Pareizticība

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pareizticības izplatība pasaulē
Austrumu Pareizticīgā baznīca
  Pamatreliģija (virs 75% ticīgo)
  Galvenā reliģija (50%-75% ticīgo)
  Svarīga minoritātes reliģija (20%-50%)
  Minoritātes reliģija (5% - 20%)
  Neliela minoritātes reliģija (1% - 5%)
Senā Austrumu ortodoksā baznīca
  Pamatreliģija (virs 75% ticīgo)
  Galvenā reliģija (50%-75% ticīgo)
  Svarīga minoritātes reliģija (20%-50%)
  Minoritātes reliģija (5%-20%)
  Neliela minoritātes reliģija (1%-5%)

Pareizticība ir kopīgs termins Austrumu Pareizticīgās baznīcas un Senās Austrumu Pareizticīgās baznīcas apzīmēšanai. Pareizticība ir kristietības Austrumu atzars, viens no trim konceptuālajiem kristietības pamatvirzieniem paralēli Romas Katoļu baznīcai un protestantismam. Tā ir autokefālu (patstāvīgu) Baznīcu grupa — "federācija",[1] — kas ir saglabājusi nosacītu teoloģiski doktrinālo vienotību, taču nav vienota strukturāli, tas ir, nav vienota administratīvi autoritatīva centra. Galvenie ir Konstantinopoles, Aleksandrijas, Antiohijas un Jeruzalemes patriarhāti (sākotnēji metropolijas).[2] Konstantinopoles ekumeniskais patriarhāts ir pareizticīgo visaugstākais sēdeklis, tas ir arī visas pasaules pareizticīgo centrs. Ekumeniskais patriarhs ir "pirmais starp līdzīgajiem" (latīņu: primus inter pares) attiecībā uz citiem pareizticīgo patriarhiem. Konstantinopoles primāts iemieso sevī pareizticīgo vienību un koordinē to darbību, taču viņam nav nekādas administratīvās varas.

Par ticības avotiem atzīst Svētos rakstus (Veco un Jauno Derību) un Svēto tradīciju — septiņu ekumēnisko koncilu, kā arī vietējo koncilu lēmumus, savus liturģiskos tekstus, baznīcu tēvu sacerējumus. Dieva Trīsvienības trešā persona — Svētais Gars iziet tikai no Tēva. Lielākā daļa pareizticības apakšvirzienu pieturās pie Konstantinopoles liturģiskās tradīcijas. Ģeogrāfiski aptver Austrumeiropu, Balkānu slāvu tautas un Vidusjūras baseina austrumdaļu. Aptuveni 300 miljoni ticīgo.[1] Eiropā (ietverot Krieviju) 2000. gadā bija reģistrēti 158,1 miljoni pareizticīgo (21,7%).[3]

Teoloģijā ievērojamākās atšķirības no Rietumu kristietības ir jautājumā par Svētā Gara vietu teoloģijā (filioque diskusija), kā arī:

  • Iedzimtā grēka traktējumu;
  • Jēzus Kristus mātes Sv. Marijas miesisko Debesīs uzņemšanu, kā arī ieņemšanu;
  • Baznīcas hierarhiju (pāvesta vieta un loma);
  • raudzētās (vai neraudzētās, kā Rietumos) maizes lietošana, sagatavojot Dāvanas, kuras pēc iesvētīšanas izmanto Eiharistijā (no kā seko arī zīdaiņu nespēja piedalīties šajā Sakramentā);[4][5]
  • atšķirības reliģiskās dzīves tradīcijā.[6]

Pareizticības iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturiski izveidojušās virkne autokefālu (patstāvīgu) pareizticīgo Baznīcu, kuru liturģijās un dogmatikā ir zināmas savstarpējas atšķirības un kuras savstarpēji administratīvi nav saistītas:

un citas.

Senās Austrumu (nehalkidonas) ortodoksās baznīcas (nav eiharistisko sakaru ar Pareizticīgām baznīcām)

un citas.

Izveidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pareizticības dogmatikas un baznīcas organizācijas pamati veidojās laikā no II līdz VIII gs., un te nozīmīgākie bija pareizticīgās baznīcas tēvi Atanasijs, Basilijs Lielais, Jānis Zeltmute, Damaskas Jānis, Nazianzas Gregors u.c., kā arī koncili Efesā (431.) un Halkedonā (451.), kas tika sasaukti, lai precizētu mācību par Kristus dievišķo un cilvēcisko dabu. Atšķirīgu traktējumu attīstību noteica arī apstāklis, ka Bizantija bija daudz vairāk pārmantojusi sengrieķu kultūras tradīcijas un kā daļa klasiskās izglītības tās bija sastopamas vēl ilgi. Tādēļ arī pareizticībā vairāk ienāca grieķu pasaules uztvere, piemēram, uzskats par Dieva klātbūtni pasaulē pareizticībā tika traktēts kā Dieva iemiesošanās Kristū un Baznīcā kā Kristus turpinājumā. Nopietnākas atšķirības liturģijā un dogmatikā sāka parādīties, politiski sabrūkot Romas impērijai un sadaloties Rietumromas un Austrumromas impērijās, zināmā mērā izolējot kristietības centrus austrumos un rietumos vienu no otra. Tās veicināja arī vairāki teoloģiski faktori, piemēram, Rietumu baznīcas tēvu jau no 589. gada Nikejas ticības apliecībā iekļautā piebilde, ka Svētais Gars iziet ne tikai no Tēva, bet arī no Dēla (filioque — “un Dēla”), kuru Konstantinopoles patriarhs nosodīja. Bez tam Konstantinopoles patriarhs kategoriski noraidīja dogmatu, ka Romas pāvests ir Baznīcas augstākā autoritāte (patriarhs 876. gadā to pasludināja par maldu mācību). Pēc Nikejas II koncila 787. gadā, Baznīcas Austrumu virzienos tika noliegts kulta celtnēs izmantot skulptūras, ko plaši izmantoja Rietumromas impērijā, kādu laiku bija aizliegtas arī svētbildes. Šīs un daudzas citas pretrunas noveda pie 1054. gada Lielās shizmas, kas sašķēla līdz tam de iure vienoto kristietību Austrumu un Rietumu Baznīcās.

Terminu „ortodoksāls” sāka lietot V gadsimta grieķu kristieši, lai atšķirtu kanonisko ticību no herēzēm, bet par ortodoksālām, jeb pareizticīgām, sevi sāka dēvēt virkne Austrumu Baznīcu pēc tam, kad V gadsimtā atšķēlās monofizītu kustība.[1]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Georgijs Florovskis. Austrumu Baznīcas tēvi. - Latvijas Kristīgā Akadēmija: Jūrmala, 2009. - 471 lpp. ISBN Z574618804
  • Austrumu ortodoksālā Baznīca. // Lenglija Mairtla. Pasaules reliģijas. - Zvaigzne ABC: Rīga, 1997. - 96 lpp.
  • Fotis Kontoglou. Sakrālā māksla Austrumu Ortodoksālajā baznīcā.
  • Austrumu Ortodoksālā baznīca. // Pirmie soļi baznīcā. / no krievu val. tulk. Anna Āboliņa ; priekšv. sarakst. Metropolīts Aleksandrs. - Latvijas Pareizticīgās baznīcas Sinode: Rīga, 2007. - 71 lpp.
  • P.Pakalniņš - Ticības mācība // Pareizticīgiem audzēkņiem Latvijas Pareizticīgās baznīcas Sinodes izdevums 1940.g. - 67 lpp

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]