Metalurģija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Metalurģija (grieķu: metallon — raktuve, šahta + ergon — darbs[1]) ir zinātnes un tehnoloģijas nozare, kas pēta metālu iegūšanu (no rūdām vai otrreizējās pārstrādes izejvielām) un pirmējo apstrādi, kā arī pielieto šīs zināšanas praksē — no rūdas iegūšanai līdz gataviem metāla izstrādājumiem. Metalurģija pēta arī metālu un to sakausējumu un intermetālisko savienojumu ķīmisko sastāvu, struktūru un citas īpašības, kā arī īpašību izmainīšanas veidus un procesus.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Metalurģija cilvēcei pazīstama no seniem laikiem un pēc tās sasniegumiem pat nosaukti laikmeti. Metalurģijai ir milzu nozīme civilizācijas attīstībā, jo koka, kaula un akmens darbarīku nomaiņa pret metāla darbarīkiem ļāva nebijušā līmenī attīstīt ražošanu un tehnoloģijas. Tādi metāli, kā zelts un sudrabs neprasīja īpašas metalurģiskas tehnoloģijas, jo bija atrodami tīrā veidā, taču tie ir dārgi, reti sastopami un pārāk mīksti darbarīku izgatavošanai. Ar metalurģiskām metodēm pirmie tika iegūti metāli, kuru oksīdus vieglāk reducēt - alva un svins. Pēc tam tika atklāta vara un alvas sakausējuma — bronzas — iegūšana un šo periodu vēsturē mēdz dēvēt par bronzas laikmetu. Attīstoties metālkausēšanas tehnoloģijām, kļuva iespējams iegūt dzelzi, kura aizstāja bronzu čuguna un citu sakausējumu veidā. Tādējādi bronzas laikmetu nomainīja dzelzs laikmets.

Tomēr vēl 18. gadsimta sākumā plašāk pazīstami bija tikai 10 metāli - zelts, sudrabs, alva, dzīvsudrabs, svins, varš, cinks, dzelzs, antimons un bismuts. Tādus mūsdienās izplatītus metālus kā alumīniju, niķeli vai mangānu sāka iegūt un pielietot tikai 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā.

Apakšnozares[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • F. Ošis, P. Vītols. Ķīmijas tehnoloģija. R:, Zvaigzne, 1980, 360. - 386. lpp.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Zinātnes un tehnikas vārdnīca. R:, Norden AB, 2001, 428. lpp.