Kamenes

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kamenes
Bombus (Latreille, 1802)
Zemes kamene (Bombus terrestris)
Zemes kamene (Bombus terrestris)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Posmkāji (Arthropoda)
Klase Kukaiņi (Insecta)
Kārta Plēvspārņi (Hymenoptera)
Virsdzimta Bišu virsdzimta (Apoidea)
Dzimta Bišu dzimta (Apidae)
Apakšdzimta Medusbišu apakšdzimta (Apinae)
Cilts Kameņu cilts (Bombini)
Ģints Kamenes (Bombus)

Kamenes jeb zemes bites (Bombus) ir vienīgā kameņu cilts (Bombini) ģints, kurā ir 255 mūsdienās dzīvojošas sugas.[1] Tās pamatā dzīvo ziemeļu puslodē, lai gan dažas sugas mājo Dienvidamerikā un Dienvidaustrumāzijā.[1] Mūsdienās kamenes ir introducētas arī Jaunzēlandē un Tasmānijā. Kamenēm patīk samērā vēss klimats, reģioni, kuros iestājas auksta ziema, atklāta ainava un plašas, ar ziediem bagātas pļavas. Vispiemērotākā tām ir mērenā josla kalnos un ziemeļu puslodes teritorijās, lai gan kameņu ģintī ir dažas arī tropu sugas.[1] Dažas sugas dzīvo ļoti aukstos reģionos, kuros citas bišu dzimtas sugas nav sastopamas, piemēram, ziemeļu kamene (Bombus polaris) un Alpu kamene (Bombus alpinus).[2]

Tā kā sugu ir ļoti daudz, zinātniekiem tās dažādās pasaules vietās aprakstot, ir izveidojušies ļoti daudzi kameņu zinātniskie nosaukumi (vairāk kā 2800). Katrai sugai vidēji ir 5 nosaukumi, bet maksimālais - 186.[1] Zinātnieki mūsdienās cenšas aptvert un sakārtot uzkrāto materiālu, revidējot plašo ģinti. Mūsdienās parazītkamenes (Psithyrus) tiek sistematizētas kā kameņu ģints (Bombus) apakšģints, lai gan nesenā pagātnē tā tika izdalīta kā atsevišķa ģints.[3] Šajā apakšģintī ir 29 sugas.

Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Akmeņu kamene (Bombus lapidarius) ir viena no visbiežāk sastopamajām kamenēm Latvijā
Melnā kamene (Bombus lucorum)
Sūnu kamene (Bombus muscorum)
Akmeņu parazītkamene (Bombus rupestris) izskatās tieši tāpat kā tās saimniece - akmeņu kamene (Bombus lapidarius)

Latvijā ir 22 kameņu un 8 parazītkameņu sugas,[4] turklāt daudzām no tām nav oficiāla latviskā nosaukuma.[5] Viena no Latvijā biežāk sastopamajām kamenēm ir akmeņu kamene (Bombus lapidarius). Tāpat samērā bieži ir novērojama zemes kamene (Bombus terrestris), melnā kamene (Bombus lucorum), tīruma kamene (Bombus agrorum)[6] un meža kamene (Bombus sylvarum).[5]

Kameņu sugas Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parazītkameņu sugas Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izskats un īpašības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kamenēm ir daudz garāka mēle nekā bitēm, attēlā tīruma kamene (Bombus agrorum)
Kamenes košās krāsas brīdina citus dzīvniekus, attēlā zemes kamene (Bombus terrestris)
Kamenes ziedputekšņus savāc un pārnes pakaļkāju kurvīšos
Kameņu ligzda zem trūdoša koka stumbra

Kamenes ir sabiedriski kukaiņi, kas atšķiras no citām bitēm ar melni-dzeltenu ķermeņa apmatojumu. Tomēr dažām sugām gaišie matiņi ir oranži vai sarkani, vai viscauri melni.[8] Spilgtais krāsojums ir aposematisma sistēma - brīdinājums citiem dzīvniekiem. Kameņu matiņi ir ļoti mīksti un gari, un tie sedz ķermeni pilnībā. Pūkainais apmatojums tās pasargā no vēsa laika. Kamenes var viegli atšķirt no pārējām pūkainajām bitēm. To mātītēm un darba kamenēm uz kailajām pakaļkājām ir tā sauktie kurvīši jeb groziņi un slotiņas jeb suseklīši ziedputekšņu vākšanai. Salīdzinoši citām līdzīgām bitēm kājas ir klātas ar matojumu pilnībā. Līdzīgi kā medusbites kamenes pašas barojas ar nektāru un kāpurus baro ar ziedputekšņiem.

Kā visiem tipiskiem kukaiņiem pieaugušām kamenēm ir trīsdaļīgs ķermenis, kas sastāv no galvas, krūtīm un vēdera, pie krūtīm atrodas 3 pāri kāju un 4 caurspīdīgi, dzīsloti plēvveida spārni. Aizmugurējais pāris ir īsāks kā priekšējais. Galvas sānos atrodas pāris lielu salikto acu, galvas virspusē atrodas 3 mazas parastās actiņas, bet galvas priekšpusē pāris taustekļu un mutes orgāni. Darba kamenēm, tāpat kā darba bitēm, vēderiņa galā atrodas dzelonis un uz vēdera dziedzeri, kas izdala vasku. Dzelonis nav atskabargains kā bitēm, un kamene spēj dzelt vairākas reizes, lai gan tās nav agresīvas un dzeļ tikai, lai aizsargātu ligzdu vai sevi. Kamenes, salīdzinot ar bitēm, ir druknākas, toties ar relatīvi īsākiem spārniem. Tā kā kamenes ir lielākas, tām ir daudz garāka, lokanāka mēle, kas var dziļi iekļūt augu ziedu stobros. Atpūšoties vai lidojot garā mēle tiek salocīta zem galvas. Kamenes ir spēcīgas un spēj atdarīt noslēgtus ziedus.[5] Dabā liela nozīme kamenēm ir kā lūpziežu, tauriņziežu, skarblapju un citu dzimtu augu (īpaši sarkanā āboliņa un lucernas) apputeksnētājām, jo ar savu garo mēli tās var aizsniegt nektāru tādos ziedos, kuros citi kukaiņi to nespēj.[9] Taču kamenes atšķirībā no bitēm neapmeklē bojātus ziedus.[5] Kamenēm ir arī daudz garāks diennakts aktivitātes periods kā bitēm. No rīta tās pamet ligzdu agrāk un atgriežas tajā tikai pēc saulrieta. Arī apmācies, vējains vai drēgns laiks kameņu aktivitāti būtiski neietekmē. Tas izskaidrojams ar kameņu aukstumizturību, jo tās spēj būt neatkarīgas no apkārtējās vides temperatūras. Kamenes sevi silda, darbinot īpašus krūšu muskuļus.[5]

Kā visiem posmkājiem kamenēm ir atvērta asinsrites sistēma - tas nozīmē, ka visus ķermeņa orgānus, muguras aortu un muskuļus ieskauj asinis.[10] Mātītes olnīcas aktivizējas, kad tā sāk dēt olas. Tās ceļo pa olvadu uz vagīnu, kur īpašā kabatā atrodas noglabātā sperma. Olšūna tiek apaugļota vai arī nē. No neapaugļotajām olām izšķiļas tēviņi, bet no apaugļotajām - darba kamenes (sterilas mātītes) un pilnvērtīgas mātītes. Kamenes druknais ķermenis ir paredzēts barības vielu uzkrāšanai. Jaunās mātītes pirms ziemas guļas ēd, cik daudz vien var apēst. Šūnās uzkrātie tauki tiek izmantoti ziemas guļas laikā.

Dzīves cikls[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kamenes dzīvo viengadīgās saimēs, un pārziemo tikai jaunās, apaug­ļotas mātītes, bet vecā saime rudenī iznīkst. Pava­sarī (aprīlī vai maijā) pēc pārziemošanas mātīte sameklē piemērotu vietu un izveido nelielu ligzdu, kas var atrasties vai nu uz zemes, zem sausiem augiem, piemēram, vecā kūlā, vai dažādās slēptuvēs - akmeņu kaudzēs vai pamestās peļu alās. Ligzdas ir bumbveida, to sienas tiek veidotas no augu materiāla — zāles, sūnām un citiem līdzīgiem materiāliem. Ligzdas iekšpusi klāj plāna vaska kārtiņa. Pēc tam no siekalām, vaska un ziedputekšņu maisījuma tiek būvēta paliela kāpuru šūna.[5] Siekalas tiek izmantotas arī būvējot ligzdas sienas, tādējādi būvmateriālu padarot plastiskāku. Kāpuriem mātīte izveido tikai vienu šūnu, tad tiek uzbūvētas vairākas mazākas šūnas medus glabāšanai savām vajadzībām un kāpuru barības glabāšanai. Šūnas tiek novietotas kā pagadās, bez noteiktas kārtības. Tad mātīte kāpuru šūnā iedēj dažas oliņas. Ka­menes ir vienīgie bišveidīgie, kas vienā šūnā iedēj vairākas olas un audzē vairākus kāpurus.

Tiklīdz no oliņām izšķiļas pirmie kāpuri, māte paplašina ligzdas iekšpusi. Māte apsargā un aprūpē pēcnācējus, un vienlaikus turpina pakāpeniski pavairot kāpuru šūnas. Kad kāpuri ir apmēram pusotra nedēļu veci, tie izveido ap sevi plānu zīdainu kokonu, tajā iekūņojoties. Pēc pusotra nedēļas no kūniņām izšķiļas jaunās darba kamenes, kas ir sterilas mātītes. Tās ir daudz mazākas par savu māti. Olu dējeklis tām ir pārveidojies par dzeloni. Kopš ligzdā izšķīlušās darba kamenes, kas paveic visus darbus, ciltsmāte vairs nekad nepamet ligzdu un dēj tikai olas un ēd.[9] Ligzda tiek paplašināta, tiek izveidotas jaunas šūnas kāpuriem un barības rezervēm, un saime pieaug skaitā. Vasaras beigās spēcīgas saimes ligzdā var būt līdz 200 īpatņiem.[9] Jūlija vidū, kad darba kameņu ir pietiekami daudz, tiek izdēti un izaudzināti jaunie tēviņi un pilnvērtīgas mātītes, kas drīz pēc izšķilšanās pamet ligzdu. Tēviņu vienīgās pienākums ir atrast un apaugļot jaunās mātītes. Drīz pēc tam tie mirst. Arī vecā saime, pienākot aukstam laikam, mirst.[5]

Ligzdas apdraudējumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kameņu ligzdas apdraud un saimes var iznīcināt kūlas ugunsgrēki. Tās var samīt lielie zālēdāji, piemēram, govs vai zirgs. Tās var sapostīt ar izkapti vai pļaujmašīnu. Nopļautā pļavā atsegtā ligzda var pārkarst saulē, noslīkt lietavās vai to var pamanīt stārķis vai kāds cits putns.[5]

Parazītkamenes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parazītkamenes ligzdas neveido un sa­viem kāpuriem barību nevāc, toties savas olas dēj kameņu ligzdās. Katra parazītkamene dzīvo tikai pie no­teiktām kameņu sugām. Pirms ir atrasta atbilstoša kameņu ligzda, parazītkamenes mātīte barojas tieši no zieda. Parazītkamenes savām saimniecēm pēc izskata ir ļoti līdzīgas. Piemēram, akmens parazītkamene (Bombus rupestris) pilnībā atgādina savu "saim­nieci" - akmeņu kameni.[6] Lai spētu uzveikt ligzdas saimnieci, parazītkamenēm ir lielāki žokļi un spēcīgāka inde.[11] Katrā ligzdā var būt tikai viena parazītkamenes mātīte. Vairākas parazītmātītes kopā nesadzīvo un liekās tiek padzītas. Da­žas parazītkameņu sugas nogalina savas saimnieksugas mātīti.[12] Parazītkamenēm izšķiļas vairoties spējīgi tēviņi un mātītes, kas tūlīt pat pamet ligzdu. Līdzīgi kā citām kamenēm, parazītkamenēm pārziemo tikai apaugļotā mātīte.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Bombus
  2. H. E. Milliron & D. R. Oliver (1966). "Bumblebees from northern Ellesmere Island, with observations on usurpation by Megabombus hyperboreus (Schönh.)". Canadian Entomologist 98 (2): 207–213. DOI:10.4039/Ent98207-2
  3. Williams, P.H. 1994. Phylogenetic relationships among bumblebees (Bombus Latr.): A reappraisal of morphological evidence. Systematic Entomology 19: 327-344.
  4. Kameņu sugu saraksts
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 5,7 Kamenes mūžs
  6. 6,0 6,1 Kamenes. Kameņu dzīve, to nozīme, sugas
  7. 7,0 7,1 Status & trends of species and habitats
  8. Find Bombus species by colour-pattern
  9. 9,0 9,1 9,2 Plēvspārņi
  10. The Rusty-Patched Bumble Bee
  11. R. M. Fisher & B. J. Sampson (1992). "Morphological specializations of the bumble bee social parasite Psithyrus ashtoni (Cresson) (Hymenoptera, Apidae)". Canadian Entomologist 124 (1): 69–77. DOI:10.4039/Ent12469-1.
  12. B. O. Zimma, M. Ayasse, J. Tengo, F. Ibarra, C. Schulz & W. Francke (2003). "Do social parasitic bumblebees use chemical weapons? (Hymenoptera, Apidae)". Journal of Comparative Physiology A – Neuroethology Sensory Neural and Behavioral Physiology 189 (10): 769–775. DOI:10.1007/s00359-003-0451-x]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Kamenes