Pilskalnu pirmais aprakstīja Kārlis fon Lēviss of Menārs, ber Ernests Brastiņš to par īstu pilskalnu neuzskatīja. 1928. gadā Jūlijs Krieviņš-Lietgalietis izvirzīja hipotēzi, ka šajā rajonā atradās senā Sēlpils, līdz arheoloģiskie pētījumi norādīja, ka senā Sēlpils atradās Sēlpils pilskalnā. Tas ir kukuļveidīgs paugurs bez mākslīgu pārveidojumu pazīmēm, postīts ar Pirmā pasaules kara tranšejām. Pilskalna datējums - vidējais/vēlais dzelzs laikmets. Par kalnu saglabājies ievērojams daudzums teiku.