Celiakija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Celiakija jeb glutēna enteropātija ir tievās zarnas autoimūna slimība, kurai raksturīga graudu olbaltumvielu (glutēna) nepanesamība. Glutēns nav viena olbaltumviela, bet dažādu polipeptīdu (gliadīnu un glutenīnu) maisījums. Tievo zarnu bojājumus izsauc nevis šī olbaltumviela, bet gan antivielas, kas pārmērīgi agresīvas imūnsistēmas darbības dēļ rodas pret cilvēka paša audiem.

Vēsture un izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī celiakijai līdzīga slimība aprakstīta jau 2. gadsimtā, pirmais skaidrais apraksts ir veikts 1888. gadā un tā autors ir Semjuels Džī. Tobrīd cēloņi bija neskaidri, taču jau bija ideja par ārstēšanu ar uztura maiņu, līdz 20.gadsimta Vidum tika izmēģinātas dažādas diētas ar zināmiem panākumiem, līdz Vims Dike 1950. gadā promocijas darbā pierādīja, ka ievērojamus uzlabojumus dod kviešu, rudzu un auzu izslēgšana no uztura. 1954. gadā tika aprakstīta zarnas iekšējā pārklājuma histoloģija. 1968. gadā Anglijā tika dibināta Celiakijas biedrība un šobrīd līdzīgas biedrības ir visā pasaulē.

Celiakijas izplatība pasaulē ir svārstīga. Celiakija biežāk novērota sievietēm kā vīriešiem 2:1 līdz 3:1, bērniem izplatība ir robežās no 0,31—0,9 %, kamēr pieaugušajiem 1—2 % Eiropā, 0,4—0,95 % ASV.

Diagnosticēšana un simptomi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Celiakijas diagnostikas iespējas mūsdienās ir krietni paplašinājušās. “Zelta standarts” joprojām ir biopsija, taču diagnozes noteikšanā iespējams izmantot arī asins seroloģiskos testus un ģenētisko testu. Endoskopijā biopsijas rezultātus novērtē saskaņā ar Mārša kritērijiem, kur gļotāda tiek novērtēta ar atzīmi sākot no 0 (pilnībā vesela gļotāda) līdz atzīmei III (smagi gļotādas bojājumi).

Celiakijas gadījumā cilvēkam ir traucēta uzturvielu uzsūkšanās organismā. Bieži vien šīs slimības simptomus (caureja, nogurums, vemšana) uzskata par kādas citas slimības simptomiem, tādēļ bieži vien tā netiek diagnosticēta. Bērniem un pieaugušajiem celiakijas simptomi atšķiras, bērniem biežāk novērojami klasiskie celiakijas simptomi, kamēr pieaugušajiem biežāk ir atipiskie celiakijas simptomi.

Celiakija, ja netiek ārstēta, saistīta ar nopietnām ilgtermiņa komplikācijām. Salīdzinot ar pamatpopulāciju, noteiktas šādas novirzes:

Vismaz 5 gadus ilga stingra bezglutēna diētas ievērošana šos riskus samazina. Celiakijas galvenā ārstēšanas metode ir stingra bezglutēna diēta uz mūžu. Bezglutēna diētu ieteicams papildināt ar uztura bagātinātājiem (dzelzs, cinks, magnijs, kalcijs, īpaši B grupas vitamīni). Dažiem celiakijas pacientiem var būt nepieciešama steroīdu terapija, lai panāktu klīnisku un histoloģisku uzlabošanos. Bezglutēna diēta aizliedz uzturā lietot kviešus, rudzus, miežus un tos saturošus produktus. Šobrīd šaubīgs produkts ir auzas – lielākā daļa pārdošanā pieejamo auzu ir piesārņotas ar glutēnu. Tirgū ir ieejamas speciālas bezglutēna auzas, kas lielākajai daļai pacientu ir drošas. Ir aprakstīti atsevišķi pētījumi, kad celiakijas pacienti izrādījušies intoleranti arī pret bezglutēna auzām.

Celiakijas pacienti uzturā var lietot neapstrādātus augļus un dārzeņus, neapstrādātu, svaigu gaļu, pienu, riekstus un sēklas. Jāuzmanās no rūpnieciski apstrādātiem produktiem – tajos var būt pievienotas glutēnu saturošas sastāvdaļas (piemēram, kviešu šķiedras kūpinātai gaļai vai miežu iesals kukurūzas pārslām). Produktiem, kas ražoti rūpnieciski, rūpīgi jālasa etiķete, jo pat žāvēti augļi var būt apkaisīti ar miltiem, lai novērstu mitrumu, krējumam var būt pievienota kviešu ciete, dažiem produktiem glutēnu pievieno pašu par sevi, jo tam piemīt labas saistītāja spējas. Tāpat nedrīkst iegādāties dabiski glutēnu nesaturošu augu miltus bez atzīmes “Nesatur glutēnu”, jo tie var būt malti vienās dzirnavās ar glutēnu saturošiem augiem, tādējādi tos piesārņojot.

Ir pieejami speciāli bezglutēna diētai paredzēti produkti, kas ir attiecīgi marķēti. Eiropas Savienībā uzraksts “Nesatur glutēnu” atļauts lietošanai produktiem, kuros glutēna saturs ir mazāk par 20 mg glutēna uz 1 kg produkta.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Anatolijs Danilāns. Gastroenteroloģija. Nacionālais apgāds. 2007.
  • Losowsky M.S. A history of coeliac disease.Digestive Diseases, Vol. 26(2):112-120, 2008
  • Tack G.J., VerbeekW.H.M., Schreurs M.W.J.,Mulde C.J.J. The spectrum of celiac disease:epidemiology, clinical aspects and treatment. Nat. Rev. Gastroenterol. Hepatol. Vol. 7, 204–213, 2010
  • Jatla M., Bierly P.A., Hlywiak K.A., Autodore J., Verma R. Overview of Celiac Disease: Differences Between Children and Adult. Practical Gastroenterology, 2008
  • Antonioli D.A., Celiac Disease: A Progress Report. Mod Pathol; Vol.16(4):342–346, 2003
  • Brottveit M., Lundin K.E.A.. Kreftrisiko ved cøliaki. Tidsskr Nor Legeforen; Vol. 128:2312-2315, 2008
  • Gasbarrini G., Malandrino N., Giorgio V., Fundar C., Cammarota G., Merra G., Roccarina D., Gasbarrini A.,Capristo E.. Celiac Disease: What’s New about It? Dig Dis; Vol. 26:121–127, 2008
  • Arentz-Hansen H., Fleckenstein B., Molberg O., Scott H., Koning F.; Jung G., Roepstorff P., Lundin K. E.A., Sollid L.A. The Molecular Basis for Oat Intolerance in Patients with Celiac Disease . PLoS Medicine, Vol. 1 (1), 84-92, 2004
  • Lundin K E A E, Nilsen M.,Scott H.G., Løberg,L.A., Gjøen A., Bratlie J., Skar V., Mendez, E., Løvik A.,Kett K. Oats induced villous atrophy in coeliac disease. Gut. Vol. 52(11), 1649–1652, 2003
  • Grīnberga B., Kaže I., Funka K., Zariņš Z. Dzīve bez glutēna. Ieteikumi ar celiakiju slimu bērnu ēdināšanai pirmsskolas un vispārējās izglītības iestādēs. Latvijas republikas Veselības ministrija.