Boiotija

Boiotijas vēsturiskā apgabala izvietojums (centrā).

Boiotija (sengrieķu: Βοιωτία) jeb Beotija bija vēsturisks apgabals Centrālajā Grieķijā, kas robežojās ar Atiku dienvidaustrumos un austrumos, ar Megarīdu dienvidos, ar Fokidu rietumos un ar Opuntiešu Lokridu ziemeļos. Dienvidrietumos to apskalo Korintas līcis (pārsvarā Alkionīdas līcis), bet ziemeļaustrumos Eiboiks, kura Eiripas šaurums nodala Boiotiju no Eibojas. Caurmērā Bioitijas vēsturiskais apgabals aizņem to pašu teritoriju, ko mūsdienu Boiotijas nome.

Boiotija bija nozīmīgs politisks centrs jau Mikēnu periodā, kad tās galvenās pilsētas bija Tēbas un Orhomena. Bez tām, nozīmīgas pilsētas klasiskajā periodā bija Koronija, Levādija un Tanagra, un apvienojoties kopā ar citām Boiotijas pilsētām tika izveidota Bioitijas kopiena (Κοινό των Βοιωτών).

Izcelsme

Senā Boiotija bija blīvi apdzīvota, un tās iedzīvotāji administratīvi dalījās dzimtās. Lielākās no tām bija minieši, flegieši un boiotieši, kas arī piešķīra savu vārdu šim apgabalam. Minieši apmetās galvenokārt Orhomenas apkaimē, boiotieši bija vietējie iedzīvotaji, bet flegieši kolonizēja Fikidu un Delfus.

Vēsture

Homērs piemin, ka boiotieši piedalījās Trojas karā, apvienojoties federācijā. Pirmajos gados starp kadmiešiem un miniešiem valdīja spēcīga sāncensība, kas bieži noveda pie konfliktiem starp Orhomenu un Tēbām. Tēbas pakāpeniski sāka dominēt Boiotijas teritorijā un 550. gadā pr.Kr. Boiotijas pilsētas apvienojās federācijā ar Boiotijas kopienas nosaukumu (Κοινό των Βοιωτών). Amfiktionas līgā Delfos boiotiešiem bija divas balsis.

Pirms Peloponēsas kara

506. gadā pr.Kr. tēbieši mēģinaja uzspiest savu suverenitāti Platajām, kurus aizsargāja atēnieši, kā rezultātā pilsēta saglabāja savu neatkarību. Pēc tam platajieši izstājās no Boiotijas kopienas un kļuva par atēniešu sabiedrotajiem. Tajā pat gadā atēnieši atkaroja no boiotiešiem Oroposas apgabalu, kas pārgāja Atikas sastāvā. Maratonas kaujā platajieši palīdzēja atēniešiem. Kserksa kampaņas laikā boiotieši apvienojās ar persiešiem, izņemot platajiešus, kuri bija atēniešu sabiedrotie, un tespiešus, kuri atdalījās no tiem. Termopilu kaujā kopā ar spartiešiem krita 700 tespieši, bet Plataju kaujā kopā ar grieķiem cīnījās 1800 tespieši. Platajas un Tespiju persieši izpostīja viņu karagājienā caur Boiotiju. Kā min Pausānijs, arī Aliarta tika izpostīta. Savukārt, Tēbas slēdza savienību ar persiešiem, kā rezultātā pēc Grieķu-persiešu karu beigām grieķu sabiedrotie atņēma Tēbām dominējošo stāvokli, kāds tam bija Boiotijas kopienā.

Pēc persiešu kariem Boiotija pārgāja Atēnu kontrolē, taču 457. gadā pr.Kr. Sparta nonāca līdz Bioitijai, un, bīstoties no lieliem Atēnu papildspēkiem, piespieda visas boiotiešu pilsētas atzīt Tēbu hegemoniju. Tad atēnieši devās karā pret boiotiešiem un sadūrās ar tiem 457. gadā pr.Kr. pie Tanagras. Tanagras kaujā uzvaru guva boiotieši kopā ar saviem spartiešu sabiedrotajiem. Taču pēc dažiem mēnešiem atēnieši atgriezās un sagrāva savus pretiniekus Enofitu kaujā. Boiotija uz īsu brīdi pārgāja Atēnu kontrolē līdz 447. gadam pr.Kr., kad tēbieši sakāva atēniešus Koronejas kaujā.

Tēbiešu hegemonijas izveidošanās

Peloponēsas kara laikā boiotieši nostājās Peloponēsas savienības pusē, izņemot Platajas, kuras aplenca tēbieši, bet kuriem pirmā aplenkuma laikā tā arī neizdevās ieņemt pilsētu. Pēc diviem gadiem pilsētu aplenca spartieši un pēc divu gadu aplenkuma 427. gadā pr.Kr. to ieņēma. Platajieši pameta savu dzimto pilsētu un bēga uz Atiku. Boiotieši karavadoņa Pagondas vadībā 424. gadā pr.Kr. sagrāva atēniešus Delijas kaujā, neļaujot tiem ieņemt šo teritoriju. Peloponēsas karam beidzoties, boiotieši nebija apmierināti ar Spartas hegemonisko politiku un pievienojās vēlāk izveidotajai pret spartiešiem vērstajai koalīcijai, kas noveda pie Korintas kara. Šī kara laikā Haliartas kaujā 395. gadā pr.Kr. boiotieši uzvarēja spartiešus. Taču pēc gada viņi cieta sakāvi Koronejas kaujā. Karš beidzās 386. gadā pr.Kr. ar Antalkidas mieru, saskaņā ar kuru tēbieši bija spiesti atteikties no hegemonijas Boiotijā. Pa to laiku tēbieši atguva sev hegemoniju Boiotijā. Tespieši un orhomenieši atteicās atzīt tēbiešu hegemoniju. 375. gadā pr.Kr. tēbieši iebruka Orhomenā, kuru sargāja spartieši. Abas armijas satikās blakus esošajā Tegiras pilsētā un uzsāktajā kaujā tēbieši guva uzvaru. Šajā kaujā tēbiešu vadonis bija Pelopids. 372. gadā pr.Kr. tēbieši vēlreiz ieņēma Platajas, bet nākamajā gadā Tespiju, tādējādi pabeidzot savas hegemonijas atjaunošanu visā Boiotijā.

Tēbiešu hegemonija un tās gals

Tēbu kontrolētā teritorija hegemonijas laikā. (iekrāsota ar dzeltenu)

Šādas tēbiešu darbības, rezultātā, noveda pie koalīcijas izveidošanas pret viņiem, starp atēniešiem un spartiešiem. Spartieši Kleombrota vadībā uzsāka karu pret Tēbām, un abi pretinieki satikās pie Leiktrām. Leiktru kaujā tēbieši Epaminonda vadībā sakāva spartiešus, nodibinot tēbiešu hegemoniju Hellādā. Dažus gadus vēlāk, 362. gadā pr.Kr. Mantinejas kauja noveda pie miera slēgšanas starp pretiniekiem un status quo saglabāšanas. 356. gadā pr.Kr. boiotieši piedalījās Trešajā svētajā karā pret saviem kaimiņiem, fokiešiem, kurš beidzās 346. gadā pr.Kr. pēc maķedoniešu iesaistīšanās. Maķedonieši tika iesaistīti arī Ceturtajā svētajā karā, kas iesākās 340. gadā pr.Kr. Viņu dalība Grieķijas dienvidu kopienās uztrauca pārējos grieķus, kuri izveidoja pret tiem Lielo savienību. Konkurējošās koalīcijas sadūrās 338. gadā pr.Kr. Heronejā ar maķedoiešu pārsvaru. Šī kauja pārtrauca tēbiešu hegemonijas periodu, un Tēbas kopā ar citām boiotiešu pilsētam nonāca maķedoniešu kontrolē. Pēc Filipa nāves Tēbas sacēlās, kā rezultātā pret tiem uzsāka karu Maķedonijas Aleksandrs, kurš 335. gadā pr.Kr. nopostīja pilsētu. Tēbas atkal atjaunoja tikai 316. gadā pr.Kr. maķedoniešu ķēniņš Kassandrs. Ap 245. gadu pr.Kr. Boiotija pievienojās Etolijas līgai un pēc tam kad to iekaroja romieši, tā tika iekļauta Romas Republikas sastāvā. Pirmā Mitridata kara laikā 87. gadā pr.Kr. šo apgabalu izlaupīja romiešu karavadonis Sulla un pēc tam tas uz visiem laikiem pārgāja Romas kontrolē.

Boiotijas pilsētu izvietojums.

Boiotijas pilsētas

Homērs savā "kuģu sarakstā" piemin tikai 29 pilsētas, kas piedalījās Trojas karā. Tās bija: Hirija, Aulīda, Shēna, Skolosa, Eteona, Tespija, Graja (Tanagra), Mikalessa, Arma, Ilesija, Eritre, Eleona, Hile, Peteona, Medeona, Okaleja, Kope, Eutrese, Tisbe, Koronija, Aliarta, Platajas, Glisa, Ipoteba, Onhesta, Arne (Heronija), Mideja (Levādija), Nisa un Antedona. Viņš arī pieminēja divas miniešu pilsētas: Orhomenu un Aspledonu.

Vēsturiskajos laikos Boiotiju veidoja nelielas valstiņas, kuru centri bija katra reģiona spēcīgākās pilsētas. Visas boiotiešu valstiņas un neatkarīgās pilsētas bija apvienotas savienībā ar nosaukumu "Boiotiešu kopiena" (κοινό των Βοιωτών). Boiotiešu pilsētu pārstāvjus publiski sauca par boiotiešiem. Boiotarhi pārstāvēja militāro varu kara laikā. Katra pilsēta ievēlēja vienu boiotarhu, izņemot Tēbas, kuras ievēlēja divus boiotarhus.

Pati spēcīgākā valstiņa bija Tēbīda ar tās centru, Tēbām, un tā iekļāva sevī pilsētas, kas izvietojās ap Tēbu līdzenumu un uz austrumiem, Ilikes ezera rajonā un Ziemeļu Eibojas līča piekrastē. Tēbu kontrolētajā teritorijā atradās tādas pilsētas, kā Glisa, Teimessa, Ile, Shēna un ilgu laiku arī Akrefnija, Larimna un Antedona. Dienvidos no Tēbām atradās Tanagrija ar centru Tanagru, kur ietilpa arī pilsētas Arma, Mikalessa un Eleona, kā arī divas ostas Dienvidu Eibojas līča piekrastē: Aulīda un Delija. Līdz 4. gadsimta pr.Kr. beigām Tanagrijai piederēja arī Oroposa. uz ziemeļiem no Kitairona atradās Plataīda ar galveno pilsētu, Platajām, un mazākām pilsētām, Skolosu, Eteonu un Eritri. Uz ziemeļiem no Plataīdas atradās Tespīda ar galveno pilsētu Tespiju. Tespīdai piederēja arī pilsētas Askra, Nisa, Tisbe, Leuktra, kā arī divas ostas, Tifa un Kreusa. Vēl viena nozīmīga Boiotijas valsts bija Orhomenīda ziemeļos, kurā kopā ar Orhomenu ietilpa blakus esošās pilsētas Hettosa, Olmonesa, Kirtonesa, Tegira un Aspledona. Citas mazākas valstiņas bija Koronija, kura ietilpa arī Alalkomene, Aliarta, kurā ietilpa Onhesta, Medeona un Okaleja, kā arī neatkarīgās pilsētas Levādija, Heronija un Kope. Boiotijai piederēja arī Korsajas pilsēta Korintas līča piekrastē.

Boiotijas ražošana

Boiotijas teritorija bija bagāta ar dabas resursiem. Boiotieši nodarbojās ar lauksaimniecību, taču galvenā nodarbošanās bija metalurģija un ādas apstrāde. Tie nedaudzie avoti, kas līdz mums ir nonākuši, attiecas uz mītisko periodu un apgalvo, ka Boiotijas kalnu apgabali bija bagāti ar dzelzs rūdu, kas savu nosaukumu ņēma no mītiskajiem eoniem un deva nosaukumu viņu slavenajiem ieročiem. Saskaņā ar mitoloģiju, Atamass, miniešu ķēniņa dēls ar iesauku, Halkoss, tika uzskatīts par pirmā vairoga radītāju. Tāpēc vairogs kļuva par Boiotijas simbolu, un tas ir redzams uz senajām Boiotijas monētām. Ir zināms arī Ajanta vairogs, kuru viņam izgatavoja Tihijs. Bez vairoga ir zināma arī boiotiešu bruņucepure.

Vēlākos laikos, acīmredzot boiotiešu metalurģija beidza pastāvēt, jo tā nekādi vairs netika pieminēta. Turpretī, sāka zelt podniecība, jo Bakhilīds minēja, ka ļoti populāri kļuva krāšņie boiotiešu skifosi. Arī Aristofana laikā Boiotijas podniecība saglabāja savu slavu, un pat agrīnās kristietības laika māla sadzīves piekšmeti ir atrodami arheoloģiskajos izrakumos.

Bija uzskats, ka Tēbās izveidoja divričus. Taču visdrīzāk, tur divriču konstrukcija tikai tika uzlabota, un kuru vēlāk slavēja Pindars.

Cecs rakstīja, ka tēbieši arī auda izcilas tekstīlijas. Tēbu maiznieki bija slaveni ar saviem gardajiem konditorijas izstrādājumiem, bet Heronijas ārsti un parfimēri ar saviem farmaceitiskajiem un kosmētiskajiem produktiem. Kopaidas ezera piekrastes iedzīvotāji nodarbojās ar zvejniecību, kā arī ar sūkļu pagatavošanu un purpura ražošanu.

Boiotiešu kaujas prasmes

Boiotieši bija slaveni ar saviem vairogiem un bruņucepurēm. Bet Tukidīds stāsta par vēl kādu boiotiešu kaujas prasmi. 424. gadā pr.Kr. Delijas kaujā viņi izmantoja uguni, kā uzbrukuma ieroci. Viņi paņēma koka cauruli, vienā galā nostiprinātu ar metālisku snīpi un pielāgoja mucu ar degošu darvu un sēru. Otrā pusē tika pierīkotas milzīgas plēšas, kas pūta gaisu caur cauruli un mucu, tādējādi, radīdamas spēcīgu uguns plūsmu, līdzīgi ugunsmetējam.