Allažu ķimelis

Vikipēdijas lapa

Allažu ķimelis (vācu: Allasch Kümmel) ir tradicionāls Latvijas alkoholiskais dzēriens kopš vismaz 1823. gada, ko turpina ražot "Latvijas balzams".

Sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liķiera pamatā ir degvīns, kas iegūts tvaicējot ķimeņu sēklas kopā ar spirtu. Tam pievienoja cukuru un ķimeņu ēterisko eļļu. Īpaši svarīga liķiera sastāvdaļa bija ūdens, ko ņēma no vietējā avota. Katrai brūvējuma partijai ražošanas noslēguma stadijā pievienoja īpašu zālīšu uzlējumu, kura recepte esot turēta lielā slepenībā un to nevienam neizpauda. Runā, ka savu īpatnējo smaržu liķieris ieguvis no anīsa, fenheļa, līčstiebru (meža zirdzenes) un koriandra sēklām, taču tie ir tikai minējumi.[1]

Spirtu veda no Sējas vai Mores brūžiem, bet cukuru no Rīgas. Ķimenes kaltēja „Cēskalnu” rijas krāsnīs, turpat gatavoja arī ķimeņu eļļu.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liķiera ražošanu pēc Rīgas uzņēmēja Augusta Mencendorfa padoma Allažu muižas brūzī 1823. gadā uzsāka muižas īpašnieks Vilhelms fon Blankenhāgens (1761–1840), to izrādīja 1830. gada Leipcigas gadatirgū ar nosaukumu Allasch Kümmel. Liķieri pildīja Allažos ražotās tumši zaļās stikla pudelēs.

Ražotni paplašināja viņa brāļa mazdēls Gotlībs Johans Oto fon Blankenhāgens (1830–1875) kopā ar sievu Luīzi (1838–1917). Savukārt viņa dēls landrāts Oto Vilhelms Johans fon Blankenhāgens (1867–1934) kopā ar sievu Elizabeti nodibināja „Otto fon Blankenhāgena Allažu brūzi”, ķimelis ieguva zelta medaļas 1886. gada Antverpenes un 1889. gada Parīzes izstādēs. Ķimeļa ražotnē bija nodarbināti vidēji seši strādnieki, no kuriem divi - meistari. Viens no pēdējiem meistariem bija „Kaktiņu” saimnieks Gailiņš, kura meita Anna Smilga vēlāk kļuva par pēdējo „Allažu ķimeļa” oriģinālās receptes noslēpuma glabātāju. Allažu muižā ķimeli ražoja līdz 1920. gada zemes reformai, kad muižu ekspropriēja un Oto fon Blankenhāgens emigrēja uz Vāciju un mira 1934. gadā Šverīnē.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]