Gregorijs Peks

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Gregorijs Peks
Gregory Peck
Gregorijs Peks
Gregorijs Peks 1948. gadā
Dzimis 1916. gada 5. aprīlī
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis Lajolla, Kalifornija, ASV
Miris 2003. gada 12. jūnijā (87 gadu vecumā)
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis Losandželosa, Kalifornija, ASV
Nodarbošanās Aktieris
Darbības gadi 1942—2000
Dzīvesbiedre Greta Kukonena (1942-1955, šķīrušies)
Veronika Pasani (1955–2003)

Eldreds Gregorijs Peks (angļu: Eldred Gregory Peck; dzimis 1916. gada 5. aprīlī, miris 2003. gada 12. jūnijā) bija amerikāņu aktieris.

Viņš bija viens no populārākajām filmu zvaigznēm no 1940. līdz 1960. gadiem, taču turpināja filmēties nozīmīgās lomās arī vēlāk. Par Atikusa Finča attēlošanu 1962. gada filmā "Kas nogalina lakstīgalu..." G. Peks saņēma Kinoakadēmijas balvu kā labākais aktieris galvenajā lomā. Kopumā karjeras laikā ticis nominēts piecām Kinoakadēmijas balvām. Vēl aktieris ir saņēmis trīs Zelta globusus - kā labākais aktieris dramatiskā filmā (The Yearling (1946) un "Kas nogalina lakstīgalu..."), kā arī kā labākais aktieris otrā plāna lomā miniseriālā vai TV filmā (TV miniseriālā "Mobijs Diks", 1998).

ASV prezidents Lindons Džonsons 1969. gadā apbalvoja Peku ar Prezidenta Brīvības medaļu (augstākais civilais apbalvojums ASV).

1999. gadā Peks iekļauts Amerikāņu Filmu Institūta saraksta "Visu laiku izcilākā vīriešu kārtas zvaigzne" 12. vietā.[1]

Studiju laiks[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Peks studēja Kalifornijas universitātē Bērkli, ieguva mākslas bakalaura grādu (angļu valodā). Mācību laikā piedalījās airēšanas komandā, kā arī iesaistījās universitātes studentu teātrī. Studiju laiku Peks vērtēja kā pašus nozīmīgākos trīs gadus viņa personības tapšanā.[2] Pēc studiju pabeigšanas 1939. gadā Peks pārcēlās uz Ņujorku, kur mācījās aktiermākslu teātra skolā Neighborhood Playhouse School of the Theatre pie Senforda Meisnera. Trenējoties deju mākslā, savainoja muguru, tāpēc kara laikā tika atzīts par nederīgu militāram dienestam.[3] Paralēli mācībām, strādāja dažādus gadījuma darbus, lai varētu sevi uzturēt. 1940. gada vasarā strādāja Virdžīnijā teātrī Barter Theatre, kur aktieriem nemaksāja algu, bet deva pārtiku.[3]

Kadrs no filmas "Romas brīvdienas" (1953)

Karjeras sākums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Peks Brodvejas teātrī debitēja 1941. gadā ar nelielu lomu, bet jau nākošajā gadā ieguva pirmo galveno lomu.

Peka kinoaktiera karjera sākās 1944. gadā ar filmu Days of Glory, un jau pirmajos piecos gados viņš četras reizes tika nominēts kā labākais aktieris Amerikas Kinoakadēmijas balvai - par lomām filmās The Keys of the Kingdom (1944), The Yearling (1946), Gentleman's Agreement (1947), Twelve O'Clock High (1949).

Viena no Peka pazīstamākajām lomām ir filmā "Romas brīvdienas" (1953) (kopā ar Odriju Hepbērnu), par ko nominēts Britu Kinoakadēmijas balvai kā labākais ārzemju aktieris. Peks tēlojis galvenās lomas Alfrēda Hičkoka filmā Spellbound (1945), kā arī Džona Hjūstona filmā "Mobijs Diks" (1956). Par lomu 1962. gada filmā "Kas nogalina lakstīgalu..." Peks saņēma gan Amerikas Kinoakadēmijas balvu, gan Zelta globusu.

Vēlākie gadi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1980. gados Peks pievērsās televīzijai. Miniserālā The Blue and the Gray (1982) tēloja Ābramu Linkolnu. Arī TV filmā The Scarlet and the Black (1983) Peks tēloja reālu personāžu - Romas katoļu priesteri Hjū Flāhertiju. 1991. gadā kopā ar Deniju de Vito tēloja filmā "Svešā nauda". Tajā pašā gadā Peks piedalījās arī Mārtina Skorsēzes filmā "Baiļu rags", kas bija jauna versija 1962. gada tāda paša nosaukuma filmai, kurā Peks bija tēlojis vienu no galvenajām lomām.

Pēdējā mākslas filma, kurā Peks piedalījās, bija TV miniseriāls "Mobijs Diks" 1998. gadā. Šajā reizē viņš tēloja citu lomu, nekā 1956. gada filmā ar tādu pašu nosaukumu. Peks tika apbalvots ar Zelta Globusu kā labākais aktieris otrā plāna lomā.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. America's Greatest Legends. ASV Filmu institūts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 11. jūlijā. Atjaunināts: 2013. gada 24. jūlijā.
  2. "Gregory Peck comes home," ''Berkeley Magazine'', Summer 1996. Berkeley.edu (2000-07-04).
  3. 3,0 3,1 Welton Jones. "Gregory Peck," San Diego Union-Tribune, April 5, 1998

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]