Džou Eņlai
Džou Eņlai (dzimis 1898. gada 5. martā, miris 1976. gada 8. janvārī) bija pirmais Ķīnas Tautas Republikas premjerministrs, stājoties amatā 1949. gada oktobrī līdz savai nāvei 1976. gada janvārī. Džou atradās Mao Dzeduna pakļautībā un palīdzēja Ķīnas Komunistiskai partijai (turpmāk ĶKP) nākt pie varas, kā arī vadīja ārvalstu politiku un attīstīja Ķīnas ekonomiku.
Prasmīgs un apdāvināts diplomāts, Džou strādāja par Ķīnas ārlietu ministru no 1949. līdz 1958. gadam. Sludinot mierpilnu līdzāspastāvēšanu ar Rietumiem pēc strupceļā nonākušā Korejas kara, 1954. gadā viņš piedalījās Ženēvas konferencē un palīdzēja noorganizēt Ričarda Niksona vizīti Ķīnā 1972. gadā. Viņš veidoja miermīlīgu politiku, pievēršoties asajām domstarpībām ar ASV, Taivānu un Padomju Savienību (pēc 1960. gada), Indiju un Vjetnamu. Džou ir zināms kā ilglaicīgs Mao Dzeduna palīgs, specializējies ārvalstu politikā. Abu kontrastējošās personības abus vienoja kā efektīvu komandu; Henrijs Kisindžers, ASV diplomāts, izsakās ar abiem vīriem:
„Mao dominēja katrā sapulcē; Džou sludināja to. Mao kaislīgi tiecās satriekt opozīciju; Džou intelekts meklēja ceļus, lai pārliecinātu vai veiktu manevrus. Mao bija nicinošs; Džou – vērīgs. Mao uzskatīja sevi par filozofu; Džou redzēja sevi kā pārvaldnieku vai starpnieku. Mao kvēli vēlējās pasteidzināt pārmaiņas; Džou apmierināja viņa vēlmes.”
Pateicoties viņa erudīcijai, Džou pārcieta t.s. „tīrīšanas”, kad Mao likvidēja augstākos partijas biedrus Kultūras revolūcijas laikā 1960. gados. Viņa pūliņi mazināt Sarkanās gvardes postījumus, kā arī aizsargāt citus no dusmām, Revolūcijas otrajā pusē viņu padarīja populāru. Kad Mao veselība 1971. un 1972. gadā pasliktinājās, Džou un Četru banda cīkstējās par varu Ķīnā. Arī Džou veselības stāvoklis kļuva sliktāks, un 1976. gada 8. janvārī viņš nomira. Vēlāk tauta vērsās pret Četru bandu - tas noveda līdz Tianmeņas atgadījumam. Lai gan pie varas nāca Hua Guofens, viņa pēctecis Dens Sjaopins (Džou sabiedrotais) bija tas, kurš pielika punktu Četru bandai un galu galā ieņēma Mao vietu 1977. gadā.
Satura rādītājs |
Pirmie dzīves gadi [izmainīt šo sadaļu]
Jaunība [izmainīt šo sadaļu]
Džou Eņlai piedzima 1898. gada 5. martā Huaijaņā, Dzjansu apgabalā un bija pirmais dēls Džou ģimenē. Džou ģimene bija nākusi no Šaosinas, Džedzjanas provinces. Cjinu dinastijas otrajā pusē Šaosina bija pazīstama pilsēta, no kuras cēlušās tādas ģimenes kā Džou – tās locekļi no paaudzes paaudzē strādāja par valdības „ierēdņiem” (shiye). Kāpjot pa karjeras pakāpieniem, šo ģimeņu vīriešiem bieži nācās pārcelties, un Cjinu dinastijas otrajā pusē Džou Eņlai ģimenes atzars pārcēlās uz Huaijaņu. Pat pēc pārcelšanās ģimene turpināja uzskatīt Šaosinu par savu senču pilsētu.
Džou vectēvs Zhou Panlong un viņa vecāku tēvocis Zhou Jun`ang bija pirmie ģimenes locekļi, kas pārcēlās uz Huaijaņu. Panlong, šķiet, nokārtoja apgabala eksāmenus; Džou Eņlai vēlāk izteiksies, ka Panlong kalpoja par miertiesnesi Huaijaņas apkārtnē. Džou tēvs, Zhou Yineng, bija otrais no Zhou Panlong četriem dēliem. Džou māte ar uzvārdu Wan bija ievērojamas Dzjansu amatpersonas meita.
Kā daudziem citiem, lielās Džou ģimenes materiālais stāvoklis uz bērnu izglītošanu bija katastrofāls, jo 19. gadsimta otrajā pusē Ķīnu piemeklēja pamatīga ekonomiskā lejupslīde. Zhou Yineng bija godīga, lēnprātīga, gudra cilvēka reputācija, bet viņš bija „vājš” un viņam „trūka disciplīnas un apņēmības.” Viņa personiskā dzīve izvērtās neveiksmīgi, un viņš daudz ceļoja pa Ķīnu, strādādams Pekinā, Šandunā, Aņhui, Šeņjanā, Iekšējā Mongolijā un Sičuaņā. Vēlāk Džou Eņlai atcerējās savu tēvu, ka tas vienmēr bijis prom no mājām un parasti nespējis apgādāt ģimeni.
Drīz pēc dzimšanas Džou Eņlai adoptēja tēva jaunākais brālis Zhou Yigan, kas bija slims no tuberkulozes. Šķiet, adopcija notika, jo ģimene baidījās, ka Yigan mirs, tā arī neatstādams mantinieku. Zhou Yigan mira drīz pēc adopcijas, un Džou Eņlai uzaudzināja Yigan atraitne, kuras uzvārds bija Chen. Arī madāma Chen bija no izglītotas ģimenes un saņēma tradicionālo lasīšanas izglītību. Pamatojoties uz Džou atskaitēm, viņš bija ļoti tuvs savai audžumātei un iemantoja no viņas dziļu interesi pret ķīniešu literatūru un operu. Madāma Chen iemācīja Džou lasīt un rakstīt jau dažu gadu vecumā. Džou vēlāk atklāja, ka lasījis plaši pazīstamo romānu vietējā dialekta izloksnē – Xiyouji. Viņam bijis sešus gadus vecs. Astoņu gadu vecumā viņš lasīja citus tradicionālās Ķīnas romānus, tostarp the Water Margin, Romance of the Three Kingdoms un Dream of the Red Mansion.
Džou māte Wan mira 1907. gadā, kad Džou bija 9 gadus vecs, un viņa audžumāte Chen – 1908. gadā, kad Džou bija 10 gadu. Džou tēvs strādāja Hubei, tālu no Dzjansu, tāpēc Džou un viņa divi jaunākie brāļi atgriezās Huaijaņā, kur nākamos divus gadus dzīvoja kopā ar atlikušo tēva brāli Yikui. 1910. gadā Džou tēvocis Yigeng, viņa tēva vecākais brālis piedāvāja Džou ņemt savā paspārnē. Ģimene Huaijaņā piekrita, un Džou kopā ar savu tēvoci devās uz Manžūriju, Šeņjanu, kur Zhou Yigeng strādāja valdības amatā.
Izglītība [izmainīt šo sadaļu]
Šenjanā Džou apmeklēja Dongguan Model Academy, Rietumniecisku skolu. Viņš iepriekš tika izglītots mājās. Papildus jaunajiem priekšmetiem angļu valodai un zinātnei, Džou ar aizrautību lasīja reformatoru darbus – Liang Qichao, Kang Youwei, Chen Tianhua, Zou Rong un Zhang Binglin. Četrpadsmit gadu vecumā Džou paziņoja, ka viņa motivācija turpināt izglītošanos ir „kļūt par ievērojamu cilvēku, kas nākotnē uzņemsies lielu atbildību pret valsti.” 1913. gadā Džou tēvocis pārcēlās uz Tjaņdziņu, kur Džou iestājās slavenajā Nankai vidusskolā.
Šo vidusskolu dibināja Yan Xiu, ievērojams zinātnieks un filantrops, un to vadīja Zhang Boling, viens no svarīgākajiem Ķīnas audzinātājiem 20. gadsimtā. Nankai mācību metodes atšķīrās no tālaika Ķīnas standartiem. Laikā, kad Džou uzsāka mācības, to saturs tika pielāgots tiem pašiem standartiem, ko izmantoja Filipsa akadēmijā Amerikas Savienotajās Valstīs. Studentus piesaistīja prestižās skolas reputācija („augsta disciplinētība”) un tas, ka ikdiena tiek pavadīta „stingrā morāles kodeksā”. Džou draugi un klasesbiedri bija dažādi domājoši - sākot ar Ma Jun (kā komunistu līderi, viņu nogalināja 1927. gadā) un beidzot ar K. C. Wu (vēlāk kļuva par Šanhajas mēru un Taivānas gubernatoru Nacionālistu partijas vadīšanas laikā). Džou talanti piesaistīja Yan Xiu un Zhang Boling uzmanību. Yan bija sevišķi augstās domās par Džou, apmaksājot studijas Japānā un vēlāk – Francijā.
Yan pat piedāvāja Džou savas meitas roku, bet Džou atteicās. Džou vēlāk savam klasesbiedram Zhang Honghao atklāja iemeslu: viņš tā rīkojies, jo baidījies par savu finansiālo stāvokli, kā arī uzskatīja, ka precību gadījumā sievastēvs kontrolētu viņa dzīvi.
Džou studijas Nankai veicās labi; ar izcilām sekmēm viņš izcēlās starp ķīniešiem, izcīnīja vairākas uzvaras skolas debašu klubā un beidzamajā mācību gadā kļuva par skolas laikraksta redaktoru. Turklāt Džou aktīvi piedalījās teātru iestudējumos un vidusskolā rakstīja drāmas un lugas; daudzi studenti viņu zināja tikai kā teātra aktieri. Universitāte saglabāja vairākas esejas un rakstus, ko Džou šajā laikā rakstīja. Tajos varēja lasīt par disciplīnu, treniņu un interesi par valsti, ko Nankai vidusskolas dibinātāji centās ielikt savos studentos. Skolas desmitajā gadadienā (1917. gada jūnijs) Džou bija viens no pieciem absolventiem, kurai tika godināti ceremonijā, kā arī viens no diviem studentiem, kam tika dots vārds izteikties.
Laikā, kad viņš absolvēja vidusskolu, Džou ļoti ietekmēja Zhang Boling mācību metodes sabiedrības garā (gong) un prasmē (neng). Džou pameta Nankai ar vēlmi turpināt strādāt sabiedriskajā sektorā un gūt nepieciešamās prasmes.
Sekojot daudziem klasesbiedriem, 1917. gada jūnijā Džou devās uz Japānu turpināt mācības. Lielāko daļu no sava laika viņš (Japānā viņš pavadīja divus gadus) pavadīja East Asian Higher Preparatory School, valodniecības skolā ķīniešu studentiem. Džou studijas apmaksāja tēvoči un, šķiet, arī Nankai dibinātājs Yan Xiu, bet viņu līdzekļi bija ierobežoti un šajā periodā cieta no lielas inflācijas. Sākumā Džou plānoja iegūt vienu no Ķīnas valdības piedāvātajām stipendijām. Lai iegūtu šīs stipendijas, studentiem no Ķīnas vajadzēja nokārtot iestājeksāmenus japāņu universitātēs. Džou veica iestājeksāmenus vismaz divās skolās, bet netika uzņemts. Džou ziņoja, ka viņa nemiers bija saistīts ar sava tēvoča Džou Yikui nāvi. 1919. gada pavasarī Džou atgriezās Ķīnā. Viņa ilūzijas par japāņu kultūru bija izplēnējušas - viņš noliedza ideju, ka Ķīnu jāveido pēc Japānas parauga, kā arī nicināja elitismu un militārismu, ar ko saskārās.
Šajā laikā Tokijā tapušās dienasgrāmatas un vēstules rādīja dziļu interesi par politiku un tābrīža notikumiem, sevišķi – krievu revolūciju 1917. gadā un Boļševiku jauno politikas kursu. Viņš sāka kāri lasīt Chen Dixiu progresīvo un kreiso laikrakstu New Youth. Iespējams, ka viņš izlasīja pirmos japāņu darbus par Marksu. Tika vēstīts, ka Džou pat apmeklēja Kawakami Haijame lekcijas Kyoto Universitātē. Kawakami bija ievērojama personība japāņu marksisma pirmssākumos un viņa tulkojumi un raksti ietekmēja ķīniešu komunistu paaudzi. Lai gan šķiet maz ticams, ka Džou tikās ar viņu vai piedalījās kādā no viņa lekcijām. Džou dienasgrāmatās atrodama saikne ar ķīniešu studentu streikiem Japānā 1918. gada maijā, kad ķīniešu valdība neapgādāja studentus ar pelnītajām stipendijām, bet viņš, šķiet, protestos iesaistījās maz. Viņa aktivitātes politiskā sākās pēc atgriešanās Ķīnā.
Sākotnējās politiskās aktivitātes [izmainīt šo sadaļu]
Džou atgriezās Tjaņdziņā 1919. gada pavasarī. Domas par dalību 4. maija kustībā (1919. gadā no maija līdz jūnijam) starp vēsturniekiem dalās. Džou „oficiālajā” ķīniešu biogrāfijā tiek vēstīts, ka 4. maija kustības laikā viņš bijis Tjaņdziņas studentu protesta vadonis. Vairāki zinātnieki uzskata, ka ir maz ticams, vai Džou vispār tajā ir piedalījies, norādot uz pierādījumu trūkumu līdz mūsu laiku sasniegušajos ierakstos. 1919. gada jūlijā Džou kļuva par redaktoru Tianjin Student Union Bulletin, acīmredzot pēc Nankai klasesbiedra Ma Jun lūguma, kas bija apvienības dibinātājs. Laikraksta īsā mūža laikā (no 1919. gada jūlija līdz 1920. gada sākumam) Bulletin bija plaši iecīnīta studentu grupu lasāmviela visā valstī, un vismaz vienreiz nacionālā valdība to aizliedza kā „kaitīgu publiskai drošībai un sociālai kārtībai.”
Kad Nankai 1919. gada augustā kļuva par universitāti, Džou bija pirmajā klasē, bet viņš bija arī pilna laika aktīvists. Viņa politiskās aktivitātes paplašinājās, un septembrī viņš un vairāki citi studenti izveidoja Awakening Society - mazu grupu, kas nekad nekļuva lielāka par 25 biedriem. Skaidrojot Awakening Society mērķus un nodomus, Džou deklarēja, ka „jebko, kas nesaderas ar progresu, tādu kā militārisms, buržuāzija, partiju vadoņi, birokrāti, nevienlīdzība starp vīriešiem un sievietēm, ietiepīgas idejas, novecojusi morāle, ierūsējusī ētika... vajag likvidēt vai reformēt”, un apstiprināja, ka tas bija grupas nolūks, lai izglītotu ķīniešu ļaudis. Šajā sabiedrībā Džou satika savu nākotnes sievu Deng Yingchao. Awakening Society līdzinājās slepenai marksistu studentu grupai Pekinas Universitātē, kuru vadīja Li Dazhao, „sabiedrības” grupas locekļiem piedēvējot numurus vārdu vietā. (Džou bija „Numur pieci”, pseidonīms, ko viņš turpināja lietot arī vēlāk) Patiesi, ka tūlīt pēc grupas dibināšanas tika ielūgts Li Dazhao, lai sniegtu lekcijas marksismā.
Nākamo mēnešu laikā Džou darbijās ārkārtīgi aktīvi. Lielākās no tām bija mītiņu organizēšana, lai atbalstītu valsts mēroga boikotu pret japāņu precēm. Tā kā boikots arvien pieņēmās spēkā, nacionālā valdība, zem Japānas spiediena, centās mītiņus izklīdināt. 1920. gada 23. janvārī boikota aktivitātes Tjaņdziņā noveda līdz vairāku cilvēku arestiem. Apcietināja arī vairākus Awakening Society locekļus, un 29. janvārī Džou veda gājienu uz gubernatora biroju Tjaņdziņā, lai iesniegtu petīciju par ieslodzīto atbrīvošanu. Džou un trīs citi līderi tika apcietināti. Viņus turēja apcietinājumā 6 mēnešus; soda izciešanas laikā Džou, domājams, organizēja diskusijas marksismā. Tiesas prāvā, kas norisinājās jūlijā, Džou un seši citi tika notiesāti uz diviem mēnešiem; atlikušiem vainu nepiemēroja. Visus tūlīt laida brīvībā, tā kā ieslodzījumā viņi bija pavadījuši vairāk nekā 6 mēnešus.
Kad Džou nokļuva brīvībā, viņš un Awakening Society iepazinās ar vairākām Pekinā esošām organizācijām un piekrita izveidot „Reform Federation”; šajā laikā Džou iepazinās ar Li Dazhao un Zhang Shenfu, kuri bija kontaktos ar Li Pekinā un Chen Dixiu Šanhajā. Abi vīri, sadarbībā ar komunistu aģentu Grigoriju Voitinski, organizēja pagrīdes komunistu šūnas, bet tajā brīdī, šķiet, Džou ar viņu netikās.
Brīvībā nokļuvušais Džou nolēma doties studēt uz Eiropu (no Nankai Universitātes viņu izslēdza apcietinājuma dēļ). Lai gan viņš bija naudas grūtībās, viņš saņēma naudu no Yan Xiu. Lai gūtu papildus ienākumu avotu, viņš veiksmīgi iekārtojās darbā Tjaņdziņas laikrakstā Yishi bao kā „speciālais korespondents” Eiropā. Džou pameta Šanhaju 1920. gada 7. novembrī, kopā ar 196 studentu grupu, tostarp draugiem no Nankai un Tjaņdziņas.
Džou guva nozīmīgu, radikālu pieredzi pēc 4. Maija incidenta. Tāpat arī Džou draugi Awakening Society. 15 no grupas locekļiem uz kādu laiku kļuva par komunistiem, un grupa ieturēja ciešus sakarus. Džou un seši citi grupas locekļi pameta organizāciju un nākošos divus gadus pavadīja Eiropā, un Džou galu galā apprecējās ar grupas jaunāko biedreni Deng Yinchao.
Aktivitātes Eiropā [izmainīt šo sadaļu]
Džou grupa 13. decembrī ieradās Marseļā. Atšķirībā no citiem ķīniešu studentiem, kas ieradās Eiropā lai strādātu un mācītos, Džou mācību apmaksa un pozīcija Yishi bao organizācijā deva viņam pietiekoši, lai nevajadzētu strādāt. Viņš pilnībā varēja nodoties pilna laika revolucionārām aktivitātēm. Vēstulē māsīcai 1921. gada janvārī Džou atklāja, ka viņa mērķis Eiropā bija iepazīties ar sociālo stāvokli ārzemēs un izzināt „viņu” metodes, risinot sociālas lietas, lai pēc atgriešanās dzimtenē pielāgotu šīs zinības stāvoklim Ķīnā. Tajā pašā vēstulē māsīcai, attiecībā uz specifisko ideoloģiju, atklāj, ka viņam „vēl joprojām jāsakārto domas.”
Būdams Eiropā, Džou iepazina dažādu Eiropas valstu pieejas, risinot šķiru konfliktu. 1929. gadā Londonā Džou bija liela ogļraču streika liecinieks un uzrakstīja vairākus rakstus Yishi bao (lielākoties nostājoties ogļraču pusē), izskatot konfliktu starp strādniekiem un darba devējiem, un konflikta atrisinājumu. Pavadot 5 nedēļas Londonā, viņš devās uz Parīzi, kur pastāvēja liela interese par krievu 1917. gada Oktobra revolūciju. Vēstulē māsīcai Džou uzsvēra divus reformu ceļus Ķīnas gadījumā: „pakāpenisku reformu” (kā Anglijā) vai „varmācīgā ceļā” (kā Krievijā). „Es nedodu priekšroku ne Krievijas, ne Anglijas variantam… Es dotu priekšroku kaut kam pa vidu, nevis kādai no abām galējībām” - tā Džou vēstulē māsīcai.
Joprojām ieinteresēts akadēmiskajās programmās, Džou ceļoja uz Lielbritāniju 1921. gada janvārī, lai apmeklētu Edinburgas universitāti. Nobažījies par finansiālajām problēmām un valodas trūkumu, viņš neiestājās un atgriezās Francijā janvāra beigās. Nav pierādījumu, ka Džou būtu iestājies jelkādā akadēmiskā programmā Francijā. 1921. gada pavasarī viņš pievienojās Ķīnas Komunistu šūnai. Džou savervēja Zhang Shenfu, ar ko viņš iepazinās iepriekšējā gada augustā. Zhang bija saistīts ar Li Dazhao. Džou zināja viņu arī caur Zhang sievu, Liu Qingyang, Awakening Society locekli. Dažubrīd Džou nebija pārliecināts savā politiskajā nostājā, taču viņa ātrais solis pretī komunismam rādīja pretējo.
Šūna, kurai Džou piederēja, atradās Parīzē; papildus Džou, Zhang un Liu tajā bija vēl divi studenti – Zhao Shiyan un Chen Gongpei. Turpmāko pāris mēnešu laikā grupa galu galā izveidoja vienotu organizāciju - grupu no ķīniešu radikāļiem no Hunaņas, kuri dzīvoja Montagris, dienvidos no Parīzes. Grupā bija tādi ievērojami locekļi, kā Cai Hesen, Chen Yi, Nie Rongzhen, Dens Sjaopins un arī Guo Longzhen (vēl viens loceklis no Awakening Society). Pretēji Džou, lielākā daļa studentu no šīs grupas studēja un strādāja. Izcēlās vairāki konflikti ar ķīniešu programmu administratoriem par zemo maksu un sliktajiem darba apstākļiem; vairāk nekā 100 studentu okupēja programmu iestādes Sino-French Institute Lionā, 1921. gada septembrī. Studenti, tostarp vairāki no Montagris grupas, tika arestēti un izsūtīti. Džou acīmredzami nebija to starpā un palika Francijā līdz 1922. gada februārim vai martam, kad pārcēlās kopā ar Zhang un Liu no Parīzes uz Berlīni. Džou pārcelšanās uz Berlīni, iespējams, notika tāpēc, ka Berlīnē valdīja nosacīti „saudzīga” politiskā attieksme. Turklāt Berlīnē atradās Rietumeiropas Kominternes Sekretariāts, un ir skaidrs, ka Džou bija nozīmīgi Kominternes sakari, par kuru dabu vēl joprojām notiek asas debates. Pēc pārcelšanās uz Vāciju, Džou regulāri ceļoja uz Parīzi un atpakaļ.
1922. gada jūnijā Džou atgriezās Parīzē, kur viņš bija viens no divdesmit diviem Chinese Youth Communist Party dalībniekiem, kuri nodibināja Eiropas atzaru Ķīnas Komunistiskai partijai (ĶKP). Džou palīdzēja veikt partijas mērķu uzmetumu un tika ievēlēts par propagandas vadītāju trīs biedru izpildkomitejai. Viņš arī rakstīja un rediģēja partijas laikrakstu Shaonian (Jaunatne), vēlāk pārsaucot par Chiguang (Sarkanā gaisma). Tas bija Džou postenis kā galvenajam redaktoram šajā laikrakstā, kad Džou pirmo reizi iepazinās ar Denu Sjaopinu, tikai septiņpadsmit gadu vecu jaunekli, ko Džou norīkoja par atbildīgo uz mimeogrāfa (kopētāja) iekārtas. Partija piedzīvoja vairākas reorganizācijas un nosaukuma maiņas, bet Džou Eiropas laikā šajā grupā palika galvenais. Papildus Džou uzņēma jaunus studentus, sūtīja viņus uz universitāti Maskavā, kā arī izveidoja Ķīnas Nacionālistu Partijas (ĶNP) Eiropas atzaru.
1923. gadā ĶKP Trešais kongress pieņēma Kominternes instrukcijas sadarboties ar ĶNP, ko tajā brīdī vadīja Sun Yat-sen. Instrukcijas norīkoja ĶKP biedrus iestāties Nacionālistu partijā kā „individuālistus”, kamēr tiem joprojām būtu saikne ar ĶKP. Pēc pievienošanās ĶKP, viņi strādātu tā vadībā un izpildē, darbinot revolūcijas lokomotīvi. Gadu gaitā, šī stratēģija novedīs līdz nopietniem konfliktiem starp ĶNP un ĶKP.
Džou ne tikai pievienojās ĶNP, bet pat palīdzēja organizēt Nacionālistu Partijas Eiropas atzaru 1923. gada novembrī. Džou iespaidā, lielākā daļa Eiropas atzara virsnieku patiesībā bija komunisti. Viņa plašais kontaktu loks un personīgās attiecības izveidojās tieši šajā periodā un bija galvenās Džou karjerā. Ievērojami partijas līderi, piemēram, Zhu De un Nie Rongzhen pievienojās partijai caur Džou.
Ar 1924. gadu Padomju-Nacionālistu savienība strauji paplašinājās un Džou tika izsaukts atpakaļ uz Ķīnu. Viņš pameta Eiropu ap jūlija beigām, 1924. gadā, un atgriezās Ķīnā kā viens no vecākajiem ĶKP biedriem Eiropā.
