Mihails Bakuņins

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Mihails Bakuņins
Михаи́л Алекса́ндрович Баку́нин
Mihails Bakuņins
Personīgā informācija
Dzimis 1814. gada 30. maijā
Prjamuhino ciems (Прямухино), Tveras guberņa, Krievijas impērija
(tagad Tveras apgabals, Karogs: Krievija Krievija)
Miris 1876. gada 1. jūlijā (62 gadi)
Berne, Karogs: Šveice Šveice
Tautība krievs
Paraksts Mikhail Bakunin (signature).svg
Vispārīgā informācija
Skola, tradīcija anarhisms
Ietekmējies no Hēgelis, Prudons, Feierbahs, Hercens, Ogarjovs, Markss
Ietekmējis Beļinskis, Ņečajevs, Kropotkins, Goldmane, Mahno, Mosts, Malatesta, Čomskis
Galvenie darbi "Valstiskums un anarhija" (Государственность и анархия, 1873)
Valoda krievu

Mihails Bakuņins (krievu: Михаи́л Алекса́ндрович Баку́нин; dzimis 1814. gada 30. maijā (pēc vecā stila 18. maijā), miris 1876. gada 1. jūlijā) bija krievu revolucionārs, anarhisma klasiķis. Panslāvists.

Dzimis desmit bērnu muižnieku ģimenē. Piecpadsmit gadu vecumā iestājās junkeru skolā Sanktpēterburgā, tomēr mācības pameta. Apmetās Maskavā, kur iekļāvās publicista Nikolaja Stankeviča pulciņā. Ieinteresējās par vācu filozofiju. Šeit iepazinās ar Beļinski, Katkovu, Granovski, Hercenu, Ogarjovu.

No 1840. gada Bakuņins dzīvoja ārzemēs, iesākumā Berlīnē, bet kopš 1842. gada - Drēzdenē. Vēlāk Bakuņins apmetās Cīrihē, kur darbojās radikāli noskaņotu intelektuāļu aprindās. No 1844. līdz 1847. gadam uzturējās Parīzē, kur tikās ar Žoržu Sandu, Prudonu un Marksu. Deportēts no Parīzes saistībā ar publisku runu pret Krievijas politiku Polijā. 1848. gada jūnijā ieradās Prāgā un piedalījās Slāvu kongresā, kurš kļuva par 1848. gada Prāgas sacelšanās katalizatoru un kurā piedalījās arī Bakuņins. Pēc Prāgas sacelšanās sakāves pārcēlās uz Drēzdeni, kur 1849. gadā atkal piedalījās sacelšanās pret varas iestādēm. Arestēts un izsūtīts uz Krieviju.

Ieslodzīts Petropavlovskas (1851 - 1854), vēlāk Šliselburgas (1854 - 1857) cietokšņos. Pēc 7 gadiem ieslodzījumā tika izsūtīts uz Sibīriju. Vispirms apmetās Tomskā, kur apprecējās, bet vēlāk tika pārcelts uz Irkutsku.

1861. gada rudenī no Sibīrijas caur Japānu un ASV bēga uz Londonu, kur Hercens pieņēma viņu par līdzstrādnieku avīzē "Zvans" (Колокол). Izvērsa aktīvu darbību anarhistisku organizāciju radīšanā. No 1864. līdz 1868. gadam dzīvoja Itālijā (Florencē un Neapolē), kur dibināja pret valsts varu vērstas organizācijas. 1864. gada septembrī Londonā tika nodibināta Pirmā Internacionāle un Bakuņins kļuva par vienu no galvenajiem Marksa ideoloģiskajiem pretiniekiem šajā organizācijā. 1869. gadā iznāca Bakuņina tulkotais Komunistiskās partijas manifests krieviski. 1872. gadā Pirmās internacionāles kongresā Hāgā ar nelielu balsu pārsvaru Bakuņins tika izslēgts no organizācijas. Līdz ar Bakuņinu no Internacionāles izstājās daudzas romāņu (dienvidu) organizācijas. Mūža nogalē apmetās Lugāno. Miris Šveicē 1876. gadā.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]