Maršs uz Romu

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Maršs uz Romu (itāļu: Marcia su Roma) bija Nacionālās fašistu partijas rīkots valsts apvērsums Itālijas karalistē, kas norisinājās 1922. gada oktobra beigās. Marša rezultātā karalis uzaicināja Benito Musolīni par valdības premjerministru ar neierobežotām pilnvarām, fašisti kļuva par vadošo politisko spēku valstī.

Iemesli un norise[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Pirmā pasaules kara beigām Itālijas karaliste izjuta spēcīgas ekonomiskās problēmas. 1919. un 1920. gads valsts vēsturē tiek saukts par sarkano divgadi, jo šajā periodā vara piederēja kreisajiem spēkiem, kas mēģināja valstī atkārtot Krievijas Oktobra revolūcijas scenāriju. Pēc pirmās strādnieku padomes izveides Turīnā tās sāka izplatīties arī citās Itālijas karalistes pilsētās. Strādnieki ieņēma rūpnīcas, rīkoja streikus. Tikai 1920. gada novembrī valsts aizliedza strādnieku padomes un izbeidza visas vienošanas, kas tika noslēgtas ar strādnieku organizācijām. Lai arī sākās pretošanās, tomēr ar armijas palīdzību tā tika izbeigta.

Kā atbildes reakcija revolucionārajiem spēkiem jau 1919. gadā Benito Musolīni izveidoja nacionālistisko Itāliešu cīņas savienību, kas 1921. gada tika pārsaukta par Nacionālo fašistu partiju. Paralēli politiskajai platformai tika formētas paramilitārās vienības, kuras sauca par melnkrekliem. Daudzi bijušie karavīri pievienojās šīm vienībās. 1920. gada augustā melnkrekli piedalījās streika izklīdināšanā Alfa Romeo rūpnīcā Milānā un jau novembrī melnkreklu cīņu pret kreisajiem spēkiem neoficiāli atbalstīja arī valsts vadība. 1921. gada vēlēšanās fašisti spēja kopumā iegūt 38 vietas parlamentā, tomēr Musolīni neizdevās atrast politiskos partnerus, kas būtu gatavi izveidot kopēju koalīciju. Reizē partija nespēja atrast kopēju valodu ar nesen iecelto premjerministru Luidžī Faktu, kas pārstāvēja liberālos spēkus.

Tā rezultātā fašisti nolēma spert radikālu soli, respektīvi, veikt valsts apvērsumu. Apvērsumu sagatavoja un vadīja vairāki partijas un melnkreklu līderi, kā arī fašistiem simpatizējoši armijas virsnieki. Musolīni oficiāli nevadīja apvērsumu un turējās nostāk no tā vadības. Sagatavošanās sākās 1922. gada oktobrī. 18. oktobrī fašistu spēki sāka ieņemt teritorijas visā Itālijas karalistē. Citviet viņi sastapās ar armijas pretestību, tomēr lielākoties gan tauta, gan armija atbalstīja viņu rīcību. 24. oktobrī Neapolē Musolīni uzstājās apmēram 60 000 cilvēku liela pūļa priekšā, kur paziņoja, ka viņa partijas programma ir vēlme vadīt Itāliju. Viņš paziņoja, ka varu viņiem var nodot brīvprātīgi, vai arī viņi to sagrābs ar savām rokām dodoties maršā uz Romu.

26. oktobrī valsts vadītājs Fakts uzzina, ka tiek gatavots valsts apvērsums, tomēr fašisti bija ieguvuši varu pārāk plašās teritorijās. 27. oktobrī Musolīni ierodas Milānā un tiek publicēts paziņojums par to, kas sākās maršs uz Romu. Vairāki desmiti tūkstoši fašistu sāk plūst Romas virzienā. Premjerministrs šajā dienās izsludināja ārkārtas stāvokli valstī un Romā tika ievests papildus karaspēka vienības. Nākamajā dienās fašistu kolonas atrodas jau 50 kilometru attālumā no Romas. Karalis uzsāka sarunas ar pretējās puses līderiem. Tika piedāvāts izveidot jaunu valdību, kur ministru portfeļus iegūtu arī fašistu pārstāvji, tomēr Musolīni telefonsarunā šo piedāvājumu noraidīja. 29. oktobrī karalis ievācis informāciju par fašistu spēkiem izlemj piekāpties un paziņo, ka Musolīni ir iecelts par jauno premjerministru. Musolīni ar vilcienu no Milānas dodas uz Romu. Nākamajā dienā galvaspilsētā ienāca fašistu spēku. Musolīni pieņēma jauno amatu un izveidoja savu ministru kabinetu.

Sekas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maršs uz Romu ļāva Musolīni iegūt pilnīgu varu pār valsti. 1921. gada vēlēšanās fašisti bija ieguvuši tikai 38 vietas parlamentā. Turklāt lielākā daļa no viņiem iekļuva parlamentā izmantojot par politisko platformu citas politiskās partijas. Kad Musolīni kļuva par premjerministru, fašisti uzsāka varas konsolidāciju savās rokās. Pats apvērsums deva pamatu fašistu popularitātes pieaugumam. Reizē Musolīni izmantojot dažādus līdzekļus atbrīvojās no politiskajiem konkurentiem. 1923. gadā tika pieņemts jauns vēlēšanu likums, kas jau nākamajā gadā ļāva fašistiem iegūt divas trešdaļas vietu parlamentā un pilnībā pārņemt varu valstī.