Otrā pasaules kara Austrumu fronte

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Otrā pasaules kara Austrumu fronte
Daļa no Otrā pasaules kara
Second world war europe 1941-1942 map de.png
Otrā pasaules kara Austrumu fronte 1941. — 1942. gads.
Datums 1941. gada 22. jūnijs1945. gada 8. maijs
Vieta Austrumeiropa un Ziemeļeiropa; vēlāk arī Dienvideiropa (Balkāni) un Rietumeiropa (Vācija un Austrija)
Iznākums Sabiedroto valstu uzvara (kopā ar Rietumu fronti), Padomju Savienības teritoriālā ekspansija Austrumeiropā, Ziemeļeiropā, kā arī Dienvideiropā.
Karotāji
PSRS
Polija
Rumānija (no 1944)
Bulgārija (no 1944)
Somija (no 1944)
Trešais reihs
Rumānija (līdz 1944)
Somija (līdz 1944)
Ungārija
Itālija (līdz 1943)
Grieķu valsts
Horvātija
Slovākija
Bulgārija (1944. gada 5. — 8. septembris)
Komandieri
Josifs Staļins
Georgijs Žukovs
Nikandrs Čibisovs
Ivans Koņevs
Rodions Maļinovskis
Ivans Bagramjans
Ādolfs Hitlers
Ernsts Bušs
Heincs Guderians
Evalds fon Kleists
Ginters fon Klūge
Georgs fon Kihlers
Upuri
10 651 000[1] 5 178 000[2]

Otrā pasaules kara Austrumu fronte bija viens no Otrā pasaules kara karadarbības teātriem. Karadarbība norisinājās Ziemeļeiropā, Austrumeiropā un daļēji Dienvideiropā starp Eiropas Ass valstīm, starp kurām bija Trešais reihs, Rumānija, Ungārija, Itālija, Slovākija, Horvātija, kā arī Somija, kas gan nebija Ass valsts, un Padomju Savienību. Šī fronte pastāvēja no 1941. gada 22. jūnija, kad Trešais reihs kopā ar saviem sabiedrotajiem uzbruka Padomju Savienībai, līdz 1945. gada 8. maijam, kad Trešais reihs parakstīja pamieru, faktiski bezierunu kapitulāciju (Bedingungslose Kapitulation der Wehrmacht) pēc pēdējām kaujām Berlīnē. Dažādu valstu historiogrāfijā šī Otrā pasaules kara daļa tiek saukta dažādi, piemēram, Padomju Savienībā (arī mūsdienu Krievijā un vairākās bijušajās PSRS republikās) to sauca par Lielo Tēvijas karu (krievu: Великая Отечественная Война), Vācijā par Austrumu fronti (vācu: die Ostfront), Austrumu kampaņu (vācu: Ostfeldzug) vai Krievijas kampaņu (vācu: der Rußlandfeldzug).

Otrajam pasaules karam sākoties 1939. gada 1. septembrī Padomju Savienība un Trešais reihs bija sabiedrotie, jo bija noslēguši Molotova-Ribentropa paktu. Tās abas kopā 1939. gadā sadalīja Poliju, bet vēlāk Padomju Savienība saskaņā ar šo paktu uzsāka Ziemas karu, kura rezultātā ieguva daļu Somijas teritoriju. 1940. gadā Padomju Savienība okupēja trīs Baltijas valstis un atņēma Besarābijas reģionu Rumānijai. Šajā periodā Trešais reihs turpināja savu ekspansiju pakļaujot Franciju, Norvēģiju, Dāniju un citas valstis. Lai arī abas valstis skaitījās sabiedrotās, tomēr Trešā reiha vadonis jeb fīrers Ādolfs Hitlers bija nolēmis iekarot arī Padomju Savienību, tāpēc lika izstrādāt plānu Barbarosa. 1941. gada 22. jūnijā Otrā pasaules kara Austrumu fronte radās Trešajam reiham kopā ar tās sabiedrotajām uzbrūkot Padomju Savienībai. Sākotnēji vācieši guva iespaidīgus panākumus liekot krieviem atkāpties dziļi savā teritorijā. Ļeņingrada nokļuva blokādē, Baltijas valstis, Ukrainas, Baltkrievijas un arī pašas Padomju Krievijas teritorijas nokļuva vāciešu rokās.

Vācieši bija paredzējuši uzvarēt PSRS līdz 1941. gada beigām iekarojot teritorijas līdz Arhangeļskas-Astrahaņas līnijai un sakaujot tās galvenos spēkus. Tomēr jau 1941. gada ziemā fronte apstājās un vāciešiem neizdevās gūt iecerēto uzvaru. Būtiska loma tajā bija Maskavas kaujai, kas norisinājās no 1941. gada oktobra līdz 1942. gada februārim. Sākotnēji krievi pie Maskavas aizstāvējās, bet vēlāk pārgāja uzbrukumā, kura rezultātā spēja atsviest vāciešus un paglābt Maskavu no krišanas. 1941. gada novembrī kaujā par Rostovu Sarkanajai armijai arī izdevās atsviest vāciešu un nostabilizēt fronti. Uzvaras gan nenozīmēja to, ka vācieši ir zaudējuši savus spēkus un iniciatīvu. Tas pierādījās jau 1942. gada 12. maijā, kad padomju spēki uzsāka uzbrukumu Harkovas virzienā. Sākotnēji krieviem izdevās attīstīt uzbrukumu, tomēr 17. maijā vācieši uzsāka pretuzbrukumu, kura rezultātā krievu spēki tika ielenkti un vairāki simti tūkstoši no viņiem krita vai tika sagūstīti.

Pēc Harkovas kaujas vācieši uzsāka ofensīvu, kuras mērķis bija iekarot auglīgos Ukrainas un Dienvidkrievijas reģionus, kā arī iebrukt Kaukāzā, kur atradās PSRS naftas atradnes. 1942. gada vasarā Trešais reihs iekaroja visu Krimas pussalu, Rostovu, Voroņežu un citas nozīmīgas pilsētas. Augusta sākumā vācieši pienāca pie Staļingradas pilsētas. Šeit līdz pat 1943. gada 2. februārim norisinājās Staļingradas kauja. Lai arī vācieši tās sākumposmā guva ievērojamus panākumus un nebija tālu līdz šīs pilsētas pilnīgai iekarošanai, tomēr jau 1942. gada novembrī Padomju Savienības uzsāktā operācija "Urāns" noveda vāciešu spēkus līdz ielenkuma stāvoklim. Visi vāciešu mēģinājumi pārraut blokādi nedeva rezultātus un 1943. gadā viņi kapitulēja. Šajā kaujā kopumā gāja bojā ap 2 000 000 cilvēku. Būtiskākais bija tas, ka vācieši zaudēja iniciatīvu, kuru tā arī nespēja atgūt. Februārī Sarkanā armija uzsāka ofensīvu, kas ļāva tai atgūt 1942. gada vasarā zaudētās teritorijas un vēlāk arī citos frontes iecirkņos izlīdzināt fronti. 1943. gada vasarā nozīmīgākā bija Kurskas kauja, kas pasaules vēsturē iegāja kā lielākā tanku kauja. Tā norisinājās no 1943. gada 4. jūlija līdz 23. augustam. Sākotnēji vāciešiem izdevās attīstīt uzbrukumu, bet otrajā kauju posmā krievi spēja ielenkt vāciešus un beigās arī uzvarēt kaujā. Šajā kaujā vācieši cieta ļoti lielus cilvēku resursu un arī tehnikas zaudējumus. Staļingradas kauja un arī Kurskas kauja faktiski kļuva par Otrā pasaules kara pagrieziena punktu Eiropā.

1943. gada rudens un 1944. gads iezīmējās ar vāciešu atkāpšanos visās frontēs. Līdz 1943. gada decembra sākumam krievi atguva lielu daļu no Ukrainas un Baltkrievijas. Līdz 1944. gada aprīlim tika atgūta Rietumukraina un Krimas pussala, kā arī teritorijas līdz Igaunijas un Latvijas robežām. Vasaras beigās pilnībā visa Baltkrievijas teritorija nokļuva krievu rokās, kā arī Latvijas austrumu daļa un Zemgale. Sarkanā armija iebruka arī bijušās Polijas teritorijās un nelielā daļā Čehoslovākijas. Rudens un ziemas pirmās daļas laikā padomju spēki ieņēma visu Igauniju, atlikušo Latvijas teritoriju, izņemot Kurzemi, kā arī vēl nedaudz no Polijas teritorijas. Nozīmīgākais izrāviens notika dienvidos, kur krita Rumānija, Bulgārija, kā arī neliela daļa no Dienvidslāvijas. No 1945. gada sākuma līdz 30 martam Sarkanā armija atkaroja praktiski visu tagadējās Polijas teritoriju un Austrumprūsiju, kā arī nelielu daļu no Čehoslovākijas. Karš tagad jau norisinājās pašā Vācijas teritorijā. Maija sākumā sākās noslēdzošā karadarbības fāze, kur padomju karaspēks iekaroja Čehoslovākiju un Vācijas atlikušo daļu. Jau aprīļa beigās Trešā reiha galvaspilsēta bija aplenkta. 30. aprīlī nošāvās[3] Trešā reiha vadonis Ādolfs Hitlers. Līdz pat 8. maijam norisinājās Berlīnes kauja, kuras iznākums pielika pēdējo punktu Otrajam pasaules karam Eiropā. Trešais reihs kapitulēja.

Kaujas šajā karadarbības teātrī kopumā ir raksturojamas kā vienas no lielākajām vēsturē. Raksturīga bija nepieredzēta nežēlība, masu deportācijas un liels upuru skaits no karadarbības, bada, slimībām un masu slepkavībām. Pēc dažādām aplēsēm Otrā pasaules karā kopumā gāja bojā ap 70 000 000 cilvēku, no kuriem ap 30 000 000 gāja bojā Austrumu frontē un tās rezultātā. Šīs frontes liktenim bija izšķiroša loma Trešā reiha sakāvē, kā arī viena no svarīgākajām lomām Otrā pasaules karā. Padomju Savienības uzvara Austrumu frontē ļāva tai iegūt savā kontrolē Austrumeiropu un daļu Centrāleiropas, kā arī kļūt par vienu no pēckara militārajām un industriālajām superlielvalstīm.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Vadim Erlikman, Poteri narodonaseleniia v XX veke: spravochnik. Moscow 2004. ISBN 5-93165-107-1 (krieviski); Mark Axworthy, Third Axis Fourth Ally. Arms and Armour 1995, p. 216. ISBN 1-85409-267-7 (angliski)
  2. Rűdiger Overmans, Deutsche militärische Verluste im Zweiten Weltkrieg. Oldenbourg 2000. ISBN 3-486-56531-1 (vāciski), Richard Overy The Dictators: Hitler's Germany and Stalin's Russia (2004), ISBN 0-7139-9309-X (angliski)
  3. Joachimsthaler, Anton (1999) [1995]. The Last Days of Hitler: The Legends, the Evidence, the Truth. Trans. Helmut Bögler. London: Brockhampton Press, pp. 160–180. ISBN 978-1-86019-902-8. (angliski)