Dzelzs laikmets
Vikipēdijas raksts
Arheoloģijā par Dzelzs laikmetu sauc cilvēces attīstības stadiju, kad cilvēki iemācījās apstrādāt dzelzi un izgatavot no tā ieročus un darbarīkus. Šī jaunā materiāla ieviešana bieži vien sakrita ar citām izmaiņām aizvēsturiskajās sabiedrībās, piemēram, jaunu lauksaimniecības tehniku, reliģisko uzskatu un mākslas stilu rašanos.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Dzelzs laikmeta ilgums
Dzelzs laikmets ir pēdējais lielais aizvēstures periods, tā nozīme atšķiras atkarībā no reģiona. Dzelzs laikmets sekoja pēc Vara laikmeta un Bronzas laikmeta, kurš savukārt sekoja tūlīt pēc kādas no Akmens laikmeta stadijām.
Dzelzs laikmets Eiropā aizsākās ap 700.g. p.m.ē. Savukārt šī laikmeta beigas virkne vēsturnieku saista ar periodu starp 27. gadu un 68.g. p.m.ē. – laika posmu, kad Romas impērijā plaši izplatījās izglītība un radikāli izmainījās sabiedrības dzīves kvalitāte. Šāds atskaites punkts gan uzskatāms par visai nosacītu. To varētu interpretēt tā, ka, piemēram, reģioni, kurus romiešu karaspēks nekad nav iekarojis - Skandināvija, Vācijas centrālā un ziemeļu daļa, Lielbritānijas ziemeļu daļa, Baltija tā arī joprojām dzīvo Dzelzs laikmetā.
[izmainīt šo sadaļu] Dzelzs laikmeta tehnoloģija
Kas attiecas uz Dzelzs laikmeta tehnoloģisko pusi, tad jāatzīmē, ka dzelzim, salīdzinājumā ar bronzu bija virkne būtisku priekšrocību. Dzelzs rūda daudz plašāk nekā vara vai alvas rūda bija izplatīta daudzos Eiropas reģionos. Tādēļ pārejot no bronzas uz dzelzs pielietošanu ievērojami samazinājās transporta izmaksas.
Lai iegūtu bronzu bija jāsakausē varš ar alvu. Toties dzelzi varēja iegūt tieši no rūdas neveicot nekādus sakausējumus. Rezultātā arī metalurģiskais process stipri vienkāršojās. Tomēr dzelzs tehnoloģijai bija arī savi trūkumi. Dzelzs, salīdzinājumā ar varu, alvu un to kopproduktu - bronzu, daudz grūtāk padevās apstrādei. Dzelzs laikmeta sākumā un vēl ilgi tā gaitā kausēšanas krāsnīs tā arī neizdevās iegūt pietiekami augstu temperatūru lai no rūdas izdalītu dzelzi un bez lielas dažādu piemaisījumu devas. Tādēļ dzelzs rūda tika uzkarsēta, no tās mehāniskā veidā tika izlobīti dzelzs komponenti, kuri pēc tam vēlreiz tika uzkarsēti un "salipināti" lielākos gabalos, kurus varēja transportēt vai izmantot kalšanai – galīgas lietošanas priekšmetu izgatavošanai.
Ņemot vērā šīs dzelzs apstrādes grūtības, no dzelzs sākotnēji izgatavoja pārsvarā liela izmēra, smagus darbarīkus vai ieročus. Bronza, tāpat kā sudrabs vai zelts, saglabāja savu lomu dažādu dekoratīvu elementu vai ne pārāk intensīvi lietojamu instrumentu un darbarīku izgatavošanā.
Tiek uzskatīts, ka pirmie dzelzs tehnoloģiju varētu būt apguvuši heti vēl ilgi pirms dzelzs laikmeta plašākas izplatības – starp 2000. un 1500.g. p.m.ē. No viņiem šo tehnoloģiju drīz pārņēma pārējie Vidējo Austrumu un tai tuvākie Eiropas reģioni, galvenokārt Grieķija un Roma, kā arī virkne barbaru cilšu. Tomēr bija nepieciešami vairāki gadsimti lai dzelzs tehnoloģija izplatītos pa visu Eiropas apdzīvoto daļu.
[izmainīt šo sadaļu] Dzelzs laikmeta periodi
[izmainīt šo sadaļu] Halštates periods
Halštates periods (1200.-400.g. p.m.ē.), tā nosaukts pēc pirmajiem dzelzs priekšmetu atradumiem pie Halštates (Hallstatt) pilsētiņas Austrijā, uz dienvidrietumiem no Vīnes. Līdzīgi priekšmeti tika atrasti arī citos Austrijas reģionos un Bavārijā. Dzelzs laikmeta Halštates periods raksturojas ar dzelzs apstrādes tehniku, kurā atrodami gan Centrālās Eiropas, gan Vidējo Austrumu meistariem raksturīgi paņēmieni.
Halštates atradumi liecina par prasmīgu dzelzs tehnoloģijas pielietošanu izgatavojot zobenus, dunčus, nažus, cirvjus, bruņas un pat dzelzs ornamentus, piemēram, uz zirglietu izstrādājumiem. Halštates sabiedrība izcēlās arī ar pārsteidzošu pārticību. Tiesa, tās pamatā bija ne tikai dzelzs tehnoloģija, bet arī sāls raktuves (kurās tika izmantoti dzelzs darbarīki), kas atradās tuvumā un, kuru izmantošana tirdzniecībā deva labus ienākumus.
[izmainīt šo sadaļu] Latēnas periods
Latēnas periods (450.-50.g. p.m.ē.), nosaukts pēc apdzīvotas vietas La Téne Šveicē, kur atrasti metālizstrādājumi, izpildīti ļoti augstā profesionālā līmenī. Tai skaitā, meistarīgi apstrādāti, augstas kvalitātes kaujas ieroči (zobeni, dunči u.c.), kas, starp citu, atspoguļo ne tikai Dzelzs laikmeta tehnoloģijas augsto attīstības pakāpi, bet arī sabiedrības dzīves veidu. Latēnas kultūrai raksturīga ne tikai metālapstrādes tehnoloģija, bet arī prasmīgi uzbūvēti, stipri kalnu cietokšņi.
Daudzi vēsturnieki atzīmē, ka lielākie nopelni Dzelzs laikmeta tehnoloģijas izstrādāšanā un noslīpēšanā ir ķeltiem. Arheoloģiskajos izrakumos, it īpaši Latēnā, atrasto priekšmetu apdare satur feniķiešu, etrusku, skitu un pašu Centrālās Eiropas līdzenumus apdzīvojošo tautu elementus.
[izmainīt šo sadaļu] Dzelzs laikmets Latvijā
[izmainīt šo sadaļu] Agrais dzelzs laikmets (1.-400. g.m.ē.)
Šajā periodā somu un baltu saskares zona praktiski nemainījās. Baltu teritorijā turpinājās Bronzas laikmetā aizsākusies etniskā diferenciācija, un jau sāka iezīmēties kuršu, zemgaļu, sēļu un latgaļu zemes. Somu ciltis Kurzemē saskārās ar kuršiem un zemgaļiem, bet Vidzemē - ar zemgaļiem, kas dzīvoja Vidzemes DR daļā, un latgaļiem austrumos. Tāpat kā iepriekšējā periodā arī agrajā dzelzs laikmetā Latvijas somu kultūrai vēl bija Baltijas somu kopkultūras raksturs[1].
[izmainīt šo sadaļu] Vidējais dzelzs laikmets (400.-800. g.m.ē.)
Šajā laikmetā visā Eiropā notika lieli cilvēku migrācijas un tautu veidošanās procesi, kas ietekmēja cilšu pārvietošanos un savstarpējos karus arī Latvijas teritorijā. Šis laikmets pasaules vēsturē pazīstams kā "Tautu staigāšana" un iesākās ar huņņu iebrukumu tagadējās Ukrainas un Ungārijas stepēs. No savām agrākajām dzīvesvietām izspiestās slāvu-sarmatu un Dņepras baltu ciltis virzījās uz ziemeļiem gar Dņepras un Daugavas ūdensceļiem. No 7.-8. gadsimta sākās latgaļu iespiešanās Ziemeļlatvijas somu apdzīvotajās zemēs, kas noveda pie to daļējas asimilācijas un pārvietošanās uz Gaujas un Daugavas lejteci, kur līdz 8.-9. gadsimtam bija apmetušās zemgaļu ciltis. Zemgaļu ciltis virzījās pāri Daugavai uz dienvidrietumiem, daļēji ieņemdamas kuršu cilšu teritorijas. Tajā pašā laikā rietumslāvu vendu ciltis dziļi iespiedās prūšu un kuršu apdzīvotajās teritorijās, liekot prūšiem pārcelties no Vislas rietumu krasta uz austrumu krastu. Rezultātā Kurzemē 9. gadsimtā notika kuršu virzīšanās uz ziemeļiem. Ziemeļkurzemes somi tika izspiesti no viņu agrākām dzīvesvietām un daļēji pārcēlās uz Sāmsalu un tālāk uz Igaunijas ziemeļrietumu un Somijas dienvidrietumu rajoniem. Kā liecība par šiem aizvēsturiskajiem procesiem ir Kuresāres ("Kuršu sala") nosaukums Sāmsalā un Turku izloksnes līdzība ar līvu valodu. Vidējā dzelzs laikmetā sākušies cilšu konflikti turpinājās līdz pat Indriķa hronikas aprakstītajiem vendu-kuršu kariem, līvu-zemgaļu kariem un latgaļu-igauņu kariem.
Arheologs Māris Atgāzis šo periodu raksturo sekoši: „Baltijas somu ciltis, kas jau iepriekšējā periodā dzīvoja Kurzemes, Vidzemes un Latgales ziemeļdaļā, turpināja apbedīšanu akmeņu krāvumu kapulaukos, kurus Igaunijā dēvē par tarandām, Ziemeļlatvijā dažkārt par kravandām vai krāsmatu kapenēm. Šajos kapulaukos apbedīti igauņu un lībiešu priekšteči, kuriem pamatvilcienos līdzīgas apbedīšanas paražas, taču ir lokālas atšķirības. [..] Arī Ziemeļkurzemē vidējā dzelzs laikmetā turpinās mirušo apbedīšana akmeņu krāvuma kapos (Laidzes Roceši, Dundagas Ošbirzes, Popes (Vēdes muižas) meža senkapi). Šie kapulauki ir līdzīgi igauņu senču kapulaukiem, taču akmeņu krāvumu kapi Ziemeļkurzemē pastāv ilgāk - līdz 8. gadsimtam. [..] Ņemot vērā to, ko zinām par lībiešiem un viņu apbedīšanas paražām turpmāk - 10.-11. gadsimtā, ir jāatzīst par pamatotu hipotēze, ka Ziemeļkurzemes akmeņu krāvumos apbedīti vēlāko lībiešu priekšteči."[2]
[izmainīt šo sadaļu] Vēlais dzelzs laikmets (800.-1200. g.m.ē.)
Šo laikmetu pasaules vēsturē dēvē arī par agrajiem viduslaikiem. Pirmie rakstītie vēstures avoti, kas nepārprotami attiecināmi uz Latvijas teritoriju, ir skandināvu sāgas un rūnakmeņi. Divos rūnu rakstos pieminēts Ventas lejteces novads, Kolkas rags un Zemgale (Simkala). Divos rūnakmeņos atrodams arī līvu apdzīvotās teritorijas apzīmējums Līvzeme (If: lanti). Novgorodas hronikā „Pagājušo gadu vēsture" pirmo reizi uzskaitītas 11.gs.beigās - 12. gs. sākumā Latvijā dzīvojušās ciltis - zemgaļi, kurši, latgaļi un lībieši.
Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka 10.-13.gs. kurši pārcēlās ziemeļu virzienā, pastiprināti sajaukdamies ar līviem, bet daļa iedzīvotāju pārcēlās uz Vidzemes rietumu daļu. 10.-13. gs. strauji palielinājies apdzīvotības blīvums Daugavas un Gaujas lejteces apgabalos, par ko liecina līvu pieminekļu parādīšanās Daugavas labajā krastā starp Rīgu un Aizkraukli, bet Gaujas baseinā - Siguldas un Turaidas apvidū.
Jaunākie pētījumi vedina domāt, ka Vidzemes līvu kultūra veidojusies, Daugavas lejteces apvidū saplūstot trīs komponentiem - Baltijas somiem, baltiem (latgaļiem, zemgaļiem) un ienācējiem skandināviem.
[izmainīt šo sadaļu] Atsauces
- ↑ Renāte Blumberga.Senvēsture
- ↑ Atgāzis M. Vidējais dzelzs laikmets 400. - 800 g. // Latvijas senākā vēsture 9. g. t. pr. Kr. - 1200. g. - Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001. - 288. lpp.
[izmainīt šo sadaļu] Skatīt arī
|
|
Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|
Trīs laikmetu sistēma: Akmens laikmets | Bronzas laikmets | Dzelzs laikmets |
