Eņģeļi un dēmoni
| "Eņģeļi un dēmoni" | |
|---|---|
 | |
| Autors(-i) | Dens Brauns |
| Oriģinālais nosaukums | Angels and Demons |
| Tulkotājs | Uldis Šēns |
| Valsts |
 ASV.svg){kind=small} Apvienotā Karaliste |
| Valoda | angļu |
| Žanrs(-i) | romāns |
| Izdevējs | Pocket Books |
| Izdota | 2000. gadā |
| Izdota latviski | 2004. gadā |
| ISBN | ISBN 0-671-02735-2 |
| OCLC | 52990309, 317823082, 229276462 |
| Nākamā | Da Vinči kods |
"Eņģeļi un dēmoni" (angļu: Angels and Demons) ir amerikāņu rakstnieka Dena Brauna romāns, kas sarakstīts 2000. gadā. Šis ir piedzīvojumu romāns gan ar trillera, gan intelektuālā detektīva elementiem. Notikumi pārsvarā norisinās Romā, vienas diennakts laikā. Romāns ticis ekranizēts 2009. gadā.
Sižets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc Romas pāvesta nāves notiek vairāki mīklaini noziegumi. Organizācijā CERN pēc lielā hadronu kolaidera palaišanas nogalināts viens no zinātniekiem un nozagts konteiners ar antimatēriju. Romā nolaupīti četri kardināli - favorīti, kas pretendēja uz Romas pāvesta vietu. Uz Vatikāna gvardes štābu atsūtīta draudu vēstule no noslēpumainajiem iluminātiem. Organizācija CERN vēršas pie Roberta Lengdona pēc palīdzības slepkavības izmeklēšanas lietā, bet Romas Katoļu baznīca vēršas pie organizācijas CERN, jo uz konteinera redzams laboratorijas logo.
Lengdons ir pārliecināts, ka noziedzīgā grupējuma mērķi jāmeklē Vatikānā un veido sadarbību ar Vatikāna gvardi, kuras uzdevums ir nodrošināt pontifika drošību. Braucienā uz Vatikānu Robertu pavada mirušā profesora audžumeita Vitorija. Viņai ir jānomaina antimatērijas konteinera akumulators; citādi pēc 24 stundām akumulators izlādēsies un notiks ārkārtīgi spēcīgs sprādziens. Svētais Krēsls pēc pāvesta nāves ir sede vacante stāvoklī, bet Siksta kapelā uz pārrunām sanācis konklāvs, kam jānosauc jaunais katoļu baznīcas pārstāvja vārds. Problēma ir tajā, ka četri galvenie Svētā Krēsla kandidāti ir nolaupīti.
Lengdons nešaubās, ka par kardinālu nolaupīšanu atbildīgi ilumināti. Viņš pieļauj, ka nozagtais konteiners un kardināli atrodas iluminātu slepenajā sapulču vietā. Senajos laikos visiem, kas vēlējās pievienoties kopienai, bija jāatrod ceļš uz šo vietu ar atslēgu palīdzību, kuras ilumināti bija atstājuši četros Romas nostūros, kas veidoja krusta virsotnes. Ar vienīgo Vatikāna arhīvos saglabājušos Galileja (kurš it kā ir bijis viens no iluminātiem) darba eksemplāru Lengdonam izdodas soli pa solim izskaitļot meklējamo baznīcu nosaukumus. Mīklas atslēgas izrādās izcilā Bernīni darbi, kurš arī it kā ir bijis ilumināts. Katrā krusta virsotnē Lengdons atrod viena nolaupīta kardināla līķi , lam uz krūtīm ar nokaitētu metālu izdedzinātas pirmatnējo stihiju ambigrammas:
- Rafaēla projektētajā un Bernīni iekārtotajā Kidži kapelā, Svētās Marijas del Popolo baznīcas kriptā, viņš atrod dzīvi apbedīto kardinālu, kuram mute piebāzta pilna ar zemi. Uz viņa krūtīm iededzināta vārda "zeme" ambigramma.
- Sv. Pētera laukumā Svētā Pētera bazilikas priekšā atrod agonijā esošu kardinālu ar caurdurtām plaušām. Uz viņa krūtīm — vārda "gaiss" ambigramma.
- Svētās Marijas del Vitorijas baznīcā, kur atrodas pazīstamā Bernīni skulptūra "Sv. Terēzas ekstāze", Lengdons sastop iluminātu nolīgto algotni-slepkavu tajā brīdī, kad viņš iekar trešo kardinālu virs sārta, uz kura krūtīm iededzināta vārda "uguns" ambigramma. Apšaudē iet bojā profesoru pavadošais policists, Vitorija nokļūst algotņa gūstā, bet pašam Lengdonam izdodas izmukt.
- Ceturtais "apgaismoto ceļa" punkts ir Bernīni Četru upju strūklaka, kas atrodas piazza Navona; tajā slepkava mēģina noslīcināt sasietu kardinālu, uz kura krūtīm izdedzināta vārda "ūdens" ambigramma. Lengdons mēģina glābt nelaimē nonākušo kardinālu un viņam tas izdodas - kardināls Badža izdzīvo un vēlāk kļūst par jauno Romas pavestu.
Visbeidzot, "apgaismoto ceļš" atved Lengdonu uz iespējamo iluminātu sapulču vietu - seno Romas pāvesta rezidenci Sv. Eņģeļa pili. Izmantojot Passeto, viņš iekļūst Vatikāna pilī un pieveic algoto slepkavu. Noskaidrojas, ka kamerlengo (mācītājs, kas vada Vatikānu Svētā Krēsla vakances periodā) bijis vienatnē privātā audiencē pie Kolera. Tas pastiprina viņa aizdomas, ka tieši Kolers ir atbildīgs par iluminātu sazvērestību. Uz kamerlengo kliedzienu tiek uzlauztas viņa istabas durvis, Kolers mirst apšaudes laikā, paspēdams pirms nāves Lengdonam iedot videolenti.
Līdz antimatērijas eksplozijai atlikušas dažas minūtes. Policija sāk no Vatikāna evakuēt kardinālus. Kamerlengo izejot no katedrāles redz vīziju un metas pie Sv. Pētera kapa, kur, kā vēlāk izrādījās, arī atrodas konteiners ar antimatēriju. Ieguvis konteineru piecas minūtes pirms eksplozijas, viņš kopā ar Lengdonu ielec helikopterā un strauji dodas augšup. Sprādziens notiek lielā augstumā un tādēļ ir nekaitīgs Romas iedzīvotājiem. Kamerlengo ar izpletni nosēžas uz Svētā Pētera bazilikas kupola, kur viņu sveic pateicīgas ļaužu masas. Kardināli emociju uzplūda ir gatavi iecelt kamerlengo par jauno Romas pāvestu.
Tajā pašā laikā Tiberinas salā nosēžas brīnumainā kārtā sprādzienu pārdzīvojušais Lengdons. Viņš sasauc kardinālus un nodemonstrē Kolera atstāto videolenti. Pēc tās kļūst skaidrs, kas patiesībā ir atbildīgs par visiem noziegumiem. Satiekoties ar Vitorijas tēvu sakarā ar antimatērijas iegūšanas eksperimentiem, nu jau mirušais pāvests tos atbalstīja, apgalvojot, ka tieši zinātne deva viņam dēlu. Šie vārdi kamerlengo uzvedināja uz domām par to, ka pāvests kādreiz ir kritis grēkā kopā ar sievieti, tādējādi pārkāpjot celibāta zvērestu, un tādēļ nav cienīgs dzīvot. Viņš noindēja pontifiku un, lai tiktu ievēlēts par jauno pāvestu, organizēja antimatērijas un kardinālu nolaupīšanu, bet vēlāk arī Romas paglābšanu no sprādziena, piesedzot to visu ar iluminātu vārdu, kas patiesībā jau sen vairs nepastāv.
Romāna pēdējās lapaspusēs noskaidrojas, ka bērns tika ieņemts "ne grēcīgā" veidā - mākslīgā apaugļošanā - un ka šis bērns ir pats kamerlengo. Jūtu un grēku nožēlošanas uzplūdā kamerlengo veic pašsadedzināšanos.
Fakti un izdomājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
CERN mājaslapā ir aprakstīts,[1] kādēļ romānā aprakstīta situācija no fizikas viedokļa ir visīstākais izdomājums. Ir arī atzīmēts, ka spridzeklis no antimatērijas nav iespējams; ka antimatērija netiek radīta tā, kā aprakstīts romānā; ka nepieciešami vairāki miljoni gadu, lai ar eksistējošiem paātrinātājiem radītu vismaz vienu gramu antimatērijas. CERN darbinieks Rolfs Landua (kas bija sava veida Leonardo Vetras, romāna personāža, prototips) savā intervijā paziņoja,[2] ka viena antimatērijas grama iegūšana izmaksātu aptuveni 1000 triljonus dolāru. Bez tā antimatērijas transportēšana arī sagādātu lielas problēmas. Romānā Vitorija Vetra saka CERN direktoram Koleram, ka viņas tēvs ir ieguvis pasaulē pirmos antimatērijas paraugus, tomēr patiesībā antidaļiņas un pat antiatomi tika iegūti jau apmēram desmit gadus iepriekš, nekā aprakstīts romānā. Kolers (tekstā minēts kā izcils fiziķis) ir izbrīnīts par to, ka Leonardo Vetram izdevās pārveidot enerģiju matērijā; patiesībā to mācās visi fizikas audzēkņi jau pirmajos kursos. Antivielas grama ceturtdaļas eksplozija (enerģijas izdalījums aptuveni 10 kt) dažu jūdžu augstumā virs Romas, pārvērstu lielāko daļu pilsētas drupās, kamēr pēc romānā aprakstīta ir tikai zibsnis, kas pat nepadara aklus skatītājus, kuri atrodas epicentrā.
Romānā ir rupjas kļūdas sakarā ar mūsdienu katoļu baznīcas struktūras aprakstu. Viss romāns balstās uz to, ka kamerlengo nav kardināls, bet cilvēks, kam nav kardināla pakāpes, nevar kļūt par Romas pāvestu. Patiesībā viss ir otrādi. Kamerlengo vienmēr ir kardināls, bet par pāvestu var iecelt ne tikai kardinālu, bet arī jebkuru katoli.
Turpinājums un ekranizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Iesākumā romāns netika īpaši pieprasīts. Tikai pēc romāna "Da Vinči kods", kurš kļuva par bestselleru, "Eņģeļi un dēmoni" kļuva populārs.
2009. gada maijā notika romāna ekranizācijas, kuras režisors bija Rons Hauards, pirmizrāde. Lengdona lomu atveidoja Toms Henkss. Filmas sižeta līnija pilnībā nesakrīt ar romānu.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «CERN - Spotlight: Angels and Demons». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 27. martā. Skatīts: 2014. gada 27. martā.
- ↑ «Rolfa Landua intervija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 13. decembrī. Skatīts: 2008. gada 20. oktobrī. Arhivēts 2007. gada 13. decembrī, Wayback Machine vietnē.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
| ||||||||||||||
|