Bonifācijs Daukšts
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
Bonifācijs Daukšts (dzimis 1950. gada 12. decembrī kā Bonifācijs Ignats Daukšts[1], miris 2024. gada 27. aprīlī) bija latviešu vēsturnieks un diplomāts[2], Publiskās atmiņas centra dibinātājs.[3]
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1950. gada 12. decembrī (citos avotos 1948. gadā[4]) Preiļu rajona Aglonas ciema "Brīvniekos" Staņislava Daukšta ģimenē. Mācījās Aizpuriešu pamatskolā, tad Aglonas vidusskolā (1962—1969). Studēja LVU Vēstures un filozofijas fakultātē (1969–1974). Bija vēstures skolotājs Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, Rīgas pilsētas 16. profesionāli tehniskajā skolā, Rīgas 4. vakara (maiņu) vidusskolā. Viņa dzeja bija publicēta latviešu periodiskajos izdevumos. No 1977. gada bija Latvijas Valsts universitātes PSRS vēstures katedras pasniedzējs.[5] Saņēma PSRS Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrijas un VĻKJS CK balvu.[6] Vēlāk strādāja Vissavienības Politisko zinību un zinātnes izplatīšanas biedrības Latvijas republikāniskajā nodaļā (t. s. Zinību biedrībā) kā lektors.[7]
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Daukšts bija Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta vadošais speciālists Austrumeiropas valstu lietās (1991–1992),[8] vēlāk nodaļas vadītājs, departamenta direktors. Līdztekus no 1991. gada līdz 1994. gadam studēja aspirantūrā, aizstāvēja zinātņu doktora disertāciju par PSRS un Latvijas Republikas attiecībām 1930. gados.[9] Papildinājās Ķīnas Tautas Republikas Augstākajā diplomātijas skolā Pekinā. Latvijas Republikas pagaidu pilnvarotais lietvedis Ungārijā (1995–1996), vēlāk Latvijas Republikas pastāvīgais pārstāvis ANO atomaģentūrā Vīnē, pirmais sekretārs sūtniecībā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā, vēlāk Latvijas Republikas vēstniecības Lietuvā padomnieks.[10]
Baltijas un Ziemeļvalstu vēstures un politikas pētījumu centra viceprezidents kopš 2003. gada, Latvijas Okupācijas izpētes biedrības valdes priekšsēdētāja vietnieks kopš 2009. gada, Publiskās atmiņas centra padomes loceklis kopš 2016. gada,[11] Latvijas Universitātes viespētnieks, LPSR VDK pret tautu vērsto totalitāro noziegumu dokumentu digitalizācijas krātuves padomes loceklis.[12]
No 2014. līdz 2015. gadam Daukšts bija LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis,[13][14][15] 2018. gadā ar citiem vēsturniekiem, politologiem, filozofiem, sociologiem un juristiem viņš nodibināja Publiskās atmiņas centru, darbojās tās padomē.[3]
Literārā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Daukšta dzeja publicēta dzejas krājumā "Acis" (1981), atdzejojis ukraiņu jaunos dzejniekus un Mihaila Ļermontova darbus.[16] Māris Melgalvs rakstīja,[17] ka Daukšta 'dzejas cilvēks' ir vitāls, tajā apvienota dabas izjūta, no senčiem pārmantotais darba tikums un prasme saskatīt daiļo, īpaši sievietēs, citi literatūras kritiķi norādīja, ka Daukšts dzejā variē sen zināmo, sen atrasto un allaž jauno tēmu — kur jēga — vai mūžīgā trauksmē, vai mūžīgā norimšanā — bet neko savdabīgu, jaunu un savu Bonifācijs Daukšts nav atradis.[18]
Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Bonifācijs Daukšts. Kopveža Voldemāra Ozola kara gaitas un politiskā evolūcija. Rīga, LU Akadēmiskais apgāds, 2012.
- Bonifācijs Daukšts. Kulturālās tuvināšanās biedrība ar SPRS tautām (1929—1940). Rīga, LU akadēmiskais apgāds, 2012.
- Bonifacijus Daukštas. La jeunesse orageuse de l'ange d'Užupio, Vilniaus apskritis (Trakai), 1985.
Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bija precējies ar vēsturnieci Viju Daukšti, dēls Mārtiņš Daukšts.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Starp citu, var apsveikt, – pirmoreiz piedzimu jau 1948., toreiz – kā zēns! – Dokumenti stāsta.», BONIS, 2018. gada 29. martā.
- ↑ Mūžībā devies vēsturnieks un diplomāts Bonifācijs Daukšts, «DELFI», 2024. gada 28. aprīlis
- ↑ 3,0 3,1 LETA. «VDK izpētes komisijas darbu paplašinās Publiskās atmiņas centrs». Diena, 2018, 3. jūnijs
- ↑ «Starp citu, var apsveikt, – pirmoreiz piedzimu jau 1948., toreiz – kā zēns! – Dokumenti stāsta.», BONIS, 2018. gada 29. martā.
- ↑ Daukšts, Bonifācijs, PSRS vēstures katedras pasniedzējs Vēsturisko dienu atcerei, «Padomju Students», 1984, 1. maijs.
- ↑ Līvzemnieks, Viktors.Atzīstams panākums, «Karogs», 1978, 1. decembris.
- ↑ Bērza, I. Izzināt mūsu valsts vēsturi, «Dzirkstele», (Gulbene) Nr. 152, 1987, 24. decembris.
- ↑ Ārlietu ministrijas darbības atjaunošana 1990-1991
- ↑ «Novadnieku enciklopēdija». Preiļu bibliotēka.
- ↑ «Vēstniecības Lietuvā padomnieks Bonifācijs Daukšts iepazīstina studentus ar Latvijas nacionālo simbolu lomu». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 10. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 10. aprīlī.
- ↑ "VDK izpētes komisijas darbu paplašinās Publiskās atmiņas centrs". Diena.
- ↑ «VDK dokumentu izpētes komisijā atjauno no tās iepriekš izslēgtos locekļus». Latvijas Sabiedriskais medijs.
- ↑ Ministru kabineta 2014. gada 20. augusta rīkojums Nr. 433 Par speciālās starpdisciplinārās komisijas izveidi Valsts drošības komitejas dokumentu izpētei, prot. Nr. 42 31.§, «Latvijas Vēstnesis», 164 (5224)
- ↑ Grozījumi Ministru kabineta 2014. gada 20. augusta rīkojumā Nr.433 "Par speciālās starpdisciplinārās komisijas izveidi Valsts drošības komitejas dokumentu izpētei"
- ↑ "No VDK komisijas izslēgtais Daukšts norāda uz politisko spiedienu". Neatkarīgā Rīta Avīze.
- ↑ Advoņina, V. Mūsu kopīgā garīgā bagātība, «Padomju Dzimtene» (Kuldīga), 1982, 26. oktobris.
- ↑ Melgalvs, Māris. Zem četrām acīm, «Liesma», 1981, 11. janvāris.
- ↑ Līvena, Laima.Kur likt man sevi?, «Padomju Jaunatne», 1978, 14. aprīlis.
|