Pareizticība

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Austrumu Ortodoksās Baznīcas atzaru izplatība pasaulē
Pareizticība      Pamatreliģija (virs 75% ticīgo)      Galvenā reliģija (50%-75% ticīgo)      Svarīga minoritātes reliģija (20%-50%)      Minoritātes reliģija (5% - 20%)      Neliela minoritātes reliģija (1% - 5%) Senā Austrumu ortodoksā baznīca      Pamatreliģija (virs 75% ticīgo)      Galvenā reliģija (50%-75% ticīgo)      Svarīga minoritātes reliģija (20%-50%)      Minoritātes reliģija (5%-20%)      Neliela minoritātes reliģija (1%-5%)

Pareizticība jeb Austrumu ortodoksā baznīca (no grieķu: ὀρθός orthos taisns, pareizs un grieķu: δόξα doxa godināšana, ticība) [1][2] ir kristietības Austrumu atzars, viens no trim konceptuālajiem kristietības pamatvirzieniem paralēli Romas Katoļu Baznīcai un protestantismam. Tā ir autokefālu (patstāvīgu) Baznīcu grupa - "federācija",[3] - kas ir saglabājusi nosacītu teoloģiski doktrinālo vienotību, taču nav vienota strukturāli, t.i. nav vienota administratīvi autoritatīva centra - galvenie ir Konstantinopoles, Aleksandrijas, Antiohijas un Jeruzalemes patriarhāti (sākotnēji - metropolijas).[4] Konstantinopoles ekumeniskais patriarhāts ir pareizticīgo visaugstākais sēdeklis, tas ir arī visas pasaules pareizticīgo centrs. Ekumeniskais patriarhs ir "pirmais starp līdzīgajiem" (latīņu: primus inter pares) attiecībā uz citiem pareizticīgo patriarhiem. Konstantinopoles primāts iemieso sevī pareizticīgo vienību un koordinē to darbību, taču viņam nav nekādas administratīvās varas.

Par ticības avotiem atzīst Svētos rakstus (Veco un Jauno Derību) un Svēto tradīciju — septiņu ekumēnisko koncilu, kā arī vietējo koncilu lēmumus, savus liturģiskos tekstus, baznīcu tēvu sacerējumus. Dieva Trīsvienības trešā persona — Svētais Gars iziet tikai no Tēva. Lielākā daļa pareizticības apakšvirzienu pieturās pie Konstantinopoles liturģiskās tradīcijas. Ģeogrāfiski aptver Austrumeiropu, Balkānu slāvu tautas un Vidusjūras baseina austrumdaļu. Aptuveni 300 miljoni ticīgo.[3] Eiropā (ietverot Krieviju) 2000. gadā bija reģistrēti 158,1 miljoni pareizticīgo (21,7%).[5]

Teoloģijā ievērojamākās atšķirības no Rietumu kristietības ir jautājumā par Svētā Gara vietu teoloģijā (filioque diskusija), kā arī:

  • Iedzimtā grēka traktējumu;
  • Jēzus Kristus mātes Sv. Marijas miesisko Debesīs uzņemšanu, kā arī ieņemšanu;
  • Baznīcas hierarhiju (pāvesta vieta un loma);
  • raudzētās (vai neraudzētās, kā Rietumos) maizes lietošana, sagatavojot Dāvanas, kuras pēc iesvētīšanas izmanto Eiharistijā (no kā seko arī zīdaiņu nespēja piedalīties šajā Sakramentā);[6][7]
  • atšķirības reliģiskās dzīves tradīcijā.[8]

Vēsturiski izveidojušās virkne autokefālu (patstāvīgu) pareizticīgo Baznīcu, kuru liturģijās un dogmatikā ir zināmas savstarpējas atšķirības un kuras savstarpēji administratīvi nav saistītas:

u. c.

Senās Austrumu (nehalkidonas) ortodoksās baznīcas (nav eiharistisko sakaru ar Pareizticīgām baznīcām)

u. c.

Izveidošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pareizticības dogmatikas un baznīcas organizācijas pamati veidojās laikā no II līdz VIII gs., un te nozīmīgākie bija pareizticīgās baznīcas tēvi Atanasijs, Basilijs Lielais, Jānis Zeltmute, Damaskas Jānis, Nazianzas Gregors u.c., kā arī koncili Efesā (431.) un Halkedonā (451.), kas tika sasaukti, lai precizētu mācību par Kristus dievišķo un cilvēcisko dabu. Atšķirīgu traktējumu attīstību noteica arī apstāklis, ka Bizantija bija daudz vairāk pārmantojusi sengrieķu kultūras tradīcijas un kā daļa klasiskās izglītības tās bija sastopamas vēl ilgi. Tādēļ arī pareizticībā vairāk ienāca grieķu pasaules uztvere, piemēram, uzskats par Dieva klātbūtni pasaulē pareizticībā tika traktēts kā Dieva iemiesošanās Kristū un Baznīcā kā Kristus turpinājumā. Nopietnākas atšķirības liturģijā un dogmatikā sāka parādīties, politiski sabrūkot Romas impērijai un sadaloties Rietumromas un Austrumromas impērijās, zināmā mērā izolējot kristietības centrus austrumos un rietumos vienu no otra. Tās veicināja arī vairāki teoloģiski faktori, piemēram, Rietumu baznīcas tēvu jau no 589. gada Nikejas ticības apliecībā iekļautā piebilde, ka Svētais Gars iziet ne tikai no Tēva, bet arī no Dēla (filioque — “un Dēla”), kuru Konstantinopoles patriarhs nosodīja. Bez tam Konstantinopoles patriarhs kategoriski noraidīja dogmatu, ka Romas pāvests ir Baznīcas augstākā autoritāte (patriarhs 876. gadā to pasludināja par maldu mācību). Pēc Nikejas II koncila 787. gadā, Baznīcas Austrumu virzienos tika noliegts kulta celtnēs izmantot skulptūras, ko plaši izmantoja Rietumromas impērijā, kādu laiku bija aizliegtas arī svētbildes. Šīs un daudzas citas pretrunas noveda pie 1054. gada Lielās shizmas, kas sašķēla līdz tam de iure vienoto kristietību Austrumu un Rietumu Baznīcās.

Terminu „ortodoksāls” sāka lietot V gadsimta grieķu kristieši, lai atšķirtu kanonisko ticību no herēzēm, bet par ortodoksālām, jeb pareizticīgām, sevi sāka dēvēt virkne Austrumu Baznīcu pēc tam, kad V gadsimtā atšķēlās monofizītu kustība.[3]

Pareizticība Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzskata, ka kristīgā ticība mūsdienu Latvijas austrumu daļā ir pazīstama kopš vikingu laikiem 11. gadsimtā. Pirmais kristiešu misionārs Daugavas augštecē bija vikings Torvalds, kas 986. gadā Drofnas pakalnā (Polockas apkārtnē) uzcēla Jānim Kristītājam veltītu klosteri. Savukārt 1030. gadā Novgorodas kņazs Jaroslavs Ugaunijā nodibināja Jurjevas pilsētu un uzcēla tur divas kristīgo baznīcas. No Ugaunijas kristietība izplatījās Tālavā, bet no Polockas Jersikā un Koknesē.

Pēc Lielā Shizmas 1054. gadā kristīgās baznīcas Austrumu un Rietumu daļas arvien vairāk attālinājās, bet pēc Ceturtā Krusta kara un Konstantinopoles ieņemšanas 1204. gadā to attiecības kļuva antagonistiskas. No Indriķa hronikas zināms, ka Livonijas krusta karu sākuma posmā 1209. gadā bīskapa Alberta vadībā krustnešu karaspēks ielauzās Jersikā un izlaupīja gan pilsētu, gan tās kristīgās baznīcas.

Latviešu valodā līdz mūsu dienām lieto vienus un tos pašus vārdus baznīcas un dievkalpojumu piederumu apzīmēšanai: no krievu pareizticīgās baznīcslāvu valodas aizgūti, piemēram, sekojošie vārdi: krusts, baznīca, grāmata, grēks, svētki, svece, nedēļa, zvans, zizlis, kūma, gavēt, zvanīt, klanīties u.c. Par šādu vārdu ieviešanos mūsu valodā nav ko brīnīties, jo pirmie pareizticības sludinātāji Latvijā bija krievu priesteri. Pāvests Honorijs III savā 1222.gada bullā piemin krievu garīdzniekus, kuri nākuši latviešus kristīt un turēt pie viņiem dievkalpojumus. Bet droši vien jau XIII gs. bija arī latviešu garīdznieki; par to liecina atzīme uz Jura Evaņģēlija, ko slāvu valodā pārrakstījis ap 1270.gadu Jersikas priestera latvieša dēls Juris. XIII gs. vācu krustneši iekaroja senlatviešu valstis un varas līdzekļiem visā Senlatvijā nostiprināja katolicismu, padzenot pareizticīgos garīdzniekus un likvidējot pareizticību.

XIV gs. no Rīgas maģistrāta grāmatām zināms, ka Rīgā bija pareizticīgā Sv. Nikolaja baznīca un konvents Aldaru ielas rajonā. Vēlākajos gadsimtos tās izplatība norisa Krievijas Pareizticīgās baznīcas aizgādībā. 1836. gada 14. septembrī tika nodibināts Pleskavas bīskapijas Rīgas vikariāts. 1843. gadā Pleskavas Garīgajā seminārā sāka mācīt latviešu valodu. 1847. gadā Rīgā tika atvērta pareizticīgo “Latviešu garīgā skola”. Tajā pašā gadā sākās baznīcas grāmatu tulkošana latviešu valodā. 1848. gadā bija 33 pareizticīgo latviešu draudzes. Pēc Krievijas impērijas sabrukuma nodibinoties Latvijas Republikai, Maskavas patriarhs Tihons ar savu lēmumu Nr.1026 atzina autokefālas Latvijas Pareizticīgās baznīcas izveidošanu.

2007. gadā pareizticīgie veidoja trešo lielāko kristīgo konfesiju (117 draudzes, ap 350 tūkstoši ticīgo) Latvijā pēc luterāņiem (299 draudzes, ap 450 tūkstoši ticīgo) un katoļiem (284 draudzes, ap 430 tūkstoši ticīgo). Turklāt vecticībniekiem bija 67 draudzes ar 7635 ticīgajiem.[5]

Atsauces un piezīmes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. "Ortodoksā baznīca sevi sauc vienkārši par Baznīcu, tāpat kā grieķi senatnē lietoja vārdu kristieši, runājot par pareizticīgajiem. Tas ir tāpēc, ka Austrumu ortodoksā baznīca ir tieši tā kopiena, t.i., eklēzija, kura aizsākās Jeruzalemē piecdesmitajā dienā pēc Kristus augšāmcelšanās, Sv. Garam nonākot. Šī kopiena vēstures gaitā saglabājusies nemainīga daudzās vietās, kas minētas Jaunajā Derībā. Ortodoksajai baznīcai nav jāpierāda savs vēsturiskais īstums - tā ir apustuļu laika Baznīcas tiešs turpinājums." - arhibīskaps Pāvils. Kā mēs ticam?
  2. Publicistikā tiek dēvēta dēvēta gan par "Austrumu", gan "Ortodokso" Baznīcu, savukārt Sadgrovs lieto "Pareizticīgo jeb Austrumu ortodoksā baznīca" (Sadgrovs M. Kristietības atzarojumi.). Arī Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadošo speciālistu un pieaicināto profesionāļu — arhitektūras un mākslas zinātnieku veidotajā grāmatā "Rīgas dievnami. Arhitektūra un māksla" tiek lietots apzīmējums "Austrumu ortodoksālā baznīca". Savukārt LR Vispārējās vidējās izglītības mācību priekšmeta standartā tā dēvēta par "pareizticīgo (ortodokso) baznīcu". Arī pāvests Jānis Pāvils II savā uzrunā Ut unum sint lieto gan "Austrumu baznīcas", gan "Ortodoksālās baznīcas", runājot par pareizticīgajiem. Savukārt draudzes "Prieka vēsts" mājas lapā lieto "austrumu rita ortodoksālās baznīcas".
  3. 3,0 3,1 3,2 Daži dati par Konstantinopoles pareizticīgo Baznīcu un tās patriarhu Bartolomeju I
  4. Maikls Sadgrovs. Kristietības atzarojumi.
  5. 5,0 5,1 Statistika. // Reliģiju enciklopēdija
  6. krievu: Arhimandrīts Plakida (Dezejs). Vienas šķelšanās vēsture. Pareizticība un Katolicisms. - Pravoslavie.ru
  7. krievu: Sv. Optinas Ambrozijs. Atbilde pret Latīņu baznīcu labvēlīgi noskaņotajiem par papistu netaisnīgu dižošanos viņu Baznīcas šķietamā goda dēļ - Pravoslavie.ru
  8. krievu: Marija Degtjarjova. Mīlestības Baznīca un ietekmes Baznīca. - Pravoslavie.ru

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Georgijs Florovskis. Austrumu Baznīcas tēvi. - Latvijas Kristīgā Akadēmija: Jūrmala, 2009. - 471 lpp. ISBN Z574618804
  • Austrumu ortodoksālā Baznīca. // Lenglija Mairtla. Pasaules reliģijas. - Zvaigzne ABC: Rīga, 1997. - 96 lpp.
  • Fotis Kontoglou. Sakrālā māksla Austrumu Ortodoksālajā baznīcā.
  • Austrumu Ortodoksālā baznīca. // Pirmie soļi baznīcā. / no krievu val. tulk. Anna Āboliņa ; priekšv. sarakst. Metropolīts Aleksandrs. - Latvijas Pareizticīgās baznīcas Sinode: Rīga, 2007. - 71 lpp.
  • P.Pakalniņš - Ticības mācība // Pareizticīgiem audzēkņiem Latvijas Pareizticīgās baznīcas Sinodes izdevums 1940.g. - 67 lpp


Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]