobiņas pilī, viņš dāvāja Liepājai pilsētas tiesības un 20. martā tās robežu apstiprināšanas aktu. 1626. gadā Liepājas pilsētas tiesību dokumentu apstiprināja Polijas karalis Sigismunds III Vāsa. Liepājas saimnieciskā uzplaukuma laiks bija 17. gadsimta vidus un otrā puse, kad notika ostas izbūve. 1646. un 1661. gadā pilsētu apdraudēja mēris, rāte un tirgoņi pieņēma Mēra reglamentu. Otrā Ziemeļu kara laikā (1655—1660) pilsētu vairāk novājināja ar maksājumiem, mazāk — postījumiem. Lielāka traģēdija notika 1698. gada novembrī, kad pilsēta izdega nepieredzēti lielā un spēcīgā ugunsgrēkā. Lielā Ziemeļu kara laikā (1700—1710) Liepāja kļuva par regulāru pieturas un caurbraukšanas punktu un karadarbībai nepieciešamo kontribūciju iekasēšanas vietu, pēc tam to piemeklēja Lielais mēris. Pēc mēra epidēmijas seku likvidācijas un ostas celtniecības darbu pabeigšanas (Liepājas ostā varēja ienākt arī lielie kuģi), 1730. gados Liepāja iegāja jaunā attistības posmā. 18. gadsimtā Kurzemes hercogiste kā daļēji patstāvīga valsts sāka ieņemt izdevīgo starpnieka vietu starp Poliju, Lietuvu, Prūsiju un Vidzemi. Tirdzniecības apjoms kļuva aizvien plašāks un daudzveidīgāks. Ja 18. gadsimta sākumā pēc ostas izbūves Liepāju ik gadus apmeklēja apmēram 100 kuģu, tad laikā no 1739. — 1794. gadam ostā ik gadus caurmērā ienāca vairāk nekā 200 kuģu. Ievērojama loma Liepājas saimnieciskajai dzīvē bija amatniecībai. Tā izauga līdz ar pilsētu, sākotnēji kalpojot tikai vietējo vajadzību apmierināšanai, bet 1799. gadā pilsētā jau bija 33 amati, ieskaitot kuģu būvi un mucu izgatavošanu izvedprecēm. 1795. gada 18. martā Kurzemes bruņniecība savā manifestā prasīja atdalīšanos no Polijas-Lietuvas kopvalsts, un 27. maijā Kurzemes un Zemgales hercogiste tika inkorporēta Krievijas impērijā kā Kurzemes guberņa.

19. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājas dzelzceļa stacija (arhitekts Pauls Makss Berči, 1871).

Ap 1795. gadu pilsētā bija 456 dzīvojamie nami, 453 cita rakstura celtnes, tajā dzīvoja 848 ģimenes, pavisam 4548 iedzīvotāji. 19. gadsimtā gaitā Liepāja kļuva par industriāli attīstītu centru. 1823. gadā D. F. Zagers nodibināja pirmo Liepājas tipogrāfiju, 1825. gadā F. Hagedorns pilsētā atvēra krājkasi. No 1869. līdz 1876. gadam noritēja Liepājas— Romnu dzelzceļa līnijas izbūve, kas savienoja Liepāju ar Romniem Poltavas guberņā. Tiešie dzelzceļa sakari ar Krievijas impērijas iekšējo tirgu un Liepājas ostas uzlabošana un paplašināšana 1870.—1880. gados sekmēja rūpniecības izaugsmi pilsētā. Metālapstrādes nozarē strādāja ap 50% pilsētas strādnieku, otro lielāko Liepājas uzņēmumu grupu veidoja kokapstrādes uzņēmumi. 1880. gadā tika apstiprināti Liepājas Biržas komitejas statūti. 1899. gadā sāka Liepājas elektriskā tramvaja satiksmi. 1843. gadā dibināja jūrskolu, kas sākotnēji bija privāta, bet kopš 1876. gada valsts jūrskola.

Baltijas rusifikācijas laikā arī uz Liepāju attiecināja Krievijas impērijas 1870. gada pilsētu nolikumu, kas paredzēja vēlētu pilsētas domi un pilsētas valdi, kuras locekļu skaitu brīvi noteica dome. Domes un valdes priekšsēdētāja amatu apvienoja domes ievēlēts pilsētas galva, kura pilnvaru laiks bija četri gadi. 1878. gadā no 16. janvāra līdz 13. februārim Liepājā notika pirmās domes vēlēšanas, kurās no 54 domnieku vietām vācbaltieši ieguva 44, ebreji septiņas, poļi divas un latvieši vienu domnieka vietu. Liepājas pilsētas galva no 1886. līdz 1902. gadam bija Hermanis Adolfi (1841-1924). 1899. gada pavasarī apstiprināja Liepājas jūras cietokšņa būves projektu un nākamās desmitgades laikā uzbūvēja kara ostu, ierīkoja 8 krasta baterijas un sauszemes nocietinājumus. Kā impērijas pilsēta ar modernu ostu, attīstītu rūpniecību un pievedceļiem Liepāja ieņēma nozīmīgu vietu Krievijas Impērijas armijas ģenerālštāba militāri stratēģiskajos aprēķinos.

20. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas Impērijas karakuģis "Gromoboj" (Громобой) Liepājā, 1922. gads.

Rūpniecība un tranzīttirdzniecība bija Liepājas 20. gadsimta sākuma ekonomiskās dzīves balsti. 1910. gadā Liepājas 52 lielrūpniecības uzņēmumos bija nodarbināti 7810 strādnieki, kas veidoja 8,4% no visa Latvijas strādnieku skaita. Tiešo satiksmi ar Ņujorku sākumā — no 1906. gada jūnija uzturēja četri kuģi, tad deviņi, visbeidzot — 11. 1907. gadā caur Liepāju izbrauca 56,5 tūkstoši, bet 1913. — 70,1 tūkstoši emigrantu. 1914. gadā Liepājā dzīvoja ap 94 000 iedzīvotāju, bet skaitot kopā ar Karostu — vairāk nekā 100 000. Pirmais pasaules karš 1914. gada 2. augustā sākās ar Liepājas ostas apšaudi, bet Vācijas impērijas karaspēks Liepāju okupēja 1915. gada maijā.

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 7. janvārī Liepājā ieradās Latvijas Pagaidu valdība ar K. Ulmani priekšgalā un līdz 1919. gada jūlijam Liepāja bija Latvijas valdības uzturēšanās vieta, 27. februārī tā izdeva rīkojumu par bezzemnieku apgādāšanu ar zemi. 1919. gada 16. aprīlī Liepājā notika Aprīļa pučs, kura rezultātā pie varas nāca pučistu izveidotais Brimmera-Borkovska kabinets, bet 10. maijā Andrieva Niedras Latvijas Pagaidu valdība. Likumīgā Pagaidu valdība līdz 27. jūnijam pārcēlās uz tvaikoni "Saratova", kas angļu militārajā aizsardzībā stāvēja Liepājas ostā. Bermontiādes kauju noslēgumā 1919. gada 14. novembrī pie Liepājas sakāva Bermonta vadītās Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas daļas. Pēc kara beigām, salīdzinot ar 1913. gadu, kravu apgrozījums Liepājas ostā bija samazinājies vairāk nekā 12 reizes, tomēr saimnieciskā un kultūras dzīve pakāpeniski atjaunojās. 1920. gadā darbību uzsāka Valsts Liepājas tehnikums, 1921. gadā Liepājas reālģimnāzija kļuva par Valsts Liepājas vidusskolu, 1926. gadā atvēra Latvijā pirmo mākslas amatniecības skolu. 1922. gadā nodibināja Liepājas operu, latviešu dramatiskais teātris pilsētā pastāvēja jau kopš 1907. gada. 1922. gadā nodibināja Liepājas konservatoriju, 1927. — Liepājas filharmoniju. Sākot ar 1928. gadu visi Kurzemes kori pulcējās Lejaskurzemes dziesmu svētkos Liepājā. Liela nozīme pilsētas ekonomikas stabilizēšanā bija 1929. gadā atklātajai Liepājas-Glūdas (Jelgavas) dzelzceļa līnijai. 1931. gada 22. septembrī sāka būvēt noliktavas Liepājas brīvostā. Pēc 1935. gada rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu skaitīšanas datiem Liepājā bija 267 uzņēmumi ar mehanizētu dzinējspēku vai vismaz 5 algotiem strādniekiem un 1576 uzņēmumi bez mehāniskā dzinējspēka ar vismaz 4 strādniekiem. 1937. gada 15. jūnijā Liepāju ar Rīgas Spilves lidostu savienoja regulāra gaisa satiksme.

Pēc 1939. gada Savstarpējās palīdzības pakta starp Latviju un PSRS noslēgšanas Liepājā izvietoja ap 15 000 padomju karavīru. Jau 1939. gada oktobra beigās Liepājas pilsētas komandants paziņoja, ka "satiksme caur Tosmari privātām personām līdz turpmākam rīkojumam būs slēgta." 1939. gada 22. oktobrī Liepājas ostā ieradās padomju kara flotes kreiseris "Kirovs", kas Ziemas kara laikā 1. decembrī no Liepājas veica uzbrukumu Somijas krasta apsardzes baterijai Rusāres salā, sagraujot piestātni, kazarmas un bāku.

1940. gadā sākās nekontrolējams PSRS militārpersonu ieplūdums Liepājā, daļa no tiem ir NKVD aģenti ar uzdevumu graut pastāvošo iekārtu un gatavot Latvijas okupāciju. 1941. gada deportācijas laikā 14. un 15. jūnijā uz Sibīriju un Padomju Savienības attālajiem arktiskajiem apgabaliem no Liepājas apkārtnes deportēja aptuveni divus tūkstošus civiliedzīvotāju.

Otrā pasaules kara beigu daļā 1944. gada oktobra sākumā Sarkanā armija sasniedza Baltijas jūras piekrasti Lietuvas teritorijā un Kurzemē iesprostoja apmēram 200 000 Vērmahta karavīru un ap pusmiljonu civiliedzīvotāju, ieskaitot bēgļus. Oktobrī Liepāju pārpludināja kilometriem garas bēgļu rindas: cilvēki, pajūgi, automobiļi. Kaujas par tā dēvēto Kurzemes cietoksni turpinās septiņus mēnešus. Pilsētu sistemātiski un nežēlīgi bombardēja. Tikai 1945. gada 9. maijā pulksten 14:00 padomju radio paziņoja "Padomju Latvija brīva". Pēc kara Liepājas ekonomiskā attīstība bija pakārtota vienotam Padomju Savienības tautsaimniecības plānam. 1946. gadā nodibināja Liepājas zvejnieku arteli "Boļševiks", bet 1964. gadā izveidoja Okeāna zvejas flotes Liepājas bāzi. 1965. gadā sākās jauna mikrorajona celtniecība pilsētas dienvidrietumu daļā. 1974. gada decembrī pilsētas iedzīvotāju skaits pārsniedza 100 000.

1987. gada novembrī notika pirmā grupas "Helsinki-86" organizētā akcija pie Ziemeļu kapsētas, kas tika brutāli izklīdināta. 1991. gada Augusta puča laikā notika Liepājas pilsētas padomes ārkārtas sēde, kas aicināja iedzīvotājus izrādīt pilsonisko nepakļaušanos gadījumā, ja varu sagrābtu militāri civilā komiteja. Liepājas uzņēmumos sākās streiks, pārtrauca tramvaju un autobusu satiksmi, nākamajā dienā streiku pārtrauca. 23. augustā LTF valdes locekļi, milicija un prokuratūras darbinieki pārņēma LKP īpašumu Graudu ielā 50, demontēja Ļeņina pieminekli. Tikai 1994. gada 31. augustā likvidēja Krievijas jūras kara flotes bāzi. 1997. gada 18. februārī Saeima pieņēma Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likumu.

Holokausts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1941. gada jūlijā, nostiprinoties nacistiskās Vācijas okupācijas režīmam Liepājā, vācieši sāka ieviest savu "jauno kārtību", kas paredzēja pilnīgu ebreju kopienas iznīcināšanu. Jau 1941. gada vasarā Liepājas komandants izdeva īpašu rīkojumu visiem ebrejiem Liepājā. Tas paredzēja pārvietošanās brīvības ierobežošanu, sadzīves tehnikas nodošanu vācu varas iestādēm, kā arī īpašo atšķirības zīmju nēsāšanu uz apģērba. Sākās arī pirmās masu slepkavības. Ebreji tika nogalināti Liepājas ostas rajonā, Raiņa parka teritorijā un citās vietās. Visbaisākās masu slepkavības notika 1941. gada no 15. līdz 17.decembrim Šķēdes kāpās, kur nacisti iznīcināja apmēram 7000 ebreju. Dzīvi palikušos ebrejus ievietoja Liepājas geto, kas atradās pilsētas centrā kvartālā starp Apšu, Kungu un Bāriņu ielām. Geto tika likvidēts 1943. gada oktobrī. Tur esošos ebrejus pārvietoja uz Mežaparka koncentrācijas nometni.

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tirdzniecības kanāls 2009. gada februārī
Rīgas iela 2009. gada februārī
Brīvības iela 2009. gada februārī

Liepājā darbojas gan valsts, gan pašvaldības dibinātās institūcijas, gan arī Liepājas Universitātes un privāti finansēti mākslinieciskie kolektīvi un struktūrvienības. "Liepāja — lepna, radoša un aktīva pilsēta jūras krastā, kurā cilvēki vēlas dzīvot un strādāt!" — šādi ir formulēta 2007. gadā radītā Liepājas pilsētas attīstības vīzija. Liepāja ir pilsēta ar bagātām kultūras un radošuma tradīcijām. Liepājā var redzēt visdažādākā vecuma ēkas un arhitektūras stilus. Liepāja ir raksturīga ar plašiem mūzikas un mākslas festivāliem, ar savu simfonisko orķestri un ērģelēm, karostas cietumu. Iespējams tieši radošums un tā līdzgaitniece — brīvdomība — ir Liepājas zīmola būtiskākās sastāvdaļas. Liepājai ir ļoti būtiska vieta Latvijas un visa reģiona kultūrainavā — Liepājā dibināta pirmā filharmoniskā biedrība Baltijā, darbojas profesionāli teātri un orķestris. Liepāja dzīvo līdzās bagātīgam kultūras mantojuma klāstam — bibliotēkas, muzeji, vēstures un kultūras pieminekļi, prasmes un tradīcijas. Liepājā lielā mērā dzimusi un uzplaukusi latviešu rokmūzika, Liepājā ik gadus norit būtiski kultūras un izklaides dzīves notikumi, kam ir nacionāla un nereti starptautiska nozīme. Liepāja daudzās jomās ir devusi spožus, savdabīgus, daudzveidīgus talantus Latvijas radošuma attīstībai.

Liepājā ir bagātīgs dažādu kultūras jomu klāsts. Īpaši spēcīgas ir skatuves un izpildītājmākslas tradīcijas, gan tās profesionālajās, gan populārajās un amatiermākslas izpausmēs. Liepāja var lepoties ar izcilu mantojumu — gan vēsturiskās kultūrvides, ēku, pieminekļu ziņā, gan vizuālās mākslas kolekciju, muzeju un bibliotēku ziņā. Spēcīgas ir nemateriālā kultūras mantojuma tradīcijas — amatniecība, tautas māksla, tradicionālā kultūra — gan latviešu, gan mazākumtautību grupās. Attīstās kultūrtūrisms un radošās industrijas. Ir stipra kultūrizglītības bāze (tās profesionālajās izpausmēs). Atsevišķas nozares Liepājā ir salīdzinoši mazāk attīstītas (tēlotāja māksla, literatūra, panīcis kino utt.), tomēr piedāvājums ir plašs un būtiskākās kultūras apakšnozares pārstāvētas — ir visi priekšnoteikumi attīstīt bagātīgu un daudzveidīgu kultūrvidi.

Liepāja piedalījās konkursā par Eiropas kultūras galvaspilsētas (EKG) statusu 2014. gadā, tomēr 2009. gada 15. septembrī Eiropas Komisijas žūrija ieteica šo statusu Latvijā piešķirt Rīgai.[4]

Sports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1998. gadā Liepājā tika atvērta pirmā neatkarības gados uzbūvētā hokeja halle Latvijā. Par Olimpiskās ledus halles mājinieci kļuva HK Liepājas Metalurgs. Komandas pastāvēšanas gaitā tā astoņas reizes izcīnīja Latvijas čempionāta zelta medaļas, komanda svinēja uzvaru arī 2002. gada Austrumeiropas hokeja līgas turnīrā. Metalurģijas uzņēmuma problēmu dēļ hokeja komanda 2013. gada vasarā darbību pārtrauca. 2014. gadā tika nodibināts Hokeja klubs "Liepāja". Futbola klubs "Liepājas Metalurgs" pārtrauca darbību 2014. gada janvārī un tā vietā tika nodibināts Futbola klubs "Liepāja", kurš 2015. gadā kļuva par Latvijas čempioniem.

2009. gada Eiropas čempionāta basketbolā sievietēm A un B apakšgrupas spēles tika aizvadītas Liepājas Olimpiskajā centrā.

Apskates objekti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karosta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Karosta

Atšķirībā no lielākās daļas Latvijas un pasaules pilsētu, Liepājā apskates objekti nav izvietoti tikai pilsētas centrā, bet arī ļoti īpašā pilsētas daļā — Karostā, kas radusies un attīstījusies pilnīgi atsevišķi no pārējās Liepājas sākot ar 1890. gadu. Karostas pirmais nosaukums bija Aleksandra III osta un tā bija bija pilnīgi autonoma apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrisko spēkstaciju un ūdensapgādi, baznīcu un skolām.

Viens no populārākajiem apskates objektiem šajā pilsētas daļā ir Karostas cietums jeb virssardzes komplekss. Ievērības cienīgi ir arī skaistie Liepājas cietokšņa kompleksi jeb forti, no kuriem vairāki atrodas arī Karostā, bet pārējie — visapkārt pilsētai. Karostas tuvējo fortu Krasta ielas galā ainava ir ļoti īpatnēja un mežonīga, kas piesaista daudz apmeklētāju. Karostas centrālā arhitektūras pērle ir Liepājas Svētā Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle, turpat netālu Nacionālo Bruņoto spēku vienību teritorijā (Atmodas bulvāris 9) atrodas arī Virsnieku pils, kas plašākai apskatei pagaidām nav pieejama. Karostā atrodama arī zirgu izjāžu un ģimnastikas manēža, kura cieta Otrā pasaules kara laikā. Manēžas mūri Zemgales ielā tiek izmantoti dažādu izstāžu rīkošanai.

Īpašs apskates objekts ir 1906. gadā atklātais izgriežamais Kalpaka tilts, kas savā pastāvēšanas vēsturē vairākas reizes cietis sadursmē ar kuģiem pēdējā — notika 2006. gada vasarā, kad tilta Karostas puses posmā ieskrēja Gruzijas kravas kuģis "Anna". Tilts ir atjaunots un 2009. gada 28. augustā tika svinīgi atklāts, padarot ceļu no Liepājas centra uz Karostu divreiz īsāku, jo vairs nav vajadzības braukt apkārt Tosmares kanālam, izņemot, protams, brīžus, kad tilts būs izgriezts, lai ielaistu kuģus kanālā vai izlaistu no tā.

Daudzu vēsturisko ēku pamestība skaidrojama ar iedzīvotāju skaita samazināšanos Karostā pēc PSRS (Krievijas Federācijas) karaspēka izvešanas 1993. gadā, kad iedzīvotāju skaits saruka no 25 000 līdz 6000.

Jūrmalas parks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākais dendroloģiskais parks valstī, apmēram 70 ha lielais parks tika veidots pakāpeniski no 1870. gada līdz 20. gadsimta sākumam. Parkā aug vairāk nekā 140 dažādu šķirņu koki un krūmi. Mūsdienās Jūrmalas parks ir populāra pastaigu vieta, parka zonā ir stadions, tenisa korti, koncertdārzs "Pūt, vējiņi!", vasaras kafejnīcas, minigolfa laukums, boulinga centrs "Dzintara boulings", bērnu laukums un lielākais atklātais skeitparks valstī. Parkā arī atrodas piemineklis bojā gājušiem zvejniekiem un jūrniekiem. 19./20. gadsimtu mijā Dzintaru un Liepu ielā veidojās greznu villu apbūve. Gandrīz katra ēka te ir ievērības cienīga, vienā no lepnākajām jūgendstila savrupmājām Liepu ielā 27 tagad atrodas Krievijas ģenerālkonsulāts.

Rožu laukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

18. gadsimtā Rožu laukuma vietā atradās Jaunais tirgus laukums, bet pēc tirgus laukuma pārcelšanu 1910. gadā uz tagadējo tā atrašanās vietu, pilsētas dome nolēma vecā tirgus laukuma vietā veidot apstādījumus. Tika izveidots atklāts rožu dārzs. 2000. gadā Rožu laukuma rekonstrukcijas laikā, rožu dobes apmalē tika iestrādāti Liepājas sadraudzības pilsētu piemiņas zīmes.

Liepājas pludmale[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājas pludmale kā populāra peldvieta pazīstama kopš 19. gadsimta un to apmeklējis arī Krievijas imperators Nikolajs II ar ģimeni. Pludmalei kopš 2001. gada ir piešķirts zilais karogs, kuru piešķir pludmalēm, izvērtējot tās pēc 29 kritērijiem, tai skaitā ūdens kvalitātes, vides informācijas un izglītības, labiekārtojuma un servisa jomās. Pludmales josla bezvēja laikā ir aptuveni 50 — 80 metrus plata, un tās garums ir apmēram 8 km. Liepājas pludmale ir vienīgā Baltijas reģionā, kas labiekārtota peldēšanai arī cilvēkiem ar invaliditāti.

Liepājas Muzejs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājas Muzeja ēka Kūrmājas prospektā 16 būvējis slavenais arhitekts Pauls Makss Berči un tas ir lielākais muzejs Kurzemē, tajā ir gandrīz 100 000 eksponātu. Muzeja pastāvīgajās ekspozīcijās var iepazīties ar Liepājas vēsturi no tās pirmsākumiem, ar Dienvidkurzemes etnogrāfiju, īpašu alvas priekšmetu kolekciju un ekspozīciju, kas veltīta zvejnieka, tēlnieka un kokgriezēja Miķeļa Pankoka dzīvei un daiļradei. Muzejā regulāri tiek rīkotas mākslas izstādes.

2012. gadā Liepājas muzejā noslēdzās rekonstrukcijas darbi, kuru laikā tika arī atklātas unikālas muzejvērtības — jūgendstila sienas gleznojums.

Svētā Annas baznīca

Muzejs "Liepāja okupāciju režīmos"[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Muzeja filiāle "Liepāja okupāciju režīmos" atrodas namā (K. Ukstiņa ielā 7/9), kas Atmodas laikā bija Latvijas Tautas frontes Liepājas nodaļas mītne. Filiāle atklāta 2001. gada 21. janvārī. Pamatekspozīcija atspoguļo 1939. gada starptautisko līgumu (Molotova—Ribentropa pakta un PSRS un Latvijas savstarpējās palīdzības līguma) ietekmi uz Liepājas novada sabiedriski politisko, ekonomisko un kultūras dzīvi — vācbaltiešu repatriāciju, 1940./1941. gada notikumus — padomju okupācijas režīma sākumu, Liepāju Otrā pasaules kara gados, 1941. un 1949. gada deportācijas, gulagu, Trešo Atmodu, t. i. laika periodu no 1939. līdz 1991. gadam. Te atrodas arī J. Lādīša fotokolekcijas ekspozīcija un tiek rīkotas tematiskas muzeja krājuma un mākslas izstādes.

Liepājas teātris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Liepājas teātris

Liepājas teātris ir vecākais latviešu profesionālais teātris, kas dibināts 1907. gadā. 1918. gadā Liepājas teātrim tika piešķirts nepabeigtā un tukšā vācu teātrim celtais nams Hāgedorna ielā (mūsdienās- Teātra ielā 4). 2011. gadā noslēdzās teātra nama rekonstrukcija. Teātra zālē ir 468 sēdvietas.

Sv. Trīsvienības katedrāle[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Luterāņu dievnams. Celts no 1742. līdz 1758. gadiem, pilnībā pabeigts tikai 1775. gadā. 19. gadsimta beigās notika liela ēkas pārbūve. Baznīcā regulāri notiek ērģeļmūzikas koncerti.

Sv. Annas luterāņu baznīca[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sv. Annas baznīca ir senākais Liepājas pilsētas dievnams, kas pirmo reizi rakstos pieminēta jau 1508. gadā. Baznīcas ēka un tornis ir vairākkārt pārbūvēti. Pēdējā pārbūve notika 19.gadsimtā, un tās autors ir Liepājas visu laiku ievērojamākais arhitekts Pauls Makss Berči. Sv. Annas baznīca par savu lielāko dārgumu var uzskatīt kokgriezēja Nikolasa Sēfrensa 1697. gadā darināto 9,7 m augsto un 10,5 metrus plato altāri. Šis baroka laika šedevrs ir viens no Austrumeiropas tā laika izcilākajiem mākslas darbiem. Sv. Annas baznīca var lepoties arī ar savām ērģelēm, kuras tika būvētas pēc ievērojamā latviešu komponista Alfrēda Kalniņa skices un ir trešās lielākās ērģeles Latvijā aiz Liepājas Sv. Trīsvienības katedrāles un Rīgas Doma baznīcas ērģelēm. Apmeklētāji var uzkāpt baznīcas tornī un paskatīties Liepājas panorāmu no augšas.

Koncertzāle "Lielais dzintars"[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koncertzāles tehniskais projekts tika apstiprināts 2012. gada janvārī, bet no 2013. gada vidus Jūras un Radio ielas krustojumā notika daudzfunkcionālā centra "Lielais dzintars" (kopējā platība — 14 126 m2) būvniecība, ko atklāja 2015. gada oktobrī. Ēkā ir divas zāles — Lielā zāle ar 1080 sēdvietām un 128 koristu vietām (platība — 1188,5 m2), kā arī Kamerzāle ar 200 skatītāju vietām. Daudzfunkcionālais centrs ir mājvieta arī Liepājas Simfoniskajam orķestrim un Liepājas Mūzikas vidusskolai. 2015. gadā koncertzāle tika nodota ekspluatācijā. [5]

Transports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājas centrs, pie Tirdzniecības kanāla

Liepājas transporta sistēma sastāv no 31 autobusu līnijas (no tām 5 maršruti savietoti ar Grobiņu), kā arī vienas Liepājas tramvaja līnijas, kuras garums ir 7 kilometri. 2013. gadā tramvaja līniju pagarināja par 1,7 km no Dienvidrietumu mikrorajona (Klaipēdas ielas) līdz Ezerkrasta mikrorajonam ar apgriešanās apli Mirdzas Ķempes ielas galā. Liepājai ir tiešie autobusu maršrutu savienojumi ar Rīgu, Rīgas Starptautisko lidostu, Ventspili, Jelgavu, Klaipēdu un citiem galapunktiem.

Akciju sabiedrība "Pasažieru Vilciens" nodrošina pasažieru satiksmi ar vilcienu Liepāja — Rīga. Dzelzceļa līnijā Liepāja — Ventspils 2009. gadā tika demontētas sliedes, arī dzelzceļa līnija uz Vaiņodi netiek izmantota. 7 kilometrus uz austrumiem no Liepājas atrodas starptautiskā lidosta "Liepāja". 2008. gada augustā Liepājas starptautiskā lidosta nodrošināja gaisa savienojumus ar četrām pilsētām — Rīgu, Kopenhāgenu, Hamburgu un Maskavu, bet finanšu un pārvaldes krīzes laikā regulāros lidojumus no Liepājas lidostas pārtrauca. Pašreiz lidostu atjauno.

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes ziņām 2016. gada 1. janvārī pilsētā bija 78 144 iedzīvotāji.[1]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas
Gads Iedz.  
1640 ap 1500
1797 4 516
1963 9 970
1881 29 611
1897 64 489
1914 94 000
1920 51 583
Gads Iedz.  
1925 60 762
1930 57 238
1935 57 098
1941 45 067
1943 43 280
1959 71 464
1970 92 884
Gads Iedz.  
1979 107 663
1989 114 486
1991 114 950
2000 89 448
2011 82 965
2014 79 995
Avots:[6]

Etniskais sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gads Iedzīvotāju skaits Latvieši Krievi Baltkrievi Ukraiņi Poļi Lietuvieši Ebreji Čigāni Igauņi Vācieši Tatāri Citi
1863. 9970 1627 320 krievi krievi 114 11 1635 nez. nez. 6257 nez. 6
1881. 29611 9344 2470 krievi krievi 497 528 6651 285 nez. 9803 nez. 33
1897. 64489 24918 7276 357 98 6015 4006 5488 1 238 15353 129 610
1920. 51583 26927 1773 nez. nez. 2904 3777 9758 nez. nez. 5864 nez. 580
1925. 60762 36651 2265 181 nez. 2459 2637 9851 nez. 118 6128 nez. 472
1930. 57238 36945 1652 294 nez. 2473 1834 7908 nez. 101 5653 nez. 378
1935. 57098 38845 1531 412 nez. 2261 1587 7379 nez. 107 4620 nez. 356
1959. 71464 37412 24488 1725 2614 1603 1984 720 nez. 120 nez. nez. 798
1970. 92884 44121 34857 3150 4629 1591 2849 636 nez. 118 nez. nez. 933
1979. 107921 45201 44453 4849 7097 1554 2860 442 nez. nez. nez. nez. 1465
1989. 114486 44432 49316 5668 8611 1298 2663 390 30 115 198 281 1484
2000. 89448 44149 31311 3570 5111 1120 2676 214 46 57 188 148 858
2011. 76731 42363 23691 2521 3616 776 2238 122 86 44 157 89 1028
2014. 79995 43184 25131 2698 4045 849 2461 - - - - - 1627
  • Tautas skaitīšanas dati 1863.- 2011. gadam
Iedzīvotāju etniskais sastāvs Liepājā 2015. gadā[7]
Latvieši (43 096)
  
54.69%
Krievi (24 335)
  
30.88%
Ukraiņi (3889)
  
4.93%
Baltkrievi (2591)
  
3.28%
Lietuvieši (2442)
  
3.09%
Poļi (824)
  
1.04%
Cita tautība (1611)
  
2.04%

Ievērojami cilvēki Liepājā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājā dzimuši
Liepājā dzīvojuši

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājas pludmale

Liepāja atrodas mērenajā jūras klimata joslā. Galvenais klimatu veidojošais faktors — jūras gaisa izplūde, kas veido šiem platuma grādiem neatbilstošas zemas vasaras un augstas ziemas gaisa temperatūras. Vidējais vēja ātrums Liepājā ir 5,8 m/sek. Ziemā raksturīgākais vēja virziens ir dienvidu vējš, savukārt vasarā — rietumu.

Liepājas meteoroloģiskie dati
Mēnesis Jan Feb Mar Apr Mai Jūn Jūl Aug Sep Okt Nov Dec Gads
Augstākā vidējā temperatūra °C (°F) 0
(32)
0
(32)
3
(38)
8
(46)
14
(58)
17
(63)
19
(66)
19
(67)
15
(59)
11
(51)
5
(41)
2
(36)
9.4
(49.1)
Zemākā vidējā temperatūra °C (°F) −3
(26)
−4
(24)
−2
(29)
2
(35)
7
(45)
11
(51)
13
(56)
13
(56)
10
(50)
6
(42)
2
(35)
−2
(29)
4.4
(39.8)
Nokrišņu daudzums mm (collas) 43
(1.7)
33
(1.3)
30
(1.2)
33
(1.3)
38
(1.5)
43
(1.7)
61
(2.4)
80
(3)
71
(2.8)
71
(2.8)
66
(2.6)
58
(2.3)
627
(24.6)
Avots: Weatherbase[11]

Liepājas simboli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepāja ir trīs oficiāli apstiprināti simboli: ģerbonis, karogs un himna.Tajos atspoguļojas pilsētas tradīcijas un spēks. Savu ģerboni Liepāja ieguva līdz ar pilsētas tiesību piešķiršanu — 1625. gadā, savukārt karogs pirmo reizi oficiāli tika pasludināts 1938. gadā ar "Likumu par Liepājas pilsētas karogu". Atšķirībā no pilsētas karoga un ģerboņa, himna "Pilsēta, kurā piedzimst vējš" ir apstiprināta 1999. gadā un savu pirmatskaņojumu piedzīvoja 2000. gada pirmajā stundā. Dziesmu "Pilsēta, kurā piedzimst vējš" Imants Kalniņš sarakstījis jau 1973.gadā veltīdams to Liepāja un liepājniekiem, bet teksta autors ir Māris Čaklais. Pirmā to izpildījusi Austra Pumpure, jau tad šī dziesma ieguvusi neoficiālas liepājnieku himnas statusu. Liepājai ir arī savs nacionālais ēdiens "Liepājas menciņi" (apdūmota, vītināta menca ar kartupeļiem, sīpoliem un dillēm saldajā krējumā, sacepta keramikas podiņā). Kaltētas, arī apdūmotas vai viegli žāvētas mencas Kurzemes piekrastes iedzīvotāju -lībiešu un kuršu — uzturā lietotas vēl pirms vācu kolonistu ierašanās 13. gadsimtā. Arī vēlāk Hanzas pilsētu eksportējamo preču sarakstos sastopama kaltēta menca. Livonijas ordeņa un Kurzemes hercogistes laikā šo produktu uzturā lietojuši bieži, un menca bijusi gan bruņinieku, garīdznieku un mūku, gan baronu, grāfu un hercogu, gan arī zvejnieku, jūrnieku un zemnieku galdā. Kaltēta menca lietota kā uzkoda, pamatēdiens vai piedeva. Bieži vien tikai ar kaltētu mencu azotē ceļinieks, jūras laupītājs vai zvejnieks varēja iztikt vairākas dienas. Par kaltētas mencas uzturvērtību iedzīvotāji zinājuši jau sen, jo bija novērots, ka piekrastes ļaudis daudz retāk cieta no slimībām. Tas — pateicoties Baltijas mencās esošo joda sāļu lielākai koncentrācijai. Liepājas simbolikas lietošanu nosaka domes 1999. gada 25. februārī pieņemtie saistošie noteikumi.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 «Latvijas iedzīvotāju skaits pašvaldībās pagastu dalījumā» (PDF). Iedzīvotāju reģistra statistika uz 01.01.2016. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. 2016. gada 1. janvārī.
  2. «Iedzīvotāju skaits pašvaldībās pēc nacionālā sastāva» (PDF). Iedzīvotāju reģistra statistika uz 01.01.2014. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. 2014. gada 1. janvārī.
  3. Izvilkumi no Franču bruņinieka Žilbēra de Lanuā (Guillebert de Lannoy) ceļojuma apraksta par Livoniju (15.gadsimta pirmā puse).
  4. «Rīga 2014. gadā būs Eiropas kultūras galvaspilsēta Latvijā, IP/09/1324, EUROPA — Press releases» (html). europa.eu.
  5. «Dzintara koncertzāles». DELFI. 2015. gada 30. decembrī.
  6. Enciklopēdija "Latvijas pilsētas". Rīga 1999.
  7. «Iedzīvotāju skaits pašvaldībās pēc nacionālā sastāva» (PDF). Iedzīvotāju reģistra statistika uz 01.01.2015. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. 2015. gada 1. janvārī.
  8. Tālivaldis Ķeniņš, Latvijas Mūzikas informācijas centrs.
  9. Selga Mence, Latvijas Mūzikas informācijas centrs.
  10. Jānis Mencis
  11. «Weatherbase: Historical Weather for Liepaja, Latvia». Weatherbase. Skatīts: 2011. gada 24. novembris.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]