Hanss Grīzebahs
| Hanss Grīzebahs | |
|---|---|
 Makša Lībermaņa gleznotais portrets (1893) | |
| Pilnais vārds | Hanss Oto Frīdrihs Jūliuss Grīzebahs |
| Dzimis |
1848. gada 26. jūlijā Getingene (tagad  Vācija) |
| Miris |
1904. gada 11. maijā (55 gadu vecumā) Berlīne, Vācija |
| Nozares | arhitektūra |
Hanss Oto Frīdrihs Jūliuss Grīzebahs (vācu: Hans Otto Friedrich Julius Grisebach; dzimis 1848. gada 26. jūlijā, miris 1904. gada 11. maijā) bija vācu arhitekts. Cesvaines pils projekta autors.
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Hanss Oto Frīdrihs Jūliuss Grīzebahs dzimis Getingenē, kur viņa tēvs Augusts Grīzebahs (1814—1879) strādāja par botānikas profesoru universitātē. Arhitekta brālis Eduards Antons Rūdolfs Grīzebahs (1845—1906) bija prūšu diplomāts un literatūras vēsturnieks. No 1868. līdz 1873. gadam viņš studēja Hannoveres Politehnikumā pie ietekmīgā arhitekta-profesora Konrāda Vilhelma Hases (ar pārtraukumu 1870./71. gadā militārajā dienestā).[1] Viņš pārcēlās no Hannoveres uz Vīni, kur no 1873. līdz 1876. gadam strādāja pie arhitekta F. Šmida, neogotikas stila piekritēja.[1] Trīs gadus ilgam darbam Vīsbādenē sekoja starptautiska mācību tūre pa Eiropu Francijā, Spānijā, Itālijā un Maltā, pēc kuras viņš 1880. gadā apmetās uz dzīvi Berlīnē.[1] 1888. gadā viņš kļuva par Mākslas akadēmijas locekli. No 1889. līdz 1901. gadam viņš strādāja kopā ar Augustu Dinklāgi, kurš viņam pievienojās kā darbinieks un drīz kļuva par partneri, izveidojot ļoti produktīvu sadarbību.[1]
Hanss Grīzebahs bija entuziastisks grāmatu kolekcionārs, kurš pēdējos desmit dzīves gados vairāk laika veltīja vecajām grāmatām, kuras viņš krāja jau kopš bērnības, nevis arhitektūrai. 1908. gadā, izmantojot dažādu iespiedēju un izdevēju finansējumu, Berlīnes Dekoratīvās mākslas muzeja bibliotēkai iegādājās aptuveni 2000 grāmatas no viņa bibliotēkas. Kolekcijas uzmanības centrā ir Eiropas māksla no vissenākajiem laikiem līdz deviņpadsmitā gadsimta sākumam. Tajā iekļautas daudzas inkunābulas un bagātīgs izejmateriāls par arhitektūras vēsturi un teoriju. Lai gan daudzi Grīzebaha nozīmīgākie arhitektūras darbi — it īpaši Berlīnes apgabalā — tika bojāti vai iznīcināti Otrā pasaules kara laikā, viņa grāmatu kolekcijas kodols, kas glabājas tagadējā Berlīnes Mākslas muzejā, lielākoties ir saglabājies neskarts.[1]
Darbi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Grīzebahs ir autors dažādiem projektiem historisma un vācu neorenesanses stilā. Avoti atzīmē, ka, kamēr citi arhitekti bija apmierināti ar kādreizējo stilu atdarināšanu savos projektos, Grīzebahs nekad nebaidījās radoši un dāsni pielietot savu iztēli un — īpaši ar pašmāju pasūtījumiem — iekļaujot mājīguma elementus.[1]
Viņš izstrādāja Ķīmijas paviljonu 1893. gada Pasaules izstādei Čikāgā un vēlreiz 1900. gada Pasaules izstādei Parīzē.[2] Iespējams, ka visspilgtākais no viņa darbiem ir Schlesisches Tor virszemes metro stacija Berlīnē,[3] lai gan jāatzīst, ka šis projekts satur arī Augusta Dinklāges arhitektonisko parakstu, kurš tajā laikā strādāja pie Grīzebaha.[4] Citi projekti, kas datēti no partnerības gadiem, attiecībā uz kuriem ne vienmēr ir skaidrs, kurš no partneriem uzņēmās vadību, ir baznīcas Johanneskirche Gīsenā un Petrusskirche Frankfurtē.[2] 1891./92. gadā Grīzebahs uzcēla sev māju Berlīnē, iekļaujot tajā studijas darbnīcu, kas mūsdienās zināma kā Villa Grisebach.[2] Netālu viņš uzcēla citu māju ar "Brēmenes stila" priekšējo frontonu. Vispazīstamākā Grīzebaha ēka ir "Vīzenšteina nams" (Haus Wiesenstein) Agnetendorfas ciematā (līdz 1945. gadam, mūsdienās Jagņatkova) Lejassilēzijā, kas celta 1900./01. gadā Gerhartam Hauptmanim un kurā rakstnieks dzīvoja atlikušo mūžu.[2]
Starp citiem augsta līmeņa klientiem bija pazīstamais ārsts Alberts Neisers un viņa sieva Toni, kuriem 1897./98. gadā Grīzebahs uzcēla tā saukto Villa Neisser Šeitnigeras parkā Breslavā (mūsdienās Vroclava). Šī ģimenes māja kļuva par tikšanās vietu tādām slavenībām kā Gerharts Hauptmanis, Gustavs Mālers un Rihards Štrauss. Grīzebahs uzcēla Villa Röhl Timendorferas pludmalē (netālu no Lībekas) Vālenderu/Gropiusu ģimenei. Valters Gropiuss to izmantoja kā savu vasarnīcu līdz 1933. gadam.[5] Mūsdienās Villa Röhl darbojas kā viesnīca.[5] Mākslinieks Makss Lībermanis kļuva par Grīzenbaha tuvu draugu: Grīzebahs piedalījās Lībermanu ģimenes mājas rekonstrukcijā līdzās Berlīnes Parīzes laukumam un Lībermanu ģimenes kapa projektēšanā ebreju kapsēta Berlīnē.[2] Savukārt Lībermanis uzgleznoja Schloss Klink sienu gleznojumus, kuriem Grīzebahu un Dinlāgi iedvesmoja Luāras pilis, kas celtas no 1896. līdz 1898. gadam Artūram fon Šnicleram ezeru zemē starp Berlīni un Rostoku.[6] Šī ir vēl viena Grīzebaha ēka, kas vēlāk pārveidota par viesnīcu. Viņa klientu vidū bija arī bagāti rietumu rūpnieki, tostarp tekstilizstrādājumu magnāts Pols Andre, kuram 1882./83. projektēta muiža uz austrumiem no Ķelnes.[7]
Vēl viens no viņa projektiem ir Schloss Tremsbüttel uz ziemeļaustrumiem no Hamburgas. Pasūtītājs bija Remšeidas uzņēmējs Alfrēds Hasenklevers, kurš vēlējās labi redzamā vietā novietot vēsturiska stila ēku kā novēlotu kāzu dāvanu savai sievai Olgai. Ēka datēta ar 1893./94. gadu, gan iekšpusē, gan ārpusē saglabājusi daudzas modernās, laikmetam raksturīgās dekorācijas un detaļas.[8] Tāpat kā Schloss Klink un Villa Röhl, Schloß Tremsbüttel ir pārveidota par viesnīcu. Tāpēc visas trīs ēkas ir pieejamas sabiedrībai (2017).[5][6][8]
Pēc arhitekta projekta no 1890. līdz 1897. gadam uzbūvēta Cesvaines pils.[9]
Projektētās historisma stila ēkas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]-
Cesvaines pils (Schloss Seßwegen) Latvijā -
Villa Grisebach Berlīnē, Vācijā -
Schloss Tremsbüttel Hamburgā, Vācijā -
Schloss Klink Mēklenburgā-Priekšpomerānijā, Vācijā -
Gerharta Hauptmaņa Villa Wiesenstein Silēzijā, Polijā -
Berlīnes stacija Schlesisches Tor, Vācijā
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Irmgard Wirth. «Grisebach, Hans Otto Friedrich Julius Architekt, Bibliophile, * 26.6.1848 Göttingen, † 11.5.1904 Berlin.». Neue Deutsche Biographie 7. Historische Kommission bei der Bayerischen Akademie der Wissenschaften (HiKo), München, 1966. 99. lpp. Skatīts: 2018. gada 4. februāris.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 «Grisebach, Hans Otto Friedrich Julius * 26. Juni 1848 in Göttingen † 11. Mai 1904 in Berlin .... Werke (soweit bekannt)». Architekten und Künstler mit direktem Bezug zu Conrad Wilhelm Hase (1818–1902), Gründer der Hannoverschen Architekturschule. Reinhard Glaß, Ellrich. Skatīts: 2018. gada 4. februāris.
- ↑ Marina Wesner. August Dinklage. Kreuzberg und seine Gotteshäuser: Kirchen - Moscheen - Synagogen - Tempel (Berlin Story Verlag), 2007. 58. lpp. ISBN 978-3-929829-75-4.
- ↑ Jay Brunhouse. Western heart of the city. Maverick Guide to Berlin (Pelican Publishing), 2007. gada 27. decembris. 107. lpp. ISBN 978-1-58980-301-5.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 «Geschichte der Villa Röhl». dem Sommerhaus von Walter Gropius. Hotel Villa Röhl. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 6. februārī. Skatīts: 2018. gada 5. februāris.
- ↑ 6,0 6,1 «Die Wandbilder im Schloss Klink von Max Liebermann». Auszüge aus: Eberle, Matthias "Max Liebermann", 1847-1935, Werkverzeichnis der Gemälde und Ölstudien, Band I 1865-1899, München 1995. Gemeinde Klink. Skatīts: 2018. gada 5. februāris.
- ↑ «125 Jahre Haus Mielenforst». Stadt Köln. Skatīts: 2018. gada 5. februāris.
- ↑ 8,0 8,1 «Geschicht». Schloß Tremsbüttel GmbH. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 7. augustā. Skatīts: 2018. gada 5. februāris.
- ↑ «Cesvaines pils». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2013. gada 9. jūlijā.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Hanss Grīzebahs.
 | Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|