Fotoelektriskais efekts

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Fotoelektriskā efekta ilustrācija. Gaismas kvanti (sarkanā krāsā) apstaro metāla virsmu, kā rezultātā notiek elektronu emisija (zilā krāsā)

Fotoelektriskais efekts jeb fotoefekts ir elektromagnētiskā starojuma izraisīta elektriska parādība. Izšķir ārējo un iekšējo fotoelektrisko efektu.

Ārējais fotoelektriskais efekts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējais fotoelektriskais efekts ir elektronu emisija no metāla vai tā savienojumu virsmas, ko izraisa elektromagnētiskā starojuma kvanti. Būtībā tā ir elektronu izraušanu no vielas, kas atrodas cietā vai šķidrā agregātstāvoklī, ja vielu apstaro ar elektromagnētisko starojumu (elektronu izraušanu gaismas iedarbībā no atsevišķiem atomiem vai molekulām, kad viela atrodas gāzveida stāvoklī, sauc par fotojonizāciju).

Pirmoreiz ārējo fotoefektu 1887. gadā novēroja vācu fiziķis Heinrihs Hercs. Viņš ievēroja, ka elektrodus apgaismojot ar elektriskā loka starojumu, dzirkstele starp tiem pārlec, pastāvot mazākam spriegumam. Ja novieto starp loku un elektrodu dzirksteļspraugu stikla plāksnīti, efekts nav novērojams, tātad efektu rada elektriskā loka ultravioletais starojums, ko stikls aiztur.

Iekšējais fotoelektriskais efekts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iekšējais fotoelektriskais efekts ir elektrovadītspējas palielināšanās, apstarojot metālus ar elektromagnētisko starojumu. Tādā gadījumā elektroni starojuma iedarbībā zaudē tikai saiti ar "saviem" atomiem un molekulām. Šo parādību 1873. gadā atklāja amerikāņu fiziķis Villobijs Smits.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]