Spartaks

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Spartaks, franču skulptūra Luvrā, 1830. gads

Spartaks (sengrieķu: Σπάρτακος; latīņu: Spartacus; dzimis ap 109. p.m.ē., miris 71. p.m.ē.) bija lielākās Senās Romas vergu sacelšanas (73. p.m.ē.—71. p.m.ē.) vadītājs. Šīs sacelšanās laikā Spartaka vergu armija vairākas reizes sakāva romiešu karaspēku. Sākot ar 19. gadsimtu Spartaka tēls tiek plaši izmantots literatūrā kā brīvības cīnītāja simbols.

Bēgšana no gladiatoru skolas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kapujas pilsētā kādam Lentulam Batiātam piederēja slavena gladiatoru skola. Te apmācīja cīnītājus asiṇainajām Romas spēlēm - gladiatoru cīṇām. Par skolotāju te strādāja arī kāds gladiators vārdā Spartaks. Agrāk viṇš bijis brīvs trāķietis. Karā ar romiešiem Spartaks krita gūstā. Viņu pārdeva gladiatoru skolai. Senie rakstnieki par Spartaku stāsta, ka viņš bijis drosmīgs, spēcīgs un gudrs vīrs. Viņš drīzāk līdzinājies izglītotam grieķim nekā rupjam barbaram.

73. p.m.ē. Spartaks pierunāja savus biedrus bēgt. Viņš teica, ka labāk riskēt ar dzīvību brīvības dēḷ nekā zaudēt to arēnā. Kādiem 70 gladiatoriem izdevās izbēgt no gladiatoru skolas. Viņi bija apbruņoti ar rungām, cirvjiem, dunčiem. Ceļā tie sastapa ieroču vezumus. Izbēgušie vergi uzbruka tiem un tā ieguva labus ieročus.

Spartaks veda savu karaspēku uz ziemeļiem. Pētnieki domā, ka viņš ir gribējis aiziet no Itālijas ar iespējami lielāku izbēgušo vergu skaitu cauri Austrumu Alpiem. Senāts saprata Spartaka armijas draudošo spēku un 72. gadā p.m.ē. nosūtīja pret to abus konsulus L.Helliju un H.Lentulu ar karaspēku – apmēram 70 000 kareivju. 72. gada pavasarī no Spartaka vienības atšķēlās 20 000 ar Kriksu priekšgalā. Konsuliem izdevās sakaut un iznīcināt šo vergu vienību Apūlijas ziemeļos pie Gorgana kalna. Pēc tam viņi gribēja aplenkt un iznīcināt arī sacelšanās dalībnieku galvenos spēkus. Taču Spartaks atminēja konsulu plānus un, neļaudams tiem savienoties, sakāva katru konsulu atsevišķi. Pēc dažiem vērtējumiem Spartaka armija tai laikā sasniegusi jau 120 000 lielumu. Dumpinieki ar kaujām (vairākkārt sakāva romiešus, piemēram pie mutīnas pilsētas Ziemeļitālijā) izgāja cauri visai Itālijai un nonāca Po upes ielejā. Tad pēkšņi Spartaks pagriezās atpakaļ. Domājams, ka daudzi vergi nevēlējās pamest Itāliju, taču iemesli vēsturniekiem nav īsti skaidri. Vēsts par Spartaka atgriešanos izraisīja milzīgu satraukumu romiešos. Tie steigā savāca lielu armiju, cīnīties devās arī daudzi vergturi paši. Par armijas komandieri 72.gadā p.m.ē. rudenī Senāts iecēla Marku Licīniju Krasu un piešķīra tam 6 leģionus. Uz Itāliju tika izsaukts arī karaspēks no Spānijas un Balkānu pussalas. Spartaks saprata, ka viņam ir pārāk maz spēku, lai aplenktu Romu, un veda savus spēkus uz Itālijas dienvidiem. Krasa karaspēks stājās tam ceļā, mēģinot Spartaka armiju aplenkt Picēnā, bet nesekmīgi, jo tika sakauts viens no tā palīgiem - Mummijs. Tā spartakieši izlauzās un devās uz Itālijas dienvidiem. Kareivji tik ļoti baidījās no vergiem, ka tiem tuvojoties bēga pat veselas vienības. Lai atjaunotu kārtību armijā, Krass izlozes kārtībā nonāvēja katru desmito kareivi bēgušajās vienībās. Spartaks ar savām vienībām devās uz Itālijas DR ragu, lai pārceltos uz Sicīliju, gribēdams arī tur izraisīt vergu sacelšanos (kas laikam tur jau bija sākusies). Pirāti par samaksu nosolījās dumpiniekus pārcelt pāri Mesīnas jūras šaurumam, taču piekrāpa. Vergi paši uzbūvēja plostus, bet pēkšņi iesākusies vētra tos izmētāja. Kaut arī Sicīlija bija tuvu, Spartakam to sasniegt neizdevās. Krass tā arī neuzdrošinājās uzbrukt Spartakam. Viņš ieņēma šaurumu, pa kuru gāja vienīgais ceļš no zemesraga. Tam šķērsām romieši izraka dziļu grāvi un uzbēra augstu valni. Spartaks ar karaspēku bija iekļuvis lamatās un viņa nometnē sākās bads.