Autoritārisms

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Autoritārisms ir politiskās varas sistēma, kam raksturīga varas koncentrācija viena vadoņa rokās. Antidemokrātiska valsts pārvaldes sistēma, kas izveidota, lai nodrošinātu iedzīvotāju bezierunu pakļaušanos vadonim un valsts varai. Vara tiek koncentrēta diktatora rokās, kurš kontrolē visas varas iestādes. Savu varu pār sabiedrību vadonis uztur ar karaspēka, drošības dienestu un paklausīga birokrātiskā aparāta palīdzību. Diktatūras pretiniekus vajā vai fiziski iznīcina. Autoritārā valstī var notikt vēlēšanas, tomēr tās nav demokrātiskas. Uz galveno valsts amatu parasti kandidē pats diktators, lai viņa vara izskatītos leģitīma. Šādu vēlēšanu rezultāts gandrīz vienmēr ir labi paredzams.

Latvijā Autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms pastāvēja no 1934. gada 15. maija līdz 1940. gada 17. jūnijam.

Autoritārisms ir valdības sistēma, ko raksturo iedzīvotāju pilnīga pakļaušanās varai, kas ir vērsta pret indivīda brīvībām un kur tiek sagaidīta bezierunu pakļaušanās valsts varai.

Autoritāru sistēmu īpašības:

  • ierobežots varas nesēju loks. Diktators, hunta, oligarhija.
  • varas neatkarība no iedzīvotāju gribas.
  • ierobežots politiskais plurālisms, bez reālas varas un atbildības vēlētāju priekšā.
  • vara tiek īstenota ar pavēļu un administatīvā aparāta palīdzību.
  • armija, policija, slepenie dienesti tiek izmantoti režīma vajadzībām.
  • režīma leģitimitāte balstās emocijās, kas pamato nepieciešamību pēc režīma un attaismo tā pastāvēšanu, kā vienīgo risinājumu akūtām valsts problēmām.
  • ierobežota masu iesaiste un politiskās aktivitātes ierobežošana vai aizliegšana.
  • tiek ignorēts varas dalīšanas princips starp izpildvaru, likumdevēja varu un tiesu varu.
  • vāji definētas vai mainīgas izpildvaras pilnvaras.
  • nenotiek totāla kontrole pār sabiedrību, biznesa sfēra lielā mērā paliek brīva.
  • indivīdam nav aizsardzības pret valsts varu.

Autoritārisma varianti: