Irāna

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Irānas Islāma Republika
جمهوری اسلامی ايران
Jomhuri-ye Islāmi-ye Irān
Irānas karogs Irānas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
DevīzeEsteqlāl, āzādi, jomhuri-ye eslāmi
HimnaSorud-e Melli-ye Irān
Location of Iran
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Teherāna
Valsts valodas persiešu valoda
Valdība islāma republika
 -  Augstākais vadītājs Ali Hameneji
 -  Prezidents Hasans Rūhānī
Neatkarība
 -  Islāma Republika deklarēta 1979. gada 1. aprīlī 
Platība
 -  Kopā 1 648 195 km² (18.)
 -  Ūdens (%) 1,7
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2009. g. 74 196 000[1] (18.)
 -  Blīvums 42/km² (163.)
IKP (PPP) 2009. gada aprēķins
 -  Kopā $830,058 miljardi 
 -  Uz iedzīvotāju $11 202 
Džini koef. (2008) 38 (vidējs
HDI (2007) 0,782 (vidējs) (88.)
Valūta riāls (ريال) (IRR)
Laika josla IRST (UTC+3:30)
 -  Vasarā (DST) IRDT (UTC+4:30)
Interneta domēns .ir
ISO 3166-1 kods 364 / IRN / IR
Tālsarunu kods +98

Irāna (persiešu: ايران), oficiālais nosaukums: Irānas Islāma Republika (جمهوری اسلامی ایران), ir Tuvo Austrumu valsts, kura atrodas Dienvidrietumu Āzijā. Ziemeļos Irāna robežojas ar Armēniju, Azerbaidžānu un Turkmenistānu, austrumos ar Pakistānu un Afganistānu, kā arī ar Turciju un Irāku rietumos. Irānas jūras robeža dienvidos ir Persijas līcis, kura pretējā krastā atrodas Kuveita, Sauda Arābija, Bahreina, Katara un Apvienotie Arābu Emirāti. Islāma novirziens šiītisms ir Irānas valsts reliģija. Valsts atrodas starp Tuvajiem austrumiem, Kaukāza reģionu, Centrālāziju un Persijas līci, tās tuvumā atrodas Austrumeiropa un Indijas subkontinents, līdz ar to Irānai vēsturiski ir bijusi ļoti liela ģeostratēģiska nozīme.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Persijas vēsture

1925. gadā Persijas aizsardzības ministrs Rezā hans gāza no troņa Persijas šahu Ahmadu un tika pasludināts par Rezā šahu Pehlevī. 1935. gadā viņš vērsās pie Nāciju Līgas ar prasību, lai Persijas valsts tiktu oficiāli saukta par Irānas imperiālo valsti jeb Irānas Šahanšahu valsti (Dowlat-e Shâhanshâhi-ye Irân). Otrā pasaules kara sākuma posmā pēc Molotova—Ribentropa pakta un Austrumeiropas sadalīšanas ietekmes zonās 1940. gada 13.-14. novembrī pēc Staļina iniciatīvas Berlīnē notika Molotova un Ribentropa sarunas par PSRS pievienošanos Ass valstīm un visas pasaules sadalīšanu ietekmes zonās. Pēc Vācijas piedāvājuma PSRS pienācās Britu Indija un Vidējie Austrumi, ieskaitot Irānu un Persijas līča arābu zemes. Tomēr PSRS pieprasīja arī Turciju un Balkānu valstis, tādēļ sarunas nenoveda pie PSRS pievienošanās Vācijas-Itālijas-Japānas militārajai savienībai.[2]

Irānas okupācija (1941-1946)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanās armijas karaspēka parāde Tebrīzas pilsētā.

Pēc tam, kad Vācija 1941. gada 22. jūnijā sāka karu pret PSRS, tā pievienojās Sabiedrotajām valstīm. Tā kā Irāna pasludināja neitralitāti un nepiekrita tās dzelzceļu izmantošanai britu ieroču transportam no Persijas līča ostām uz PSRS, tad Lielbritānija un PSRS noslēdza vienošanos par šaha gāšanu, Irānas okupāciju un sadalīšanu. Militārā invāzija ar kodēto nosaukumu "Savstarpējs atbalsts" (angļu: Operation Countenance, krievu: Иранская операция Согласие) notika no 1941. gada 25. augusta līdz 17. septembrim. Tās laikā Sarkanā armija okupēja Irānas ziemeļdaļu, bet Lielbritānija dienviddaļu. Irānas šahs devās trimdā uz ārzemēm, okupējošās valstis par šahu iecēla viņa dēlu Mohammadu Rezā Pehlevī. Lai iegūtu pastāvīgu kontroli pār okupētajam teritorijām, PSRS 1945. gada beigās izveidoja starptautiski neatzītas valstis - Azerbaidžānas Demokrātisko Republiku (krievu: Демократическая республика Азербайджан) un Kurdu Tautas Republiku (krievu: Курдская Народная Республика) jeb Mehabadas Republiku Irānas Kurdistānā.

Irānas revolūcija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Irānas islāma revolūcijas laikā 1979. gadā no varas gāza Irānas šahu Mohammadu Rezā Pehlevī. Valstī tika nodibināta teokrātiska islāma republika, kuru vadīja ajatolla Ruholla Homeinī. Revolūciju bija izraisījusi vispārējā neapmierinātība ar šaha korumpēto un represīvo režīmu. Revolūcija pārsteidza pasauli, jo atšķirībā no citām revolūcijām, to nevadīja politiska ideoloģija vai nacionālisms, bet islāma reliģija.[nepieciešama atsauce] Revolūciju var iedalīt divās fāzēs: pirmajā fāzē liberāļu, kreiso un islāmistu koalīcija gāza šaha varu; otrajā fāzē, ko bieži sauc par Islāma revolūciju, pie varas nāca Homeinī.

Šajā laikā tika iznīdētas Rietumu dzīvesveida radītā ietekme, valstī tika ieviesti stingri islāma likumi. Irānas iedzīvotāji pašlaik ir dziļi reliģiozi, un islāma ticība stipri ietekmē visas dzīves jomas.

Irānas - Irākas karš[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1980. gadā Irānā iebruka Irākas karaspēks un sekojošajā astoņus gadus ilgajā karā gāja bojā vairāk nekā 400 000 valsts iedzīvotāju.

Ģeogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Irānā plešas divi lieli tuksnešiDaštekavirs (platība - 180 000 km²) un Daštelūts (vairāk nekā 166 000 km²), kas aizņem centrālā līdzenuma lielāko daļu. Valstī ir ļoti atšķirīgi laikapstākļi. Ziemeļos esošajos kalnos, kas robežojas ar Kaspijas jūru, ir salīdzinoši daudz nokrišņu, taču kopumā Irānā ir maz nokrišņu, to daudzums atkarīgs no gadalaika.

Kalni[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Irāna ir kalnaina zeme - teritorijas reljefu veido vairākas augstas kalnu grēdas un plašā Irānas kalniene, kas aizņem visu valsts centrālo daļu. Kalniene austrumu virzienā iestiepjas Centrālāzijā un paceļas līdz 4 419 metrus virs jūras līmeņa. Šeit valda karsts un sauss klimats.

Irānā garākā kalnu grēda — Zagross — stiepjas no Armēnijas pierobežas valsts ziemeļrietumos dienvidu un dienvidaustrumu virzienā gar Persijas līci un beidzas pie Ormuza šauruma, kas savieno Persijas un Omānas līci. Kalnu teritorijā ir daudzas virsotnes, kas pārsniedz 3 000 metrus virs jūras līmeņa, savukārt daļa dziļo, auglīgo ieleju tiek izmantotas lauksaimniecībā.

Elbursa kalnu grēda stiepjas gar Kaspijas jūras dienvidu krastu. Tās augstākā virsotne ir Demāvends (5604 m), kas ir arī Irānas augstākais kalns. Elbursa kalnu ziemeļu nogāzēs aug krāšņi lapkoku meži, veidojot Irānā lielāko platību, kas noklāta ar augāju. Vairums Irānas upju savu sezonālo tecējumu sāk kalnos un plūst uz ziemeļiem, uz Kaspijas jūru. Valsts galvaspilsēta Teherāna izvietojusies Elbrusa kalnu dienvidu nogāzē aptuveni 1070 m augstumā.

Administratīvais iedalījums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Irāna ir sadalīta 30 ostānos. Tos savukārt sīkāk sadala 324 šahrestānās. Šahrestānas sīkāk sadalās 865 bahšās.

Politika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Opozīcija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Legālo opozīciju veido bijušās valdības - vecās islāma gvardes, pārstāvji, kas nāca pie varas pēc revolūcijas, taču zaudēja to vēlēšanu ceļā.

Kopš 1979. gada pastāv arī cits bruņots opozīcijas grupējums "Mujahideen-e-Khalq", kas ar Sadama Huseina atbalstu bāzējās Irākā - ir tūkstošiem bruņotu kaujinieku, kā arī tanki, bruņumašīnas, artilērija un raķešu iekārtas, kas izvietoti netālu no Irānas robežas, lai veiktu terora aktus Irānā, destabilizējot režīmu. 2003. gada maijā šis grupējums padevās ASV spēkiem un šobrīd darbojas to uzraudzībā.[3]

Ārpolitika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Starptautiskās attiecības Irāna balsta uz diviem stratēģiskiem principiem: tā cenšas izslēgt jebkādu citu valstu iejaukšanos notikumos, kas norisinās šajā reģionā, un attīsta plašus diplomātiskos kontaktus ar nepievienošanās kustības (NAM) valstīm. Irānai ir diplomātiskas attiecības teju vai ar visām Apvienotās Nācijas Organizācijas valstīm, izņemot Izraēlu, kuras neatkarību tā neatzīst, un Amerikas Savienotajām Valstīm, ar kuru tai ir konflikts kopš Irānas islama revolūcijas laika.[4]

2003. gada oktobrī Irāna paziņoja, ka vēlas uzsākt dialogu ar Izraēlu par savstarpēju atzīšanu un pretrunu atrisināšanu.[5]

2006. gadā Irānas aizsardzības ministrs Mustafa Mohamads Nadžars postulēja, ka Irāna ir gatava parakstīt neuzbrukšanas paktu ar jebkuru reģiona valsti, kas to vēlētos.[6]

Konflikts ar ASV[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 1979. gada Irāna ir izteikti naidīgās attiecībās ar ASV, kuras militāri un ekonomiski atbalstīja Pehlevi režīmu, bet pēc Irānas islama revolūcijas - finansēja opozīcijas kustību Irānā.

2000. gadā Irāna piešķīra Japānas kompānijām prioritāras tiesības apgūt Azadeganas naftas atradnes, kurās var būt līdz pat 45 miljardiem barelu naftas. Jūlijā pēc ASV Valsts departamenta spiediena Japānas kompānijas atsacījās no līguma parakstīšanas.[7]

21. gadsimta sākumā ASV sāka plānot pilna apjoma militāru kampaņu pret Irānu, kas paredz gan raķešu triecienu, gan sauszemes iebrukumu, gan jūras operāciju nolūkā nodibināt kontroli pār Ormuzas jūras šaurumu - militārajās aprindās plāns pazīstams ar nosaukumu TIRANNT, kas ir abreviatūra no "Theater Iran Near Term" ("Tuvākā laika kaujas darbības lauks Irānā"). Plānošanas process 2002. gadā uzticēts ģenerālim Džonam Abizaidam, CENTCOM (ASV spēki un operācijas Tuvo Austrumu reģionā) komandierim.[8]

Irāna apgalvo, ka tās kodolprogramma tikusi izstrādāta miermīlīgiem mērķiem, tāpēc atsakās pakļauties ASV prasībām to pārtraukt. Kā 2006. gadā oficiāli paziņoja ASV valsts sekretāre Kondolīza Raisa, Irāna radot draudus ASV nacionālajām interesēm ne tikai saistībā ar tās kodolprogrammām, un ASV sadarbībā ar saviem sabiedrotajiem veiks "dažādus ietekmēšanas pasākumus" gadījumā, ja Irānas valdība atteiksies mainīt savu politiku. Starp šiem pasākumiem varētu būt arī "pretrunu saasināšana starp Irānas iedzīvotājiem un režīmu (..) Šo mērķu sasniegšanai varētu tikt novirzīti 75 miljoni ASV dolāru, kurus ASV valdība Kongresam lūdza piešķirt ar mērķi veicināt demokrātijas atjaunošanu Irānā".[9]

Bruņotie spēki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viena no irāņu zemūdenēm.

Irānas armija atbilst visiem mūsdienu militāro spēku standartiem. Tai ir moderna jūras kara flote, kara aviācija, bruņutanku karaspēks, raķešu karaspēks u.c. vienības.

Kopš 2004. gada Irānas raķešu spēku apbruņojumā ir vidējās darbības rādiusa "zeme-zeme" klases raķetes "Shahab-3" (sniedzamības rādiuss ir 1300 km).[10] Ir izstrādāta arī tāla darbības rādiusa raķete "Shahab-4", kas esot izstrādāta vienīgi pavadoņu palaišanai, nevis militāriem mērķiem, taču ir spējīga nest kodolgalviņu.

Tautsaimniecība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Irānas tautsaimniecība ir cieši saistīta ar tās dabas resursiem, 85% eksporta ienākumu valstij dod nafta un dabasgāze. Irānas teritorijā atrodas aptuveni 8% no pasaulē apzinātajiem naftas resursiem un gandrīz piektā daļa dabasgāzes krājumu. Irāna ir ievērojami attīstījusi naftas pārstrādi un transporta rūpniecību vairākās lielās Persijas līča piekrastes ostās tostarp Bandarabāsā un Abedānā.

Attīstītas ir arī ķīmiskās rūpniecības, tekstilrūpniecības, mašīnbūves un cementa ražošanas nozares.

Kopš 1979. gada pret Irānu darbojas ASV noteikts ekonomikas embargo, saskaņā ar kuru ASV un tām draudzīgo valstu uzņēmumiem aizliegts piegādāt Irānai modernas tehnoloģijas, t.sk. skaitļošanas tehniku.[11]

Enerģētika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai samazinātu vides piesārņojumu un netērētu elektroenerģijas iegūšanai naftas un dabasgāzes resursus, kas ir ievērojams valūtas ieguves avots, valsts pēdējās desmitgadēs attīsta atomelektrostaciju tīkla celtniecību. Valstī ir atklātas urāna atradnes un tajās iegūst urāna rūdu.

2006. gadā Irānas viceprezidents un Atomenerģijas organizācijas vadītājs Golams Reza Akazadehs informēja, ka Irānai veiksmīgi izdevies bagātināt urānu līdz līmenim, kas nepieciešams AES kodoldegvielas iegūšanai. Teherānas dienvidos darboties sāka pirmā urāna bagātināšanas pilotrūpnīca.[6]

Skatīt pamatrakstu Irānas kodolprogramma

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Department of Economic and Social Affairs Population Division (2009) (.PDF). World Population Prospects, Table A.1. 2008 revision. United Nations. Atjaunināts: 2009-03-12.
  2. Hildebrand, Klaus. The Foreign Policy of the Third Reich, Anthony Fothergill (trans.). London: Batsford, 1973.
  3. LETA 12. maijs 2003.
  4. Key Events in Iran Since 1921 retrieved 23 January 2008
  5. LETA 30. oktobris 2003.
  6. 6,0 6,1 LETA 11. aprīlis 2006.
  7. LETA 18. augusts 2003.
  8. LETA 16. aprīlis 2006.
  9. www.DELFI.lv 29. marts 2006.
  10. Irāna veiksmīgi izmēģinājusi ballistisko raķeti "Shihab-3", kuras sniedzamības rādiuss ir 1300 kilometru. - BNS 7. jūlijs 2003.
  11. ASV aizliegums piegādāt jaudīgu skaitļošanas tehniku saglabāts tādām valstīm kā Irāka, Irāna, Lībija, Ziemeļkoreja, Kuba, Sīrija un Sudāna. BNS 12. janvāris 2001.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • (angliski) Iran Britannica Online Encyclopedia