Viduslaiki

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kārļa Lielā un pāvestu Gelasija, Gregora I Lielā attēlojums, 9. gadsimts

Viduslaiki ir Eiropas vēstures periods starp senajiem laikiem un jaunajiem laikiem.

Rietumeiropā to ievadīja Romas impērijas sabrukums un barbaru valstu izveidošanās 5. gadsimtā, bet noslēdza Renesanse 15. gadsimtā. Ziemeļeiropā un Austrumeiropā viduslaiku perioda sākums saistāms ar vikingu laikiem un kristietības ieviešanu.

Latvijas vēsturē pāreja no senajiem laikiem uz viduslaikiem sākās ar vikingu apmetņu veidošanos Kursā un gar Daugavas ūdensceļu 9. gadsimtā un noslēdzās ar Livonijas krusta kariem 13. gadsimtā. Par viduslaiku perioda beigām Latvijā pieņemts uzskatīt Livonijas konfederācijas sabrukumu 16. gadsimtā.

Līdz ar to Viduslaiki aptver samērā ilgstošu Eiropas vēstures posmu - vairāk nekā tūkstoš gadu. Šajā laika posmā Eiropa sasniegusi dažādas, kvalitatīvi atšķirīgas ekonomiskās, sociālās un kultūras attīstības pakāpes. Tādēļ Viduslaikus pieņemts dalīt vairākos, parasti trijos periodos - Agrīnie viduslaiki (400. g.-700. g.), Vidējie viduslaiki (700. g.-1200. g.), Vēlīnie viduslaiki (1200. g.-1500. g.). Konkrētās šo periodu laika robežas ir nosacītas un dažādos darbos tās var būt arī atšķirīgas.

Agrīnie viduslaiki (400. g.-700. g.)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kellu grāmata ir viena no Agrīno viduslaiku slavenākajiem mākslas darbiem.

Par viduslaiku sākumu var uzskatīt laiku, kad varu Itālijā, pēc Rietumromas impērijas sabrukuma, pārņēma tur iebrūkošie gotu iekarotāji. 476. gadā, ieņemot Romu un Ravennu, lielākās Itālijas pilsētas, Odoakrs kļuva par valdnieku. Nepilnus septiņpadsmit gadus vēlāk viņa karalisti iekaroja Teodoriks Lielais. Lai arī viņš bija mazizglītots karotājs, Teodoriks savā karalistē centās apvienot Gotu barbaru iekarotāju enerģiju un Romiešu senās zināšanas likumdošanā un valsts pārvaldē.

Teodorika mauzolejs

Teodoriks mira 526. gadā un Itālijā atkal sākās jukas. Austrumromas impērija, kuru Justiniāns I valdīja no Konstantinopoles, sūtīja savas armijas lai no barbaru iekarotājiem atgūtu senās Romas impērijas rietumu daļu. Cīņas starp Konstantinopoles armiju vadoņiem Belisāru un Narsu no vienas puses, un Itālijas Gotu karaļiem turpinājās gandrīz 60 gadus. 536. gadā Belisārs ieņem Romu, un uz īsu laiku Konstantinopolei izdodas uzvarēt. Tā atkal kontrolē lielāko Itālijas daļu. Taču 6. gadsimta beigās Itālijā iebrūk Langobardu (arī Lombardi) iekarotāji un 599. gadā Itālija tiek sadalīta - ziemeļus kontrolē Lombardi bet centrs un dienvidi paliek Austrumromas impērijas sastāvdaļa.

Agrīno viduslaiku saimniecība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrīnā feodālisma periodā atlantiskā Eiropas daļa, salīdzinājumā ne tikai ar agrākajām antīkajām civilizācijām, bet arī ar tā laika Bizantiju vai arābu kalifātiem, bija saimnieciski vāja, atpalikusi, izolējusies province. Līdzīgi citām lauksaimniecības civilizācijām vēsturē arī Eiropā viduslaiku sabiedrība bija pārstāvēta ar milzīgu zemniecības masu, kas ražoja pārtiku un veica citus darbus un salīdzinoši plānu augstdzimušo slāni, kura rokās bija gandrīz visi īpašumi, tai skaitā galvenais - zeme. Viduslaikos, tāpat kā citos vēsturiskos periodos, ekonomikas attīstība bija iespējama divos virzienos - ekstensīvā un intensīvā. Abi virzieni tika kombinēti. Taču sākotnēji Eiropas iedzīvotāju dzīves līmeņa uzlabošanās notika samērā lēni, pateicoties, galvenokārt, ekstensīvas attīstības faktoriem, iesaistot saimnieciskajā apritē arvien jaunas zemes.

Pirmie zināmie bronzas laikmeta cirvji tika atrasti Balkānu pussalā un tie attiecināmi vēl uz 4. gadu tūkstoti p.m.ē. Taču bronzas darba rīki nebija piemērojami Rietumeiropas mežu līšanai. Lai gan dzelzs darbarīkus - cirvjus, cirtņus, kapļus u.c., arī pazina jau sen, tie joprojām bija visai maz izplatīti, jo bija samērā dārgi. Pat samērā lielās muižās Eiropas vidienē 9. gadsimtā parasti nebija vairāk par 2-3 dzelzs cirvjiem, un apmēram tikpat daudz lāpstām un sirpjiem. Ko gan ar šādu tehnisko nodrošinājumu varēja iesākt pret biezajiem dižskābaržu un ozolu mežiem? Papildus zemajam lauksaimniecības tehniskajam līmenim, arī klimats līdz pat 700. g. bija kļuvis vēsāks. Šo faktoru savstarpējās iedarbības rezultātā neliela bija arī darba produktivitāte un lauku ražība. Tā, pēc skopām ziņām par agrīnā feodālisma saimniecību graudaugu raža reti kad sasniedza 2:1 attiecībā pret sēklām. Ja arī mēdza gadīties ražas pārpalikums virs nepieciešamā izdzīvošanas minimuma, tā lielākā daļa parasti tika atdota zemes īpašniekiem.

Zemes kungi parasti apdzīvoja muižas vai latifundijas, kuru modeli ģermāņu tautu ienācēji pārņēma no Romas impērijas laika villām līdz ar tajās strādājošiem vergiem. Tomēr vergu nozīme atlantiskajā Eiropā bija daudz mazāka nekā agrākajās Vidusjūras reģiona civilizācijās. Klimatisko apstākļu dēļ vairākus mēnešus gadā, ziemas periodā, vergus varēja nodarbināt maz. Tai pat laikā tos vajadzēja uzturēt. Tādēļ ekonomiski izdevīgāk bija vismaz daļai vergu piešķirt lietošanā nedaudz zemes, apmaiņā pret darbu muižā, lai tie paši uzturētu sevi un savas ģimenes. Arī baznīca, lai gan kategoriski neprotestēja pret verdzību, veicināja pakāpenisku tās aizstāšanu ar civilizētākām darbaspēka izmantošanas formām. Tādējādi apkārtējās vides faktori lielā mērā noteica feodālās Eiropas politekonomiskās struktūras modeli.

Ja grieķu-romiešu saimniecības pamatā bija lauksaimniecība un aktīva tirdzniecība, tad Rietumeiropā tirdzniecība vēl ilgi bija maznozīmīga. Tas, ka bija izplatīta naturālā saimniecība, vēl nenozīmēja, ka nenotika nekāda apmaiņa ar produktiem vai pakalpojumiem. Tomēr, apmaiņai galvenokārt, bija bartera vai dāvinājuma raksturs. Tā, zemākajā sabiedrības līmenī dominēja naturālā maiņas tirdzniecība, kad, piemēram, kurpnieka izgatavotie apavi tika mainīti pret drēbnieka šūtajām drēbēm.

Eiropas viduslaiku sabiedrības pirmsākumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam kad pārstāja eksistēt Rietumroma, Eiropā sāka veidoties pilnīgi jauna sabiedrība, kas nebija vairs etniskie ķelti, tie nebija arī urbanizētie un kosmopolītiskie romieši. Tie vairs nebija arī pusmežonīgie ģermāņi, kas vezumos, jāšus uz zirgiem vai kājām ar nedaudzām apģērba un mājsaimniecības piederumu paunām, ieradās no Pārreinas mežainajiem un purvainajiem apvidiem Gallijā vai Spānijā. Šeit viņi atrada pilsētas ar pirtīm, tualetēm un teātriem, bruģētām ielām un ceļiem, kas savienoja pilsētas un apvidus. Šeit bija arī organizēta pilsētu un provinču administrācija, kas uzturēja kārtību, ievāca nodokļus, iztiesāja strīdus. Lauku apvidos dominēja villu saimniecība, kas piederēja romanizētai lauku aristokrātijai un, kur zemes apstrādei tika izmantots plašs darbarīku klāsts. Arī ģermāņi jau sen bija kļuvuši par zemkopju ciltīm ar vairāk vai mazāk pastāvīgu dzīves vietu. Tādēļ ierodoties bijušās Romas impērijas teritorijās viņi ne vienmēr grāva un laupīja, bet pat ja apmetās padzīto saimnieku vietās, centās saglabāt un izmantot šeit atrasto mantu, mainoties un piemērojoties jaunatklātajai videi pakāpeniski arī paši. Tiesa, P.J.Anstrats min, ka par ģermāņu sākotnējo tumsonību romiešu civiliedzīvotāju vidū stāstītas anekdotes. Kāds ģermāņu karavīrs, redzēdams uz romiešu villas grīdas mozaīku, kurā tēlots dīķis ar peldošu pīli, sviedis tai ar kara cirvi …

Joma, kur izteiksmīgi parādās, kā iekarotāji pārņēma iekaroto pieredzi un praksi, ir likumdošana. Visas ģermāņu valstis, pat tās, kas pastāvēja pavisam īsi, kā, piemēram, Burgundija, pārņēma romiešu likumu sistēmu, vai vismaz pielietoja tās kodificēšanas sistēmu. Tam bija milzīga nozīme ģermāņu veco cilšu tradīciju izmaiņā. Piemēram, viena no mežonīgākajām, bet noturīgākajām tradīcijām bija asinsatriebība. Par katru tīši vai netīši nodarītu pārestību varēja sekot un parasti arī sekoja nežēlīga izrēķināšanās ar pārestības nodarītāju, kas izsauca atbildes reakciju no pēdējā radinieku puses. Savstarpēju slaktiņu sērijām turpinoties, tās dalībnieki bieži vien vairs neatcerējās, vai arī vairs nevarēja noskaidrot, kādēļ tie viens otru apkauj, jo sākotnējie ķildnieki jau sen bija viens otru noslepkavojuši.

Ieviešot romiešu likumus ģermāņu valdnieki centās šo pašiznīcināšanās praksi ierobežot vai aizstāt ar civilizētākiem sodiem. Piemēram, daudzās ģermāņu zemēs tika ieviesta norma, ka atbildība par nodarījumu jānes konkrētai personai, kas šo nodarījumu tieši veikusi un nevis visai viņa ģimenei vai dzimtai. Tomēr barbariskā asinsatriebība Rietumeiropas tautu sadzīvē pastāvēja līdz pat vēlīniem viduslaikiem, kad valdības Eiropā bija kļuvušas pietiekami spēcīgas, lai spētu efektīvi cīnīties ar šo mežonīgo tradīciju. Populārie Aleksandra Dimā un citu tā laika rakstnieku darbi labi atspoguļo šo situāciju.

Katrā ziņā, nonākot jaunajā vidē, ģermāņi vairs nevarēja turpināt ierasto cilts dzīves veidu, kuras pamats bija visai primitīva komūnas tipa saimniecība - kopējas pļavas un ganības, kā arī liela daļa mājlopu, kopīgs darbs tīrumos, dzīve nelielos ciematos. Adaptācijas procesa rezultātā, kas Rietumeiropā turpinājās apmēram divus gadsimtus (6.-7.gs), šeit sāka pamazām veidoties pilnīgi jauna sabiedrība. Par šiem diviem gadsimtiem vēsturē ir ļoti maz ziņu. Tādēļ grūti detaļās pateikt, kā noritēja jaunās sabiedrības veidošanās sākuma etaps. Tomēr tieši šie divi gadsimti bija izšķirošie tās sabiedrības attīstībai, kura arī mūsdienās pazīstama kā Eiropas sabiedrību un, kas jau sākot no šī laika attīstījās pavisam citādāk, nekā citas Romas impērijas daļas.

Kristietības nozīme Eiropas sabiedrības ģenēzē un integrācijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropā joprojām turpinās diskusijas par Rietumeiropas identitāti. Daudzi vēsturnieki, politologi, filozofi utt. mēdz dot apstiprinošu atbildi vismaz vienā ziņā jau sākot ar viduslaiku posmu — tā bija vairāk vai mazāk organizēta kristietība. Kristīgā baznīca bija vislabāk saglabājies romiešu mantojums. Romas impērijas beigu posmā kristietība jau bija nostiprinājusies — ieaugusi sabiedrības struktūrā, apziņā, tradīcijās. Romas impērija vairs nepastāvēja, bet daudz kas no romiešu tradīcijām un uzskatiem tika saglabāti baznīcas ideoloģijā. Vakuumu, kas bija izveidojies pēc Romas impērijas sabrukuma, veiksmīgi aizpildīja kristīgais pasaules uzskats, kas Eiropas mērogā atspoguļoja arī pietiekami konkrētu, vairāk vai mazāk vienotu politisko identitāti, zināšanas, sabiedrības organizāciju, īpašu kultūru, tradīcijas un uzvedības normas. Tas arī bija galvenais, kas Eiropu jau tās agrīnā feodālisma laikā atšķīra no pārējās pasaules.

Varētu vilkt pat zināmu likumsakarību — Romas varenības noriets, morāles pagrimums un kultūras degradācija, kas arvien krasāk sāka izpausties it īpaši pēc Augusta nāves jau mūsu ēras pirmajā gadu simtenī, laika ziņā sakrita ar kristietības nostiprināšanos un izplatīšanos arvien lielākā sabiedrības daļā. Acīmredzot, tā sākotnēji bija neapzināta sabiedrības reakcija uz atsevišķas tās daļas, it īpaši valdošo aprindu nespēju nodrošināt ja ne tālāko attīstību, tad vismaz impērijas iekšējo stabilitāti. Pat vienkārši, neizglītoti cilvēki arvien skaidrāk nojauta tās gala tuvošanos. Tas viņus biedēja un spieda meklēt ticību un atbalstu kaut kam augstākam un varenākam, kaut kam tādam, kurš nespēj citus cilvēkus ne nodot, ne piekrāpt, ne nogalināt, ne kā citādi veikt kaut ko sliktu vai necienīgu.

Politiskie faktori[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kristietība nebūt nebija vienīgais Eiropu cementējošais faktors pēc Romas impērijas sabrukuma. Ja tas būtu tā, droši vien būtu pieticis ar Romas pāvesta institūcijas izveidošanu. Turklāt arī ar pašu kristietību tās lietas tik vienkāršas nemaz nebija. Pēc kristīgās baznīcas sadalīšanās latīņu un ortodoksālajā strāvojumos 11. gadsimtā, tās viena otru ideoloģiski un politiski nemitīgi apkaroja.

Kristietība un Romas pāvests nebija arī vienīgās politiskās institūcijas, kas veidojās Eiropā. Laika gaitā kontinentā arvien skaidrāk sāka iezīmēties arī vairāk vai mazāk organizētu valstu teritoriālās un politiskās kontūras. To veicināja gan iekšējās cīņas, gan ārējo ienaidnieku uzbrukumi. Franku karaļa Kārļa Lielā impērijas un vēlākās Svētās Romas impērijas izveidošanās pamatā bija mēģinājumi atjaunot Senās Romas impērijas varenību. Līdzīgi arī Krievijas caristes veidošanās Vēlīno viduslaiku beigās saistāma ar mēģinājumu atjaunot Austrumromas impēriju.

Vidējie viduslaiki (700. g.-1200. g.)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viduslaiku arhitektūra un māksla; reliģiskie un laicīgie elementi viduslaiku Rietumeiropas kultūrā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Artes sastāv no artes liberalis (brīvās mākslas) un artes mechanicae (mehāniskās mākslas). Tas, ko viduslaikos saprata ar "brīvajām mākslām" (gramatika, retorika, loģika, aritmētika, mūzika) mūsdienās tiek uztvertas kā zinātnes sastāvdaļa (arī mūzika tika uztverta matemātiski: mūziku veido skaitļu likumi un tā darbojas saskaņā ar tiem). Viduslaikos mākslā dominēja reliģisks raksturs, baznīcas mūzika un glezniecība. Sadzīves mūzika un tēlotājmāksla tika pielīdzinātas amatniecībai. Brīvās mākslas balstījās uz teorētiskās bāzes, bet mehāniskajās dominē amatnieka veiklība, apstrādājot noteiktu materiāla veidu, padarot to praktiski lietojamu.

Arhitektūra piederēja abām sfērām. Alberts Lielais (1193.-1280.) norāda, ka arhitektūra no visām mākslām atrodas vistuvāk patiesībai, jo ir orientēta uz augstāko realitāti. Arhitekts savā darbā balstās uz ģeometriju, kas ir gan projekta teorētiskā bāze, gan praktiskās darbības pamats. Daudzi lielākie viduslaiku arhitekti bija vienlaicīgi arī teorētiķi. Arhitektūrai ir 3 aspekti: dispositio, constructio, venustas (plānošana, celtniecība, daiļums). Tēlotājmāksla un tēlniecība bija pakļautas arhitektūrai. Skaista forma kalpoja kādam konkrētam mērķim, funkcijai. Mākslas uzdevums - panākt noteiktu iedarbību. Mākslas darbs bija virzīts uz noteikta mērķa - reliģiska, morāla, politiska - sasniegšanu. Forma bija pakārtota idejai. Estētiskā un saturiskā vērtība nebija šķiramas (dominēja simbolisms); tīra forma bez satura un otrādi nepastāvēja. Sevišķi uzplauka sakrālā arhitektūra. Saskaņā ar definīciju, katedrāle ir bīskapa baznīca un tāpēc arī pilsētas baznīca. Katedrāļu būvniecība ir cieši saistīta ar pilsētu attīstību. Par aizsācēju var uzskatīt Sen Denī abatu Sužēru (1081.-1151.), kurš uzsāka lielus abatijas pārbūves darbus, veidojot tur katedrāli. Viņš centās jaunajā celtnē apvienot romāņu stilu ar ģermāņu tradīcijām - tā radās gotika. Jaunums bija celtnes plašums un atvērtība, apgleznotie "mirdzošie" logi, mozaīkas, skulptūras kā atsevišķi rotājošie elementi. Bīskapi sāka sacensties, kura rezidence būs greznāka un grandiozāka, un visvairāk paudīs baznīcas varenību. Visbeidzot, katra katedrāle liecināja par visas pilsētas labklājību; tā bija pilsoņu leopnums, kuras celtniecībā piedalījās visi. Mākslas darbu radīšanas procesa intensifikāciju veicināja mecenātisms, kas pieauga līdz ar vispārējo labklājību.

Reliģijas iespaidā mākslā formas tika attēlotas nevis tādas, kādas tās bija, bet gan tādas, kādām tām vajadzēja būt. Viduslaiku sabiedrība neuzskatīja māksliniekus par īpašu fenomenu - tie bija tikai vieni no daudzajiem amatniekiem, kas darbojās savās cunftēs. Tikai XIV gs. tēlnieki, gleznotāji un juvelieri sāka nodalīties no celtnieku cunftēm un veidot pilsētās paši savas darbnīcas. Nodalījās "oficiālā" māksla, par kuru maksāja un kuru atbalstīja varas struktūras, un "tautas" māksla (lietišķā mūzika, mīlas lirika, teātra izrādes).

Attīstīto viduslaiku sabiedrības modelis. Valdnieks un kārtas.[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tīri teorētiski viduslaiku doma iedalīja sabiedrību trijās kārtās: oratores (lūdz), bellatores vai pugnatores (karo), laboratores (strādā). Nebrīvie jeb vergi neietilpa nevienā no kārtām. Taču katrā kārtā bija visai sarežģīta iekšējā organizācija. Jau XIII gs. iedalīja 12 kārtas (pat atsevišķas profesijas sāka uzskatīt par kārtām). Gan dižciltīgo, gan garīdznieku kārtas iekšēji bija visai diferencētas (no hercoga līdz bruņiniekam, no arhibīskapa līdz mūkam); arī pilsonība - birģeri, amatnieki un brīvie zemnieki pēc tiesībām un ietekmes savā starpā ļoti atšķīrās. Dzīvi ārpus kārtas cilvēki nespēja pat iedomāties. Savas kārtas zaudēšana un kļūšana par pariju bija vēl briesmīgāka, nekā ātra nāve uz bendes bluķa.

Karaļa vara juridiski bija visai ierobežota no tā pienākumiem un padomdevējiem (protams, viss bija atkarīgs no karaļa personības un situācijas). Jau no senākiem laikiem karalis lēmumus pieņēma pēc padoma (consilium) saņemšanas no aristokrātijas vadītājiem (magnates, optimates, proceres, principes). Pie tiem bija pieskaitāmi arī augstākie baznīcas hierarhi.

Attīstoties pilsētām, un tām iegūstot aizvien lielāku ekonomisko un politisko spēku, valdnieki bieži vien pat paši uzaicināja pilsētu delegātus piedalīties šajās padomēs (pilsētnieki bija lieliski sabiedrotie, ja vajadzēja apvaldīt pārāk neatkarīgus lielos aristokrātus).

Vēlīnie viduslaiki (1200.g.-1500.g.)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Informācija internetā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • [1] Ravennas mozaīkas.
  • [2] Par valdnieku Odoakru.
  • [3] Par Teodoriku Lielo.