Starpkaru periods

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Eiropa 1937. gadā

Starpkaru periods ir Eiropas un pasaules vēstures periods starp Pirmā pasaules kara beigām un Otrā pasaules kara sākumu. Dažu impēriju vietā uz Eiropas kartes parādījās daudzas jaunas un nestabilas valstis. Ja divdesmitie gadi raksturojami kā zināms ekonomikas izaugsmes un demokrātijas stabilizācijas periods, tad Lielā depresija sagrāva ticību parlamentārajai demokrātijai un kapitālismam, to vietā rodoties antidemokrātiskām fašistu, nacistu un autoritāru vadoņu pārvaldes sistēmām, kas solīja konkrētus un saprotamus risinājumus sabiedrības problēmām.[1] Agresīvā nacionālisma un militārisma pieaugums trīdesmito gadu otrajā pusē noveda pie Versaļas sistēmas sabrukuma un Otrā Pasaules kara sākuma.

Vēsturiskie periodi: Kara seku pārvarēšana (1919 - 1924), ekonomiskā izaugsme (1925 - 1929), Lielā depresija (1929 - 1933/36) un ceļš uz karu (1933/36 - 1939).

Versaļas sistēma[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Versaļas līgumā noteiktās Vācijas robežu izmaiņas

Pirmā pasaules kara rezultātā sabruka Austrongārijas, Vācijas, Krievijas un Osmaņu impērijas.

Parīzes priekšpilsētā Versaļā tika sasaukta karā uzvarējušo Antantes valstu Parīzes miera konference, kas lielā mērā balstoties uz ASV prezidenta Vudro Vilsona izvirzītajiem "Četrpadsmit punktiem" radīja starpkaru Eiropu. Vācija (ar Versaļas līgumu), Austroungārija un to sabiedrotie (Bulgārija, Osmaņu impērija) tika sodīti (sadalot valsts teritoriju, uzliekot reparācijas, samazinot armiju), tika atjaunota Polijas valsts, noteiktas jauno valstu robežas, izveidota Tautu savienība.

Konferences rezultātā par dominējošo Eiropas valsti kļuva Francija, taču tā nespēja ne diplomātiski, ne ekonomiski, ne militāri šo stāvokli ilgstoši saglabāt. Pasaulē vadošo lomu ieguva ASV, kā spēcīgākā ekonomiskā lielvara tā bija finansējusi Francijas un Lielbritānijas uzvaru karā. 1921. gadā Vašingtonas konferencē ASV ieguva lielāku brīvību savu interešu īstenošanai Klusajā okeānā un Austrumāzijā.

Jaunās valstis[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sabrūkot daudznacionālajām impērijām, Eiropā radās jaunas nacionālās valstis - Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Čehoslovākija, Austrija, Ungārija un daudznacionāla dienvid-slāvu valsts, kas vēlāk kļuva par Dienvidslāvijas karalisti. Robežu izmaiņas un politiskos satricinājumus piedzīvoja arī Balkānu valstis - Rumānijas, Bulgārijas un Grieķijas karalistes.

Lielākā daļa jauno valstu pieņēma liberālas, demokrātiskas konstitūcijas, kas vēlējās racionalizēt valsts varu vecā, neparedzamā monarhisma vietā.[2] Tieši bailes no pārāk spēcīgas izpildvaras noveda pie parlamentāro demokrātiju izveidošanās. Tāpat, lai arī jaunās nacionālās valstis bija Vilsona mazākumtautību pašnoteikšanās principa rezultāts, neviena no tām neparedzēja īpašas tiesības mazākumtautībām vai vēsturiskajiem reģioniem. Tikai Austrija un Vācija izveidoja federālu sistēmu. Mazākumtautību intereses vajadzēja pārstāvēt to partijām. Daudzas partijas veidoja pusmilitāras organizācijas, jauniešu un sporta organizācijas, kas bieži vien konfliktēja ar līdzīgām citu partiju organizācijām.

Vācijas neapmierinātība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piecu miljardu banknote, Vācija, 1923.

Demokrātiskā Veimāras republika uzskatīja, ka ar Versaļas līgumu valsts tiek pārmērīgi sodīta par gāztās impērijas grēkiem, sadalot tās teritoriju un uzliekot ekonomiku iznīcinošas reparācijas (132 miljardi zelta marku). Tās ārpolitikā dominēja centieni izlauzties no Versaļas sistēmas ierobežojumiem - reparāciju pārskatīšana, armijas atjaunošana, tuvināšanās ar PSRS.

Francija un Beļģija 1923. gadā, kad Vācija nespēja nomaksāt reparācijas, okupēja Rūras apgabalu. Valstī iestājās hiperinflācija. Politiķu un iedzīvotāju pretestība Versaļas sistēmai kļuva par platformu nacisma izaugsmei.

Lokarno konference[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1925. gadā Šveicē notika Lokarno konference, kurā noslēdza Lokarno līgumus par Vācijas - Francijas un Vācijas - Beļģijas robežu neaizskaramību. Šo vienošanos garantēja Lielbritānija un Itālija. Neatrisināts palika Vācijas austrumu robežu jautājums. Mazinoties spriedzei starp Rietumeiropas valstīm, 1926. gadā Vāciju uzņēma Tautu savienībā.

Politiskā situācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc kara visās Eiropas valstīs nostiprinājās parlamentārās demokrātijas modelis. Eiropā joprojām bija 14 monarhijas, taču to vara tika ierobežota. Sociāldemokrāti dominēja daudzu valstu parlamentos, vai vadīja valdības. Dienvidu un Austrumeiropas valstīs spēcīgas bija zemnieku partijas. Radikālo spārnu pārstāvēja komunisti un fašistu tipa partijas. Gandrīz visās valstīs tika veikta agrārā reforma ar mērķi izveidot lielu un konservatīvu zemnieku šķiru, kas nebūtu ieinteresēta boļševismā.

Pirmajos pēckara gados militāri un politiski konflikti nebija retums. Vācijā notika cīņas starp komunistu "Spartaka savienību" un labējiem militāristiem, 1920. gadā notika Kapa apvērsuma mēģinājums un 1923. gadā Hitlera "alus zāles" pučs. Bavārijā un Ungārijā 1919. gadā tika pasludinātas padomju republikas. No 1919. līdz 1922. gadam vairākas Eiropas valstis iesaistījās Grieķu-Turku karā. Lietuva ieņēma Klaipēdas apgabalu, u.c.

Jau 1921. gadā Francijas vadībā radās Čehoslovākijas, Rumānijas un Dienvidslāvijas Mazā Antante, kuras mērķis bija nepieļaut Ungārijas militāru revanšu zaudēto teritoriju atgūšanai.

Iespējamo Baltijas valstu un Polijas aliansi, kas kalpotu kā drošs kordons starp Eiropu un PSRS, izveidot traucēja Viļņas apgabala krīze.

Zelta divdesmitie[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācijā notika naudas reforma (1000 miljardus veco marku pielīdzināja 1 jaunajai markai), tika saņemti amerikāņu aizdevumi, atsākās ekonomikas izaugsme.

Karā uzvarējusī Lielbritānija bija ieslīgusi parādos un 1923. gadā, lai atbalstītu vietējos ražotājus, atteicās no savas brīvās tirdzniecības politikas ieviešot protekcionismu un tarifus. 1929. gadā Lielbritānija beidzot sasniedza pirmskara ražošanas līmeni, bet Vācija to jau pārsniedza par 17% un Francija par veseliem 48%.

1929. gadā ASV saražoja 43,3% no visas pasaules industriālās produkcijas, kas bija par 10% vairāk nekā Lielbritānija, Vācija, Itālija un Japāna kopā.

Ekonomikas izaugsmei bija vairāki iemesli: tika likvidēti kara postījumi, atjaunojās pieprasījums pēc visa veida ražojumiem, industriālais progress (konveijeri, elektrība, automašīnas) nodrošināja ātrāku un lētāku ražošanu. Attīstījās jaunas industrijas - ķīmijas produkti, avio un auto ražošana.

Pēckara sabiedrība atkal vēlējās izklaides. Mēmā kino zvaigznes (Čārlijs Čaplins) aizstāja jaunās skaņu filmas. Modē bija džezs un čarlstons. Arhitektūrā parādījās Bauhaus un Art deko stili. Literatūrā slavens kļūst Ernests Hemingvejs, glezniecībā Pablo Pikaso.

Lielā depresija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Lielā depresija

Lielā depresija aizsākās ASV 1929. gadā un izraisīja ekonomikas krīzi Eiropas valstīs. Ekonomiskās problēmas drīz vien kļuva arī par politiskajām problēmām, esošajām elitēm cenšoties atrisināt masu bezdarba un pieaugošā radikālisma problēmas.

Demokrātijas krīze Eiropā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākajā daļā Eiropas valstu pēckara gados parlamentārās pārvaldes sistēmas izrādijās dzīvotnespējīgas. Autoritāras vai totalitāras diktatūras šķita ātrākais un ērtākais veids, kā atrisināt katras valsts problēmas. Lai arī demokrātijas sabrukumam katrā valstī bija individuāli iemesli, to parasti izraisīja valdošās elites nespēja parlamentārās demokrātijas ietvaros atrisināt iekšējās politiskās, etniskās un ekonomiskās problēmas, kas radās Pirmā pasaules kara, Parīzes miera konferences un Lielās depresijas rezultātā. 30to gadu otrajā pusē situāciju vēl vairāk saspīlēja Vācijas atteikšanās no Versaļas miera līguma noteikumiem.

Proporcionālā vēlēšanu sistēma noveda pie tā, ka Eiropas valstu parlamentos bieži bija vairāk nekā desmit vai pat divdesmit partijas, kas katra vēlējās panākt savas prasības, nevis iziet uz kompromisiem, lai izveidotu darboties spējīgu valdību. Vācijā un Austrijā starpkaru periodā valdības pastāvēja vidēji astoņus mēnešus, Itālijā piecus, Spānijā pēc 1931. gada - četrus. Francijas Trešajā republikā no 1914. līdz 1932. gadam valdība pastāvēji vidēji astoņus mēnešus, no 1932. līdz 1940. jau tikai četrus. Šajā politiskajā nestabilitātē radās jauns pieprasījums pēc spēcīgas un enerģiskas izpildvaras.[3]

Lielu lomu autoritāro kustību veidošanā un vadīšanā ieņēma radikalizēti Pirmā Pasaules kara veterāni, kas, atšķirībā no vecākās parlamentāriešu paaudzes, nebaidījās no ātras rīcības un vardarbības. Pretstatā liberālajam individuālismam veterāni uzsvēra ziedošanos, paklausību un kolektīva intereses. Arī Sociāldemokrātu partijām parlamentārā republika bija tikai pagaidus posms ceļā uz mērķi - sociālismu. Karā uzvarējušajām lielvarām ASV, Lielbritānijai un Francijai svarīgāk bija ierobežot komunismu nekā sargāt parlamentāro demokrātiju.

  • Portugāle. 1926. gadā militārais apvērsums izbeidz 1910. gadā pēc monarhijas gāšanas izvedoto haotisko Pirmo republiku. 1933. gadā militārā diktatūra pārveidojas par autoritāru "Jaunās Valsts/Estado Novo" diktatūru Antonio Salazara vadībā.
  • Spānija. 1923. gadā par konstitucionālās monarhijas diktatoru kļūst ģenerālis Migels Primo de Rivera. Viņš tiek gāzts 1930. gadā. 1931. gadā tiek gāzts arī karalis, izveidojas Otrā Spānijas republika. 1936. gadā sākas Spānijas pilsoņu karš, kas beidzas ar Francisko Franko uzvaru un diktatūras izveidošanu.
  • Itālijas Karaliste. 1919. gadā ieviestā vispārējā balsošanas sistēma, bailes no sociālistiem un liberāļu valdības vājums noved pie karaļa Viktora Emanuela III lēmuma 1922. gada oktobrī par premjerministru iecelt fašistu vadoni Benito Musolini. 1928. gadā tiek aizliegtas visas (izņemot Fašistu) partijas. Sākotnēji aukstās fašistu un nacistu režīmu attiecības kļūst siltākas pēc tam, kad Itālija atsakās aizsargāt Austrijas neatkarību. 1936. Itālija iesaistās Spānijas Pilsoņu karā. 1935. gada oktobrī sākas Otrais Itālijas-Etiopijas karš. 1939. gada aprīlī Itālija iebrūk Albānijā. 1939. gada maijā Itālija un Vācija noslēdz alianses līgumu - "Tērauda paktu".
  • Austrija. Etnisko vāciešu apdzīvotajā Austroungārijas daļā (daļu vācu teritoriju pārņem Itālija, Polija un Čehoslovākija) izveidojas ekonomiski vāja republika, kurai Parīzes miera konference aizliedz apvienoties ar Vāciju. 1933. gada martā kanclers Engelberts Dolfuss izmanto parlamentāro krīzi, lai izveidotu katolisku un korporatīvu austrofašistu diktatūru. Dolfusu 1934. gada jūlijā nogalina nacisti. 1938. gada martā Hitlera spiediena rezultātā Austriju pievieno Vācijai.
  • Dienvidslāvijas Karaliste. 1918. gadā izveidotajā "Serbu, Horvātu un Slovēņu karaliste" etniskā un politiskā nestabilitāte noveda pie 1929. gada 6. maija apvērsuma, kurā absolūto varu pārņēma karalis Aleksandrs I. Valsts nosaukums tiek mainīts uz "Dienvidslāvijas karalisti". 1934. gada 9. oktobrī karalis tiek nošauts Marseļā, Francijas vizītes laikā. Troņmantinieka nepilngadībs dēļ līdz pat Otrajam Pasaules karam nestabilo valsti pārvalda reģentu padome.
  • Albānija. Tikai albāņu pretestība un ASV prezidenta Vilsona iejaukšanās nodrošināja Albānijas neatkarību, jo Parīzes miera konferencē tās teritoriju bija paredzēts sadalīt starp Dienvidslāviju, Itāliju un Grieķiju. Politiskajā haosā nostiprinājās Ahmeta Zogu pozīcijas. No 1922. līdz 1924. viņš bija premjerministrs, no 1925. līdz 1928. gadam Prezidents, bet no 1928. līdz 1939. gadam Albānijas karalis. Ieguvis absolūtu varu ar Dienvidslāvu militāro atbalstu, Zogu I attīsta ciešākas saites ar Itāliju, kas Albānijas vājuma dēļ palielina finansiālo un militāro ietekmi valstī, līdz 1939. gada aprīlī Itālija okupē Albāniju.
  • Grieķijas Karaliste. Grieķu-turku karā zaudējusi Antantes piešķirtās teritorijas Mazāzijā, spiesta uzņemt 1,5 miljonus grieķu bēgļu. Sakāvei seko politiskā nestabilitāte, kas noved pie monarhijas krišanas un republikas pasludināšanas 1924. gadā. Lielās depresijas rezultātā Grieķija 1932. gadā pasludina valsts defoltu, politiskā nestabilitāte turpinās līdz 1935. gada beigās tiek atjaunota monarhija. 1936. gada augustā ar karaļa Georga II atbalstu premjerministrs Joannis Metaksas atlaiž parlamentu un nodibina autoritāru režīmu.
  • Ungārijas Karaliste. Austroungārijai sabrūkot Ungārijā pasludina republiku, tās teritorijā iebrūk Serbu, Čehoslovāku un Rumāņu armijas. 1919. gadā izveidojas Ungārijas Padomju republika, kuru gāž Rumānijas karaspēks un balto ungāru spēki. Ungārija tiek pasludināta par karalisti, par kuras reģentu ievēl admirāli Miklošu Hortiju. Parīzes miera konferences lēmumu rezultātā valsts zaudē 3/4 savas vēsturiskās teritorijas un 1/3 ungāru paliek ārpus jaunajām robežām. 1927. gadā tiek noslēgts draudzības līgums ar Itāliju. 30ajos gados aizvien populārāka kļūst pro-nacistiskā Bultu Krusta partija. Valdība, saprotot, ka ciešāka sadarbība ar Itāliju un Vāciju ir neizbēgama, pieņem antisemītiskus likumus. Pēc Minhenes vienošanās Vācija un Itālija piespiež Čehoslovākiju Ungārijai atdot daļu Slovākijas teritorijas.
  • Bulgārijas Karaliste. Centrālo lielvalstu pusē karojošā karaliste bija spiesta maksāt reparācijas, samazināt armiju, Grieķijai atdot pieeju Egejas jūrai, un mazākas teritorijas Dienvidslāvijai un Rumānijai. 1920. gadā demokrātiski ievēlētais premjerministrs Aleksandrs Stamboļijskis tiek nogalināts 1923. gada apvērsumā. 1925. gadā komunistu bumba iznīcina 150 bulgāru elites pārstāvjus, tam seko atriebības terors pret kreisajiem. 1934. gada maija valsts apvērsumā tika aizliegtas partijas un ierobežota Borisa III vara, taču 1935. gada apvērsumā karalis to atgūst. Politisko partiju darbība netiek ataunota un valsti vada karalim paklausīgs premjerministrs.
  • Rumānijas karaliste. Karā smagi cietušo karalisti tās rietumu sabiedrotie apbalvoja ar teritorijām - Transilvāniju, Bukovinu un Besarābiju. Troņmantinieks Karols II atsakās no mantošanas tiesībām par labu savam mazajam dēlam Mihajam I, kurš 1927. gadā piecu gadu vecumā kļūst par karali. Karols II 1930. gada jūnijā atgriežas valstī un pārņem troni. Lai gan karalis aizvien vairāk iejaucas partiju darbībā, pastāv liberāla konstitucionālā monarhija, kurā aizvien populārāka kļūst antisemītiskā Dzelzs Gvarde, kas 1937. gada parlamenta vēlēšanās iegūst 15% balsu. 1938. gada februārī Karalis atlaiž parlamentu un pārņem diktatoriālu varu.
  • Polija. Antante atjauno Polijas valsti, kuras teritoriju vairāk nekā gadsimtu bija sadalījušas Vācijas, Krievijas un Austroungārijas impērijas. Vācijai atņemtā Prūsijas daļa - "poļu koridors"- deva pieeju Baltijas jūrai. Valsts robežas nostiprinās pēc konfliktiem ar Vāciju, Krieviju un Lietuvu. Pilsudska vadītā apvērsumā 1926. gada maijā iet bojā simtiem kareivju, valstī izveidojas militāri autoritārs režīms, ko nostiprina 1935. gada konstitūcija. Pēc Pilsudska nāves valsti vada "pulkvežu režīms".
  • Vācija. Jau 1922. gadā Veimāras republika nodibina diplomātiskas attiecības ar PSRS. Reparācijas maksajumu defoltam sekojošā Rūras apgabala okupācija izraisīja hiperinflāciju. Pēc pirmā demokratiskā prezidenta, sociāldemokrāta F. Ēberta nāves 1925. gadā par prezidentu ievēlēja feldmaršalu Paulu fon Hindenburgu. 1926. gadā Vāciju uzņem Tautu savienībā. 1928. gadā ražošana sasniedz pirmskara līmeni. Lielās depresijas rezultātā 1932. gada sākumā bez darba bija 6 miljoni cilvēku. Ekonomiskā krīze veicināja arī politisko krīzi. 1930. gada septembra vēlēšanās nacisti kļuva par otro un komunisti par trešo lielāko partiju Reihstāgā. Valdība spiesta aizvien biežāk izmantot prezidenta dekrētus un nevis parlamenta lēmumus. 1932. gadā notika Prezidenta vēlēšanas un divas Reihstāga vēlēšanas. Nacisti ieguva ap 35% balsu, komunisti 15%. 1933. gada janvārī Hitlers kļūst par kancleru. 1933. gadā Vācija izstājas no Tautu savienības, 1935. gadā atsakās ievērot Versaļas miera līgumu un uzsāk atklātu bruņošanos, 1935. gadā atgūst Zāras apgabalu, 1936. gadā ieņem demilitarizēto Reinas apgabalu, 1936. gadā sāk sniegt palīdzību Francisko Franko, 1938. gada pavasarī iegūst Austriju un pēc Minhenes vienošanās rudenī vācu apdzīvotos Čehoslovākijas rajonus. 1939. gada martā iznīcina Čehoslovākiju, no Lietuvas atgūst Mēmeles reģionu, 23. augustā noslēdz neuzbrukšanas paktu ar PSRS un 1. septembrī uzbrūk Polijai.

Avoti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
  • Autoru kolektīvs "Vēsture pamatskolai jaunākie laiki", Zvaigzne ABC.
  • Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai III", Zvaigzne ABC, 2001.g.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]