Napoleons Bonaparts

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Napoleons I
Napoleon I
Napoleon crop.jpg
Francijas imperators
Amatā
1804. gada 20. marts — 1814. gada 6. aprīlis
Amatā
1815. gada 1. marts — 1815. gada 22. jūnijs
Priekštecis Konsulāts
Pēctecis Luijs XVIII

Dzimšanas dati 1769. gada 15. augusts
Ajačo, Korsika, Pavillon royal de France.svg Francija
Miršanas dati 1821. gada 5. maijs
Longvuda (Longwood), Svētās Helēnas Sala, Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste
Dzīvesbiedrs(-e) Žozefīne Bogarnē
Marija Luīze Habsburga
Profesija imperators
Paraksts Autograph-NapoleonBonaparte.png

Napoleons Bonaparts arī Franču imperators Napoleons I (franču: Napoléon Bonaparte/Napoléon Ier), dzimis kā Napoleons di Buonaparte (Napoleone di Buonaparte) 1769. gada 15. augustā, miris 1821. gada 5. maijā) bija Francijas militārais un politiskais līderis. Tiek uzskatīts par vienu no visu laiku izcilākajiem karavadoņiem.

Napoleons bija republikāņu ģenerālis Franču revolūcijas laikā. Viņš bija Pirmās Francijas Republikas pirmais konsuls (Premier Consul) no 1799. gada 11. novembra līdz 1804. gada 18. maijam, pēc tam bija Franču imperators (Empereur des Français) un Itālijas karalis kā Napoleons I.

Dzīvesgājums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Korsikā, nabadzīga advokāta ģimenē, mācījies par artilērijas virsnieku kontinentālajā Francijā. Ieguva karavadoņa slavu cīņā pret Pirmo un Otro koalīciju. 1799. gadā veica apvērsumu un iecēla sevi par Pirmo konsulu, bet 1804. gadā kronējās par Franču imperatoru. XIX gadsimta pirmajā desmitgadē Napoleona vadītā Francijas impērija militāri un politiski dominēja Eiropas kontinentā, iesaistoties Napoleona karos. 1812. gada neveiksmīgais iebrukums Krievijā bija pagrieziena punkts Napoleona liktenī. Sestā koalīcija 1813. gadā sakāva Napoleonu pie Leipcigas, iebruka Francijā un izsūtīja Napoleonu uz Elbu. Mazāk kā pēc gada Napoleons atgriezās Francijā, atguva kontroli pār valsti, tomēr tika sakauts Vaterlo kaujā.

Pēc sakāves Napoleons tika izsūtīts uz britiem piederošo Svētās Helēnas Salu, kur 1821. gadā mira.

Napoleona kari[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: Napoleona kari un 1812. gada karš

1801. gadā Napoleons parakstīja sadarbības līgumu ar Spāniju, kļūstot par Spānijas karaļa sabiedroto. 1808. gadā, kad Spānijā nāca pie varas jauns karalis, Napoleons vairs nevēlējās sadarbību un panāca, ka par Spānijas karali tika kronēts viņa brālis Žozefs, kurš līdz tam bija Neopoles karalis. Napoleons vēlējās iekļaut Spāniju savā impērijā un arī kontinentālajā blokādē pret Angliju, tāpēc ieveda Spānijā 300 000 karavīru lielu armiju. Viņam pretī stājās spāņu armija, ko atbalstīja Anglija, kā arī spēcīgi spāņu partizāni. Tomēr Napoleons pakļāva sev gan Spāniju, gan Portugāli un noturējās tur līdz pat 1813. gadam.

1803. gadā Napoleons sāka iebrukumu vācu valstīs, ieņēma Hannoveri un daļu Prūsijas. 1805. gadā kaujā pie Austerlicas tika gūta spoža uzvara pār Austrijas un Krievijas karaspēku. Nākamajā gadā Napoleons sakāva Prūsijas armiju pie Jēnas. 1807.gadā pie Tilzītes tika parakstīts miera līgums ar Krieviju, kura piekrita sadarboties ar Franciju kontinentālajā blokādē pret Angliju. Prūsija zaudēja trešo daļu no savas teritorijas, arī bijušās Polijas teritorijas. Napoleons, ievērodams poļu tautas centienus atgūt zaudēto valstiskumu, izveidoja no Francijas atkarīgu poļu valsti Varšavas hercogisti. Iekarotās vācu valstis tika pārveidotas — beidza pastāvēt Vācu Romas impērijas un līdzšinējo vairāk nekā 300 valstiņu vietā tika izveidotas 39, kuras savā starpā noslēdza t. s. Reinas savienību. Šo karu rezultātā Napoleons bija ievērojami pārmainījis Eiropas karti un kļuvis par gandrīz visas Eiropas valdnieku.

Galvenās Napoleona izcīnītas kaujas:


Napoleona izveidotā Franču impērija attēlota tumši zilā, tās vasaļvalstis - gaiši zilā krāsā.
Buonaparte.svg Bonapartu dzimtas valdnieks Imperial Coat of Arms of France (1804-1815).svg
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
pats sevi uzskatīja par Romas imperatoru pēcteci
Franču imperators
18041814 un 1815
Pēctecis:
Napoleons II
(pasludināts)
Priekštecis:
vakants pēc Kārļa V nāves 1558. gadā
Itālijas karalis
18051814
Pēctecis:
vakants līdz Viktora Emanuēla II kronēšanai 1861. gadā