Ukraina

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par valsti Eiropā. Par apdzīvotu vietu Vīksnas pagastā skatīt rakstu Ukraina (ciems).
Ukraina
Україна
Ukrainas karogs Ukrainas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaЩе не вмерла України ні слава, ні воля  
Ne Ukrainas slava, ne brīvība nav zudusi

Location of Ukraine
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Kijeva
50°27′N 30°30′E
Valsts valodas ukraiņu valoda
Valdība Pusprezidentāla unitāra valsts
 -  Prezidents Petro Porošenko
 -  Premjerministrs Arsēnijs Jaceņuks
Neatkarība Pēc PSRS sabrukuma 
 -  Deklarēta 1991. gada 24. augustā 
 -  Referendums 1991. gada 1. decembrī 
 -  Noslēgta 1991. gada 26. decembrī 
Platība
 -  Kopā 603 628 km² (44.)
 -  Ūdens (%) 7
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2013. g. 45 469 800 (27.)
 -  Blīvums 72,3/km² (115.)
IKP (PPP) 2007. gada aprēķins
 -  Kopā $399,866 miljardi[1] 
 -  Uz iedzīvotāju $8624[1] 
Džini koef. (2006) 31[2] (vidējs
HDI (2005) 0.788 (vidējs) (76.)
Valūta Grivna (UAH)
Laika josla EET (UTC+2)
 -  Vasarā (DST) EEST (UTC+3)
Interneta domēns .ua
ISO 3166-1 kods 804 / UKR / UA
Tālsarunu kods +380

Ukraina (ukraiņu: Україна) ir valsts Eiropas austrumos. Ziemeļos tā robežojas ar Baltkrieviju, austrumos — ar Krieviju, rietumos — ar Poliju, Slovākiju, Ungāriju, Rumāniju un Moldovu, bet no dienvidiem to apskalo Melnā jūra. Pēc platības lielākā valsts Eiropā (neskaitot Krieviju un Turciju, kuru teritorijas ir gan Eiropā, gan Āzijā).

Tās platība ir 603,7 tūkstoši km2, garums no ziemeļiem uz dienvidiem ir 893 km, no rietumiem uz austrumiem — 1316 km. Kopīgais sauszemes robežas garums ir 6500 km, jūras — 1050 km. Iedzīvotāju skaits 2013. gadā sasniedza 45,5 miljonus cilvēku.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kijevas Krievzeme 11. gadsimtā.

No vismaz 9. gadsimta Ukrainas teritorija ir bijusi viduslaiku varjagu pārvaldītās austrumslāvu civilizācijas centrs, kurā izveidojās Kijevas lielkņaziem pakļauta valsts. No 14. gadsimta Ukrainas teritorijas ziemeļu un rietumu daļas nonāca Lietuvas dižkunigaitijas, Polijas karalistes un vēlāk Polijas-Lietuvas kopvalsts, bet dienvidu un austrumu daļa Zelta Ordas, vēlāk Krimas hanistes pakļautībā. 17. gadsimtā Ukrainas vidienē nodibinājās ukraiņu kazaku valsts Zaporožjes Seča.

Pēc atkārtotiem krievu-turku kariem un Polijas dalīšanas 18. gadsimta beigās Ukrainas austrumu un dienvidu daļas nonāca Krievijas impērijā, bet rietumu daļa bija Austroungārijas sastāvā kā Galīcijas un Lodomērijas karaliste.

Ukrainas valstiskuma veidošanās (1917-1920)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Februāra revolūcijas Kijevā 1917. gada 17. martā tika nodibināta Ukrainas Centrālā Rada, kas pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada 20. novembrī pasludināja autonomas Ukrainas Tautas Republikas izveidi. Savukārt Harkovā 1917. gada 25. decembrī sanākušais 1. Visukrainas padomju kongress pasludināja Ukrainas Strādnieku, zaldātu un zemnieku padomju deputātu republikas izveidi. Pēc tam, kad Padomju Krievijas valdība pieteica ultimātu Ukrainas Tautas Republikas valdībai, tā 1918. gada 25. janvārī deklarēja Ukrainas Tautas Republikas neatkarību no Krievijas un noslēdza separtātu miera līgumu ar Centrālajām lielvalstīm. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas Padomju Krievija apņēmās tūlīt slēgt mieru ar Ukrainas Tautas Republiku un atzīt šīs valsts valsts miera līgumu ar četru valstu savienību. Padomju armija atkāpās no Ukrainas teritorijas, 1918. gada 29. aprīlī ar Vācijas atbalstu Pavlo Skorpadskis gāza Ukrainas Tautas Republikas valdību un pasludināja Ukrainas valsts (ukraiņu: Украї́нська держа́ва) izveidi Vācijas protektorātā. Pēc tam, kad 1918. gada 16. oktobrī Austroungārijas ķeizars Kārlis I parakstīja manifestu par impērijas pārveidi suverēnu nacionālo valstu savienībā, 19. oktobrī Ļvovā tika pasludināta Rietumukrainas Tautas Republika (ukraiņu: Західноукраїнська Народна Республіка), kuras valdība Polijas karaspēka uzbrukuma dēļ 21. novembrī no Ļvovas atkāpās uz Ternopoli. Pēc Novembra revolūcijas vācu armija tika atvilkta no Ukrainas un 14. decembrī Kijevu ieņēma Ukrainas Tautas Republikai lojālas karaspēka vienības. 1919. gada 22. janvārī Kijevā noslēdza līgumu par Rietumukrainas apvienošanos ar Ukrainas Tautas Republiku. Savukārt 3. Visukrainas padomju kongresā Harkovā 1919. gada 10. martā izsludināja Ukrainas Sociālistiskās Padomju Republikas (Ukrainas SPR) izveidi. Līdz 1919. gada jūlijam Polijas, Rumānijas un Čehoslovākijas armijas ieņēma gandrīz visu Rietumukrainas teritoriju un to sadalīja starp šīm valstīm, bet Sarkanā Armija ieņēma lielāko daļu pārējās Ukrainas teritorijas. Ukrainas Tautas Republikas Direktorijas priekšsēdis Simons Petļura kontrolēja vienīgi Podoliju (tagad Vinnicas apgabals). Deņikina komandētās Dienvidkrievijas Brīvprātīgo armijas ofensīvas rezultātā Sarkanā armija 1919. gada augustā-septembrī atkāpās no Ukrainas, bet pēc uzvaras Orlas-Kromu operācijā 1919. gada decembrī atkal atguva Harkovu, Kijevu un tagadējo Doņeckas apgabalu.

Ukrainas Tautas Republikas valdība 1920. gada 21. aprīlī noslēdza militāru savienību ar Polijas Republiku un kopīgi uzsāka lielu uzbrukuma operāciju Kijevas virzienā, ko ieņēma 7. maijā. 1920. gada 12. jūnijā Sarkanā Armija trešo reizi ieņēma Kijevu un, turpinot uzbrukumu rietumu virzienā, pakļāva visu Ukrainas teritoriju, izņemot Galīciju. Pēc uzvaras kaujā pie Varšavas 1920. gada augustā Polijas armija devās pretuzbrukumā un ieņēma Ukrainas rietumu daļu līdz Žitomirai. 1920. gada 10. novembrī Ukrainas Tautas Republika tika likvidēta, bet tās valdība turpināja darbību trimdā.

Ukrainas PSR periods (1920-1991)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1920. gada decembrī Ukrainas SPR parakstīja vienošanos ar Krievijas PFSR par militāras un ekonomiskas savienības izveidi. Pēc Rīgas miera līguma 1921. gada 18. martā Ukrainas teritoriju sadalīja starp Poliju un Ukrainas SPR. 1922. gada 29. decembrī Ukrainas SPR parakstīja vienošanos par PSRS izveidi. 1939. gadā Ukrainas PSR pievienoja daļu no Polijas kampaņas rezultātā PSRS okupētās teritorijas (tagadējos Ļvivas, Volīnijas, Rivnes, Ternopoles, Ivanofrankivskas apgabalus) un Rumānijas (tagadējo Černivcu apgabalu un Odesas apgabala rietumdaļu). Otrā pasaules kara laikā Nacistiskās Vācijas okupācijas iestādes izveidoja Ukrainas reihskomisariātu, kas aptvēra arī Baltkrievijas dienviddaļu.

Pēc kara beigām 1945. gadā Ukrainas PSR pievienoja Čehoslovākijas austrumu daļu, kurā tika izveidots Aizkarpatu apgabals. 1954. gadā Ukrainas PSR pievienoja pirms tam Krievijas PFSR sastāvā esošo Krimas apgabalu un nodibināja Krimas APSR.

Ukrainas Republika (no 1991)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ukraina atguva neatkarību pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā. Sākās pārejas periods uz tirgus ekonomiku, kura laikā Ukrainu piemeklēja astoņus gadus garš ekonomiskās lejupslīdes posms. Kopš 2000. gada ekonomikā bija vērojams stabils kāpums, un faktiskais IKP pieaugums vidēji pieauga par septiņiem procentiem gadā. 2004. gada prezidenta vēlēšanas izraisīja spraigu sacensību starp Viktoru Juščenko un Viktoru Janukoviču, kas pārauga ielu demonstrācijās, ko nodēvēja par Oranžo revolūciju. 2008. gada pasaules finanšu krīze izraisīja Ukrainas ekonomikas recesiju. 2009. gadā Ukrainas IKP samazinājās par 14,1%.[2] 2010. gadā par Ukrainas prezidentu ievēlēja Viktoru Janukoviču, kas veicināja ciešākas savienības veidošanu ar Krieviju.

2013. gada 28.-29. novembrī Austrumu partnerības Viļņas samita laikā Ukrainas valdība īsi pirms galotņu tikšanās atteicās parafēt asociācijas un tirdzniecības līgumu ar Eiropas Savienību. Tas izraisīja plašas pret valdību vērstas demonstrācijas jeb Eiromaidanu Ukrainas galvaspilsētā Kijevā, kas 8.–10. decembrī pulcēja līdz 500 000 protestētāju. 2014. gada 16. janvārī Ukrainas parlaments pieņēma pret protesta akcijām vērstu likumu, kas atļāva krimināli sodīt pret valdību vērsto demonstrāciju dalībniekus. 19.-20. janvāra policijas uzbrukumos demonstrantiem vairāki cilvēki gāja bojā un pāri par tūkstoti tika ievainoti.[3]

Ukrainas revolūcija (2014)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valdības "antiterorisma operācijas" laikā 2014. gada 18.-19. februārī no snaiperu lodēm un citos veidos gāja bojā vairāk kā 80 cilvēku, bet ievainoto skaits pārsniedza 675.[4] Augstākā Rada nobalsoja par V. Janukoviča atlaišanu no prezidenta amata, pieņēma lēmumu par 2004. gada konstitūcijas atjaunošanu un atgriešanos pie parlamentāri prezidentālas iekārtas, kā arī rezolūciju par apcietinātās ekspremjeres Jūlijas Timošenko atbrīvošanu. Krievijas Federācijas valdība pārtrauca politiskās attiecības ar jauno Ukrainas valdību un veica militāru intervenci Krimā, kas izraisīja starptautisku krīzi.

Ģeogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ukrainas fizģeogrāfiskā karte

Ukrainas platība ir 603 549 km², kas to ierindo 44. vietā pēc platības pasaulē un 1. vietā Eiropā starp valstīm, kas pilnībā atrodas Eiropas teritorijā. Valsts lielākā daļa atrodas Austrumeiropas līdzenumā skujkoku un jaukto mežu, mežastepes un stepes zonās. Virsmas vidējais augstums 100—200 m vjl. Rietumdaļā izvietojusies Volīnijas augstiene (augstumi līdz 342 m vjl), Podolijas augstiene (471 m) un Karpatu kalni ar valsts augstāko virsotni Hoverlu (2061 m), austrumos un dienvidaustrumos — Doņecas skrausts (367 m) un Pieazovas augstiene, dienvidos — Krimas pussala ar Krimas kalniem (Romankošs 1545 m). Ziemeļdaļā plešas Poļesjes zemiene, vidusdaļā — Piedņepras zemiene un Piedņepras augstiene, dienvidos — Melnās jūras zemiene.[5]

Upju kopgarums ir ap 170 000 km; 117 upes ir garākas par 100 km. Visvairāk upju ir Poļesjē un Austrumkarpatos, vismazāk — stepju rajonos. Valsts lielākā upe ir Dņepra, kuras baseins aizņem 48% Ukrainas teritorijas. Dņepras galvenās pietekas ir Desna, Pripete, Sula, Psela, Vorskla, Samara, Rosa, Inhuleca. Citas lielākās upes ir Donava, Dņestra, Dienvidbuga, Siverskijdoņeca, Pruta. Uz Dņepras izbūvētas trīs lielas ūdenskrātuvesKahovkas ūdenskrātuve, Kremenčukas ūdenskrātuve un Kijevas ūdenskrātuve, kā arī vairākas nelielas. Upes tiek izmantotas kuģošanai.

Ukrainā nav lielu ezeru; lielākās ūdenstilpes ir Jalpuhs, Kahuls un piekrastes limāniSasiks, Dņestras limāns, Moločnas limāns.

Derīgie izrakteņi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ukrainas ģeotektonisko struktūru dažādība un to attīstības ģeodinamiskie apstākļi noteica neskaitāmu derīgo izrakteņu iegulu izveidi. Visnozīmīgākās ir dzelzsrūdas, mangāna rūdas, urāna rūdas, ogles, gāze, nafta un kondensāts, titāns, cirkons, sērs, kaolīns, grafīts, rūdu nesaturošās izejvielas metalurģijai un apdares akmens. Pasaulē un Eiropā paši lielākie rūdas objekti: Krivojrogas dzelzsrūdas, Nikopoles mangāna rūdas, un Doņeckas ogļu baseini; Iršanskas titāna rūdas, Kirovohradas urāna rūdas, Pobužskskas grafīta rūdas rajoni Ukrainā ir krams, pirofilīta slāneklis, smilšakmens, kaļķakmens un krīts, akmens sāls, dzintars, pusdārgakmeņi, minerālūdeņi. Ukrainā atrastas unikālas, pagaidām pasaulē vienīgās Peržankas berilija iegulu atradnes, kas saistās ar ļoti retu minerālu — genthelvītu. Zemes dzīlēs atrastas rūpnieciskas zelta, litija, skandija, retzemju metālu, fluorīda, degslānekļa, fosforīta atradnes. Ir cerības atrast izstrādāt jaunus derīgo izrakteņu veidus: varu, platinoīdus, molibdēnu, alvu, tantalu, niobiju, vanādiju u.c. Arvien lielāka uzmanība tiek veltīta Poļesjes dzintaram, Volīnijas topāziem, morioniem, labradoriem, Krimas kerčenītiem. Ukraina aizņem 0,4% pasaules sauszemes un nodrošina 5% minerālizejvielu un to pārstrādes produktu, tai skaitā 20% mangāna un 10% dzelzsrūdas, 3% ogļu. Izpētīto galveno derīgo izrakteņu rezervju aptuvens novērtējums ASV dolāros pārsniedz 7 triljonus dolāru.

Klimats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ukrainas teritorijai raksturīgs visumā labvēlīgs klimats. Tomēr, tās novietojuma fiziski-ģeogrāfiskās īpatnības un pāri tai cirkulējošie procesi nosaka lielo klimatisko apstākļu dažādību un salīdzinoši biežo dažādu bīstamu laika apstākļu atkārtojamību. Ukraina novietojusies Eiropas dienvidaustrumos mērenā klimata joslā. Tās lielākajai daļai raksturīgs mēreni kontinentāls klimats. Ukrainas teritorija atrodas divās klimatiskajās — mērenajā un subtropiskajā platuma zonās. Pēdējā aptver tikai Krimas Dienvidu krastu. Ukrainā uzskaita sekojošus klimatiskos apgabalus: Atlantijas-kontinentālo, kas ietver jaukto mežu un meža stepes zonu, Ukrainas Karpatu kalnu masīvu, Krimas kalnus, Krimas dienvidu piekrasti.

Administratīvais iedalījums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ukrainas administratīvais iedalījums ir 24 apgabali (область), 2 pilsētas (місто) un viena autonomā republika (Автономна Республіка).

UKR Kiev map.svg

Ukrainas simboli[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karogs[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Ukrainas karogs
Ukrainas karogs Ļvovas pils tornī

Ukrainas karoga rašanos saista ar 1848. gadu, kad pēc Polijas sadalīšanas daļa tagadējās Ukrainas teritorijas - Galīcija ietilpa Austroungārijas impērijā . Toreiz ukraiņu interešu pārstāvji griezušies pie imperatora Franča Jozefa ar lūgumu par ukraiņu karogu atzīt zili sarkano karogu.[nepieciešama atsauce] Taču imperatora māte vēlējusies, lai karogā tiktu iekļauta austriešu impērijas krāsa. Toreiz tāda skaitījās dzeltenā. Tādēļ par ukraiņu karogu imperators apstiprināja dzelteni zilo.[nepieciešama atsauce]

1918. gadā, kad tika proklamēta neatkarīgā Ukrainas Tautas Republika, par tās karogu kļuva dzelteni zilais karogs uz kura tika attēlots trīsžuburis.

Visbeidzot 1992. gadā Ukrainas Augstākā padomē dzelteni zilais karogs tika pasludināts par Ukrainas valsts karogu. Karoga proporcijas ir 2:3. Karoga apraksts ir iekļauts Ukrainas Republikas konstitūcijas 20. pantā.

Ukrainas karoga simbolisms tiek pamatots ar Ukrainu kā tradicionālo labības audzēšanas valsti, tādēļ dzeltenā krāsa tiek tulkota kā labības krāsa, savukārt gaiši zilā Ukrainas skaidrās debesis.

Iedzīvotāji[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāju īpatsvars, kas par savu dzimto valodu uzskata ukraiņu valodu Ukrainas apgabalos (2001. gada tautskaites dati)

Pēdējā Ukrainas tautas skaitīšana notika 2001. gadā. Iedzīvotāju skaits tolaik bija 48 miljoni 457 tūkstoši, no viņiem pilsētās dzīvoja 67,2%, bet laukos 32,8%. Deviņās pilsētās bija vairāk kā 500 000 iedzīvotāju.

Pēc 2001. gada datiem Ukrainas iedzīvotāji piederēja vairāk kā 130 dažādām etniskām grupām. Lielākā etniskā minoritāte ir krievi, kas dzīvo galvenokārt Ukrainas austrumu un dienvidu apgabalos. 67,5% iedzīvotāju par savu dzimto valodu uzskata ukraiņu valodu, 29,6% krievu valodu, bet 2,9% kādu citu valodu. 85,2% ukraiņu par savu dzimto valodu uzskata ukraiņu valodu, bet 14,8% krievu valodu.[6] 2001. gadā 87,9% iedzīvotāju uzskatīja, ka viņi teicami runā ukrainiski, bet 65,7%, ka viņi teicami runā krieviski. Iepriekšējā, 1989. gada tautskaitē 78,0% iedzīvotāju uzskatīja, ka viņi teicami runā ukrainiski, bet 78,4%, ka viņi teicami runā krieviski.[7]

Etniskais sastāvs (2001)
Ukraiņi
  
77.8%
Krievi
  
17.3%
Baltkrievi
  
0.6%
Moldāvi
  
0.5%
Krimas tatāri
  
0.5%
Bulgāri
  
0.4%
Ungāri
  
0.3%
Rumāņi
  
0.3%
Poļi
  
0.3%
Citi
  
1.7%


Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Ukrainian GDP (PPP). IMF, World Economic Outlook Database, October 2007. Atjaunināts: 2008-03-10.
  2. 2,0 2,1 Ukraine. 'CIA World Factbook' (2007-12-13). Atjaunināts: 2008-05-28.
  3. На Грушевского за сутки пострадали 1400 человек - оппозиция news.liga.net 21.01.2014.] (krieviski)
  4. Kijevā nemieros ievainoti 675 cilvēki LETA/RIA NOVOSTI, 2014. gada 24. februārī
  5. Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas, Galvenā enciklopēdiju redakcija, Izdevniecība «Zvaigzne», Rīga, 1978, 726. lpp, šķirklis «Ukrainas Padomju Sociālistiskā Republika»
  6. About number and composition population of UKRAINE by All-Ukrainian population census'2001 data (angliski)
  7. First All-National Population Census: historical, methodological, social, economic, ethnic aspects (angliski)

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]