Juris Podnieks
| Juris Podnieks | |
|---|---|
 | |
| Dzimis |
1950. gada 5. decembrī Rīga, Latvijas PSR, PSRS |
| Miris |
1992. gada 23. jūnijā (41 gada vecumā) Zvirgzdu ezers, Kuldīgas rajons, Latvija |
| Nodarbošanās | Operators, režisors un producents |
Juris Podnieks (dzimis 1950. gada 5. decembrī, miris 1992. gada 23. jūnijā)[1] bija latviešu operators, režisors un kinoproducents.
Karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1967. gadā sācis strādāt par operatora asistentu,[2] pēc pieciem gadiem darbojās pie režisora Vadima Masa filmas "Latvijas PSR aizsargājamā flora".[1] 1975. gadā absolvējis Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūta Operatoru fakultāti Maskavā.[1][3] 1977. gadā sācis režisora karjeru ar darbu pie kinožurnāla. Viņš ir režisējis tādas filmas kā "Brāļi Kokari" (1978), "Puikas, zirgos!" (1979), Baltais "Ave Sol" (1979, LTV), "Strēlnieku zvaigznājs" (1982), "Komandieris" (1984), "Veļ Sīzifs akmeni" (1985), "Vai viegli būt jaunam?" (1986), "Mēs/Soviets" (1989), "Krustceļš/Homeland" (1990), "Pēcvārds" (1991), "Impērijas gals" (1991) un "Klusuma stunda" (1992).[1] Filmu "Vai viegli būt jaunam?" gada laikā bija noskatījušies 28 miljoni skatītāju, tāpat tā tika demonstrēta vairāk nekā 80 valstīs.[1] Četras J. Podnieka filmas tika atzītas par gada labākajām dokumentālajām filmām un saņēmušas Lielo Kristapu.[1] Tāpat vairākas filmas saņēmušas balvas dažādos kinofestivālos.[3]
Privātā dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Juris Podnieks dzimis 1950. gada 5. decembrī Rīgā. Viņa tēvs bija diktors, daudzu kinožurnālu un dokumentālo filmu aizkadra balss Boriss Podnieks (1924—1995), savukārt māte Brigita Podniece bijusi zobu tehniķe.[3] Bijis precējies, ir dēls.[3]
Miris 1992. gada 23. jūnijā, noslīkstot Zvirgzdu ezerā, Kurzemē. Par viņa nāves apstākļiem ir tikušas izvirzītas vairākas versijas.[4][5]
Apbalvojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
2010. gadā par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts neatkarības aizstāvēšanā Juri Podnieku pēc nāves apbalvoja ar Viestura ordeni un atzina par Viestura ordeņa lielkrusta komandieri. Valsts prezidents Valdis Zatlers ordeni nodeva glabāšanā viņa tuviniekiem.[6]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 «Jura Podnieka vārdā iespējams nosauks kādu jaunu ielu Šmerlī». NRA.lv. Skatīts: 2012. gada 10. aprīlī.
- ↑ «Juris Podnieks. Atkailinātās dvēseles paliek». NRA.lv. Skatīts: 2012. gada 10. aprīlī.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 Zālīte, Zane. "Podnieka mantojums". Leģendas aprīlis 2012 (58): 24.—31. lpp. ISSN 1691-421X.
- ↑ «Četri iespējamie Podnieka nāves iemesli». Delfi.lv. Skatīts: 2012. gada 10. aprīlī.
- ↑ «Apkopotas četras versijas par Jura Podnieka nāvi». NRA.lv. Skatīts: 2012. gada 10. aprīlī.
- ↑ Viestura ordeņa nodošana glabāšanā. Valsts prezidents varoņu tuviniekiem nodot nopelnītos apbalvojumus laikraksts "Latvietis" Nr. 119., 2010. gada 18. novembrī
 | Šī ar Latviju saistītā cilvēka biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|