Fantāzijas literatūra

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Fantāzijas literatūra (angļu fantasy literature) ir literatūras (galvenokārt - prozas) tematisks paveids; fantāzijas literatūrā attēloto pasauļu, tēlu, notikumu, sižetu pamatā parasti ir maģija un cita rakstura pārdabiski spēki. Fantāzijas literatūra ir spēcīgi ietekmējusies no mitoloģijas, viduslaiku leģendām, tajā bieži sastopami dažādi mītiska rakstura motīvi un tēli, un darbība fantāzijas literatūras darbos bieži vien noris vidē, kas līdzinās viduslaiku pasaulei — lai gan pastāv arī, piemēram, tā sauktā pilsētas fantāzija (urban fantasy), kur darbība var risināties arī mūsdienu pilsētās.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par fantāzijas literatūras pirmsākumiem mēdz uzskatīt gotisko literatūru (Mērija Šellija u.c. autori), lai gan dažkārt fantāzijas literatūra tiek aplūkota plašākā kontekstā, tās aizsākumus saistot ar pārdabiska satura literatūru vispār, un tādējādi šajā kontekstā iekļaujot pat, piemēram, Homēra eposus un citus mitoloģiska rakstura darbus. Žils Verns (Jules Gabriel Verne) bija franču autors, kas aizsāka zinātniskās fantastikas žanru literatūrā, ir uzrakstījis vairāk nekā simts romānu, kā arī lugas, īsos stāstus, vēsturiskus un ceļojumu aprakstus. Cilvēks, kas savu iztēli izmantojis zinātniskos atklājumus, pārvēršot tos aizraujošos stāstos. Par fantāzijas literatūras aizsācēju jēdziena mūsdienu izpratnē tiek uzskatīts angļu filologs un rakstnieks Džons Ronalds Rūels Tolkīns (1892-1973), romāna "Hobits" un triloģijas "Gredzenu pavēlnieks" autors. Līdzās Tolkīnam kā mazāk nozīmīgs, bet tomēr svarīgs autors minams arī Roberts Hovards (1906-1936); ietekmīgs bijis arī Klaivs Steiplzs Lūiss, "Nārnijas hroniku" autors.

Fantāzijas literatūra uzsāka spēcīgu attīstību 50. gados, un ieguva lielu popularitāti tieši pēc Tolkīna "Gredzenu pavēlnieka" publikācijām (1954-55). 20.gs. 50. un 60. gados fantāzijas literatūrai pievērsās aizvien vairāk un vairāk rakstnieku. Kā nozīmīgākie autori minami Terenss Henberijs Vaits, Ursula Le Gvina (Jūrzemes cikls); 70. gados Rodžers Zelaznijs sāka darbu pie "Emberas hronikām", šajā laikā debitēja arī Terijs Brukss; 80. gados "Jaunās Saules grāmatas" ciklu aizsāka Džīna Vulfa, bet 1983.g. tika izdota Merionas Zimmeres Bredlijas romāns "Avalonas miglas". 90. gadu un 21.gs. sākuma spilgtākie autori ir Džordžs Mārtins (debitējis jau 70. gados), Roberts Džordans, Filips Pulmens, Nīls Geimens, darboties turpina arī Ursula Le Gvina u.c.

Tāpat kā zinātniskajā fantastikā, arī fantāzijas literatūrā dominē angļu valodā rakstošie autori; starptautisku atpazīstamību ieguvuši tikai daži citas valodas pārstāvoši autori, piemēram, vācietis Mihaels Ende un polis Andžejs Sapkovskis. PSRS fantāzijas literatūra praktiski neattīstījās, un gandrīz netika tulkoti arī rietumu autori darbi: fantāzijas literatūra neatbilda valdošās ideoloģijas prasībām.[1] Spēcīgu uzplaukumu Krievijā un Ukrainā fantāzijas literatūra piedzīvoja pēc PSRS sabrukuma.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Stroda B. Zvaigžņu kuģi pret kājāmgājējiem // Jaunā Gaita. — 2006.g. Nr. 2 (245). — 31.-35.lpp.


Fantastika
Zinātniskā fantastika | Fantāzijas literatūra | Antiutopija | Alternatīvā vēsture | Šausmu literatūra