Kuba

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kubas Republika
República de Cuba
Kubas Republikas karogs Kubas Republikas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
DevīzePatria o Muerte (spāniski)
Tēvzeme vai nāve
HimnaLa Bayamesa
Location of Kuba
Kuba Ziemeļamerikas kontinentā.
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Havana
861) 23°8′N 82°23′W
Valsts valodas spāņu valoda
Etniskās grupas  65,06% baltādainie
24,86% metisi un mulati
10,08% melnādainie
Valdība Sociālistiska republika
 -  Prezidents Rauls Kastro
 -  Viceprezidents Hosē Ramons Marčado Ventura
Neatkarība no Spānijas 
 -  Deklarēta 1868. gada 10. oktobrī 
 -  Izveidota republika 1902. gada 20. maijā 
 -  Revolūcija 1959. gada 1. janvārī 
Platība
 -  Kopā 110 861 km² (105.)
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2006. g. 11 382 820 (73.)
 -  Blīvums 102/km² (97.)
IKP (PPP) 2008. gada aprēķins
 -  Kopā $108.3 miljardi 
 -  Uz iedzīvotāju $9 500 
HDI (2007) 0.838 (augsts) (51.)
Valūta Kubas peso (CUP)
Laika josla EST (UTC-5)
 -  Vasarā (DST)  (UTC-4)
Interneta domēns .cu
ISO 3166-1 kods 192 / CUB / CU
Tālsarunu kods +53

Kubas Republika ir sociālistiska salu valsts Ziemeļamerikā, aizņem Kubas salu (piecpadsmitā lielākā sala pasaulē) Lielo Antiļu salu arhipelāgā, Huventudas salu un virkni mazāku saliņu.[1] No kontinenta to atdala Floridas jūras šaurums ziemeļos un Jukatanas jūras šaurums rietumos. Lielākā pilsēta un reizē arī galvaspilsēta ir Havana.

Klimats un ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tropu pasātu klimats - divi gadalaiki - lietaina vasara (no maija līdz oktobrim) un ziema (no novembra līdz aprīlim). Vidējā temperatūra gadā ir 25,5 °C. Vidējā temperatūra janvārī (pats aukstākais mēnesis) ir 22,5 °C, temperatūa augustā (pats karstākais mēnesis) ir 27,8 °C. Ūdens temperatūra piekrastē ziemā ir 22-24 °C, bet vasarā ir 28-30 °C. Vidējais nokrišņu daudzums gadā ir 1400 mm, kaut gadās sausuma pārņemti gadi. Izteiktas divas gadalaiku sezonas: lietus periods (maijs-oktobris), kurā ir 3/4 visu nokrišņu, un sausuma periods (novembris-aprīlis). Saulainākais laiks ir no janvāra līdz aprīlim. Mitruma dēļ šķiet, ka ir karstāks nekā patiesībā.

3 kalnu grēdas: rietumos - Sierra de los Organos, centrālajā daļā - Sierra del Escambray un Austrumkubas dienvidu reģionā - Sierra Maestra, kur atrodas valsts augstākais punkts - Pico Real del Turquino (1974 m vjl). Garākā upe ir 250 km gadā Kauto (Cauto).

Administratīvais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teritorija sadalīta 14 provincēs un 169 municipalitātēs.

Valsts pārvalde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parlamentāra republika. Augstākā likumdevēja iestāde ir Kubas Nacionālā Asambleja. Kopumā Nacionālajā Asamblejā darbojas 10 pastāvīgās deputātu komisijas. Starpsesiju periodā komisijās notiek diskusijas par likumprojektu provincēm un to izstrāde.

Valsts pārvalde - visi vadošie amati, - atrodas Kubas komunistiskās partijas rokās (kurā ir aptuveni 800 000 partijas biedru). Nacionālās Asamblejas un pašpārvalžu vēlēšanas ir nosacīti brīvas, taču kā kandidātiem ļauts piedalīties tikai partijas biedriem.

Ministrijas:

  • Iekšlietu ministrija
  • Aizsardzības ministrija
  • Ārējās tirdzniecības ministrija
  • Tūrisma ministrija
  • Ārvalstu investīciju ministrija

u.c.

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veselība un sociālais nodrošinājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2006. gadā Kubā uz 140 iedzīvotājiem bija viens ārsts; vidējais dzīves ilgums ir 77 gadi. Valstī darbojas 498 poliklīnikas, 14 078 ģimenes ārstu, 13 zinātniskie institūti. Bezmaksas veselības aprūpes sistēmai no valsts budžeta tiek atvēlēti 12%.[2]

Bezmaksas izglītība (gan pamatskola, gan vidusskola, gan augstākā izglītība), bezmaksas bērnudārzi, apmaksāti atvaļinājumi, vispārēja valsts garantēta pensiju sistēma, u.c. sociālā palīdzība. Attiecīgi tas viss atbilstoši valsts ekonomiskajām iespējām. Bērniem līdz 6 gadu vecumam valsts nodrošināti bezmaksas piena produkti.

Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāv bezmaksas (apmaksāta no valsts budžeta) pamata, vidējā un augstākā izglītība.

Ārvalstu studentiem domāts ir Latīņamerikas medicīnas institūts, kurā bez maksas studē studenti no maznodrošinātām ģimenēm, kuri pārsvarā nāk no visām Latīņamerikas valstīm.

Zinātne[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1981. gadā Kuba pievērsās biotehnoloģijām, kur no 1983. gada līdz 2007. gadam ir ieguldītas investīcijas 2 miljardu USD apmērā. Ir gūti zināmi panākumi biotehnoloģiju un biomedicīnas vakcīnu jomā, izstrādājot pretērču vakcīnas dzīvniekiem, sintētiskās vakcīnas un kombinētās vakcīnas.[2]

Vides aizsardzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 60. gados Kubas valdība lika uz salas iestādīt 348 miljonus koku. Nacionālā Asambleja efektīvu un ilgstošu vides attīstību nostiprināja konstitūcijā un vienu piekto daļu salas noteica par aizsargājamu dabas teritoriju. Salā tika instalēti 15 000 000 enerģiju taupošo spuldžu, bet 3 000 000 ledusskapju, kuri patērēja ļoti daudz enerģijas, nomainīti pret videi draudzīgām sadzīves saldēšanas iekārtām. 90. gados Kubā importēja no Ķīnas 1 200 000 velosipēdu, lai iedzīvotāji no naftas, ogļu un dabasgāzes kurināmajiem transporta līdzekļiem pārietu uz videi draudzīgu transportu. No visa Karību jūras reģionā tieši Kubā ir saglabājusies vislielākā bioloģiskā daudzveidība. Apmēram puse Kubas dienvidu piekrastes sastāv no neskartiem mangrovju mežiem. Tās ir visplašākās mangrovju audzes visā Karību jūras baseinā — un lielākā jauno zivju attīstības vieta. Un arī koraļļu rifi visā apkārtnē nekur nav tik veselīgi kā Kubā. Taču lielāka loma te tomēr ir neattīstītajai rūpniecībai un transporta infrastruktūrai, kas ļauj saglabāt dabu maz skartu, nekā prasmīgai iekšpolitikai.[3]

Cilvēktiesības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Režīms deva kubiešiem labklājību un sociālo taisnīgumu, bet atņēma politiskās tiesības un brīvības. Autoritārā un personificētā valsts iekārta ir iemūžināta konstitūcijā. Uz valdošās partijas sirdsapziņas ir vairāki tūkstoši upuru - gan revolūcijas pretinieki režīma pirmajos gados, gan tie, kas neveiksmīgi mēģināja bēgt no Kubas. Jebkura atklāta uz valsts iekārtas maiņu orientēta un politiski organizēta opozīcija ir aizliegta.

Kubā pastāv arī opozicionāra disidentu kustība - ap 25 000 cilvēku, - kas izvēlējusies nevardarbīga protesta ceļu. Disidentu grupas ir ne tikai galvaspilsētā, kur tās bauda Rietumu valstu vēstniecību atbalstu, bet arī reģionos. Ir aptuveni 200 cilvēku, kas notiesāti par "pretvalstisku darbību", t.i. politieslodzītie.[4]

90. gadu sākumā strauji saruka ārējā tirdzniecība ar austrumu bloka valstīm, kas ievērojami pazemināja dzīves līmeni valstī. 1994. gada 5. augustā simtiem Havanas iedzīvotāju piedalījās plašākajos nemieros kopš revolūcijas laikiem. Tā paša gada augustā un septembrī nedrošos plostos un laivās Kubu pameta vairāk nekā 35 000 iedzīvotāju. Šīs krīzes rezultātā tika noslēgts imigrācijas līgums ar ASV, kas apņēmās ik gadu kubiešiem izsniegt vismaz 20 000 ieceļošanas vīzu.[5]

Ārpolitiskās attiecības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1996. gadā pieņemta ES kopējā nostāja Kubas jautājumā, kas aicina vispirms gūt progresu cilvēktiesību un demokrātijas jomā un tikai pēc tam normalizēt attiecības. Eiropas Parlamentā ir izveidota EP-Kubas sadarbības grupa, kurā darbojas 45 deputāti.

1998. gadā no 21. līdz 25. janvārim pirmo reizi Kubā viesojās Romas katoļu baznīcas pāvests Jānis Pāvils II.

Attiecības ar Latviju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas valsti Kuba atzina 1921. gada 10. septembrī, bet pēc neatkarības atjaunošanas - 1991. gada 9. decembrī. Diplomātiskās attiecības starp Latviju un Kubu tika nodibinātas 1991. gada 20. decembrī. No 1993. gada beigām līdz 1998. gada septembrim Rīgā atradās Kubas Republikas vēstniecība. Vēlāk tā tika pārcelta uz Helsinkiem, no kurienes arī pašlaik sedz Latviju un pārējās Baltijas valstis. 2007. gada 6. novembrī Latvijā akreditējās Kubas vēstnieks Serhio Gonsales Gonsaless (Sergio Gonzalez Gonzalez).

2004. gada 25. novembrī LR Saeimā tika nodibināta Latvijas-Kubas parlamentārās sadarbības grupa.

ASV noteiktais embargo[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1962. gadā ASV noteica pret Kubu totālu ekonomikas embargo - pret valstīm un uzņēmumiem, kas ekonomiski sadarbosies ar Kubu, tiek vērstas ASV politiskas un ekonomiskas sankcijas.[6] 1992. gadā ASV pieņēma Toričelli aktu, kas jebkuras valsts kuģiem, kuri apmeklējuši Kubu, pēc tam sešus mēnešus liedz ieiet ASV ostās. ASV prezidenta Dž.V.Buša administrācija 2003.-2005. gados vēl vairāk pastiprināja embargo, vēl stingrāk ierobežojot kontaktus starp cilvēkiem: apmaiņu izglītības jomā, ģimeņu kontaktus un ar reliģiju saistītus ceļojumus.[7] 11.03.2009. ASV Kongresa Senāts atcēla iepriekšējā prezidenta Džordža Buša noteiktās sankcijas Kubai - tagad Savienoto Valstu kubieši var apmeklēt salu reizi gadā, kā arī sūtīt tur mītošajiem radiniekiem naudu. Mazināti arī ierobežojumi attiecībā uz medikamentu un pārtikas sūtīšanu.[8]

Sabiedrība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāju vairums ir spāņu konkistadoru, no Āfrikas atvesto melnādaino - vergu, - un vietējo indiāņu pēcteči, kas ir metisizējušies. Oficiālā valoda ir spāņu (bieži var dzirdēt arī franču un angļu valodu). Augsts iedzīvotāju izglītības līmenis, kā arī attīstīta kultūra.

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ļoti liela loma iedzīvotāju sadzīvē ir mūzikai, muzicēšanai un dejai visur — ielās, restorānos, bāros, autobusos, pludmalēs. Kubieši dzied un spēlē paši. Diskotēkas ir tikai lepnajos hoteļos. Lielākais gandarījums mūziķiem, ja klausītāji dejo. Ja neviens nedejo, tas nozīmē, ka publikai muzikanti nepatīk. Izņēmums ir trova — romantiskās balādes. Katrā lielākā pilsētā ir Casa de la Trova jeb "trovas māja". Dažādo mūzikas stilu pamats ir son (no spāņu valodas — "skaņa"), kas parādījusies 19. gadsimta beigās kalnos Kubas austrumos — netālu no Santjago de Kuba pilsētas. No son, kas saplūda ar citiem latīņamerikāņu ritmiem, radusies salsa, kas ir viena no populārākajām dejām pasaulē.[9]

Svētki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Februāra nogalē vai marta sākumā svin Havanas karnevālu (Havana Carnival) ar savām vērienīgajām un krāšņajām parādēm piektdienu, sestdienu un svētdienu vakaros. Februāra pirmajās divās nedēļās notiek festivāls Jornadas de la Cultura Camagneyana, bet Havanas Starptautiskais džeza festivāls (Havana International Jazz Festival), kas notiek februārī katru otro gadu. Aprīlī notiek Semana de la Cultura, kas tiek svinēts Barakoas pilsētā, tai pašā laikā Elektroakustiskais mūzikas festivāls (Electroacoustic Music Festival), kas tiek svinēts Varadeao pilsētā. Maija pirmā nedēļā svin Romeria de Mayo Holguinā. Jūnija beigās Trinidadā notiek Fiestas Sanjuaneras. San Diego bungu karnevāls tiek svinēts jūlija pēdējās divās nedēļās un augusta pirmajā nedēļā, kas sakrīt ar 26. jūlija brīvdienām - tiek svinēts cukura ražas novākšanas laiks.

Sadzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viena no lielākajām problēmām, ar ko ikdienā sastopas šīs valsts iedzīvotāji, ir lielais preču deficīts. Kopš 1962. gada (kad ASV noteica pret Kubu embargo) spēkā ir pārtikas talonu sistēma, saskaņā ar kuru katram iedzīvotājam pienākas noteikts daudzums noteiktu pārtikas produktu (visu, kas virs šīs normas, jāmeklē "melnajā tirgū"). Katrs var saņemt minimālo mēneša pārtikas devu, ja nav līdzekļu. Virkni produktu un saimniecības preču, kuras pienākas oficiāli, taču nav pieejamas (jo tās vienkārši neieved embargo dēļ), tāpat jāmeklē "melnajā tirgū", vai jāiztiek bez tām. Šī iemesla dēļ praktiski nav jaunu automašīnu, ļoti mazs skaits televizoru, radioaparātu, ledusskapju u.c. sadzīves tehnikas, ko pašā Kubā neražo.

Kubas imports 2009. gadā samazinājies par 20% (Kuba importē 60% sadzīves preču). Tā kā trūkst produktu, valdība pieņēmusi lēmumu samazināt cenas 24 sociāli nozīmīgām precēm. Dažām partikas, personīgās higiēnas precēm un medikamentiem cenas samazinātas par 5-27%.[10] Spriegums tīklā: 110 volti, nesen uzceltās viesnīcās arī 220 volti

Kopš 2005. gada februāra ir spēkā smēķēšanas ierobežojumi, aizliedzot smēķēt dažās sabiedriskajās vietās (aizliegums attiecas uz teātriem, autobusiem, taksometriem, vilcieniem, skolām, pārtikas sagatavošanas vietām un sporta laukumiem; aizliegts pārdot bērniem, kas jaunāki par 16 gadiem, un veikaliem simt metru attālumā no skolām aizliegts pārdot tabakas produktus).[11]

Reliģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ticības brīvība. Dominējošā reliģija - katolicisms. Katoļticība saplūst ar no Nigērijas nākušu ticību santeria—jorubas. Katoļu svētie un jaunava Marija tiek asociēti ar jorubas dievībām orišām. Atšķirībā no katoļu svētajiem orišas nesimbolizē pilnību, tām ir daudz cilvēcisku vājību.

Havanas katedrāle

Nacionālā virtuve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kubas nacionālā virtuvē ir jūtama spāņu, Āfrikas, un Āzijas ietekme. Ēdienos dominē pārsvarā rīsi, pupiņas, juka, kukurūza, banāni un cūkgaļa, tāpat liela tropisko augļu dažādība. Tipisks Kubas ēdiens ir ajiaco - gaļas zupa. Liels pieprasījums ir cūkgaļai un teļa gaļai. Zivju ēdienus pārsvarā patērē pilsētās. Vispieprasītākā ir pargo zivs, tāpat arī garneles, vēži un citi jūras veidīgie. Daudz kreolu (creole) ēdienu - rīsi ar vistas gaļu un romeritos.

Sports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sports un terapeitiskās procedūras ir bezmaksas un pieejamas visām vecuma grupām. Populārākie sporta veidi ir beisbols, volejbols, basketbols un bokss.

Ekonomika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sociālistiska ekonomikas sistēma: personai nevar piederēt ražošanas līdzekļi (rūpnīcas, derīgo izrakteņu ieguves karjeri u.tml.) un resursi. Privātpersonām ir atļauta individuāla uzņēmējdarbība, taču nav atļauts izmantot citu personu algotu darbu lielākas peļņas gūšanai. Ekonomikas izaugsmi ievērojami kavē kopš 1962. gada ASV noteiktais totālajam ekonomikas embargo - pret valstīm un uzņēmumiem, kas ekonomiski sadarbosies ar Kubu, tiks vērstas ASV politiskas un ekonomiskas sankcijas[12] Tomēr Kubas IKP uz vienu iedzīvotāju 2008. gadā bija 9 500 USD un tā ierindojās 107. vietā no 229 valstīm, atstājot aiz sevis daudzus desmitus t.s. "brīvā tirgus" ekonomikas zemes.[13] Ražots tiek rums, cigāri un kafija, kas ir iecienīti visā pasaulē. Ir rajoni, kuri ir bagāti ar dažādiem derīgiem izrakteņiem un naftu, un ir rajoni, kuri ir bagātīgi ar tropu augļu ražām. Liela uzmanība tiek veltīta izglītības un veselības iestādēm un to attīstībai.

Cigāru izgatavošana Kubā

Līdz 1989. gadam vairāk nekā 85% tirdzniecības Kuba īstenoja ar PSRS. Mūsdienās ārējā tirdzniecība tiek realizēta caur 3 brīvajām ekonomiskajām zonām: Marielu, Havanu un Vahaju. Lielākās eksporta valstis ir: Ķīna, Kanāda un Nīderlande; lielākās importa valstis ir: Ķīna, Spānija un Venecuēla.

Svarīgākās nozares un ienesīgākie uzņēmumi atrodas militārās elites tiešā pakļautībā. Piemēram, kopuzņēmumu ar globālajām viesnīcu ķēdēm Sol Melia un Club Med (vislabākās viesnīcas šajā valstī) izveidoja kompānija Gaesa, kas pieder Kubas Aizsardzības ministrijai. Līdzīgi karaspēks kontrolē citus tūrisma uzņēmumus, arī zvejniecību, cukura ražotni, telekomunikācijas, elektronikas un IT uzņēmumus. Armijai pakļautā ekonomiskā impērija kontrolē 89% Kubas eksporta un 59% ienākumu, ko Kuba saņem no tūrisma. Karaspēks ir kvalificētu menedžeru kalve, un uzņēmumu vadošie darbinieki mācās menedžmentu ārzemēs vai elitāros kursos Havanā.[14]

Vidējā alga mēnesī ir aptuveni 20-25 USD[15] (papildus virkne bezmaksas pakalpojumu, kurus sedz valsts: bezmaksas darba apģērbs, ēdiens trūcīgajiem u.tml.). Apgrozībā lieto divu veidu naudaszīmes: kubiešu rīcībā ir melnbaltie Kubas peso, bet ārzemju tūristi lieto krāsainos Kubas peso (norēķini bieži notiek, izmantojot arī ASV dolārus).

Izaugsme:

Muita: Kuba aizliedz ievest narkotikas un jebkādus pornogrāfiskos materiālus. Šaujamieročus drīkst ievest, ja tie ir domāti medībām. Tūristiem ir jāiegādājas pavadzīme ilgstošām precēm, kuras ir nopirktas uz salas. Pavadzīme ir jāuzrāda pēc muitnieka pieprasījuma. Tūristiem ir atļauts ievest valstī personīgās lietas pieņemamā daudzumā. Ir aizliegts izvest no valsts noteikta veida dzīvniekus un augus, gliemežvākus, senlietas, dārgakmeņus un priekšmetus, kas tiek uzskatīti par nacionālo bagātību.

Derīgie izrakteņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ievērojamos daudzumos iegūst azbestu, fosfātus, sāli, kā arī hromu, dzelzs un vara rūdas. Valsts rietumdaļā vērā ņemamas naftas un dabasgāzes iegulas (vēl neapgūtas).

Lauksaimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lauksaimniecībā dominē tabakas un cukurniedru cukura (~9-9,5 000 000 t gadā) audzēšana un galaprodukta ražošana. Tāpat audzē un eksportē kafiju un citrusaugļus.

Rūpniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Smagajā rūpniecībā dominē ir metālrūpniecība (rūdu pārstrāde). Viena no pasaulē lielākajām niķeļa ražotājvalstīm.

Vieglajā rūpniecībā attīstīta ir farmācijas rūpniecība - medikamenti ieņem svarīgu vietu Kubas eksportā un ir pieprasīti daudzās valstīs (kuras nekontrolē Rietumu farmācijas karteļi), jo kvalitātes ziņā neatpaliek, toties cenas ziņā ir ievērojami lētāki par Rietumu analogiem.

Visai attīstīta ir tabakas rūpniecība (slaveno Kubas cigāru tirdzniecība Kubas ekonomikai nes 200 000 000 USD - 108 miljonus latu, - gadā[11]) un alkohola (slavenais Kubas rums) ražošana.

Tūrisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts ekonomikā nozīmīgs sektors ir tūrisms. Salas politiskā izolācija ir to pasargājusi no tūristu tūkstošiem, tāpēc vietējo iedzīvotāju attieksme pret tiem ir patiesi sirsnīga. Atpūtniekus no citām zemēm vilina ne tikai tīrās pludmales, dzīvespriecīgie un viesmīlīgie, "naudas nesabojātie" iedzīvotāji, "sociālistiskā eksotika" un lētās cenas, bet arī liela loma ir kvalitatīvajiem un lētajiem medicīnas pakalpojumiem (no daudzām valstīm cilvēkiem izdevīgāk ir doties uz Kubu veikt operāciju vai izmantot stomatologa pakalpojumus ir izdevīgāk, nekā to pašu meklēt mītnes zemē). 2006. gadā valdība atļāva privātpersonām izvietot pie sevis tūristus, jo valsts viesnīcās pietrūka vietu.

Kruīzu kuģu bizness sasniedza kulmināciju 2005. gadā, kad Kubas ostās ienāca 122 kuģi, atvedot 102 440 pasažieru, un Kubai deva 15 miljonus dolāru (7,2 miljoni latu) ieņēmumu no preču un pakalpojumu piegādes, sākot no degvielas un ūdens piegādes un atkritumu izvešanas līdz ieņēmumiem restorānos, bāros, taksometros un no suvenīru pārdošanas. ASV prezidenta Dž.V.Buša administrācija 2005. gadā vēl vairāk pastiprināja embargo, kā rezultātā 2007. gadā Kubā ieradās tikai 23 kuģi (11 000 pasažieri). Vācijas kruīza kuģi, kas pieder “Hapag-Lloyd” līnijai, kuru pārzina kuģniecības un tūrisma grupa TUI AG, 15 reizes ieradās Kubas ostās, taču atteicās no Kubas, kad kruīza programmā tika iekļautas ASV ostas.[17]

Vislielākais tūristu skaits Kubā ir no ES valstīm un Kanādas (ap 2 miljoniem tūristu gadā). ASV tūristu skaits ir mazs, jo ASV ir liegušas saviem pilsoņiem apmeklēt Kubu un noteikusi sodu par šī aizlieguma pārkāpšanu 50 000 dolāru apmērā.[2] 2000. gadā Kubu apmeklējuši 50 tūristi no Latvijas, 2006. gadā - 710 tūristi, bet līdz 2007. gada maijam - 400 tūristi.[2]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmie eiropieši, kas nonāca Kubā, bija Kolumba ekspedīcijas dalībnieki 1492. gada oktobrī. 1511. gadā Spānijas karakuģu eskadra iekaroja arhipelāgu, pakļaujot pamatiedzīvotājus - indiāņu taino ciltis) un padarīja to par savu koloniju (1514. gadā arhipelāgā bija jau 14 spāņu apmetņu), bet 1515. gadā par kolonijas galvaspilsētu tika izvēlēta Santjago de Kuba. 1762. gadā Kubu iekaro Lielbritānija, taču apmaiņā pret Floridu, atdeva salu atpakaļ Spānijai. 18. gadsimta beigās sākas cukura bums, 1840. gadā Kuba ir pasaules lielākā cukura eksportētājzeme. 1868. gadā plantāciju īpašnieks Karlos Manuels de Sespedes dāvināja saviem vergiem brīvību un deklarēja Kubas neatkarību. Desmit gadus kopīga baltādaino un melnādaino partizānu armija cīnās pret Spāniju, taču galu galā tika sakauti. 1895. gadā salinieki dzejnieka Hose Marti vadībā uzsāka karu par neatkarību, kā rezultātā dažu gadu laikā pārņēma savā kontrolē praktiski visu salu.

1898. gadā ASV uzbruka Spānijai, kura rezultātā okupēja virkni tās koloniju, t.sk. arī Kubu. Kopš tā laika Kuba bija ASV protektorāts, kur uz vietas valdīja virkne diktatoru. Kuba ieguva neatkarību tikai 1902. gadā, taču ASV ar uzspiestiem līgumiem nodrošināja sev tiesības jebkurā brīdī militāri iejaukties Kubas iekšējās lietās un ierīkoja kara flotes bāzi Gvantanamo līcī. 1933. gadā seržanta Fulhensio Batistas sarīkotajā apvērsumā gāza Džerardo Mačado i Moralesa diktatūru, izveidojot demokrātisku pārvaldi, taču 1952. gada 10. martā Batista atlaida valdību un parlamentu, pasludinot savu diktatūru. ASV atbalstītajai valdībai bija tieksme uz korupciju, vēlēšanu rezultātu viltošanu un politiskām slepkavībām. Rezultātā, kad 1953. gada vasarā sacelšanos pret diktatoru Batistu uzsāka grupa kubiešu disidentu Fidela Kastro vadībā, tos atbalstīja absolūtais vairākums salas iedzīvotāju. Fidela Kastro grupā bija arī pasaulslavenais revolucionārs Ernesto Če Gevara.

1959. gada janvārī Batistas režīms tika gāzts un varu pārņēma kreisi orientētais Kastro un domubiedri. Kastro režīms likvidēja arī rasu nevienlīdzības ekonomisko pamatu un izbeidza rasu segregāciju. 1961. gadā visai asās ASV reakcijas iespaidā, kura vēlējās atjaunot Batistas režīmu, Kuba ārpolitikā sāka orientēties uz draudzību ar PSRS kā vienīgo pretspēku, kas varētu salu valsti aizstāvēt no invāzijas. Revolucionāru nometnē aizvien lielāku ietekmi sāka iegūt Kubas komunistiskā partija, kura rezultātā 1965. gadā pārņēma varu, lielākajai daļai revolucionāru iestājoties tajā. Kubā tika ieviests sociālisms: veikta agrārā reforma, plantatoru zemes īpašumus sadalot zemniekiem, nacionalizēja rūpniecības un izklaides industrijas uzņēmumus, kas sašķēla Kubas sabiedrību (lielākajai daļai kubiešu diktatūras gāšana un sociālas reformas nozīmēja izraušanos no nabadzības, izglītību, uzlabotu dzīvošanas standartu un labu, visiem pieejamu veselības aprūpi, bet bija līdz tam dominējošā ekonomiskā un politiskā elite pameta valsti, emigrējot pamatā uz ASV un Meksiku). Otrais Kastro režīma leģitimitātes avots ir nacionālais lepnums. Kubieši uzskata, ka revolūcija atnesa neatkarību un nacionālo lepnumu bijušajai spāņu kolonijai, kas tūlīt pēc atbrīvošanās no Spānijas iekļuva pazemojošā atkarībā no ASV līdz tādai pakāpei, ka tika nicinoši saukta par „ASV bordeli”. Antiamerikāniskais nacionālisms ir arī viens no Fidela Kastro ilgstošās globālās popularitātes iemesliem.

1962. gadā ASV noteica embargo režīmu, aizliedzot jebkādas ekonomiskās attiecības ar Kubu. Ekonomiskā blokāde turpina darboties vēl joprojām.[18]

Kad 1989. gadā valsts lielākais ārējās tirdzniecības partneris PSRS ievērojami samazināja tirdzniecības apjomu ar Kubu, tajā iestājās dziļa sociāli ekonomiskā krīze. Strauji pieaugošā ekonomiskā sadarbība ar Venecuēlu, investīcijas tūrisma nozares attīstībā, kā arī privātuzņēmumu pieļaušana pakalpojumu sfērā mīkstināja krīzi, taču valsts ekonomiskā izaugsme ievērojami palēninājusies.

2008. gadā, pēc 49 varas gadiem, 81 gadu vecais Fidels Kastro atkāpjas no valsts un valdības vadītāja amatiem. Veselības problēmu dēļ jau 2006. gadā politisko jautājumu risināšanu Fidels uzticējis savam brālim Raulam, kurš tobrīd bija 75 gadus vecs.

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Kopš 1903. gada ASV kontrolē teritorija ap Guantanamo līci - Kuba no savas puses uzskata šo nomas līgumu par spēku zaudējušu un teritoriju par okupētu.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 LR 9. Saeimas delegācijas atskaite par komandējumu uz Havanu (Kubā) 2007. gada 10.-16. jūnijā (.pdf)
  3. Kuba — sarkano zaļā valstība.
  4. Spānija savas ES prezidentūras laikā galveno uzmanību veltīs Kubai un ekonomikai. - LETA, 29.12.2009.
  5. Kastro atsakās no Kubas prezidenta amata.
  6. 1992. un 1993. gados gandrīz vienbalsīgi tika pieņemtas ANO rezolūcijas 47/19 un 48/16, pieprasot ASV atcelt embargo kā nelikumīgu. Šāds embargo ir arī Ženēvas konvenciju 1. Papildprotokola 54§ pārkāpums, jo aizliegta kā kara metode ir pārtikas liegšana civiliedzīvotājiem. - Nagla I. Atkal viss notiek amerikāņprāt. // Diena. 23.02.1998.
  7. Congressional Research Service Report for Congress, 'Cuba: US Restrictions on Travel and Remittances'
  8. ASV Kongress atceļ Buša noteiktās sankcijas Kubai.
  9. Olga Garsia, Klauss Susiluoto. Garā zaļā ķirzaka.
  10. Kubā krīze, trūkst pat tualetes papīra. // Diena. 8.08.2009.
  11. 11,0 11,1 Kubā stāsies spēkā smēķēšanas aizliegumi. LETA, 20. janvāris (2005.)
  12. Šī iemesla dēļ praktiski vienīgās valstis, kas līdz XX gs. 90. gadiem ignorēja šo embargo, bija PSRS un tās satelītvalstis. Savukārt kopš 2004. gada lielākais investors un sadarbības partneris ir Ķīnas Tautas Republika.
  13. Cuba GDP - per capita (PPP) - Central Intelligence Agency Factbook
  14. Por DeWayne Wickham. En cuanto a los Derechos de los Homosexuales, le lleva Cuba la delantera a Estados Unidos?
  15. Kuba atzīmē revolūcijas 50. gadskārtu
  16. Kubas ekonomika šogad pieaugusi par 1,4%.
  17. ASV sankcijas paralizē Kubas kruīzu biznesu.
  18. Pasaules valstu vairākums regulāri aicina šo embargo atcelt kā netaisnīgu un graujošu nevis politisko režīmu, bet gan iedzīvotājus dzenošu nabadzībā.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Belfūrs Sebastjans. Fidels Kastro. - Jumava: Rīga, 2006., - 172 lpp. ISBN 1-234-56789-X
  • Robin Blackburn. The economies oh the Cuban revolution// Fidel Castro's Personal Revolution in Cuba: 1953-1973. / Edited with an Introduction by James Nelson Goodsell, The Christian Science monitor. Consulting Editor Lewis hanke. - University of Massachusetts, Amherst. New York, 1975

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]