Itālijas Karaliste (1861—1946)

Regno d'Italia Itālijas Karaliste ↓ 1861 – 1946 → Karogs Ģerbonis Devīze "Foedere et Religione Tenemur" Himna "Marcia Reale d'Ordinanza" Itālijas Karaliste 1940. gadā Pārvaldes centrs Turīna (1861–1864) Florence (1864–1871) Roma (no 1871) Valoda(s) itāļu valoda Reliģija katolicisms Valdība Konstitucionāla monarhija Totalitārs režīms (1924—1943) Karalis  - 1861–1878 Viktors Emanuels II  - 1878–1900 Umberto I  - 1900–1946 Viktors Emanuels III  - 1946 Umberto II Premjerministrs  - 1861 Kamillo Benso Kavūrs  - 1922–1943 Benito Musolīni  - 1945–1946 Alčide de Gasperi Vēsture  - Dibināta 1861  - Likvidēta 1946 Platība  - 1936. g. 310 196 km² Iedzīvotāju skaits  - 1936.g. 42 994 000  Nauda Itālijas lira Priekšteces: Pēcteces: Sardīnijas karaliste Lombardijas—Venēcijas karaliste Parmas hercogiste Modenas hercogiste Pāvesta valsts Abu Sicīliju karaliste Itālija Mūsdienās Oficiālā mantiniece: Itālija

Itālijas Karaliste (itāļu: Regno d'Italia) bija valsts, kas izveidojās 1861. gadā pēc Itālijas apvienošanās. Tā pastāvēja līdz 1946. gadam, kad tauta nobalsoja par monarhijas izbeigšanu un pasludināja Itālijas Republiku.

Pirms Itālijas apvienošanās Apenīnu pussalā vienīgā brīvā karaliste bija Sardīnijas karaliste, bet pārējā teritorija atradās austriešu un Burbonu dinastijas rokās. Sākumā ar franču palīdzību, bet vēlāk iztiekot tikai ar pašu spēkiem itāliešiem līdz 1860. gadam izdevās atbrīvot lielu daļu ziemeļu teritoriju no austriešu varas. 1860. gada oktobrī pēc tautas nobalsošanas Apenīnu dienvidu daļā, kur atradās Abu Sicīliju karaliste, Burbonu dinastija tika gāzta un par jauno karali kļuva Viktors Emanuels II, kas valdīja pārējā brīvajā Itālijas daļā. 1861. gadā tika pasludināta Itālijas Karaliste. 1866. gadā sākās karš starp Austriju un Prūsiju, kurā austrieši cieta sakāvi. Tas ļāva Itālijas Karalistei iegūt Venēciju. Francijas—Prūsijas karš liedza pāvestam franču protekciju un Itālijas apvienošanās tika pabeigta, kad tās rokās 1870. gadā nonāca Roma, kas kļuva par Karalistes galvaspilsētu.

Koloniālās ekspansijas ambīcijas radīja nesaskaņas ar Franciju, kas noveda pie Itālijas Karalistes pievienošanās Trejsavienībai 1882. gadā. Reizē gan attiecības ar Austroungāriju bija rezervētas un abas valstis viena otru tikai formāli respektēja savienības ietvaros. 1915. gadā Itālijas Karaliste pieņēma britu izteikto uzaicinājumu izstāties no Trejsavienības un pievienoties Sabiedrotajiem karā pret to. Par šo soli tika solīti teritoriālie ieguvumi uz Austroungārijas rēķina, kas gan vēlāk izrādījās krietni mazāki par iecerēto.

Pirmā pasaules kara beigas reizē iezīmēja gan ekonomiskās problēmas, gan sociālās pretrunas, kas valdīja šajā valstī. Pēc divu gadu ilga sociālistu mēģinājuma pārņemt varu valstī popularitāti sāka iegūt viņu pretinieki, starp kuriem bija arī fašisti. 1922. gadā pēc Marša uz Romu pie varas nāca Benito Musolīni, kas valdīja Itālijas karalistē līdz pat 1943. gadam, kad valsti okupēja Sabiedrotie. Neilgi pirms tam Itālijas Karaliste bija paspējusi aizliegt fašistu partiju un arestēt Musolīni, kuru gan vācieši atbrīvoja no gūsta un iecēla par formālo valsts vadītāju Apenīnu ziemeļu daļā izveidotajā Itālijas Sociālajā republikā. Pēc Otrā pasaules kara itāliešu neapmierinātība noveda pie konstitucionālā referenduma sarīkošanas 1946. gadā, kurā tika izšķirts jautājums par monarhijas tālāko likteni. Referendumā itālieši nolēma, ka tiek izbeigta konstitucionālā monarhija un valsts turpmāk būs republika.

Ārējās saites

• Kultūrvēstures terminu skaidrojošā vārdnīca Itālijas Karaliste