Frics Tots

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Frics Tots
Fritz Todt
Frics Tots

Fr.Tots SA uniformā (1940. gadā)


Bruņojuma un munīcijas reihsministrs
Amatā
1940. gada 17. marts — 1942. gada 8. februāris
Priekštecis amats izveidots
Pēctecis Alberts Špērs

Dzimšanas dati 1891. gada 4. septembris
Pforzheima, Vācijas impērija
Miršanas dati 1942. gada 8. februārī (50 gadu vecumā)
netālu no Rastenburgas (Kentšina), Trešais reihs
Tautība vācietis
Politiskā partija NSDAP
Profesija inženieris
Augstskola Minhenes Tehniskā universitāte

Frics Tots[1] (vācu: Fritz Todt, 1891. gada 4. septembris1942. gada 8. februāris) bija vācu inženieris un valstsvīrs. Viens no agrīnajiem NSDAP biedriem, Organizācijas "Todt" dibinātājs un vadītājs, kā arī no 1940. gada Trešā reiha bruņojuma un munīcijas reihsministrs.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Vācijas impērijā, Pforcheimā (Bādene). Pēc Pforcheimas humanitārās ģimnāzijas pabeigšanas 1911. gada iestājies Minhenes Tehniskajā universitātē. 1913. gadā pārgājis studēt uz Karlsrūes Tehnisko universitāti.[2] 1914. gadā Tots kā brīvprātīgais iestājas dienestā armijā, lai piedalītos Pirmajā pasaules karā.[3] Piedalījies karadarbībā Rietumu frontē 14. lauku artilērijas pulka rindās. 1916. gadā pārgājis uz kara aviāciju, kur bijis novērotājs un vēlāk komandējis atsevišķu lidotāju nodaļu.[2] Par izrādīto varonību apbalvots ar Dzelzs krustu un ieguvis virsnieka dienesta pakāpi.[3]

Pēc dienesta atgriezies Minhenes Tehniskajā universitātē, lai jau 1920. gadā nobeigtu studijas. Pēc tam vadījis būvniecības darbus lielos Vācijas uzņēmumos. No 1928. līdz 1933. gadam Tots bija kādas ielu būves sabiedrības vadītājs Minhenē.[2]

1922. gada 5. janvārī Tots pievienojās NSDAP. Aktīvi darbojies arī SA, kur jau 1931. gadā ieguvis oberfīrera (pulkveža) dienesta pakāpi un strādājis Ernsta Rēma štābā.[3] Šajā pašā gadā Tots Minhenes Tehniskajā universitātē ieguva doktora grādu ar darbu, kas bija veltīts ceļu būvniecībai.

Pēc nacistu nākšanas pie varas 1933. gadā Totu iecēla par vācu ceļu būves ģenerālinspektoru un galvenās tehnikas pārvaldes priekšnieku NSDAP reiha vadībā.[3] Viņa vadībā norisinājās autobāņu būvniecība nacionālsociālistu valdīšanas periodā.[4]

1938. gadā iecelts par ģenerālpilnvaroto būvniecības ekonomikas jautājumos. Šajā pašā gadā nodibina Organizāciju "Todt" (OT)[3], kurā apvieno valsts, privātos uzņēmumus un Reichsarbeitsdienst (Valsts Darba dienestu) lielu būvniecības projektu realizācijai. Tā ietvaros Tots pārraudzīja nocietinājumu būvniecību — Rietumu valnis un vēlāk Atlantijas valnis. Tāpat OT atjaunoja infrastruktūru okupētajās valstīs. Vēlākajā posmā organizācijas ietvaros tika nodarbināti arī karagūstekņi un okupēto teritoriju civiliedzīvotāji.

No 1940. gada bruņojuma un munīcijas reihsministrs, ieguvis gaisa spēku ģenerālmajora pakāpi.[2] No 1941. gada arī ūdens un enerģijas apgādes ģenerālinspektors.[3] Tots uzskatīja, ka karā ar PSRS nav iespējams sasniegts uzvaru, tomēr Ādolfs Hitlers noraidīja viņa idejas par nepieciešamību meklēt iespējas noslēgt mieru.

1942. gada 8. februārī pēc sanāksmes Hitlera mītnē Wolfsschanze lidmašīna, kurā Tots lidoja projām, eksplodēja un nogāzās netālu no Rastenburgas. Tots aviokatastrofā gāja bojā. Tas bija smags satricinājums Hitleram, kurš Totu uzskatīja par vienu no saviem tuvākajiem līdzgaitniekiem.[4] Reihsministra mirstīgās atliekas tika pārvietotas uz Berlīni, kur vēlāk norisinājās plaša bēru ceremonija. Par viņa pēcteci reihsministra amatā kļuva Alberts Špērs.[4] Pēc nāves Tots, kā pirmais šī apbalvojuma kavalieris, tika apbalvots ar Vācu ordeni.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Frics Tots
  1. Citviet kļūdaini minēts kā Todts.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 "Latvijas Kareivis" — Dr. Todts — Vācijas bruņošanās un munīcijas ministrs (21.03.1940.)
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 Henriks Eberle un Matiass Ūls "Hitlera dosjē" Rīga: Zvaigzne ABC, 2009. gads, 518. lpp.
  4. 4,0 4,1 4,2 Džons Tolands "Ādolfs Hitlers. Biogrāfija" Rīga: Atēna, 2005. gads, 523. un 773. lpp.