Gotika

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Lappuse no brāļu Limburgu ilustrētas stundu grāmatas.

Gotika ir stils tēlotājmākslā un arhitektūrā, kas aizsākās aptuveni 12. gadsimta vidū Francijā, nomainot līdz šim dominējošo romānikas stilu, un valdīja Eiropā līdz pat 15. gadsimtam, kad par noteicošo kļuva renesanses stils. 18. gadsimta vidū sākās gotiskā stila atdzimšana (neogotika), tā attīstījās 19. gadsimtā un turpinājās arī 20. gadsimtā galvenokārt baznīcu un augstskolu arhitektūrā.

Raksturojums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēdziens "gotika" izveidojās renesanses laikmetā kā nievājošs apzīmējums iepriekšējā laikmeta mākslai, kas tika uzskatīta par barbarisku un rupju, taču vēlāk jēdziens šo nozīmi zaudēja. Gotiku tradicionāli iedala trīs posmos - agrajā, dižgotikā un vēlajā jeb t.s. liesmojošajā gotikā.

Krusta karu dalībniekus bija apbūrusi islāma arhitektūras greznums, vieglums un graciozitāte, ko iztēlē viņi mēdza salīdzināt ar akmens mežģīnēm. Romāniskā smagnējība sāka šķist pārāk drūma un nomācoša.

Gotika savu pilnību sasniedza sakrālās arhitektūras celtnēs, it īpaši pilsētu katedrālēs. Grandiozās gotikas katedrāles ļoti atšķīrās no romānikas dievnamiem. Gotikai raksturīgais būvformu vertikālisms un to dinamiskie kārtojumi radija iespaidu, it kā viss būvķermenis trauksmaini tiektos uz augšu, ko kāpināja augstie, ažūriem torņi, dažādi vertikāli arhitektoniski rotājumi, lielie logi ar smailloka arku augšējiem noslēgumiem, gaismēnu mijā grimstošās plastiski greznotās fasādes un dziļie portāli, kas bija ieguvuši neparastus, it kā no mežģīnēm veidotus smalkus vainagojumus. Par arhitektūru nereti mēdz teikt, ka tā ir sastingusi mūzika, ka tās formas ir it kā ar acīm skatāmi brīnišķīgi skaņu viļņi, kas pauž vārdos neizsakāmas izjūtas un noskaņas. Attiecībā uz gotikas celtnēm minētais teiciens sevi pilnībā attaisno

Gotiskā māksla[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gotiskā māksla ir periods viduslaiku Eiropas mākslā, kas aptvēra apmēram 200 gadus no 12. gadsimta vidus līdz 14. gadsimtam, dažās valstīs līdz 15 - 16 gadsimtiem. Vēlīnā gotika ieguvusi apzīmējumus, kā "Starptautiskā gotika" un "Neogotika"

Gotiskās mākslas aizmetņi saskatāmi jau 12. gadsimta Francijas grāmatu miniatūru gleznojumos. Monumentālā glezniecība sākās 13. gadsimtā kā stiklu glezniecība. Katedrāles sienām gandrīz pilnīgi izbeidzoties, un krāsainai iekšgaismai rodoties, panīkst romānisma laikmeta plašā fresku māksla. Francijā gotiskās freskas ir retums. Sienu gleznas tur pārvēršas ornamentālos gleznojumos. Katedrāļu stikla gleznās 13. gadsimtā dažos gadu desmitos ieviešas neredzēta krāsainība, kas pa daļai bija krusta karu atnestais austrumu atspulgs. Viskrāšņāk mirdz lielās rozes gotisko katedrāļu fasādēs. Senie oriģinālie stikli uzglabājušies vienīgi Šartras katedrālē. Parīzes un citu katedrāļu stikli tika atjaunoti pēdējos gadu simtos. Gotiskā stikla glezniecībā atspuguļo tās dekoratīvo raksturu. Bet dekoratīvais domāts tikai kāpinājumam. Bez tā necieš būtība. 14. gadsimtā krāsas lielos logos nozūd un ieviešas pelēks vienkrāsains tonējums — grizajs. 15. gadsimtā perspektīvas gleznojumi galīgi izbeidz dekoratīvo stiklu glezniecību. Sākas otas tonējums okerā. Līdzīga attīstījās stikla glezniecība citur. 14. gadsimtā izaug lielā gotiskā altāru glezniecība un portretu māksla pilīs. Sākas stāvglezniecības laikmets, kad arvien noteiktāk izpaudās mākslinieku personība. 14. gadsimtā brāļi van Eiki savās altārgleznās pirmie uzsāk caurspīdīgo gleznošanas tehniku. Krievijā gotiskās mākslas gars saviļņo Novgorodas glezniecības vēso bizantiešu — romāņu stilu. Jau 14. gadsimtā te izaug nacionāla māksla. Baltijas valstīs gotisko glezniecību ietekmējusi Ziemeļvācija. Piemēram, Rīgas Doma baznīcas ziemeļu puses 14. gadsimta freskas. Gotiskā krāsu māksla plaši lietota katedrāles iekšienes tēlu izdaiļošanā. Tādi tēli vēl saglabājušies Amjenas katedrālē. Pāreja no romānisma uz gotiku glezniecībā ir ļoti neskaidra, bet var redzēt stila sākumu, kas ir vairāk drūms, tumšs un emocionālāks nekā iepriekšējais stils.

Gotiskā arhitektūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gotiskās arhitektūras dzimtene ir Francija. Gotika iesākusies, izveidojusies un galīgi nostiprinājusies baznīcu celtniecībā, sevišķi cieši pieķerdamās bazilikas tipam.

Gotikas stilu ir pieņemts iedalīt trijos galvenajos attīstības posmos:

  • agrā gotika
  • dižgotika
  • vēlā jeb liesmojošā gotika

Francijas arhitektūras ietekmē gotikas stils izplatījās arī Francijas kaimiņzemēs — Vācijā, Anglijā, Itālijā un Čehijā. 12. un 13. gadsimtā maiņā gotika ieviešas pārējās Rietumeiropas zemēs, bet ar krusta karotājiem nonāk līdz par Sīrijai. Visur gotika, protams, sastop iepriekšējā laikmeta arhitektūras formu un konstrukciju, ar ko jaucoties rodas pārejas stils.

1175. gadā gotika parādās pirmo reizi ārpus Francijas robežām, Kenteberi katedrāles kora būvē.

Ap 12. gadsimtu apvienojas stingri kopotā sistēmā tie 3 konstruktīvie elementi, ko apzīmē par gotikas galvenajiem - ribu spriešļi, smailais loks un atbalstu arka. Katrs no šiem elementiem bija arhitektūrā pazīstams jau no seniem laikiem. Smailā loka forma nebija sveša senai Ēģiptei, Aigeja laikmetam, antīkai Romai, islāma arhitektūrai, nemaz nerunājot par neskaitāmiem gadījumiem gotikas priekštecē romānikā; arī ribu spriešļi lietoti jau sen pirms gotikas. Tā redzams, ka gotika savus galvenos konstruktīvos elementus nav pilnīgi no jauna radījusi, bet gan tos apvienojusi savā īpatnējā, vēl nekad un nekur nebijušā stingrā sistēmā. Visi gotikas stila elementi arhitektūrā izceļ vertikalitāti.

Jaunie gotikas konstruktīvie paņēmieni, šķiet, sākumā saistījuši visu cēlēju uzmanību, tā, ka dekorācija bija otrā plāna lomā. Tai nav arī tās vienības, kas jūtama konstruktīvos paņēmienos. Visumā gotikas dekorācijai ir 3 avoti. Pirmais no tiem neapšaubāmi verd no antīkās. Kropļotā interpretācijā doriskie, korintiskie un kompozitkapitelli, akanti, kīmatiji u.c. antīkās dekorācijas piederumi iepinušies itāliešu gotikā. Lielā skaitā šie elementi sastopami arī Dienvidfrancijā un pat Skandināvijā. Šajos darinājumos gotika izrādās par vāju, lai pārkausētu antīko formu īpatnēji gotiskā veidojumā. Daudz plašāk gotika būtu varējusi izmantot savai rotai otru avotu — romāniku, kas hronoloģiskā kārtībā bija gotikas priekštece. Tomēr nav vērojams, ka gotika būtu nopietni mēģinājusi plašā vērienā balstīt savu rotu uz romānikas paraugiem. Kā trešais un galvenais gotikas rotas avots paliek — vietējā augu valsts. Svaigā un viscaur reālistiskā veidojumā agrā gotikā parādās efeja, vīnogulāja vai dadža lapas; vīnogu ķekari un tīteņi; čiekuri un rožu ziedi, dažādu koku lapas u.c. Dižgotikā šie veidojumi gūst stingru stilizāciju. Vēlā gotikā arhitektoniskais ornaments saplūst fantastiskā locījumu mudžeklī vai arī pieskaras rupjam naturālismam. Kolonna no seno grieķu laikmeta līdz pat gotikai bija nepārtraukti ieņēmusi izcilāko vietu celtņu arhitektoniskā izdaiļojumā. Gotika, protams, nevarēja pēkšņi atraisīties no kolonnas, un agrās būvēs kolonna vai nu izpilda galvenā atbalsta uzdevumu, vai arī piekļaujas tam kā dekoratīva piedeva. Abos gadījumos radās nepatīkama distance: spriešļu smailie loki traucās augšup, kolonnas likās gaidām slodzi lejup. Tai brīdī, kad gotika sāka apjaust vertikālismu par savu tieksmju īsto paudēju, kolonnai bija jāpazūd. Un tā arī notika. baznīcas klona līdz pašam spriešļu koptura akmenim slienas stiegrainas gotikas profils. Kā gotikas īpatnēji rotājumi vēl jāatzīmē logu un portālu zelmiņi, attornīšu jeb fiales, krusta ziedi, rāpuļi un strūklenieki. Vārdu sakot, gotikas vienkāršais kanoniskais rotājums kļūst ļoti daudzpusīgs.

Gotika pievērsa lielu uzmanību torņu arhitektūrai, ko ar pilnu tiesību var apzīmēt par gotikas lepnumu un triumfu. Iepriekšējā romānika nebija skopojusies torņu celšanā, bet varbūt pat pārāk izšķērdīgi lietojusi līdzekļus torņu arhitektūrai. Gotikas vertikālisma tieksme saskatīja tornī savu spēcīgāko paudēju, tādēļ torņu arhitektūru gotika, salīdzinot ar romāniku, vēl ievērojami kuplināja. Pēc torņu augšējā nobeiguma izšķir 2 tipus: strupi noslēgtos torņus, kas raksturīgi Itālijai, bet sastopami arī franču un angļu gotikā, un smaili noslēgtos torņus, kas valda vācu gotikā un no tās atkarīgās zemēs, bet citās zemēs, atskaitot Itāliju, atrodas skaitliskā pārsvarā pār pirmo tipu. Gotikas laikmeta kolektīvā mākslas griba un spēja ir tik viengabalaina, ka arī šīs jaunās atvasinātās un dažreiz arī strupinātās formas spilgti pauž gotikas kopīgo garu.

Gandrīz visa gotisko katedrāļu arhitektūra ir balstīta uz vienu galveno tā laika izgudrojumu — jauno karkasu konstrukciju, kas arī padara šīs katedrāles viegli atpazīstamas.

Gotiku visumā izbeidz 16. gadsimta renesanse, ko ievadīja jau 1420. gadā F. Brunelleski ar Florences doma kupolu. Tomēr galīgi atmesta nav gotika vēl renesanses laikmetā, sevišķi sakrālā būvniecībā.

Romantikas laikmetā gotika kā neogotikā piedzīvo vēlreiz krāšņu uzplaukumu, bet 20. gadsimtā tā, liekas, galīgi ierindojas vēsturisko stilu arhīvā.

Tēlniecība gotiskajā arhitektūrā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gotiskais stils savu augstāko pakāpi tēlniecībā sasniedz 13. gadsimta Francijā. Tā sākums manāms jau 12. gadsimta 1. pusē romāņu augstā stila kustīgos ciļņos Langedokā, Puatū, Burgundā u.c. Tālāk romāņu gotikas raisītāji ir Le-Manas un Šartras katedrāles tēlnieki 12. gadsimta otrajā pusē. Lai tēlu pilnīgi ieskaņotu celtnē, viņi sāk veidot vertikālas stabu figūras. Šī doma atraisa 13. gadsimta sākumā agrās gotikas lielo tēlniecību jau smailā loka portālos Parīzes Notre-Dame fasādē, Šartras katedrāles sānu fasādes, Lanas katedrālē u.c. Tās uzdevums ir monumentāli stāstīt. Kāpjošā noskaņā no katedrāles apakšu vārtiem līdz torņu galiem, risinās šie plastiski domātie stāsti. Tie pauž kristānisma tēmas, vecās derības leģendas un arī laicīgus sižetus. Celtnieciskā noskaņa gotisko tēlniecību tomēr neattur tuvoties dabiskām formām, pretēji agrākai dekoratīvi noslēgtai klosteru mākslai. Visai tuvu grieķu antīkai tā ap 13. gadsimta vidu Pikardijā u.c. apvidos. Rensas katedrāles fasāde pirms sagraušanas lepojās ar klasiskās gotikas tēliem, kuriem zīmīgi sīki krokotie drānu kritumi. Vislielāko pilnību gotiskais tērpu veidojums sasniedz ap 1250. gadu Parīzes Sainte-Chapelle apustuļu figūras, kā arī Notre-Dame šķērskuģa portālā. 13. gadsimta beigās gotikā atkal pastiprinājās konstruktīvais un trīsstūra moments, izpauzdamies gotikas vēlā posma stāva un kakla izliekumos. Vispirms to redzam Parīzes Notre-Dame ziemeļu šķērskuģa vārtos smalki zīmētā madonnas tēlā, drīz pēc tam Rensā u.c. Francijas pilsētās.

Atkārtots, šis jaunais paņēmiens jau 14. gadsimtā pārvēršas manierē, zaudējot svaigumu. Ekspresīvā kustīgumā rodas sarežģīta līniju mistika. 15. gadsimta beigās gotiskā tēlniecība nogrimst gleznaini liriskā izpaudumā.

Francijas 13. gadsimta gotiskā tēlniecība, kuras pirmie lielie centri bija Parīze, Šartra, Amjena, Rensa un Burža, vispirms ietekmēja tuvējo Flandriju un Spāniju, tad Angliju, Vāciju, Skandināvijas zemes un, diezgan atturīgi, Itāliju.

Anglijā gotiskā tēlniecība attīstās agri, bet vairāk katedrāles iekšienē. Bagātīgi uzplaukst kapu pieminekļu māksla.

Vācijā gotiskā tēlniecība attīstās lielo Francijas katedrāļu ietekmē.

Baltijas valstu baznīcās portālu tēlu trūkst; pēdas atstājuši pāris Lībekas tēlnieku dažos iekšienes akmens tēlos un koka tēlu altāros.

Gotikas stila pieminekļi saglabājušies Austrijā, Polijā, Ungārijā un Skandināvijā. No metāla pieminekļiem uzglabājušies tikai divi 13. gadsimta bronzas tēli Amjenas katedrālē, visi pārējie vēlāko karaļu un revolūcijas laikā pārkausēti.

Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Gotiskā arhitektūra

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]