Pirmais Čečenijas karš

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par Pirmo Čečenijas karu. Par citām jēdziena Čečenijas kari nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Pirmais Čečenijas karš
Daļa no Čečenijas kariem
Evstafiev-checnnya-soldier-fire.jpg
Čečenu karavīrs Groznijas kaujas laikā.
Datums 1994. gada 11. decembris1996. gada 31. augusts
Vieta Čečenija, Krievija
Iznākums Krievijas bruņoto spēku izvešana no reģiona un Čečenijas neatkarība de facto.
Karotāji
Karogs: Krievija Krievija

Flag of Russia.svg Krievijas Bruņotie spēki
Flag of Russia.svg Krievijas Iekšlietu ministrijas Iekšzemes karaspēks

Flag of Chechen Republic of Ichkeria.svg Ičkerijas Čečenu Republika

Flag of Chechen Republic of Ichkeria.svg Čečenijas Bruņotie spēki
Ārzemju brīvprātīgie:

Komandieri
Krievijas Federācijas Prezidenta standarts Boriss Jeļcins

Pāvels Gračovs
Anatolijs Kvašņins
Anatolijs Kuļikovs
Ļevs Rohļins
Genādijs Troševs

CRI flag emblem.png Džohars Dudajevs (līdz 1996. g. 21. aprīlim)

Aslans Mashadovs
Ahmeds Zakajevs
Zelimhans Jandarbijevs
Šamils Basajevs
Ruslans Gelajevs
Salmans Radujevs

Upuri
Militārie zaudējumi:
5 732
Civilie zaudējumi:
30 000–40 000[2]
100 000[3]
(abos gadījumos domāti upuri abās pusēs)
Militārie zaudējumi:
2500–17 400
Civilie zaudējumi:
9 000[4]

Pirmais Čečenijas karš bija militārs konflikts starp Krievijas Federāciju un Čečeniju no 1994. gad decembra līdz 1996. gada augustam, kura laikā Krievija neveiksmīgi mēģināja bruņotā ceļā pakļaut Maskavas kontrolei de facto neatkarīgo republiku.

Priekšvēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1991. gada nogalē jaunievēlētais Čečenijas prezidents Džohars Dudajevs pasludināja Ičkerijas Čečenu Republikas neatkarību no Krievijas. Čečenijas de facto neatkarības gados republiku pameta vairāki tūkstoši nečečenu iedzīvotāju (pārsvarā krievi, ukraiņi un armēņi). No daļas repatriantu tika saņemtas ziņas par pret nečečenu iedzīvotājiem vērstu diskrimināciju (arī vardarbību) Čečenijā.[5][6][7] 1992. gada martā opozīcija izdarīja neveiksmīgu apvērsuma mēģinājumu. 1994. gada novembrī opozīcijas spēki ar Krievijas atbalstu mēģināja iebrukt Groznijā un gāzt prezidentu Dudajevu. Kad tas neizdevās, 11. decembrī krievi sāka plašāka mēroga uzbrukumu.

Kara gaita[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc sākotnējās kampaņas, kas norisinājās 1994. gada nogalē, no decembra līdz 1995. gada martam, karš sasniedza savu kulmināciju postošā kaujā par Grozniju, kurā uzvaru guva Krievijas bruņotie spēki. Pilsēta faktiski pārvērtās drupās.[8] Turpmākajā kara gaitā Krievijas bruņotie spēki ieguva kontroli par republikas līdzenumu rajoniem un centās izplest to arī pār kalnu reģioniem, tomēr čečenu piekoptais partizānu karš, ceļu mīnēšana, kā arī reidi uz līdzenumu reģioniem, spēja izjaukt krievu ieceri, lai arī viņu rīcībā bija ievērojami lielāki cilvēku resursi, lielāks daudzums ieroču un gaisa spēki. Tomēr Groznija un līdzenumu reģioni palika krievu karaspēka kontrolē.

1995. gada jūnijā lauku komandieris Šamils Basajevs ar bruņotām vienībām iebruka Stavropoles novada pilsētā Budjonovskā un sagūstīja no 1500 līdz 2000 civiliedzīvotāju, paturot tos pilsētas slimnīcā (vairums ķīlnieku bija slimnīcas pacienti un darbinieki). Slimnīcas sagrābšanas laikā un, vēlāk, neveiksmīgajos Krievijas speciālo vienību triecienuzbrukumos tika nogalināti kopumā no 100 līdz 200 cilvēku. Teroristi pieprasīja pārtraukt karu Čečenijā. Pēc triecienuzbrukumiem notika Basajeva un Krievijas premjerministra V. Černomirdina telefoniskās pārrunas, kuru rezultātā lielākā daļa dzīvi palikušo ķīlnieku tika atbrīvoti, bet teroristi 123 ķīlnieku aizsegā devās uz Čečenijas kalnu rajonu (Vedenas ciema apkārtnē, kas ir nozīmīga vieta čečenu separātisma vēsturē un Basajeva dzimtene[9]).

Čečenijas galvenais muftijs Ahmads Kadirovs pasludināja cīņu ar Krievijas karaspēku par džihādu (reliģiskais karš islamā).[10] Konfliktam ieilgstot, krievu bruņotie spēki tika demoralizēti,[nepieciešama atsauce] sabiedrībā pieauga negatīvā nostāja pret kampaņu (bet 1996. g. jūlijā notika prezidenta vēlēšanās). 1996. gada janvārī čečenu kaujinieki iebruka kaimiņu autonomās republikas Dagestānas pilsētā Kizļarā, sākotnēji mēģinot ieņemt Krievijas karabāzi, bet tad – ieņemot ķīlniekus dzemdību namā.[11] Arī pēc separatiskās Čečenijas prezidenta Džohara Dudajeva nogalināšanas gaisa spēku operācijā 1996. gada 21. aprīlī čečenu karadarbība neapsīka. 1996. gada 27.–28. maijā Maskavā tika panākta vienošanās par karadarbības pārtraukšanu.[12] 1996. g. augustā čečenu kaujinieki negaidīti ieņēma Grozniju, Gudermesu un Argunu (operācija "Džihāda" jeb operācija "Nulle").[13] Pēc Krievijas Prezidenta Borisa Jeļcina lēmuma 1996. gada 31. augustā tika parakstīta Hasavjurtas vienošanās par pamieru, kas darīja galu Pirmajam Čečenijas karam. Krievijas bruņotie spēki tika izvesti no reģiona un Čečenija ieguva neatkarību de facto; saskaņā ar vienošanos turpmākas diskusijas par Čečenijas statusu tika atliktas līdz 2001. gada 31. decembrim.[nepieciešama atsauce]

Pamiera periods (1996-1999)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arī pēc oficiālās karadarbības izbeigšanas stāvoklis Čečenijā vēl bija tālu no miera. Ekonomika bija sagrauta un bija maz iespēju to atjaunot.[14] Atkal, tāpat kā pirms kara,[15] uzplauka organizētā noziedzība.[16][17][18] Vadošās aprindas sašķēlās mērenākos nacionālistos un radikālajos islāmistos (Š. Basajevs u. c.). Ar laiku arī prezidents Aslans Mashadovs pieslējās islāmistiem. 1999. gada 3. februārī viņš pasludināja Čečenijā "pilnvērtīgu šariata pārvaldi".[19]

1999. gada augustā Basajeva vadītie grupējumi iebruka Dagestānā, lai atbalstītu vietējos vahabītus (radikālos islāmistus). 1999. gada 26. augustā Krievija sāka Otro Čečenijas karu, kura laikā Krievijas armija līdz 2000. gada maijam ieņēma Čečenijas teritoriju, bet partizānu karš turpinājās līdz 2009. gada 15. aprīlim.

Upuri[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Krievijas armijas datiem konfliktā gāja bojā 5 042 Krievijas bruņoto spēku karavīru, bez vēsts pazuda 510 un ievainots/traumēts/kontuzēts – 16 098[20] tomēr citi statistikas dati min skaitļus starp 3 500 un 7 500, bet vairāki avoti nosauc skaitli no 3 000 līdz par 15 000.[21] Čečenu kaujinieku avoti lēš Krievijas militāros upurus skaitā līdz 80 000.[22] Arī dati par čečenu karotāju zaudējumiem ir dažādi. Krievijas Bruņoto spēku dati liecinot par 17 391 cilvēku upuriem (iespējams, kopā ar karagūstekņiem);[nepieciešama atsauce] paši separātisti min 2870 vai 3800 upurus.[22], citi avoti [20] – 2500–2700. Vairāk kā 500 000 civiliedzīvotāju kara rezultātā palika bez pajumtes, bet bojā gājušo civiliedzīvotāju skaits tiek lēsts no 30 000–40 000 (Krievijas oficiālie dati, balstoties uz tiesībsargu datiem[2]) līdz 100 000 (separātistu dati[3]).[23]

Attēlu galerija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. REGNUM: «Мы, унсовцы, уважаем себя и поддерживаем таких же националистов в других государствах. Поэтому наши ребята воевали в Чечне, и показали там себя неплохо»
  2. 2,0 2,1 Александр Черкасов. Книга чисел. Книга утрат. Книга страшного суда Международное общество «Мемориал»/Правозащитный центр «Мемориал» (krieviski)
  3. 3,0 3,1 Civil and military casualties of the wars in Chechnya Wayback Machine. Russian-Chechen Friendship Society (apskatīts 2007. g. 21. augustā) (angliski)
  4. Chechen official puts death toll for 2 wars at up to 160,000 (angliski)
  5. Орлов, О. П. Черкассов, В. П. Россия — Чечня: Цепь ошибок и преступлений. Международное общество «Мемориал»/Правозащитный центр «Мемориал» (krieviski)
  6. Unity Or Separation: Center-periphery Relations in the Former Soviet Union. Daniel R. Kempton, Terry D. Clark Eds. Praeger, 2001, p. 122 (angliski)
  7. Sebastian Smith. Allah's Mountains: Politics and War in the Russian Caucasus I. B. Tauris, 1998, p. 134 (angliski)
  8. Williams, Bryan Glyn. The Russo-Chechen War: A Threat to Stability in the Middle East and Eurasia?. Middle East Policy, Vol VIII, No 1, March 2001. (angliski)
  9. Wilhelmsen, Julie (January 2005). "Between a Rock and a Hard Place: The Islamisation of the Chechen Separatist Movement". Europe-Asia Studies 57 (1): 35–59. Apskatīts 2012. g. 30. decembrī. (angliski)
  10. Через референдум Чечня прозреет! - Кадыров.ру (krieviski)
  11. Former Chechen Rebel Leader, Once a Thorn in Russia's Side, Dies in Prison. The New York Times, March 16, 2008 (angliski)
  12. Voinenet.ru — Срыв мирных переговоров (krieviski)
  13. Knezys, Stasys. Sedlickas, Romanas. The War in Chechnya. College Station, TX: Texas A&M University Press, 1999. (angliski)
  14. Культура Чечни: история и современные проблемы / Отв. ред. Х. В. Туркаев; Ин-т этнологии и антропологии. — М.: Наука, 2002. — 382 с. — ISBN 5-02-008832-3 (krieviski)
  15. Refugees and Diaspora. Chechnya Advocacy Network (angliski)
  16. Latvia Condemns Public Executions in Chechnya (angliski)
  17. Latvija nosoda barbariskās slepkavības Čečenijā
  18. Chechen Republic: Amnesty International condemns public execution|Amnesty International (angliski)
  19. Richard Sakwa, ed. "Robert Bruce Ware: Mythology and Political Failure in Chechnya". Chechnya: From Past to Future. Anthem Press, 2005. pp. 79–115. ISBN 978-1-84331-164-5. (angliski)
  20. 20,0 20,1 Коллектив авторов. Россия и СССР в войнах ХХ века: Потери Вооружённых Сил / Г. Ф. Кривошеев. — М.: ОЛМА-ПРЕСС, 2001. — С. 582—584. — 608 с. — (Архив). — 5 000 экз. — ISBN 5-224-01515-4 (krieviski)
  21. "Casualty Figures" Jamestown Foundation (angliski)
  22. 22,0 22,1 Цифровая пропаганда Кремля (KavkazCenter) (krieviski)
  23. First Chechnya War - 1994-1996 Globalsecurity.org (angliski)