Kārlis Markss

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kārlis Markss
Karl Marx
Kārlis Markss
Personīgā informācija
Dzimis 1818. gada 5. maijā
Trīre, Prūsijas karaliste
(Reinzeme-Pfalca, Karogs: Vācija Vācija)
Miris 1883. gada 14. martā (64 gadi)
Londona, Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste
Tautība ebrejs
Paraksts Karl Marx Signature.svg
Vispārīgā informācija
Skola, tradīcija marksisms
Galvenās intereses politika, ekonomika, sabiedrība, vēsture
Idejas šķiru cīņa, virsvērtība, sabiedrisko formāciju maiņa, komunisms, proletariāta diktatūra
Alma mater Berlīnes Universitāte
Skolotājs Bruno Bauers
Ietekmējies no Hēgelis, Feierbahs, Spinoza, Prudons, Štirners, Smits, Voltērs, Rikardo, Viko, Robespjērs, Ruso, Šekspīrs, Gēte, Helvētijs, Darvins, Furjē, Ovens
Ietekmējis visu marksisma tradīciju
Galvenie darbi Komunistiskās partijas manifests (Manifest der Kommunistischen Partei, 1848), Kapitāls (Das Kapital, 1867, 1885, 1894)
Valoda vācu valoda

Kārlis Heinrihs Markss (vācu: Karl Heinrich Marx; dzimis 1818. gada 5. maijā, miris 1883. gada 14. martā) bija ebreju izcelsmes vācu filozofs, žurnālists, politekonomists un revolucionārs. Savus darbus veltījis sabiedrības un ekonomisko procesu analīzei. Pamatojoties uz Marksa idejām par ražošanas apstākļu lomu sabiedrības un indivīda attīstībā, veidojās marksisma tradīcija sabiedriskajās zinātnēs. Pazīstamākie Kārļa Marksa darbi ir "Komunistiskās partijas manifests" (Das Kommunistische Manifest, 1848, kopā ar Frīdrihu Engelsu) un četru sējumu darbs "Kapitāls" (Das Kapital, Kritik der politischen Ökonomie, 1867, 1885, 1894).

Kārļa Marksa dzīvesstāsts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kārlis Markss piedzima 1818.gadā Prūsijas pilsētā Trīrē, emancipētu ebreju ģimenē. Kārļa Marksa tēvs pēc profesijas bija jurists un, lai viņš varētu turpināt strādāt profesijā, ģimene pārgāja kristietībā. Studēja tieslietas Bonnā un Berlīnē, kur iepazinās ar jaunhēgeliešiem. Zinātņu doktora grāda sacerējumu rakstīja filozofijā. Tajā viņš salīdzināja Demokrita un Epikūra viedokļus. 1841. gadā pēc studiju beigšanas Markss cerēja strādāt akadēmisku darbu, bet tā kā viņš jau bija iesaistījies pārāk radikāli domājošās grupās, cerības bija mazas. Tāpēc Markss pievērsās žurnālistikai un ātri tika iesaistīts politiskos un ekonomiskos strīdos. Tie ietekmēja Kārli Marksu, un viņš sāka pārdomāt savu komunisma teoriju.

1836. gadā Kārlis Markss apprecējās ar Ženiju fon Vestfāleni. Viņiem bija seši bērni, no kuriem izdzīvoja tikai trīs - Ženija, Laura un Eleonora. Kopdzīves sākuma Kārlis Markss strādāja par avīzes „Rheinische Zeitung” redaktoru. Avīzē tika publicēti revolucionāri raksti, tāpēc to drīz slēdza. 1843. gadā Kārlis Markss ar savu sievu Ženiju, ģimenes kalponi un bērniem devās trimdā uz Parīzi, kur iepazinās ar Frīdrihu Engelsu. No 1845. līdz 1847. gadam Markss dzīvoja Briselē, vēlāk Ķelnē. 1849. gada maijā Kārlis Markss devās uz Londonu, kur nodzīvoja līdz savai nāvei, radīdams savu pazīstamāko teorētisko darbu - "Kapitāls". 1864. gadā Markss bija viens no Pirmās Internacionāles dibinātājiem.

K. Marksa izpratne par sociālo stratifikāciju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kārlis Marks bija tas, kurš radīja pirmo sociālās stratifikācijas socioloģisko priekšstatu, veicot to daļēji kopā ar Frīdrihu Engelsu. Pēc šo domātāju skaidrojuma sabiedrības stratifikāciju nosaka īpašums, kas balstīts uz ražošanas līdzekļiem. Sabiedrības slāņi jeb šķiras, kuru valdījumā tie ir, ekspluatē citu cilvēku kopumu. Markss uzskatīja, ka buržuāzijas laikmets jeb kapitālisms ir vienkāršojis šķiru pretrunas: visa sabiedrība sašķeļas divās lielās naidīgās nometnēs – buržuāzijā un proletariātā. Attīstoties kapitālistiskajai lielražošanai, pārējās šķiras izzūd. Vidusšķiru, ko lielākoties veido sīkražotāji, visai nesekmīgi cenšas saglabāt savu statusu. Marksa izpratnē vidusslānim nav nākotnes perspektīvu, un tādēļ tā vairumam ir lemts nokļūt proletariāta sastāvā, bet dažiem var izdoties pievienoties buržuāzijai.

Nenovēršamais ražošanas spēku progress un rūpniecības attīstība arvien vairāk saasina pretrunas ar pastāvošajām kapitālistiskajām attiecībām. Markss atzīst, ka ir iespējams tikai viens šīs pretrunas likumsakarīgs atrisinājums, proti, tā ir sociālā revolūcija. Tās rezultātā taps jauna ekonomiskā sistēma, kura balstīsies uz ražošanas līdzekļu sabiedrisko īpašumu. Proletariāta uzvara radīs sabiedrību bez pretrunām, tā būs bezšķiru sociālā realitāte.[1]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kārļa Marksa agrākie nozīmīgākie darbi ir „Par Hēgeļa tiesību filozofijas kritiku” (Zur Kritik der Hegelschen Rechtsphilosophie) un „Par ebreju jautājumu” (Zur Judenfrage), abi darbi tika sarakstīti 1843. gadā un publicēti „Deutsch — Franzōsische Jahrbücher”. Mazliet vēlāk sarakstītie darbi „Ekonomiskais un filosofiskais manuskripts” (Ökonomisch-philosophische Manuskripte, 1844. gadā) un „Feierbaha tēzes” (Thesen über Feuerbach, 1845. gadā) netika publicēti Marksa dzīves laikā.

Marksam bija vairāki kopīgi darbi ar Engelsu. Tāpat kā „Ekonomiskais un filozofiskais manifests” un „Feierbaha tēzes”, Marksa un Engelsa kopdarbs „Vācijas ideoloģija” (Die Deutsche Ideologie) sarakstīts 1845. gadā. Parīzē tas publicēts netiek, tomēr šis darbs ir ievērojam ar to, ka tajā jau ir sastopamas Marksa vēstures teorijas sākumidejas. 1848. gadā sarakstītais Marksa un Engelsa kopdarbs „Komunistiskās partijas manifests” (Manifest der Kommunistischen Partei) kļuva ļoti populārs. Tas tika ļoti ātri publicēts, kad Markss atgriezās Vācijā 1848. gadā, lai piedalītos 1848. gada revolūcijā. Bet pēc revolūcijas neveiksmes Markss pārcēlās un Londonu, kur nodzīvoja visu savu atlikušo mūžu.

Londonā Kārlis Markss koncentrējās uz ekonomikas studijām. Un 1859. gadā sarakstīja darbu „Ieguldījums politiskajā ekonomijā” (Kritik der Politischen Ökonomie). Sevišķi nozīmīgs Marksa ideju attīstībai bija šī darba priekšvārds, ko Markss nosauca „Vadošie principi”. Uz šiem principiem arī balstās daudzas idejas viņa vēsturiskajā materiālismā.

1857. gadā Kārlis Markss publicēja brošūru „Gotas programmas kritika” (Kritik des Gothaer Programms). Tas ir svarīgs avots Marksa pārdomu par komunistiskās sabiedrības rakstura un struktūras atspoguļošanai.

Tomēr Kārļa Marksa galvenais darbs ir „Kapitāls" (Das Kapital), kura pirmā daļa tika publicēta 1867. gadā. „Kapitāls” sastāv no trim daļām, no kurām divas pēdējās jau pēc Marksa nāves sakārtoja un izdeva Frīdrihs Engelss. Trešā daļa iznāca 1894. gadā.

Kārļa Marksa agrīnie darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunā Kārļa Marksa intelektuālajā dzīvē dominēja Georga Fridriha Vilhelma Hēgeļa ietekme. Markss bija daļēji saistīts ar grupu, kas sevi sauca par jaunhēgelieši. Viens no visietekmīgākajiem šajā grupā bija Ludvigs Feierbahs (Ludwig Feuerbach), kurš mēģināja pārveidot Hēgeļa metafizikas mācību, kritizējot Hēgeļa mācību par reliģiju un valstī. Liela daļa darbu, ko Kārlis Markss sarakstīja 19. gadsimta 40. gados ir raksturojumi viņa centieniem definēt viņa paša nostāju starp Hēgeli un Feierbahu, kā arī citiem jaunahēgeliešiem.

Par ebreju jautājumu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunaihēgeliietis Bruno Bauers (Bruno Bauer) bija uzrakstījis darbu par ebreju emancipāciju no ateisma pozīcijas, rakstot, ka gan jūdaisms, gan kristietība esot šķērslis atbrīvošanai. Atbildot Baueram, Markss izveido vienu no saviem patstāvīgākajiem argumentiem agrīnajos darbos, tas ir — līdzekļi politiskai atbrīvošanai un cilvēku atbrīvošanai ir dažādi. Kārlis Markss raksta, ka politiskā atbrīvošana ir sasniedzama, pastāvot reliģijai, un kā piemēru min Amerikas Savienotās Valstis.

Tomēr, pētot tematu dziļāk, pats Kārlis Markss pārliecinās, ka sasniedzot politisko brīvību, rodas barjera, kas traucē sasniegt cilvēku atbrīvošanu. Markss kritizē liberālismu. Liberālās tiesības un taisnīguma idejas izriet no domas, ka katram no mums ir vajadzīga aizsardzība no citām cilvēciskām būtnēm. Tādēļ liberālās tiesības ir izveidotas tā, lai aizsargātu mūs no tās uztvertiem draudiem. Brīvība no tāda redzes punkta ir brīvība no iejaukšanās. Markss uzskata, ka īstā brīvība ir atrodama mūsu attiecībās ar citiem. Tā ir atrodama cilvēku sabiedrībā, nevis izolācijā. Tomēr Markss nepretojās politiskajai emancipācijai, jo liberālisms ir liels uzlabojums aizspriedumu un diskriminācijas sistēmā, kura eksistēja tālaika Vācijā. Tomēr tādam politiski emancipējošam liberālismam ir jābūt pārspētam īstas cilvēciskas emancipācijas ceļā. Diemžēl Markss tā arī neizskaidro, kas cilvēciskā emancipācija ir.

Ekonomikas un filozofijas manuskripts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Ekonomikas un filozofijas manuskripts" aptver plašu tēmu klāstu, ieskaitot atziņas par privāto īpašumu, komunismu un naudu, kā arī attīsta Marksa Hēgeļa kritiku. Darbs pazīstams arī ar darbaspēka un strādnieku šķiras novērtējumu un pētīšanu. Šajā darbā Markss apraksta strādniekus kā cietējus no atsvešinātības. Tie tiek atsvešināti, pirmkārt, no produkta, kuru tūlīt pēc tā izgatavošanas atņem savam ražotājam, otrkārt, no viņu darba, kurš tiek pārdzīvots kā mocības, treškārt, no sugas esamības, jo cilvēks izgatavo automātiski un nav atbilstošs savām patiesajām spējām, visbeidzot, no citām cilvēcīgām būtnēm, jo cilvēku attiecības aizstāj hierarhija. Būtībā Kārlis Markss mēģina atteikties no Hēgeļa slēdziena par ekonomiskajām kategorijām, mēģinot demonstrēt buržuāzijas kategorijas — darba algu, īri, naudas maiņu, ienākumu apmaiņu.

Feierbaha tēzes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Darbs „Feierbaha tēzes” satur vienu no neaizmirstamākajām Kārļa Marksa piezīmēm: „filozofi ir tikai interpretējuši pasauli, mērķis ir to mainīt”. Darbs sastāv no vairākām tēzēm, kas ir labs un īss izklāsts Marksa reakcijai uz viņa laika filozofiju.

Tēzēs Markss iebilst līdz šim pastāvošajam materiālismam un ideālismam. Markss materiālisms atzīst par psihisko pasaules sapratni, toēr kritizē par cilvēka lomas pasaules radīšanā ignorēšanu. Ideālisms, kurš ir Hēgeļa radīts un attīstīts, akcentē cilvēka nozīmi, bet robežojas tikai ar domu vai ieceri, ka pasaule ir radīta caur kategorijām. Markss kombinē abus redzējumus, rosinot viedokli, kurā cilvēki pasauli tiešām rada vai vismaz pārveido to tādu, kādi viņi to redz, bet izmaiņas notiek nevis ar domu, bet gan aktīvas rīcības veidā.

Vēlākie darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kārļa Marksa slavenākais darbs ir „Kapitāls”, kurš pilnībā tiek publicēts tikai pēc viņa nāves. Kārļa Marksa veselība viņa dzīves laikā Anglijā bija pasliktinājusies, tomēr viņš vēl komentēja starpvalstu attiecības. Viņš pat sarakstīja opozicionāru darbu Vācijai „Gotas programmas kritika” (Kritik des Gothaer Programms), un kā iespējamo komunisma valsti nosauca Krieviju. Viņa dzīves beigas aptumšoja sievas un meitas nāve. Kārlis Markss nomira 1883. gada 14. martā.

Vēstures teorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kārlis Markss darbā „Vēstures teorija” savu vēstures teoriju neizklāsta sīki. Tas ir sastādīts no dažādiem atšķirīgiem tekstiem, kuros viņš skaidro un analizē pagātnes vēsturiskos notikumus un nākotnes iespējamos notikumus. Galvenos materiālus un viedokļus šim darbam Kārlis Markss smelās no sava kopdarba ar Engelsu „Vācu ideoloģija”, kas sarakstīts 1845. gadā. Markss vēsturisko procesu redz caur neizbēgamām ražošanas veidu nomaiņām, kuras novedīs pie augstākā punkta, kas pēc Marksa uzskata, būs komunisms. Darbs centrējas ap ideju, ka sabiedrības slāņi izvirzās un zaudē savu ietekmi, sekmējot vai kavējot cilvēku produktīvo izaugsmi.

Gotas programmas kritika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Darbā „Gotas programmas kritika” Markss komunismu apraksta kā sabiedrīsko iekārtu, kurā katra persona darbojas pēc savām spējām un saņem atalgojumu atbilstoši savām vajadzībām.

Kapitāls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kārļa Marksa ievērojamākais darbs „Kapitāls” iesākas ar ekonomikas analīzi. Prece ir definēts kā noderīgs objekts, kas ir ražots tirgum. Tāpēc produkta eksistencei nepieciešama tirgus eksistence, kur notiek preču apmaiņa. Markss saka, ka precei ir divas vērtības - lietošanas vērtība, bet otrā — apmaiņas vērtība jeb preces cena. Marksaprāt, lietošanas vērtība ir viegli saprotams jēdziens, bet viņš uzskata, ka apmaiņas vērtība ir mīklains fenomens un tai nepieciešams izskaidrojums. Viņš izvirza jautājumu, kāpēc vienas noteikta patēriņa preces daudzuma vērtība ir vienāda ar otras noteikta patēriņa preces daudzuma vērtību? Atbildi uz jautājumu Markss sniedz, izskaidrojot to ar strādnieku ieguldījums, kas nepieciešams preci ražošanai.

Kārļa Marksa aprakstītais kapitāls ir atšķirīgs, jo tajā tiek iesaistīta arī kapitāla attīstība naudas formā, ar nodomu izraisīt labuma gūšanu no patēriņa preces pirkšanas un pārvēršanas precēs, kuras maksā dārgāk, tādā veidā palielinot ražīgumu un peļņu. Markss apgalvo, ka neviens no iepriekšējiem teorētiķiem nav varējis pienācīgi izskaidrot, kā kapitālismā var gūt peļņu.

Līdz ar to Markss secina, ka, rūpniecībai lietojot vairāk mehānismus, tiek lietots vairāk noteiktais, bet mazāk mainīgais kapitāls, un peļņas lielums krītas. Bet tas ir strādnieku šķiras peļņas lielums, jo, jo mazāk kapitālu saņems strādnieki, jo mazāk viņi radīs vērtību.

Kārļa Marksa "Kapitāls" iznāca trīs sējumos, tomēr tikai pirmo izdeva pirms Marksa nāves 1867. gadā. Otrās un trešās daļas manuskripti arī tika pabeigti 1860. gados, tomēr Kārlis Markss tos papildināja visu savu atlikušo mūžu, un tie tika izdoti pēc Marksa nāves ar viņa drauga Frīdriha Engelsa gādību.

"Kapitāla" trešajā daļā Markss izveido sistēmu, kas ietekmē kapitālismu. Markss skaidro, ka katrā sabiedrībā valdošās idejas nāk no valdošās šķiras, kas ir katras šķiras ideoloģijas sastāvdaļa.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Laķis, Pēteris. Ievads socioloģijā. 34-36. lpp.