Džihāds

Daļa no kategorijas: Islāms Ticības uzskati (akīda) Dievs · Islāma monoteisms Eņģeļi  · Dieva Grāmatas Nākamā dzīve · Kadars Muhameds · Pārējie pravieši Prakse Ticības apliecinājums · Lūgšana Gavēnis · Labdarība · Svētceļojums Svētie raksti un likumi Korāns · Sunna · Hadīti Fikhs · Šariats Vēsture un vadītāji Vēstures hronoloģija · Sahaba Sunnīti · Šiīti Kalamisti · Sūfiji Rašidūni · Šiītu imami Kultūra un sabiedrība Pētniecība · Dzīvnieki · Māksla Kalendārs · Bērni Demogrāfija · Svētki Mošejas · Filozofija Zinātne · Sievietes Politika · Sludināšana Islāms un citas reliģijas Kristietība · Jūdaisms Hinduisms · Sikhisms · Džainisms Skatīt arī Kritika · Islāmafobija Islāma terminu rādītājs

Džihāds (arābu جهاد, kas cēlies no saknes jhd 'censties, pūlēties, cīnīties') ir plašs un dažādi interpretējams jēdziens islāmā.

Izšķir t.s. lielo džihādu (jihad al-akbar), kas ir cilvēka iekšējā cīņa pret paša trūkumiem un ļaunumu, un mazo džihādu (jihad al-asgar), kas ir islāma izplatīšana un aizsargāšana, ja nepieciešams - arī militāri.

Islāma teologi izšķir vēl piecus "cīņas Dieva vārdā" (jihad fi sabilillah) veidus: sirds/dvēseles džihādu (jihad bin nafs/qalb), valodas džihādu (jihad bil lisan), spalvas/zināšanu džihādu (jihad bil qalam/ilm), rokas džihādu (jihad bil yad) un zobena džihādu (jihad bis saif).

Sirds/dvēsels džihāds ir cilvēka iekšējā cīņa pret ļaunumu, valodas džihāds ir cīņa pret ļaunumu ar rakstiem un runām (sprediķiem, propogandu u.c.), spalvas/zināšanu džihāds ir cīņa pret ļaunumu ar islāma teoloģijas studijām, islāma jurisprudenci un zinātni. Rokas džihāds ir cīņa pret ļaunumu ar rīcību, piemēram, svētceļojumu, rūpēšanos par veciem cilvēkiem utt. Zobena džihāds ir bruņota cīņa Dieva vārdā (qital fi sabilillah) jeb svētais karš.

Džihāds vēsturē

Osmaņu impērija

Centrālo lielvalstu propagandas kartiņa par godu Osmaņu sultāna Mehmeda V pasludināto džihādu pret Angliju, Krieviju un Franciju. Attēlā no kreisās: Vācijas imperators Vilhelms II, Austroungārijas imperators Francis Jozefs I un sultāns Mehmeds V.

Nokļūstot tronī, Osmaņu impērijas sultāns Sulejmans I sāka vairākus karus Eiropā un 1526. gada 29. augustā Mohakas kaujā sakāva Ungārijas Luija II armiju. Līdz ar to ungāru spēki bija pilnībā sakauti un Osmaņu impērija kļuva par noteicošo lielvaru austrumu un centrālajā Eiropā. 1683. gadā sultāns Mehmeds IV pasludināja džihādu un lielvezīrs Kara Mustafa Pašā sāka Vīnes aplenkumu ar 138 000 vīru lielu armiju.

Pēdējo džihādu 1914. gada 14. novembrī (Pirmā pasaules kara laikā) pasludināja Osmaņu impērijas islāma šeihs (Šeihs Ul-Islāms), aicinot visas pasaules musulmaņus, tai skaitā tos, kas dzīvo sabiedroto valstīs, vienoties cīņā pret Lielbritāniju, Franciju, Krieviju, Serbiju un Melnkalni. Toties Mekas emīrs šeihs Huseins ibn Alī noraidīja osmaņu lūgumu apstiprināt džihādu, pamatojot atteikumu ar to, ka "Svētais karš nevar būt agresīvs un ir pilnībā neiespējams ar sabiedroto - kristiešu Vāciju."