Frīdrihs Eberts

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Frīdrihs Eberts
Friedrich Ebert
Bundesarchiv Bild 102-00015, Friedrich Ebert.jpg
Vācijas kanclers
Priekštecis Maksimilians fon Bādens
Vācijas prezidents
Amatā
1919. gada 11. februāris — 1925. gada 28. februāris
Priekštecis Vilhelms II Hohencollerns (kā Vācijas impērijas galva)
Pēctecis Pauls fon Hindenburgs

Dzimšanas dati 1871. gada 4. februārī
Flag of the German Empire.svg Vācijas impērija, Heidelberga
Miršanas dati 1925. gada 28. februārī
Flag of Germany.svg Veimāras republika, Berlīne
Tautība vācietis
Politiskā partija SPD
Profesija politiķis

Frīdrihs Eberts (vācu: Friedrich Ebert; 1871. gada 4. februārī1925. gada 28. februārī) bija vācu sociāldemokrāts, viens no Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas līderiem, kurš pārstāvēja partijas labējo spārnu. Pirmais reihskancelers pēc Novembra revolūcijas, pirmais Vācijas prezidents (Veimāras republika, 1919—1925).

Dzimis Heidelbergā skrodera ģimenē. Darbība arodbiedrību kustībā ļāva viņam iegūt atzinību Vācijas sociāldemokrātiskajā partijā. 1905. gadā viņu ievēlēja par šīs partijas ģenerālsekretāru, bet 1913. gadā par priekšsēdētāju. 1914. gadā Eberts spēja iegūt vienotu partijas atbalstu priekš papildus militārajām asignācijām. Eberts apgalvoja, ka Pirmais pasaules karš bija nepieciešams, lai "aizsargātos" no citu valstu agresijas. Šāda attieksme no partijas vadības puses noveda pie tā, ka partijā notikās šķelšanās. 1917. gadā partiju pameta kreisais un kreisi centriskais spārns, kas izveidojas Neatkarīgo Vācijas Sociāldemokrātisko partiju.

Eberts izcēlās ar to, ka bija atbalstīja ķeizaru un bija pret Novembra revolūcijas notikumiem. Jūtot radikāli kreiso spēku ietekmes pieaugumu Eberts noslēdza slepenu vienošanos ar armijas vadību par sadarbību 1918. gada beigās. Armijas turpmāk piedalījās dažādu dumpju apspiešanā un nepieļāva Oktobra revolūcijas scenārija atkārtošanos Vācijā. Kā valsts prezidentam viņam nācās saskarties ar smagām problēmām, kas tobrīd valdīja Vācijas ekonomikā un politikā. Eberts bieži vien nokļuva konfliktā pret saviem partijas biedriem un līdzgaitniekiem, jo aktīvi pretdarbojās pret marksistiski noskaņotiem spēkiem.