Itālijas Karaliste (1861—1946)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Regno d'Italia
Itālijas Karaliste
1861 – 1946 Flag of Italy.svg
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Devīze
"Foedere et Religione Tenemur"
Himna
"Marcia Reale d'Ordinanza"
Location of Itālijas Karaliste
Itālijas Karaliste 1940. gadā
Pārvaldes centrs Turīna (1861–1864)
Florence (1864–1871)
Roma (no 1871)
Valoda(s) itāļu valoda
Reliģija katolicisms
Valdība Konstitucionāla monarhija
Totalitārs režīms (1924—1943)
Karalis
 - 1861–1878 Viktors Emanuels II
 - 1878–1900 Umberto I
 - 1900–1946 Viktors Emanuels III
 - 1946 Umberto II
Premjerministrs
 - 1861 Kamillo Benso Kavūrs
 - 1922–1943 Benito Musolīni
 - 1945–1946 Alčide de Gasperi
Vēsture
 - Dibināta 1861
 - Likvidēta 1946
Platība
 - 1936. g. 310 196 km²
Iedzīvotāju skaits
 - 1936. gadā 42 994 000 
Nauda Itālijas lira
Priekšteces:
Pēcteces:
Flag of Italy (1861-1946) crowned.svg Sardīnijas karaliste
Flag of Austria.svg Lombardijas—Venēcijas karaliste
Flag of the Duchy of Parma.svg Parmas hercogiste
Flag of the Duchy of Modena.svg Modenas hercogiste
Flag of the Papal States (pre 1808).svg Pāvesta valsts
Flag of the Kingdom of the Two Sicilies (1860).svg Abu Sicīliju karaliste
Itālija Flag of Italy.svg
Mūsdienās Oficiālā mantiniece: Itālija

Itālijas Karaliste (itāļu: Regno d'Italia) bija valsts, kas izveidojās 1861. gadā pēc Itālijas apvienošanās. Tā pastāvēja līdz 1946. gadam, kad tauta nobalsoja par monarhijas izbeigšanu un pasludināja Itālijas Republiku.

Pirms Itālijas apvienošanās Apenīnu pussalā vienīgā brīvā[1] karaliste bija Sardīnijas karaliste, bet pārējā teritorija atradās austriešu un Burbonu dinastijas rokās. Sākumā ar franču palīdzību, bet vēlāk iztiekot tikai ar pašu spēkiem itāliešiem līdz 1860. gadam izdevās atbrīvot lielu daļu ziemeļu teritoriju no austriešu varas. 1860. gada oktobrī pēc tautas nobalsošanas Apenīnu dienvidu daļā, kur atradās Abu Sicīliju karaliste, Burbonu dinastija tika gāzta un par jauno karali kļuva Viktors Emanuels II, kas valdīja pārējā brīvajā Itālijas daļā. 1861. gadā tika pasludināta Itālijas Karaliste. 1866. gadā sākās karš starp Austriju un Prūsiju, kurā austrieši cieta sakāvi. Tas ļāva Itālijas Karalistei iegūt Venēciju. Francijas—Prūsijas karš liedza pāvestam franču protekciju un Itālijas apvienošanās tika pabeigta, kad tās rokās 1870. gadā nonāca Roma, kas kļuva par Karalistes galvaspilsētu.

Koloniālās ekspansijas ambīcijas radīja nesaskaņas ar Franciju,[1] kas noveda pie Itālijas Karalistes pievienošanās Trejsavienībai 1882. gadā. Reizē gan attiecības ar Austroungāriju bija rezervētas un abas valstis viena otru tikai formāli respektēja savienības ietvaros.[2] 1915. gadā Itālijas Karaliste pieņēma britu izteikto uzaicinājumu izstāties no Trejsavienības un pievienoties Sabiedrotajiem karā pret to. Par šo soli tika solīti teritoriālie ieguvumi uz Austroungārijas rēķina, kas gan vēlāk izrādījās krietni mazāki par iecerēto.

Pirmā pasaules kara beigas reizē iezīmēja gan ekonomiskās problēmas, gan sociālās pretrunas, kas valdīja šajā valstī. Pēc divu gadu ilga sociālistu mēģinājuma pārņemt varu valstī popularitāti sāka iegūt viņu pretinieki, starp kuriem bija arī fašisti. 1922. gadā pēc Marša uz Romu pie varas nāca Benito Musolīni, kas valdīja Itālijas karalistē līdz pat 1943. gadam, kad valsti okupēja Sabiedrotie. Neilgi pirms tam Itālijas Karaliste bija paspējusi aizliegt fašistu partiju un arestēt Musolīni, kuru gan vācieši atbrīvoja no gūsta un iecēla par formālo valsts vadītāju Apenīnu ziemeļu daļā izveidotajā Itālijas Sociālajā republikā. Pēc Otrā pasaules kara itāliešu neapmierinātība noveda pie konstitucionālā referenduma sarīkošanas 1946. gadā, kurā tika izšķirts jautājums par monarhijas tālāko likteni. Referendumā itālieši nolēma, ka tiek izbeigta konstitucionālā monarhija un valsts turpmāk būs republika.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Autoru kolektīvs. "Pasaules vēsture II (vidusskolai)" Rīga:Zvaigzne ABC, 2001. g. ISBN 9984-22-109-1 (222. lpp. un 302.lpp.)
  2. Bosworth, Richard J. B. 1983. Italy and the Approach of the First World War. London: The Macmillan Pres Ltd. (119. lpp.) (angliski)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]