Grāfs Monte-Kristo

Vikipēdijas raksts

Grāfs Monte-Kristo (franciski: Le Comte de Monte-Cristo) ir piedzīvojumu romāns, kura autors ir Aleksandrs Dimā. Viņa vārds vienmēr ir saistījies ar Trīs mustketieriem, kas ir Dimā slavenākais darbs. Tār ir arī viena no visu laiku pārdotākajām grāmatām. Darbs tika pabeigts 1844. gadā.

Stāstā tiek pieminēta Francija, Itālija, Vidusjūras salas, un vēl citas vietas laika posmā no 1815 gada līdz 1838 gadam. Vēsture spēlē galveno lomu šajā grāmatā. Tajā ir minētas tādas tēmas, kā cerība, taisnīgums, atriebība, žēlsirdība, piedošana un nāve, un tas viss ir aprakstīts piedzīvojumu stāsta formā.

[izmainīt šo sadaļu] Grāmatas apraksts

Edmons Dantess ir 19 gadus vecs jūrnieks uz kuģa Faraons, un atgriežas mājās Marseļā. Viņš ir laimīgs atkal būt kopā ar savu ģimeni un draugiem, un satikt savu Katalānieti līgavu Mersedesu. Vēl viņš ir lepns par to, ka ir paaugstināts par kapteini. Tajā pašā laikā viņš ir skumjš par sava drauga un vecā kapteiņa Leklēra nāvi.

Kapteinis bija trimdā esošā Napolenona piekritējs, un esot uz savas nāves gulta lika Dantesam nodot kādu vēstuli maršalam Bertrandam, kas arī bija ieslodzīts uz Elbas salas. Kamēr kuģis Pharaon' bija Elbas krastos, Dantess personīgi runāja ar Napoleonu, kas Dantesam lūdza piegādāt konfidenciālu vēstuli kādam vīram Parīzē.

Edmunda Dantesa veiksme iedveš skaudību citos. Viņa paaugstinājums par kapteini aizskar kuģa mantzini, Danglāru; viņa veiksme pārsteidz viņa kaimiņu, trūcīgo drēbnieku Kaderūzu; viņa attiecības ar Mersedesu iedveš skaudību viņa brālēnam Fernānam Mondego, kuram arī patīk Mersedesa. Danglārs uzraksta anonīmu vēstuli karaliskajam prokuroram apsūdzot Dantesu kā Bonapartistu nodevēju. Savas skaudības iekvēlināts, viņš izprovocē Fernānu nosūtīt vēstuli, kamēr Kadruss sēž blakus pilnīgi piedzēries, viņa neskaidrā runa atklāj pārējiem viņa jūtas un skaudību.

Vilfors, karaliskā prokurora vēstnieks Marseļā, uzņemas izmeklēšanu Dantesa lietā tieši Dantesa kāzu dienā. Viņš atrod apsūdzības vēstuli. Dantess par vēstules saturu neko nezin, tikai to, ka viņam lūdz to piegādāt. Lai gan pēc Dantesa izjautāšanas Vilfors jau domā Dantesu laist vaļā, bet pamana, ka vēstule ir adresēta paša tēvam Nuartjē Vilforam, labi zināmam Bonapartistam.

Burboņu dinastijas atkārtotās nākšanas pie varas dēļ ar karali Luiju XVIII pie varas, Vilfors nevēlas, lai citi uzzin par viņa tēva sakaru ar bonapartistiem. Vilfors vēstuli sadedzina, jo tas ir vienīgais pierādījums, ko viņš iznīcina. Lai gan Vilfors nemaz negribētu ieslodzīt nabaga vīru, viņš labāk izvēlas sev spīdošu karjeru, nekā parastu jūrnieku un piespriež Dantesam mūža ieslodzījumu, lai viņš mūžīgi varētu klusēt. Dantess tiek ieslodzīts Ifas pilī.