Cīruļu dzimta

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Cīruļu dzimta
Alaudidae (Vigors, 1825)
Lauku cīrulis (Alauda arvensis)
Lauku cīrulis (Alauda arvensis)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Zvirbuļveidīgie (Passeriformes)
Apakškārta Dziedātājputni (Passeri)
Dzimta Cīruļu dzimta (Alaudidae)

Cīruļu dzimta (Alaudidae) ir maza auguma zvirbuļveidīgo (Passeriformes) putnu dzimta. Tā apvieno 92 mūsdienās dzīvojošas sugas, kuras tiek iedalītas 19 ģintīs. Gandrīz visas cīruļu dzimtas sugas ir piederīgas Vecās pasaules kontinentiem un Austrālijai. Izņēmums ir viena suga - ausainais cīrulis, kuras dabīgais izplatības areāls aptver arī Ziemeļameriku.[1] Mūsdienās daudzas Eiropā dzīvojošās cīruļu sugas ir introducētas gan Ziemeļamerikā, gan Austrālijā. Vislielākā cīruļu sugu daudzveidība sastopama Āfrikā.[2] Cīruļu dzimtas sugas mājo dažādās atklātās ainavās, sākot ar tuksnešiem un beidzot ar tundru.[2]

Latvijā sastopamas 4 cīruļu dzimtas sugas: lauku cīrulis (Alauda arvensis), ausainais cīrulis (Eremophila alpestris), cekulainais cīrulis (Galerida cristata) un sila cīrulis (Lullula arborea).[3] Visizplatākais Latvijā ir lauku cīrulis.[4]

Izskats un īpašības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rudgalvas krūmu cīrulis (Mirafra africana) ir viens no lielākajiem cīruļiem[5]

Cīruļi ir mazi vai vidēji lieli putni ar ļoti skanīgu balsi. To dziedāšana ir daudz melodiskāka kā daudziem citiem dziedātājputniem. Tēviņi un mātītes izskatās vienādi, tāpēc tos ir grūti atšķirt vienu no otra. Tomēr riesta laikā dziedošo tēviņu var atpazīt pēc tā lidojuma,[4] tas plivinās gandrīz uz vietas augstu gaisā virs savas noskatītās ligzdošanas vietas.[6] Tādējādi tas paziņo par aizņemtu teritoriju un cenšas piesaistīt mātītes uzmanību.

Cīruļu ķermeņa garums, ieskaitot asti, var būt no 12 līdz 24 cm, svars 15 - 75 g.[6] Dažām sugām ir salīdzinoši masīvs knābis, kas piemērots sēklu saspiešanai, bet citām knābis ir garš un noliekts uz leju, tas piemērots zemes irdināšanai un pārmeklēšanai. Cīruļiem ir arī gari nagi priekšējiem pirkstiem.[6] Šīs dzimtas sugām ir raksturīgs gaišākos vai tumšākos brūnos toņos, sīki raibumots apspalvojums. Dažām sugām var būt melnas vai baltas pazīmes. Vēders parasti ir gaišāks nekā mugura. Cīruļi ļoti labi saplūst ar smilšu un zemes krāsu.[2]

Barība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cīruļi pamatā barojas ar kukaiņiem un sēklām, lai gan ir dažas sugas, kas pieaugušas barojas tikai ar sēklām. Visi cīruļi savus mazuļus baro ar kukaiņiem, vismaz pirmo nedēļu pēc izšķilšanās. Tādējādi mazuļi ātrāk izaug un kļūst stiprāki.[2] Daudzas sugas izmanto knābi, lai pārmeklētu zemes virsmu, meklējot barību.

Ligzdošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā daļā cīruļu ligzdo uz zemes, ligzdas vijot no zāles stiebriem. Dažas sugas būvē kausveida ligzdas, citas māk izveidot daudz sarežģītākas ligzdas, ko daļēji sedz meistarīgi uzbūvēts kupols. Dažas tuksneša sugas ligzdo krūmu apakšējos zaros. Vidējais dējuma lielums ir 2 - 6 olas. Tās parasti ir ar maziem raibumiņiem. Cīruļi olas perē apmēram 11 - 16 dienas.[2]

Sistemātika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ausainais cīrulis (Eremophila alpestris) ir viens no visbiežāk sastopamajiem cīruļiem pasaulē
Raso cīrulis (Alauda razae) ir endēmiska suga nelielā Raso salā Kaboverdes salās

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Cīruļu dzimta