Nībelunga gredzens

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Operas "Nībelunga gredzens" librets (1876)

Nībelunga gredzens (vācu: Der Ring des Nibelungen) ir Riharda Vāgnera operu tetraloģija. Tā iedalās priekšvakarā "Reinas zelts" un trijās dienās "Valkīra", "Zīgfrīds" un "Dievu mijkrēslis". Partitūras pirmā izdevuma titullapā Vāgners mīklaini piezīmējis, ka šis darbs “radīts uzticībā vācu garam”. Sākotnējais plāns pabeigt ciklu četros gados cieta neveiksmi, jo no ieceres līdz tīrrakstam pagāja divdesmit seši gadi. Tetraloģijas libretu Vāgners sacerēja, sākot ar pēdējo daļu un pakāpeniski atkāpjoties līdz pirmajai, šī doma viņā nobrieda, kad autors vēlējās dziļāk raksturot vēsturi, kas saistīta ar gredzena „gaitām”.[1]

Pirmais Nībelunga gredzena uzvedums norisinājās 1876. gada augustā (tas aizņēma 12 dienas). Dažādu zemju ievērojamākie mūziķi sabrauca uz šīm Vāgnera svinībām: Ferencs Lists, Kamijs Sensānss, Pēteris Čaikovskis, kurš uzrakstījis interesantas atmiņas par pilsētu, teātri un izteicis iespaidus par tetraloģiju.[2] Diemžēl sākotnēji teātris bijis pieejams tikai turīgākajiem sabiedrības slāņiem, to apmeklēja lielākoties Rietumeiropas un Amerikas naudasmaisi, kas to izvērsa par savdabīgu aristokrātisku „modi”. Izrāžu cenu nedemokrātiskums liedza plašākam klausītāju lokam dzirdēt lieliski izpildītos darbus.

1. daļa: "Reinas zelts"[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nībelungs Alberihs iet laupīt Reinas zeltu, bet Reinas meitas cenšas viņu apturēt (ilustrācija)

Visa darba galvenā ass — Zīgfrīds pārspēj Votāna meitu Brinnhildi, kas drīkst pakļauties tikai tādam, kas pārspēj viņu kaujā. Atdodams viņas roku valdniekam Gunteram, iegūst viņa māsas Krimhildes roku. Saskaņa beidzas, kad Brinnhilde uzzina savas sakāves noslēpumu. Guntera vasalis Hāgens nogalina Zīgfrīdu un iemet viņa dārgumus Reinā.

Sižets[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reinas ūdeņos draiskojas trīs Reinas meitas — Floshilde, Voglinde un Vellgunde —, kam ir uzdevums sargāt Reinas zeltu. No pazemes parādās nakts rūķis (nībelungs) — punduris Alberihs. Reinas meitas viņu apsmej, un Alberihs sadusmojas. Reinas meitas atklāj, ka no Reinas zelta var izkalt gredzenu, kas dod neierobežotu varu, bet šo zeltu var iegūt tikai tas, kas nolād mīlestību. Alberihs to arī izdara un nolaupa zeltu.

Augstu virs mākoņiem pilī dzīvo dievi un viņu valdnieks Votāns (paralēles ar Odinu). Vienā naktī pili uzcēluši milži, kas dzīvo augstu kalnos. Par šo darbu viņiem apsolīta jaunības un skaistuma dieve Freiju. Milži nāk pēc solītā. Taču Votāns nevēlas to dot, jo tad dievi zaudētu mūžīgo jaunību. Pēc uguns dieva Loges padoma Freijas vietā piedāvā Reinas zeltu, kas tagad pieder Alberiham. Votāns un Loge nolaižas zemes dzīlēs un ar viltu piespiež Alberihu atdot gan zeltu, gan dimantus, gan bruņucepuri. Atdodot to, Alberihs atkal nolād gredzenu — tā valkātājs nolemts bojāejai.Tam tetraloģijas attīstībā milzīga nozīme. No šī brīža gredzenam piemīt liktenīgs spēks — milžu starpā izceļas ķīviņš un viens nogalina otru. Viens no viņiem pārveršas par pūķi un apmetas meža biezoknī. Dievi, atguvuši Freiju, pa varavīksnes tiltu dodas uz mirdzošo Valhallu. No apakšas, no Reinas — nāru raudas par zaudēto zeltu.

2. daļa: Opera "Valkīra"[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Valkīra" ir liriski dramatiska opera. Darbā savijas vairāki dramatiski tēlu likteņi: mīlētāji Zīglinde un Zīgfrīds, Votāns — tēvs, kurš aizliedzis savus bērnus. Darbības gaitā daudz negaidītu lūzumu, negaidītu kolīziju.[3] Sižetiski tas ir Vāgnera meistardarbs. Tajā vairāk nekā citos darbos viņš izmantojis dziedošas, skaistas melodijas. Galvenie tēli ir tenors Zīgmunds, bass Hundings, soprāns Zīglinde, Votāns, bass, Brinnhilde, soprāns.

Brinnhilde un Votāns apspriež Zīgmunda likteni (ilustrācija)

Sižets[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Darbība norisinās Hundinga būdā un kalnos teiksmainos laikos. Briesmīga negaisa laikā, bēgot no tā, mežā būdā slēpjas izmocīts, ievainots un atbruņots kareivis. Viņu laipni sagaida skumja sieviete — Zīglinde, kurai rodas maigas jūtas pret varoni Izrādās, ka varoni sauc Velzungs (skumjais). Viņa dzīve bijusi dramatisma pilna. Reiz viņš aizstāvējis kādu meiteni no nelaimīga likteņa — precēt ģimenes izvēlētu vīru, nogalinājis viņas brāļus un saņēmis meitenes nosodījumu. Izrādās, ka šī bijusi skumjās sievietes ģimene un viņas drūmais vīrs Hundings izaicinājis skumjo vīru uz divkauju.

Palicis viens, viņš atcerējās stāstu par brīnumzobenu — Notungu, pie tam viņš jutis sirdī ienākam mīlu pret jauno meiteni, kuru, kā izrādās, sauc Zīglinde. Vēlāk meitene vērusies svešinieka sejā un taujājusi viņa vārdu, un izrādījies, ka viņš ir Zīgmunds, Velzes dēls. Līdz ar to viņa ir atradusi bērnībā pazaudēto brāli. Abi kopā bēg no Hundinga būdas. Paralēli tam augstākais dievs Votāns gatavo cīņai meitu Brinnhildi. Dieve Frika uzstāj, ka Zīgmunds jāsoda, jo cilvēki cietuši izvirtības sekas — Zīgmunds nozadzis cita sievu. Arī pats Votāns apņēmis Zemes sievieti un viņa tam dzemdējusi bērnus Zīgmundu un Zīglindi.

Cits bērns — Brinnhilde — tapis laulībā ar Erdu — pazemes valstības valdnieci. Apņēmies glābt pasaules kārtību, Votāns meklējis glābiņu starp cilvēkiem — viņš apņēmies atrast varoni un ieraudzījis to Zīgmunda personā. Apjukumā viņš tomēr paklausa Frikas ieteikumiem un nolemj Zīgmundu bojāejai. Pie Zīgmunda ierodas Brinnhilde un paziņo, ka viņam jāmirst cīņā ar Hundingu, jo tāda ir dievu griba. Redzot Zīglindes un Zīgmunda mīlu, Brinnhilde atmaigst un nolemj aizstāvēt viņu cīņā.

Cīņā ar Votāna negodīgu palīdzību Zīgmundu sakauj. Augstu kalnos skan valkīru uzvaras saucieni, trūkst vienīgi 9. valkīras — Brinnhildes, jo viņa uzskata, ka bez Zīgmunda nav jēgas dzīvot. Viņa kļūst par mirstīgo un dzīvos meža biezoknī. Brinnhilde lūdz tēvam taisnīgu spriedumu, jo ne pēc brīvas gribas viņš atdevis nāvei dēlu. Lūgšanas iežēlina Votānu — viņu atmodinās drosmīgs varonis, kas nebaidīsies no augstā dieva šķēpa. Dziļi noskumis, viņš iemidzina meitu uguns lokā, liesmām apņemot skatuvi.

3. daļa: opera "Zīgfrīds"[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zīgfrīds (aktieris Heinrihs Gudehuss) kaļ zobenu

"Zīgfrīds" ir episka opera ar plūstošu, palēninātu notikumu gaitu, kuras pamatā ir nesteidzīgas sarunas — dialogi. Valda gaišas, bezrūpīgas noskaņas.[4] Nav sarežģītu dramatisku pārdzīvojumu, traģisku kolīziju. Galvenā tēla raksturojumā liela nozīme dziesmai, dabas skatus attēlo orķestris.

Sižets[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tumšā mežā reiz dzīvojis kalējs — punduris Mīme ar zēnu Zīgfrīdu. Mīme saucis viņu par dēlu, bet Zīgfrīds tomēr ienīdis bailīgo audzinātāju. Uzzinājis savas dzimšanas noslēpumu, jaunais censonis devies pasaulē. Stāstā iesaistījies ceļinieks, kurš tinies apmetnī. Viņš uzdod Mīmem trīs jautājumus, uz kuriem Mīme nespēj atbildēt, un Ceļinieks izsmej punduri. Galu galā Ceļinieks atstāj dīvaina zobena atlūzas, kuras Zigfrīds, kurš ieradies nedaudz vēlāk, pārkaļ par jaunu ieroci. Nākošajā naktī nībelungs Alberihs sastapis Ceļinieku. Tas noticis pie alas, kurā glabājušies zelta krājumi un gredzens, kas piešķir neierobežotu varu pār pasauli. Alberihs, kuram ir naids pret dieviem, ilgojas tiem atriebties. Tādu pašu alku varā ir Mīme. Viņš audzinājis Zīgfrīdu, lai atgūtu gredzenu.

Lai iedvestu dēlā bailes, Mīme atved Zīgfrīdu pie alas. Tur Zīgrīdam nākas cīkstēties ar pūķi, kuru viņš uzvar. Pie ieejas viņu gaida iztapīgie punduri, kas piedāvā atsvaidzinātie ar dzērienu, tomēr Zīgfrīds tam nepiekrīt un nogalina Mīmi. Tas apliecina, ka lāsts, kas uzlikts gredzenam, turpina darboties. Zīgfrīds nu ieguvis spēju saprast putnu valodu un uzzina par brīnišķu meiteni, kas dus apburtā miegā.

Vētrainā naktī zibens gaismā augstākais dievs Votāns cenšas izsaukt no zemes dzīlēm likteņa dievi Erdu, lai no jauna uzzinātu pasaules nākotni. Tomēr, kopš Erda dzemdējusi Votānam valkīru Brinnhildi, viņa zaudējusi pareģes spējas: mātes pravietību mantojusi meita. Arī Brinnhilde nevar Votānam atbildēt — viņš novērsies no meitas, kad tā nostājusies pret viņa gribu. Tagad valdošais dievs labprātīgi atsakās no varas pār pasauli — tuvojas jauns varonis, kas nepazīst baiļu.

Zīgfrīds, ieguvis Nībelunga gredzenu, nolemj atbrīvot pasauli no gredzena lāsta. Viņš cīnās ar Ceļinieku, un, tā kā apbruņots ar spēcīgāko zobenu, uzvar viņu. Jaunekļa ceļā atveras uguns mūris, un viņš redz klints virsotnē guļošu kareivi. Zīgfrīds noņem bruņucepuri no viņa galvas, ar zobenu pārgriež bruņukreklu un ierauga daiļu meiteni. Viņu sagrābj bailes, bet Brinnhilde mostas jaunai, skaistai zemes dzīvei.

4.daļa: "Dievu mijkrēslis"[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alberihs uzrunā Hāgenu (ilustrācija)

Nībelungu sāgas noslēgums ir skumjš, kas saskan ar tā laika Vāgnera noskaņām. To raksturo vārdi:

„Hier hat die Maar ein Ende.

Das ist der Nibelunge Not” /Te stāsts arī beidzas. Tas ir Nībelungu posts un gals/, [5]

Lai gan muzikāli tas izskan diezgan gaiši, jo pabeidzot to, situācija Vāgnera dzīvē jau bija lielā mērā nokārtojusies. Īpaši tas izpaužas 4. daļā "Dievu mijkrēslis". Izteikti drūms ir tikai dievu valdnieka Votāna tēls. Gutrunas, Hāgena, Guntera tēlos izteiktas cilvēka alkas pēc burvju varas, kas iegūstama ar viltus līdzekļiem, parādot dabisku cilvēka būtības izpausmi. Darbība norisinās dažādās Vācijas vietās, visbiežāk pie Reinas.

Sižets[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brinnhilde metas liesmās (ilustrācija)

Darbība norisinās Reinas krastā teiksmainos laikos. Sižets sākas ar nakti, kad uz klints likteņdieves nornas vērpj likteņa pavedienu. Dievu valdīšanai tuvojas gals. Augstākais dievs Votāns gaida pēdējo dienu. Viņa bojāejas pamatā ir daudzkārtēji netīri nodarījumi, piemēram, Alberiha gredzena nolaupīšana. Tagad gredzens nes nāvīgu lāstu ikvienam, kas to grib piesavināties.

Varoni Zīgfrīdu savukārt vilina piedzīvojumu meklētāja gars, viņš devies uz Gibihungu pili, kur dzīvo drūmais Hāgens, Gunters, Gutruna. Viņus saista burvju līgums, saskaņā ar kuru Zīgfrīdam jāpalīdz Gunteram iegūt par sievu Brinnhildi, lai gan viņam jau ir sieva Gutruna, kuru savukārt iekāro Zīgfrīds. Viņš dodas brīnumainā ceļā, kur, pieņemot Guntera izskatu, sakauj pūķi. Ieguvēji būtu visi, jo Hāgens, apmierinot savas vēlmes, iegūtu gredzenu. Brinnhilde nevēlas māsām valkīrām atdot gredzenu un glābt tēvu. Notikumi izvēršas tā, ka Zīgfrīds Guntera izskatā atņem viņai gredzenu ar varu. Hāgens tai pašā laikā plāno, kā panākt, lai Alberihs kļūtu par pasaules valdnieku. To var izdarīt, nonāvējot Zīgfrīdu.

Vēlāk, atvedot Brinnhildi un dodot viņu par sievu Gunteram, valkīra ir neizpratnē. Zīgfrīds viņu nepazīst. Brinnhilde nolemj atriebties bijušajam mīļotajam un kūda Hāgenu nonāvēt viņu. Hāgenu apžilbinājis Zīgfrīda dārglietu spīdums. Zīgfrīds atrodas Reinas krastā. Draiskulīgās nāras izpeld un lūdz atdot gredzenu, kas arī notiktu, ja vien nebūtu pieminēts, ka līdz ar to viņš atbrīvotos no nāves briesmām. Tas kaisles pilno Zīgfrīdu neapmierina. Gredzens paliek varoņa rokās. Hāgens mēģina nogalināt Zigfrīdu, kas, novēršot viņa uzmanību, arī izdodas. Vēlāk Hāgens, cīnoties par gredzenu, nogalina brāli. Beigās mirst arī Brinnhilde, kura metas liesmās, kurās sadeg arī Valhallas pils. Hāgens izmisīgi mēģina glābt gredzenu, tomēr nāras, jautri smiedamās, ierauj viņu dzelmē. Uz Zemes vairs nebūs noziegumu, jo gredzens nu dus Reinas dzīlēs.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Bekker P. Wagner and his work: the story of life- p.322
  2. Leviks B. Ārzemju mūzikas literatūra: Rīga, Zvaigzne, 1987- 175. Lpp.
  3. enciklopēdija ‘’Opera’’- 1998, 119. lpp.
  4. enciklopēdija „Opera’’- 124.lpp
  5. Deiviss N. Eiropas vēsture-252. lpp.