Kopējā lauksaimniecības politika

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Kopējā lauksaimniecības politika (saīsināti KLP) ir centralizēta Eiropas savienības lauksaimniecības un lauku vides attīstības atbalsta sistēma.

Kopējās lauksaimniecības politikas attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Balstoties uz Romas līgumu, sākotnēji kopējā lauksaimniecības politika veicināja lauksaimniecības produktu ražošanu balstoties uz šādiem principiem:

  • kāpināt lauksaimniecisko ražošanu, veicinot tehnisko progresu un nodrošinot lauksaimnieciskās ražošanas racionālu attīstību, kā arī ražošanas faktoru, īpaši darbaspēka, optimālu izmantošanu
  • nodrošināt lauksaimniekiem pieņemamu dzīves standartu, it īpaši palielinot lauksaimniecībā nodarbināto personu ienākumus
  • nostabilizēt lauksaimniecības produktu tirgu
  • nodrošināt izejvielu un resursu pieejamību
  • nodrošināt patērētājiem pieejamas cenas

Atbalsts lauksaimniekiem tika nodrošināts, nosakot mērķa cenu katrai produktu grupai un piemērojot ievedmuitas tarifus, lai paceltu no ārpus Eiropas Kopienas ievestu produktu cenas līdz mērķa cenai. Produktus, ko Kopienas robežās nebija iespējams pārdod patērētājiem, Eiropas komisija no ražotājiem iepirka intervencē. Šāda pieeja noveda pie pārprodukcijas, kā arī lauksaimniecības intensifikācija nelabvēlīgi ietekmēja lauku vidi un bioloģiskās daudzveidības rādītājus, tāpēc 1982. gadā ieviesa ražošanas kvotu sistēmu[1].

1992. gadā lielo izmaksu, kā arī vides speciālistu un Pasaules tirdzniecības organizācijas Urugvajas sarunu kārtas spiediena dēļ lauksaimniecības komisāra Makšerija vadībā tika veiktas daudzpusīgas kopējās lauksaimniecības politikas reformas. Tika samazināts cenu atbalsts un tā vietā nodrošināti tieši, uz platību balstīti maksājumi zemes īpašniekiem un apstrādātājiem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]