Kārlis Markss

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kārlis Markss
Karl Heinrich Marx
Kārlis Markss
Kārlis Markss
Personīgā informācija
Dzimis 1818. gada 5. maijā
Trīre, Prūsija
Miris 1883. gada 14. martā (64 gadi)
Valsts karogs: Apvienotā KaralisteLondona, Lielbritānija
Paraksts

Kārlis Markss (Karl Heinrich Marx; dzimis 1818. gada 5. maijā, miris 1883. gada 14. martā) bija ebreju izcelsmes vācu filozofs, žurnālists, politekonomists un revolucionārs. Savus darbus veltījis sabiedrības un ekonomisko procesu analīzei. Marksa idejas par ražošanas nosacījumu lomu sabiedrības un indivīda attīstībā vēlāk tiek tranformētas, kā rezultātā veidojas marksisma tradīcija, kura sabiedrības un vēstures analīzi veic, izmantojot K. Marksa pamatjēdzienus, piemērojot tos jauniem kontekstiem.

Kārļa Marksa dzīve un darbi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izglītība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kārlis Markss piedzima Vācijas pilsētiņā Trīrē 1818. gadā ebreju ģimenē. Kārļa Marksa tēvs pēc profesijas bija jurists un, lai viņš varētu turpināt strādāt, ģimene pieņēma kristīgo ticību. Tas bija nepieciešams Prūsijā valdošo stingro likumu pret ebrejiem dēļ. Kārlis Markss bija apķērīgs un gudrs skolnieks, tāpēc izvēlējās studēt likumus Bonnā un Berlīnē. Tomēr savu zinātņu doktora grāda sacerējumu rakstīja filozofijā. Tajā viņš salīdzināja Demokrīta un Epikrīta viedokļus. 1841. gadā pēc studiju beigšanas Markss cerēja strādāt akadēmisku darbu, bet tā kā viņš jau bija iesaistījies pārāk radikāli domājošās grupās, cerības bija mazas. Tāpēc Markss pievērsās žurnālistikai un ātri tika iesaistīts politiskos un ekonomiskos strīdos. Tie ietekmēja Kārli Marksu, un viņš sāka pārdomāt savu komunisma teoriju.

Ģimene[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1836. gadā Kārlis Markss apprecas ar Ženiju fon Vestfālenu. Viņiem bija seši bērni, no kuriem izdzīvoja tikai trīs. Kopdzīves sākuma Kārlis Markss strādāja par avīzes „Rheinische Zeitung” redaktoru. Avīzē tika publicēti revolucionāri raksti, tāpēc to drīz slēdza. 1843. gadā Kārlis Markss ar savu sievu Ženiju, ģimenes kalponi un bērniem dodas trimdā uz Parīzi.

K. Marksa izpratne par sociālo stratifikāciju[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kārlis Marks bija tas, kurš radīja pirmo sociālās stratifikācijas socioloģisko priekšstatu, daļēji kopā ar Frīdrihu Engelsu (1820-1895). Pēc šo domātāju skaidrojuma sabiedrības stratifikāciju nosaka īpašums, kas ir balstīts uz ražošanas līdzekļiem. Slāņi, kuru valdījumā tie ir, ekspluatē pārējo cilvēku kopumu. Pamatojoties uz Marksa viedokli, buržuāzijas laikmets ir vienkāršojis šķiru pretrunas: visa sabiedrība sašķeļas divās lielās naidīgās nometnēs – buržuāzijā un proletariātā. Attīstoties kapitālistiskajai lielražošanai, pārējās šķiras aiziet bojā. Vidusšķiru, kuru lielākoties veido sīkražotāji, visai nesekmīgi cenšas saglabāt savu statusu. Marksa izpratnē vidusslānim nav nākotnes perspektīvu, un tādēļ tā vairumam ir lemts nokļūt proletariāta sastāvā un tikai dažiem var izdoties pievienoties buržuāzijai. Nenovēršamais ražošanas spēku progress un rūpniecības attīstība arvien vairāk saasina savas virzības pretrunu ar pastāvošajām kapitālistiskajām attiecībām. Un K. Markss atzīst, ka ir iespējams tikai viens šīs pretrunas likumsakarīgs atrisinājums, proti, tā ir sociālā revolūcija. Tās rezultātā taps jauna ekonomiskā sistēma, kura balstīsies uz ražošanas līdzekļu sabiedrisko īpašumu. Proletariāta uzvara radīs sabiedrību bez pretrunām, tā būs bezšķiru sociālā realitāte.[1]

Darbi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kārļa Marksa agrākie nozīmīgākie darbi ir „Par Hēgeļa tiesību filozofijas kritiku” (Contribution to a Critique of Hegel’s Philosophy of Right) un „Par ebreju jautājumu” (On the Jewish Question), abi darbi tika sarakstīti 1843. gadā un publicēti „Deutsch — Franzōsische Jahrbücher”. Bet mazliet vēlāk sarakstītie darbi „Ekonomiskais un filosofiskais manuskripts” (The Economic and Philosophical Manuscripts) (1844. gadā) un „Feierbaha tēzes” (Theses on Feuerbach) (1845. gadā) netika publicēti Marksa dzīves laikā. Marksam bija vairāki kopdarbu ar Engelsu. Tāpat kā „Ekonomiskais un filozofiskais manifests” un „Feierbaha tēzes”, Marksa un Engelsa kopdarbs „Vācijas ideoloģija” (The German Ideology) arī sarakstīts 1845. gadā; Parīzē netiek publicēts, tomēr šis darbs ir ievērojam ar to, ka tajā jau ir sastopamas Marksa vēstures teorijas aizsākumu idejas. 1848. gadā sarakstītais Marksa un Engelsa kopdarbs „Komunistiskās partijas manifests” (The Communist Manifesto) bija ļoti populārs un daudz lasīts. Tas tika ļoti ātri publicēts, kad Markss atgriezās Vācijā 1848. gadā, lai piedalītos 1848. gada revolūcijā. Bet pēc revolūcijas neveiksmes Markss pārcēlās un Londonu, kur nodzīvoja visu savu atlikušo mūžu. Londonā Kārlis Markss koncentrējās uz ekonomikas studijām. Un 1859. gadā sarakstīja darbu „Ieguldījums politiskajā ekonomijā” (Contribution of Political Economy). Darbam Markss sarakstīja ļoti labu un vērtīgu priekšvārdu, kura dēļ arī tas ir nozīmīgs. Pats Markss priekšvārdu nosauca „Vadošie principi” (The Guiding Principles) viņa domai. Uz šiem principiem arī balstās daudzas domas viņa vēsturiskajā materiālismā. 1857. gadā Kārlis Markss klajā laida brošūru „Gotas programmas kritika” (Critique of the Gotha Pogramme). Tas ir svarīgs avots Marksa pārdomu par komunistiskās sabiedrības rakstura un struktūras atspoguļošanai. Tomēr Kārļa Marksa galvenais darbs ir „Kapitāls" (Das Kapital), kura pirmā daļa tika publicēta 1867. gadā. „Kapitāls” sastāv no trim daļām, no kurām divas pēdējās jau pēc Marksa nāves sakārtoja un izdeva Frīdrihs Engelss. Trešā daļa iznāca 1894. gadā.

Kārļa Marksa agrīnie darbi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunā Kārļa Marksa intelektuālajā dzīvē dominēja Georga Fridriha Vilhelma Hēgeļa ietekme. Markss bija daļēji saistīts ar grupu, kas sevi sauca par jaunajiem Hēgelistiem. Viņi uzskatīja, ka ir labi konservatīvie iejaukties, tas ir līdzdarboties Hēgeļa darbos. Viens no visietekmīgākajiem domātājiem bija Ludvigs Feierbahs (Ludwig Feuerbach), kurš mēģināja pārveidot Hēgeļa metafizikas mācību, kritizējot Hēgeļa mācību par reliģiju un valstī. Liela daļa darbu, ko Kārlis Markss sarakstīja 19. gadsimta 40. gados ir raksturojumi viņa pūlēm definēt viņa paša nostāju starp Hēgeli un Feierbahu, kā arī citiem jaunajiem Hēgelistiem.

Par ebreju jautājumu[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunais hēgelists Bruno Bauers (Bruno Bauer) bija uzrakstījis emancipāciju pret ebrejiem no ateista perspektīvas, iebilstot, ka gan ebreju, gan kristiešu ticība esot šķērslis atbrīvošanai. Atbildot Baueram Markss izveido vienu no saviem patstāvīgākajiem argumentiem agrīnajos darbos, tas ir — līdzekļi politiskai atbrīvošanai — brīvas tiesības — un cilvēku atbrīvošanai ir dažādi. Kārlis Markss Baueram atbild, ka politiskā atbrīvošana ir sasniedzama, pastāvot reliģijai, un kā piemēru min Amerikas Savienotās Valstis. Tomēr, pētot tematu dziļāk, pats Kārlis Markss pārliecinās, ka sasniedzot politisko brīvību, rodas barjera, kas traucē sasniegt cilvēku atbrīvošanu. Argumentos Markss kritizē liberālismu. Liberālās tiesības un taisnīguma idejas ir radušās no domas, ka katram no mums ir vajadzīga aizsardzība no citām cilvēciskām būtnēm. Tādēļ liberālās tiesības ir izveidotas lai aizsargātu mūs no tās uztvertiem draudiem. Brīvība no tāda redzes punkta ir brīvība no iejaukšanās. Markss uzskata, ka īstā brīvība ir atrodama mūsu attiecībās ar citiem. Tā ir atrodama cilvēku sabiedrībā, nevis izolācijā. Tādejādi uzstāšana uz tiesu režīmu iedrošina mūs vienam otru uzlūkot veidos, kuri iedragā patiesās brīvības iespējamību, ko mēs varam atrast cilvēku emancipācijā. Tomēr Markss nepretojās politiskajai emancipācijai, jo liberālisms ir liels uzlabojums aizspriedumu un diskriminācijas sistēmā, kura eksistēja viņa laika Vācijā. Tomēr tādam politiski emancipējošam liberālismam ir jābūt pārspētam īstas cilvēciskas emancipācijas ceļā. Diemžēl Markss tā arī neizskaidro, kas cilvēciskā emancipācija ir.

Ekonomikas un filozofijas manuskripts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Ekonomikas un filozofijas manuskripts" aptver plašu tēmu klāstu, ieskaitot interesantu materiālu par privāto īpašumu un komunismu, un naudu, kā arī attīstot Marksa Hēgeļa kritiku. Tomēr tas ir labāk zināms par tā darbaspēka un strādnieku šķiras novērtējumu un pētīšanu. Šajā darbā Markss apraksta strādniekus kā cietējus no atsvešinātības. Tie tiek atsvešināti, pirmkārt, no produkta, kuru tūlīt pēc tā izgatavošanas atņem savam ražotājam, otrkārt, no viņu darba, kurš tiek pārdzīvots kā mocības, treškārt, no sugas esamības, jo cilvēks izgatavo automātiski un nav atbilstošs savām patiesajām spējām, visbeidzot, no citām cilvēcīgām būtnēm, jo cilvēku attiecības aizstāj savstarpējās vadības. Būtībā Kārlis Markss mēģina atteikties no Hēgeļa slēdziena par ekonomiskajām kategorijām, mēģinot demonstrēt buržuāzijas kategorijas — darba algu, īri, naudas maiņu, ienākumu apmaiņu — kas ir atvasināts no Marksa darbaspēka atsvešinātības teorijas. Rezultātā katrai darbaspēka atsvešinātībai seko nākamā. Tomēr Markss nedod par to slēdzienu. Ļoti iespējams, ka Markss rakstīšanas laikā saprata, ka katrai no šīm ekonomiskajām problēmām nepieciešamas atšķirīgas risināšanas metodes. Ne atsvešinātības ideja parādās vienā no manuskripta nodaļām, kuru sauc „On James Mill”, kurā uzsver, ka darbaspēkam patīk ražot, jo tādejādi viņi apliecina savu varu un kurā ražošanas ideja ir apmierināt cilvēku vajadzības, tiesa tas notiek apliecinot abu pušu cilvēcisko būtību kā abpusēju atkarību. Markss būtībā parādā individuālās cilvēku spējas un mūsu piederību sabiedrībai. Tomēr ir svarīgi saprast, ka Markss savā atsvešinātības teorijā pievērš maz uzmanības cilvēku jūtām. Viņa agrākos darbus, atsvešinātības teoriju un vēlāko sociālo teoriju saista ideja, ka atsvešinātība ir „rotaļlieta svešo rokās” (a plaything of alien forces), kaut gan tā ir cilvēku darbības produkts. Markss uzsver, ka mūsu ikdienas dzīvē mēs pieņemam lēmumus ar negribētām sekām, kurām ar citiem sociālajiem faktoriem var būt neparedzams efekts. Pēc Marksa domām kapitālisma uzbūve, kā cilvēku uzvedības seka, veido cilvēku nākotnes uzvedību, nosakot mūsu uzvedības iespējas. Piemēram, kamēr kapitālists domā palikt biznesā viņš legāli izkalpina strādniekus. Tāpat strādniekam ir jāpieņem labākais darba piedāvājums, jo nav citas normālas iespējas. Bet darot to tiek pastiprinātas struktūras, kas mūs nomāc. Vēlēšanās pārspēt šo noteikumu ir viens no motivējošajiem un spēcinošajiem Marksa pievilkšanās elementiem komunismam.

Feierbaha tēzes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Darbs „Feierbaha tēzes” satur vienu no neaizmirstamākajām Kārļa Marksa piezīmēm: „filozofi ir tikai interpretējuši pasauli, mērķis ir to mainīt” (the philosephers have only interpreted the world, the point is to change it). Darbs sastāv no vairākām tēzēm, kas ir labs un īss izklāsts Marksa reakcijai uz viņa laika filozofiju. Tēzēs Markss nostāda viņa iebildumus līdz šim pastāvošajam materiālismam un ideālismam. Materiālisms ir apsveicams ar psihisko pasaules sapratni, bet tiek kritizēts par cilvēka lomas pasaules radīšanā ignorēšanu. Ideālisms, kurš ir Hēgeļa radīts un attīstīts, turpretī saprot cilvēka nozīmi, bet robežojas tikai ar domu vai ieceri, ka pasaule ir radīta caur kategorijām, mēs to uzspiežam. Markss kombinē abus redzējumus, ierosinot viedokli, kurā cilvēki pasauli tiešām rada vai vismaz pārveido to tādu, kādi viņi to redz, bet izmaiņas notiek nevis ar domu, bet gan aktīvu materiālu rīcību palīdzību. 1844. gada manuskriptā Markss ieliek domu, ka: „Ražošana ir vēsturiskās dabas attiecības ar... cilvēku.” (Industry is the real historical relationship of nature... to man.) Šī doma ietekmē visus Marksa turpmākos darbus.

Citi Marksa darbi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kārlis Markss ir autors slavenajam darbam „Kapitāls”, kā arī sarakstījis ļoti interesantu darbu „Vēstures teorijas”. Kārļa Marksa veselība viņa dzīves laikā Anglijā bija pasliktinājusies, tomēr viņš vēl komentēja valstu savstarpējās attiecības, galvenokārt Vācijas un Krievijas. Viņš pat sarakstīja opozicionāru darbu Vācijai „Gotas programmas kritika” (Critique of the Gotha Programme), un kā iespējamo komunisma valsti nosauca Krieviju. Viņa dzīves beigas aptumšoja sievas un meitas nāve. Kārlis Markss nomira 1883. gada 14. martā.

Vēstures teorija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kārlis Markss darbā „Vēstures teorija” savu vēstures teoriju neizklāsta sīki. Tas ir sastādīts no dažādiem atšķirīgiem tekstiem, kuros viņš skaidro un analizē pagātnes vēsturiskos notikumus un nākotnes iespējamos notikumus, tīri no teorētiskas dabas un viedokļa. Galvenos materiālus un viedokļus šim darbam Kārlis Markss smelās no sava kopdarba ar Engelsu „Vācu ideoloģija”, kurš sarakstīts 1845. gadā. Markss vēsturisko procesu redz caur neizbēgamām ražošanas paņēmienu sērijām, kuras noved pie augstākā punkta. Marksaprāt, tas bija komunisms. Darbs ir centrēts ap ideju, ka sabiedrības slāņi izvirzās un zaudē savu ietekmi dažādos veidos sekmējot un kavējot cilvēku produktīvo izaugsmi.

Gotas programmas kritika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Darbā „Gotas programmas kritika” Markss komunismu apraksta kā sabiedrības iekārtu, kurā katra persona darbojas pēc savām spējām un saņem atalgojumu atbilstoši savām vajadzībām. Tā liekas taisnīguma teorija, tomēr ir jāpiebilst, ka darbaspēju atalgojums pārsniedz taisnīgumu. Markss uzskata, ka komunisma sabiedrība būtu ļoti bagātīga. Bet ne mazāk Kārlis Markss uzskata, ka komunismā būs svarīgi arī citi kritēriji. Markss uzskata, ka komunisms būs cilvēces ziedu laiks. Vienīgais iemesls to noliegt ir Marksa vīzija, ka tas sasniegs labu sabiedrību, kas teorētiski ir antonīms vārdam „labs”. Galvenais ir tas, ka, Marksaprāt, komunisms cilvēkiem nebūs sniegts no labdarīga ziedotāja puses. Ļoti iespējams, ka viņa nevēlēšanās līdzināties utopiskiem sociālistiem lika Marksam nevērīgi izturēties pret morāles svarīgumu sabiedrībā, kas iet ārpus teorētiskām nepieciešamībām.

Kapitāls[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kārļa Marksa ievērojamākais darbs „Kapitāls” sākas ar patēriņa produkcijas analīzi. Darbā patēriņa produkcija ir definēta kā noderīgs objekts, kas ir producēts tirgus maiņai. Tāpēc patēriņa produkcijai nepieciešamais noteikumi ir tirgus eksistence, kur apmaiņa var atrast vietu, un strādnieku šķiras sociālais sadalījums, kurā dažādi cilvēki ražo dažādu produkciju, bez kuras viņi nebūtu motivēti apmaiņai. Markss saka, ka patēriņa precei ir divas vērtības, pirmā ir lietošanas vērtība, bet otrā — apmaiņas vērtība jeb preces cena. Marksaprāt, lietošanas vērtība ir viegli saprotams jēdziens, bet viņš uzskata, ka apmaiņas vērtība ir mīklains fenomens un tai vajag būt izskaidrotai. Viņš izvirza jautājumu, kāpēc vienas noteikta patēriņa preces daudzuma vērtība ir vienāda ar otras noteikta patēriņa preces daudzuma vērtību? Atbildi uz jautājumu Markss sniedz, skaidrojot, ka strādnieku ieguldījums, kas nepieciešams ražojot noteikto patēriņu preci, vai drīzāk strādnieku, kas ir vidēja līmeņa intensitātes un produktivitātes strādnieku šķiras pārstāvis, sociālā nepieciešamība ir aktīva ekonomiskā līnija. Tomēr šai teorijā par patēriņa preces vērtība tiek noteikta pēc strādnieku šķiras pieprasījuma pēc noteiktās patēriņa preces. Kārlis Markss piedāvā divus posmus strādnieku šķiras patēriņa preces vērtības noteikšanai. Pirmajā posmā ir jāpierāda, ka abas patēriņa preces var tikt salīdzinātas. Tāpēc apziņā ir jāizvērtē un jāsalīdzina patēriņa preces, noliekot tās abas blakus, un jāatrod trešais kopīgais lielums, kurš šīm abām patēriņa precēm blakus atrodoties ir identisks. Otrais posms ir šīs trešās kopīgās lietas meklēšana. Markss par šo trešo lietu uzskata strādnieku un viņa darbu. Abi soļi ir nemainīgi. Kārļa Marksa aprakstītais kapitāls ir atšķirīgs, jo tajā tiek iesaistīta arī kapitāla attīstība naudas forma, ar nodomu izraisīt labuma gūšanu no patēriņa preces pirkšanas un pārvēršanas precēs, kuras maksā dārgāk, tādā veidā palielinot ražu un peļņu. Markss apgalvo, ka neviens no iepriekšējiem teorētiķiem nav varējis pienācīgi izskaidrot, kā kapitālismā var gūt peļņu. Markss uzstāj, ka strādnieku vara ir viņu darba spējas attiecīgajā dienā. Un patēriņa preces cena tiek noteikta līdzīgā veidā, tā ir kā strādnieku šķiras novērtēšana, tiek vērtēta viņu spēja ražot. Pieņemot, ka attiecīgās patēriņa preces ražošanai dienā vajag tikai dažas stundas, strādnieks pa vidu dara papildus darbus. Papildu darba vērtību Markss sauc par peļņu. Patēriņa preces vērtība ir mainīgs lielums, jo, pēc Marks analīzes, strādnieka spēkos ir palielināt patēriņu preces vērtību. Kā noteikto kapitālu Kārlis Markss definē preces, kurām pārejā līdz gatavai produkcijai nav nekādas vērtības. Līdz ar to Markss secina, ka, industrijai lietojot vairāk mašinizētu iekārtu, tiek lietots vairāk noteiktais, bet mazāk mainīgais kapitāls, un peļņas lielums krītas. Bet tas ir strādnieku šķiras peļņas lielums, jo, jo mazāk kapitālu saņems strādnieki, jo mazāk viņi radīs vērtību. Kārļa Marksa "Kapitāls" iznāca trīs sējumos, tomēr tikai pirmo izdeva pirms Marksa nāves 1867. gadā. Otrās un trešās daļas manuskripti arī tika pabeigti 1860. gados, tomēr Kārlis Markss tos papildināja visu savu atlikušo mūžu, un tie tika izdoti pēc Marksa nāves ar viņa drauga Frīdriha Engelsa gādību. "Kapitāla" trešajā daļā Markss izveido sistēmu, kas ietekmē kapitālismu. Markss skaidro, ka katrā sabiedrībā valdošās idejas nāk no valdošās šķiras; ideoloģijas teorijas būtība.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Kārlis Markss


Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Laķis, Pēteris. Ievads socioloģijā. 34-36. lpp.