Diakons

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Romas Katoļu baznīcas diakons

Diakons (no grieķu: διάκονος, diakonos — ‘kalpotājs, kalps’):[1]

  • pirmatnējā kristiešu draudzē: bīskapa palīgs karitatīvajā darbā,
  • klēriķa pēdējā pakāpe pirms priesterības,
  • priestera palīgs.

Diakons tiek ordinēts kā katoļu, tā arī pareizticīgo baznīcās. Diakona uzdevums ir kalpot un palīdzēt priesteriem un bīskapiem liturģijā, krustību un laulību sakramentā, dievgalda izdalīšanā, sprediķot, sludināt evaņģēliju, kā arī veltīt sevi žēlastības darbiem.

Katoliskā doktrīna māca, ka gan līdzdalības priesterībā pakāpes (episkopātu un prezbiterātu), gan kalpošanas pakāpi(diakonātu) piešķir ar sakramentālu darbību, ko sauc par ordināciju, tas ir ordinācijas sakramentu. Pēc katoļu mācības ordinācijas sakraments ir paredzēts, lai kalpotu citu pestīšanai, sakraments sekmē personisko pestīšanu, bet tas notiek, kalpojot citiem. Tie piešķir īpašu sūtību Baznīcā un kalpo Dieva tautas attīstībai.

Ordinācijas sakramenta laikā bīskaps veic īpašu ritu — maģistērisku, reliģisku un liturģisku — uz nākamā diakona galvas veic roku uzlikšanu un īpašu konsekrācijas lūgšanu diakona kalpošanas nolūkā. Šī tradīcija ir atrodama Svētajos rakstos saukta takseis (grieķu) vai ordinēs (latīņu) — tā liturģija runā par diakonu ordo. Šis sakraments izsaka diakona īpašo saistību ar bīskapu, veicot diakonijas pienākumus.

Romas Katoļu baznīcā par diakonu var kļūt kristīts vīrietis, kurš pieņem ordinācijas (priesterības) sakramentu jeb apustuliskā kalpojuma sakramentu, šajā gadījumā tā zemāko pakāpi — diakonātu.

Diakonu ordinācijas sakraments iezīmē ar zīmogu (character), kuru nevar neviens izdzēst un kas dara viņu līdzīgu Kristum — visu kalpam. Bez visiem citiem pienākumiem, kas tam veicami, diakonam ir jāpalīdz bīskapam un priesteriem dievišķo noslēpumu svinēšanā, īpaši Euharistijas svinēšanā un tās izdalīšanā; asistēt laulības sakramentā un to svētīt, sludināt Evaņģēliju un sprediķot, vadīt bēres, kā arī sevi veltīt dažādiem žēlastības darbiem.

Kāds no diakoniem var būt arī izvēlēts par arhidiakonu (latīņu: archidiaconus, grieķu: archidiakonos) kā vecāko no diakoniem, kurš ir tuvākais bīskapa palīgs Svētās Mises celebrēšanā.

Romas katoļu baznīcā pēc II Vatikāna koncila (1962-19650):

  • par diakoniem var tikt iesvētīti arī precēti vīrieši,[2]
  • latīņu rita katoļu baznīca ieviesa diakonātu kā īpašu un pastāvīgu hierarhijas pakāpi.

Subdiakons — apakšdiakona pakāpe, kas pastāvēja līdz II Vatikāna koncilam. Subdiakona pienākums bija svinīgās Mises laikā dziedāt Epistulu.

  • Pareizticīgo baznīcas diakonam ir divi tērpa piederumi:
  • Orars — gara lente, kura ir izšūta ar krustiem , to diakons nēsā pār kreiso plecu, savukārt, arhidiakons (vecākais, galvenais) nēsā krustveidīgi pāri pleciem,
  • Stihars — garš tērps ar plašām piedurknēm.

Romas Katoļu baznīcā diakons ikdienā nēsā liturģisku apģērbu — sutanu.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Henriks Trūps. Katoļu baznīcas vēsture. Rīga:Avots, 1992. 331.lpp.
  2. Johans Jorgansens. Svētais Asīzes Francisks. Rīga:1998, 304.lpp.