Fotoelektriskais efekts

Vikipēdijas lapa
Fotoelektriskā efekta ilustrācija. Gaismas kvanti (sarkanā krāsā) apstaro metāla virsmu, kā rezultātā notiek elektronu emisija (zilā krāsā)

Fotoelektriskais efekts jeb fotoefekts ir elektromagnētiskā starojuma (gaismas) izraisīta elektriska parādība. Izšķir ārējo un iekšējo fotoelektrisko efektu.[1]

Ārējais fotoelektriskais efekts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējais fotoelektriskais efekts ir elektronu emisija no metāla vai tā savienojumu virsmas, ko izraisa elektromagnētiskā starojuma kvanti. Būtībā tā ir elektronu izraušanu no vielas, kas atrodas cietā vai šķidrā agregātstāvoklī, ja vielu apstaro ar elektromagnētisko starojumu (elektronu izraušanu gaismas iedarbībā no atsevišķiem atomiem vai molekulām, kad viela atrodas gāzveida stāvoklī, sauc par fotojonizāciju).

Pirmoreiz ārējo fotoefektu 1887. gadā novēroja vācu fiziķis Heinrihs Hercs. Viņš ievēroja, ka elektrodus apgaismojot ar elektriskā loka starojumu, dzirkstele starp tiem pārlec, pastāvot mazākam spriegumam. Ja novieto starp loku un elektrodu dzirksteļspraugu stikla plāksnīti, efekts nav novērojams, tātad efektu rada elektriskā loka ultravioletais starojums, ko stikls aiztur.

Einšteina vienādojums fotoefektam[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

jeb

ir Planka konstante ( 6,63⋅10−34 Js), ir gaismas viļņa frekvence (Hz), ir izejdarbs (J), m ir masa (viena elektrona masa jeb ir 9,1⋅10−31 kg), ir atbrīvotā elektrona ātrums (m/s); E ir kvanta (fotona) enerģija (J), ir atbrīvotā elektrona maksimālā kinētiskā enerģija (J) [2]

Fotoefekta sarkanā robeža[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Katram materiālam ir raksturīgs nemainīgs maksimālais viļņa garums jeb minimāli iespējamā viļņa frekvence, ar kuru var izraisīt fotoefektu. To sauc par fotoefekta sarkano robežu. [3]

Lai notiktu fotoefekts,

jeb

ir minimālā viļņa frekvence (Hz), ir minimālā kvanta (fotona) enerģija (J), ir Planka konstante (J/s), ir maksimālais viļņa garums (m), ir gaismas (jebkura EMV) ātrums (m/s), ir izejdarbs (J)

Iekšējais fotoelektriskais efekts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iekšējais fotoelektriskais efekts ir elektrovadītspējas palielināšanās, apstarojot metālus ar elektromagnētisko starojumu. Tādā gadījumā elektroni starojuma iedarbībā zaudē tikai saiti ar "saviem" atomiem un molekulām. Šo parādību 1873. gadā atklāja amerikāņu fiziķis Villobijs Smits.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Edvīns Šilters, Vilnis Reguts, Austris Cābelis, Ilgonis Vilks. Fizika 12. klasei. Lielvārds, 2008. 182.— 184. lpp. ISBN 978-9984-11-264-0.
  2. Sergejs Vinogradovs. Fizikas uzdevumu krājums 11. un 12. klasei. Lielvārds, 2006. 232. lpp. ISBN 9984-11-087-7.
  3. V. Fļorovs, I. Kolangs, P. Puķītis, E. Šilters, E. Vainovskis. Fizikas rokasgrāmata. Zvaigzne, 1985. 369. — 370. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]