Mārtiņš Zaurs
Mārtiņš Roberts Zauers | |
---|---|
Dzimis |
1915. gada 17. februārī Mežotnes pagasts, Bauskas apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija |
Miris |
1998. gada 21. novembrī (83 gadu vecumā) Mežotnes pagasts, Latvija |
Tautība | latvietis |
Nozares | tēlniecība |
Mācījies | Latvijas Mākslas akadēmija |
Mārtiņš Zaurs (1915-1998) bija latviešu tēlnieks, nodarbojās arī ar interjeru dekoratīvo apdari, porcelāna apgleznošanu un grafiku.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis kā Mārtiņš Roberts Zauers 1915. gada 17. februārī Mežotnes pagasta mežsarga ģimenē, pēc zemes reformas 1921. gadā Zaueri ieguva īpašumā zemes gabalu "Stūrīšos". Mācījās Bērzu pamatskolā. Pēc mācībām Ziedoņu dārzkopības skolā (1931-1933) iestājās Rīgas Tautas augstskolas Tēlniecības nodaļā, kur mācījās pie E. Meldera un R. Sutas zīmēšanas un glezniecības studijā.
1934. gadā uzsāka studijas Latvijas Mākslas akadēmijā pie K. Rončevska, K. Zāles un K. Jansona, darbojās mākslinieku biedrībā "Zaļā vārna". 1942. gadā ar diplomdarbu "Zemes māte" ("Zeme") pabeidza studijas un 1942. gadā tika sarīkota viņa pirmā izstāde kopā ar akvarelistu un dekoratoru Eduardu Vītolu. 1944. gadā M. Zaurs iestājās Mākslinieku savienībā, pēckara gados bija Tēlnieku sekcijas priekšsēdētājs (1955-1958). Pirms Valtera Ulbrihta vizītes Rīgā 1959. gadā Mārtiņš Zaurs izgatavoja jaunu Herdera pieminekli Vecrīgā. Kādu laiku viņš strādāja Mākslas salonā, Rīgas porcelāna fabrikā un kombinātā "Māksla".[1] Viņa koka skulptūru grupa "Vagara Trejača dzimta" (1965–1967) atrodas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.
Vasaras pavadīja savās dzimtsmājās "Stūrīšos", kur mūža nogalē pārvācās uz pastāvīgu dzīvi. Viņa pēdējā personālizstāde sarīkota Latvijas Tēlnieku namā 1985. gadā.[2]
Miris 1998. gada 21. novembrī "Stūrīšu" mājās.
Apbalvojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- K. Zāles jubilejas medaļa (1988)
- Triju Zvaigžņu ordenis (1996)
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Zaurs Mārtiņš antonia.lv
- ↑ Ordeņa kavalieris Mārtiņš Zaurs Gunārs Kušķis, "Latvijas Vēstnesis" Nr. 223 (1683) 08.07.1999.
|