Benito Musolīni

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Benito Musolīni
Benito Mussolini
Bundesarchiv Bild 183-2007-1022-506, Italien, deutsche Frontkämpfer in Rom crop.jpg
40. Itālijas premjerministrs
Amatā
1922.gada 31. oktobris — 1943.gada 25. jūlijs
Priekštecis Luidži Fakta
Pēctecis Pjetro Badoljo
Pirmais impērijas maršals
Amatā
1938.gada 30. marts — 1943.gada 25. jūlijs
Pēctecis Pjetro Badoljo
Itālijas Sociālās Republikas duče
Amatā
1943.gada 23. septembris — 1945.gada 26. aprīlis

Dzimšanas dati 1883.gada 29. jūlijs
Predapio, Itālija
Miršanas dati 1945.gada 28. aprīlis
Džulīno, Itālija
Tautība itālietis
Politiskā partija Nacionālā fašistu partija
Itālijas sociālistiskā partija
Dzīvesbiedrs(-e) Rakele Musolīni
Profesija politiķis, žurnālists
Reliģija Romas katolis no 1927. gada, sākumā ateists

Benito Amilkare Andrea Musolīni (itāļu: Benito Amilcare Andrea Musolini; dzimis 1883. gada 29. jūlijā, miris 1945. gada 28. aprīlī) bija Itālijas premjerministrs un diktators no 1922. līdz 1943/1945. gadam, viens no fašisma ideoloģijas izstrādātājiem. Izmantojot savu harismu, kontroli pār masu medijiem, kā arī savu politisko pretinieku apspiešanu, viņš radikāli pārveidoja līdz tam pastāvējušo Itālijas valsts iekārtu un izveidoja pirmo fašistisko valsti.

Viņš iesaistījās 2. pasaules karā nacistiskās Vācijas pusē, kas noveda pie Sabiedroto iebrukuma Itālijā un viņa gāšanas.

1945. gada 28. aprīlī, pēc nāvessoda izpildes, Musolīni līķis aiz kājām tika pakārts Milānā publiskai apskatei. Iespējams, šī notikuma iespaidā Hitlers deva pavēli savu līķi sadedzināt, lai izvairītos no līdzīga likteņa.

2004. gada novembra itāļu televīzijas aptaujā viņš tika atzīts par 34. diženāko itāli vēsturē. Musolīni ir arī Latvijas Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.

Sociālists[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Musolīni aresta kartiņa Šveicē

Musolīni savu politisko karjeru sāka kā sociālists, kas nav pārsteidzoši, ņemot vērā, ka Amilcare un Andrea (viņa pārējie vārdi) ir doti par godu pazīstamiem itāļu sociālistiem.

Lai izvairītos no iesaukšanas itāļu armijā, Musolīni bēga uz Šveici (kur tika aizturēts par klaidonību) un vēlāk uz Austroungāriju, kur no 1909. gada strādāja sociālistu avīzē. Pēc atgriešanās Itālijā, viņš sāka strādāt par redaktoru itāļu sociālistu lielākajā avīzē Avanti! (Uz priekšu!).

Fašists[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daļa revolucionāro sindikālistu 1914. gadā pameta sociālistus strīdā par Itālijas iesaistīšanos Pirmajā pasaules karā. Šī grupa 1914. gada oktobrī izveidoja Fasci d'azione rivoluzionaria internazionalista, kurai pievienojās arī Musolīni. Viņš uzskatīja ka karš stiprinās relatīvi nesen (1870. gadā) izveidoto Itālijas karalisti.

Kad Itālija pievienojās Sabiedrotajiem, lai cīnītos ar Vāciju, Musolīni pieteicās armijā un kādā kaujā tika ievainots, metot granātu. Itālija karā laikā piedzīvoja vairākas smagas sakāves un gaidītās uzvaras triumfa vietā valsts pēc kara pārdzīvoja smagu krīzi, kā arī pieaugošu sociālistu un komunistu aktivitāti. Dienesta laikā Musolīni ieguva kaprāļa pakāpi.[1]

Fašistu politiskā partija tika izveidota 1919. gada pavasarī, bet 1921. gadā Musolīni tika ievēlēts parlamentā. Komunistu, sociālistu un anarhistu iebiedēšanai no armijas veterāniem tika izveidotas paramilitāras fašistu vienības (tautā sauktas par Melnkrekliem). Valstī valdošie politiķi nespēja stabilizēt situāciju un fašisti tiem šķita pieņemama alternatīva kārtības ieviešanai. Pēc leģendām apvītā Marcia su Roma (Marša uz Romu), 1922. gada 28. janvārī karalis Vittorio Emanuele III uzaicināja Musolīni kļūt par premjerministru.

Pretēji leģendai, Musolīni nekļuva par premjerministru Marša uz Romu dēļ. Lai nodrošinātu stabilitāti valstī, karalim bija jāizvēlas starp sociālistiem vai fašistiem, un viņš izvēlējās fašistus. Vittorio Emanuele III palika armijas virspavēlnieks un saglabāja tiesības atlaist premjerministru (ko arī izdarīja 1943. gadā).

Premjerministrs[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmajos varas gados Musolīni vadīja koalīcijas valdību, kurā iekļāvās arī nacionālisti, liberāļi un populisti. Viņš nostiprināja valsts kontroli un veicināja valsts un fašistiskās partijas institūciju saplūšanu. Fašistu paramilitārās vienības tika integrētas Itālijas bruņotajos spēkos. Izmantojot varas dotās priekšrocības, lai traucētu citām partijām, 1924. gada aprīļa vēlēšanās fašistu partija ieguva vairākumu parlamentā.

Sociālistu deputāta Džakomo Mateotti, kurš bija aicinājis anulēt vēlēšanas, slepkavība izraisīja nopietnu Musolīni valdības krīzi, taču vājā opozīcijas un karaļa reakcija deva signālu Musolīni, ka viņa pozīcijas nav apdraudētas.

Diktators[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1925. gada 3. janvāra runā Musolīni uzņēmās atbildību par Mateotti slepkavību, vienlaikus nodibinot faktisku fašistu diktatūru un izbeidzot pēdējās politiskās brīvības paliekas, pabeidzot fašisma kustības un valsts saplūšanu.

Lai arī fašismam trūka konkrētas definīcijas un programmas, tas izveidoja jaunu politiski-ekonomisko sistēmu, kura vēlāk kalpoja par paraugu Hitleram un citām autoritārajām valstīm (Spānijai, Rumānijai, u.c., arī Latvijai), kuras nestabilajos 30ajos gados centās atrast alternatīvu liberālajam kapitālismam un padomju komunismam. Fašisms apvienoja korporāciju intereses, totalitārismu, nacionālismu un antikomunismu tādā valsts iekārtā, kuras mērķis bija apvienot visas šķiras kapitālistiskā sistēmā. Taču šis bija jauns kapitālisms, tāds kurā valsts kontrolēja svarīgākās ražošanas nozares. Papildus, fašisms centās apvienot Romas impērijas pagātnes slavu ar topošās fašistu Romas impērijas sapni.

Iekarotājs[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Musolīni ārpolitika bija agresīvi imperiālistiska, ar mērķi vismaz daļēji atjaunot seno Romas impēriju. Pirmais solis bija padarīt Vidusjūru par Mare nostrum (mūsu jūru). 1923. gadā Musolīni centās iegūt Korfu salu. Drīz Albānijā tika izveidota Itālijai paklausīga valdība. Tika pastiprināta itāļu kontrole pār Lībiju, kas kopš 1912. gada bija itāļu kolonija. Grieķu salā Lerosā tika izveidota liela karaflotes bāze. 1935. gadā Stresas konferencē Musolīni piedalījās antihitleriskas koalīcijas izveidošanā, kuras mērķis bija aizsargāt Austrijas neatkarību. Faktiski gan Musolīni to darīja tikai tāpēc, ka pats vēlējās palielināt Itālijas ietekmi šajā valstī. 1935. gadā Itālija iebruka Etiopijā. Kara laikā itāļi pārkāpa lielu daļu līdz tam pieņemto kara normu - tika lietoti ķīmiskie ieroči, vairākas reizes bombardēti Sarkanā Krusta hospitāļi, terorizēti un slepkavoti mierīgie iedzīvotāji. Sagūstītie etiopiešu kareivji tika dzīvi izmesti no lidmašīnām. Pēc Etiopijas imperatora Haile Selasije I došanās trimdā un galīgas valsts iekarošanas, 1936. gada maijā Musolīni pasludināja, ka ir izveidota Itālijas impērija.

Benito Musolīni kopā ar Ādolfu Hitleru 1940. gadā Minhenē

Īpaši jāatzīmē itāļu reakcija uz 1937. gada februārī Adisabebā notikušo atentāta mēģinājumu pret itāļu komandieri Graziani parādes laikā. Uzreiz pēc bumbas sprādziena apmēram trīsdesmit klātesošie etiopieši tika uzdurti uz mietiem, un fašistu melnkrekli uzsāka pilsētas iedzīvotāju spīdzināšanu un slepkavošanu. Viņi arī nodedzināja mājas ar visiem iedzīvotājiem un organizēja masu apšaušanas.

Tā rezultātā pasliktinājās Musolīni attiecības ar demokrātiskajām rietumvalstīm un viņš sāka tuvināties Hitleram. 1936. gada 25. oktobrī tika parakstīts Itālijas-Vācijas draudzības līgums. Pēc tā parakstīšanas, Musolīni runāja par jaunas ass izveidošanu, ap kuru turpmāk griezīsies visas Eiropas valstis. Šajā ass valstu aliansē Musolīni, neskatoties uz ilgāku atrašanos pie varas, bija vājākais partneris un viņam nācās sekot nacistu politikai. Piemēram, kopējot nacistu likumus, Itālijā tika pieņemti antisemītiski likumi.

Pirmais kopējais abu valstu projekts bija atbalsts Franko dumpiniekiem 1936-1939. gada Spānijas pilsoņu karā. Musolīni uz Spāniju nosūtīja vairākus desmitus tūkstošus kareivju ar bruņutehniku.

Musolīni arī vairs nevarēja pretoties tam, ka Hitlers 1938. gadā anektē Austriju, un 1939. gadā sadala un anektē Čehoslovākiju.

Itālijas un Vācijas alianse, ko Musolīni sauca par Tērauda paktu, tika noslēgta 1939. gada maijā.

Otrais pasaules karš[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bija jūtama liela kara tuvošanās, un Musolīni paziņoja par saviem nodomiem anektēt Maltu, Korsiku un Tunisiju. Viņš runāja par jaunas Romas impērijas izveidošanu, kura ietvertu arī Lībiju, Ēģipti un Keniju.

1939. gada aprīlī pēc īsa kara tika anektēta Albānija. Pēc Vācijas uzbrukuma Polijai un Otrā pasaules kara sākuma, Musolīni tomēr izlēma pasludināt, ka Itālija ir "nekarojoša" valsts, lai nogaidītu, kura no karā iesaistītajām pusēm uzvarēs.

Vācu armijai jau tuvojoties Parīzei, Musolīni pieteica karu Francijai un Lielbritānijai. 1940. gada 28. oktobrī, turpinot Balkānu kampaņu, itāļi no iekarotās Albānijas teritorijas uzbruka Grieķijai, taču grieķi pretojās tik veiksmīgi, ka itāļi zaudēja pat 1/3 Albānijas. Lai glābtu savu ass partneri no apkaunojuma, Hitlers uzbruka un iekaroja Grieķiju.

Sekojot Hitleram, Musolīni 1941. gada jūnijā pieteica karu PSRS un decembrī arī ASV.

Sagrāve[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1943. gada 25. jūlijā, pēc ass valstu sakāves Ziemeļāfrikā, zaudējumiem karā ar PSRS un Angļu-amerikāņu desanta Sicīlijā, lielākā daļa Musolīni līdzgaitnieku Fašistu Lielajā Padomē vainoja viņu Itālijas neveiksmēs. Tajā pašā dienā Vittorio Emanuele III paziņoja Musolīni, ka viņš tiek atcelts no premjerministra amata. Izejot no karaļa pils, Musolīni tika arestēts un nogādāts uz vientuļu viesnīcu kalnos.

Par Itālijas premjerministru tika iecelts Pjetro Badoljo, kurš paziņoja, ka "kopā ar mūsu ģermāņu sabiedrotajiem, karš tiek turpināts". Taču slepenībā tika uzsāktas sarunas ar Sabiedrotajiem par Itālijas padošanos. 45 dienas vēlāk, 8. septembrī Bodolio parakstīja pamieru ar Sabiedrotajiem un, baidoties no vāciešu atriebības, kopā ar karali aizbēga no Romas. Itālijas armija tika atstāta bez turpmākās darbības pavēlēm un praktiski sabruka - daļa kareivju devās mājās, citi padevās Sabiedrotajiem, daļa sāka partizānu cīņu pret vāciešiem, bet citi turpināja karot kopā ar vāciešiem.

Lai arī vācu armija jau līdz tam atradās Itālijā, tā tagad pārņēma pilnīgu kontroli pār Itāliju un Itālija kļuva par okupētu valsti. Musolīni no gūsta atbrīvoja vācu specvienības kareivji, kas vientuļo kalna viesnīcu sasniedza ar planieriem. Viņš Ziemeļitālijā nodibināja Itālijas Sociālo Republiku (Repubblica Sociale Italiana), taču faktiski Musolīni bija tikai vāciešu marionete, un to lieliski saprata. Šajā laikā Musolīni sarakstīja grāmatu "Mans ceļš uz varu un tās zaudēšana".

Pēdējās kara dienās Musolīni plānoja bēgt uz netālo Šveici. Taču 1945. gada 27. aprīlī viņu kopā ar tuvākajiem līdzgaitniekiem aizturēja partizāni un nākošajā dienā nošāva.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]