Cilvēks, kas ieiet istabā
| "Cilvēks, kas ieiet istabā" | |
|---|---|
| Mākslinieks | Niklāvs Strunke |
| Gads | 1927 |
| Tips | eļļa uz audekla |
| Izmēri | 92x86 cm |
| Atrašanās vieta |
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs Rīga, Latvija |
"Cilvēks, kas ieiet istabā" ir latviešu gleznotāja Niklāva Strunkes 1927. gadā radīta glezna. Tā atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
Niklāvs Strunke mākslā pārstāvējis gan glezniecības, gan grafikas, gan scenogrāfijas jomu. Viņam nevar piedēvēt vienu mākslas stilu, jo dzīves laikā interesējies par kubismu, futūrismu, konstruktīvismu, primitīvo mākslu un latvisko etnogrāfisko mantojumu.
Darbs uzgleznots 1927. gadā - laikā, kad Strunke uzturējies Itālijā, aizrautīgi sekojot futūrisma idejām. Mākslinieks Uga Skulme par Strunki ir teicis: „Viņa acīs neeksistē māksla, kas dzimusi ar renesansi. Struņķa (viens no N. Strunkes pseidonīmiem) darbi ir un paliek it kā modernos laikos pārstādīta gotikas temperas gleznotāja darinājumi. ” [..] „Viņam daudz mīļāka ir itāļu grieķiskā viduslaiku māksla. Strunkem neeksistē tā glezniecība, kas sākas ar gaismēnu meistaru Leonardo.[1] ” — Niklāvs jūsmo par viduslaiku mākslu, savukārt renesansē redz tikai atdarināšanu.
Skulmes sacīto varam attiecināt arī uz darbu Cilvēks, kas ieiet istabā — Niklāvs vienlaicīgi attēlo pa durvīm ieejošu vīrieša figūru un pustukšu telpu, kurā tas vēl tikai ieies, it kā liekot mums domāt par to, kas notiks, tam ieejot istabā. Pats Niklāvs uzskata šo gleznu par „izejas punktu” savai mākslai.[2] Strunke neievēro lineāro perspektīvu, intuitīvs dziļums tiek panākts, izmantojot kontrastus un savdabīgu kompozīciju. Futūristi uzsver tieši kompozīcijas lomu, jo tā sasaista un nostiprina to, ko mākslas darbinieks izteic redzamajā formā.[3] Cilvēks, atrodoties starp divām telpām, it kā ataino šī mākslas virziena interesi par kustību, pilsētu, laika materializāciju. Interesanti, ka mākslinieks, atstājot baltas joslas darba malās, atsakās no stājglezniecības principa, ka glezna ir pasaule pati par sevi[4] - eksponējot šo darbu uz balta fona, tiktu lauzta darba taisnstūra forma, tādējādi panākot Niklāva mērķi- glezna kļūtu par sienas papildinājumu, nevis logu.
Strunke pārstāv to mākslinieku daļu, kas uzskata, ka viņu uzdevums nav iemūžināt īstenību, jo to daudz labāk var paveikt fotogrāfs. „..es meklēju savu konstruktīvismu, bāzētu uz futūrisma un kubisma pamatiem.”[5] - līdz ar to darbā varam novērtēt kubisma ģeometriskās formas, futūrisma kustības attēlojumu un vēlmi iemūžināt cilvēka acij netveramo laiku, kā arī sirreālo telpas atveidojumā un noskaņā.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Aija Brasliņa. Muzeja raksti / Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, [Nr.]4. Pētergailis. 102.. lpp.
- ↑ Edīna Bernāra, Janiks Dirāns, Pjērs Kabanns, Žerārs Legrāns, Žans Luī Pradels, Nikola Tifeli, Anita Vanaga. Mākslas enciklopēdija no viduslaikiem līdz mūsdienām. Larousse : Jumava. 969. lpp.
- ↑ Inguna Daukste- Silasproģe. Materiāli par latviešu un cittautu kultūru Latvijā. Rīga : Zinātne. 107. lpp.
- ↑ Daugava, Nr.6. 752. lpp.
- ↑ «Par futūrismu, Musolīni un Niklāvu Strunki Itālijā». Skatīts: 2016. gada 11. maijā.
 | Šis ar mākslu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |