Turcija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par valsti. Par citām jēdziena Turcija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Turcijas Republika
Türkiye Cumhuriyeti
Turcijas karogs Turcijas ģerbonis
Karogs Prezidenta zīmogs
DevīzeYurtta Sulh, Cihanda Sulh
Miers mājās, miers pasaulē
Himnaİstiklâl Marşı
Neatkarības himna
Location of Turkey
Galvaspilsēta Ankara
Lielākā pilsēta Stambula
Valsts valodas Turku valoda
Valdība
 -  Valsts prezidents Redžeps Tajjips Erdogans
 -  Premjerministrs Ahmets Davutoglu
Pēctecība
 -  Neatkarības karš 1919. gada 19. maijā 
 -  Parlamenta izveide 1920. gada 23. aprīlī 
 -  Proklamēšana 1923. gada 29. oktobrī 
Platība
 -  Kopā 783 562 km² 
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2008. g. 73 914 000[1] 
 -  Blīvums 93/km² (102.)
IKP (PPP) 2008. gada aprēķins
 -  Kopā $915,21 miljardi[2] 
 -  Uz iedzīvotāju $13 138[2] 
Džini koef. (2005) 38 (vidējs
HDI (2008) 0.798 (vidējs) (76.)
Valūta Jaunā Turcijas lira (TRY)
Laika josla EET (UTC+2)
 -  Vasarā (DST) EEST (UTC+2)
Interneta domēns .tr
ISO 3166-1 kods 792 / TUR / TR
Tālsarunu kods +90

Turcija (turku: Türkiye), oficiālais nosaukums Turcijas Republika (Türkiye Cumhuriyeti), ir Eirāzijas valsts, kura atrodas Mazāzijas pussalā, Dienvidrietumāzijā, un Trāķijā, Dienvideiropas Balkānu reģionā. Turcijai ir sauszemes robeža ar astoņām valstīm: ziemeļrietumos ar Bulgāriju, rietumos ar Grieķiju, ziemeļaustrumos ar Gruziju un Armēniju, austrumos ar Azerbaidžānas eksklāvu Nahčivanu un Irānu, dienvidaustrumos ar Irāku un Sīriju. Turcijas krastus ziemeļos apskalo Melnā jūra, rietumos Egejas jūra, bet dienvidos Vidusjūra. Turcijas teritorijā atrodas Marmora jūra, caur kuru ir novilkta ģeogrāfiskā robeža starp Āziju un Eiropu, tādēļ Turcija ir valsts, kas atrodas divās pasaules daļās.

Pateicoties tās ģeogrāfiskajam novietojumam starp divām pasaules daļām, tās kultūra ir austrumnieku un rietumnieku kultūru īpatnējs sajaukums. Turcija ir kļuvusi par stratēģiski svarīgu valsti, jo tai vēsturiski ir cieši sakari rietumos ar Eiropas Savienību, austrumos ar Centrālāziju, ziemeļos ar Krieviju un dienvidos ar Tuvajiem Austrumiem.[3][4]

Turcija ir demokrātiska, sekulāra, unitāra un konstitucionāla republika un tās valsts iekārta tika izveidota 1923. gadā Mustafa Kemala Ataturka vadībā pēc Osmaņu impērijas sabrukuma Pirmā pasaules kara rezultātā. Kopš tās dibināšanas Turcija arvien vairāk tuvinās rietumvalstīm, tieši iesaistoties tādās savienībās kā Eiropas Padome (dalībvalsts kopš 1949), NATO (1952), ESAO (1961), EDSO (1973) un Industriālo valstu G20 (1999). Turcija kopš 2005. gada ir uzsākusi oficiālās iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību un ir tās asociatīvā dalībvalsts kopš 1963. gada. Atrodoties šajā statusā, Turcija 1995. gadā panāca muitas savienības izveidošanu ar ES. Tai pat laikā Turcija ir spējusi stiprināt ciešas politiskas, ekonomiskas un industriālās attiecības ar austrumu valstīm, it īpaši ar Tuvajiem Austrumiem, Centrālāziju un Austrumāziju.

Etimoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turku valodā valsts nosaukums ir (IPA: /tyɾkije dʒumhuɾijeti/), kas nozīmē "Turcijas Republika".

Nosaukums Türkiye ir dalāms divās daļās. Nosaukuma pirmā daļa Türk no senās turku valodas nozīmē "stiprs",[5] savukārt nosaukuma izskaņa -iye ir abstraktais piedēklis arābu valodā, kas norāda uz īpašnieku, turētāju, piederīgumu. Vārds Türk pirmo reizi rakstos lietots orhonu rakstos centrālās Āzijas gokturku cilts nosaukumā (Göktürk), kas burtiskā tulkojumā nozīmē "gaisa" jeb "debess turki".

Vairums valodās, tostarp latviešu valodā, valsts nosaukums ir cēlies no viduslaiku latīņu valodas vārda Turchia, kas pirmo reizi rakstiskajos avotos ir parādījies 1369. gadā.[6] Oficiāli valsts nosaukums ir Turcija tikai no 1921. gada, kad tas tika iekļauts pirmajā Turcijas konstitūcijā.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turku Osmaņu impērija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Osmaņu impērija
Osmaņu impērija tās uzplaukuma laikā (ap 1680).

Vēstures gaitā tjurki dzīvojuši un atstājuši paliekošu iespaidu vairākās Eirāzijas daļās. Viens no viņu galvenajiem mērķiem vienmēr bija asimilēšanās,[nepieciešama atsauce] pieņemot dažādas atšķirīgās kultūras, kuras tie iekļāvuši savā ietekmes sfērā. Turku politiskā vēsture sākas ar spēcīgās Huņņu impērijas laikiem 5. gadsimtā, kad tās valdnieks Atila paplašināja savas valsts robežas no austrumu Turkestānas un centrālās Āzijas līdz centrālajai un rietumu Eiropai.

Vairākas atsevišķas tjurku ciltis arī vēlāk izveidoja spēcīgas valstis, kas savā starpā karoja un tādēļ nepastāvēja ilgstoši. Viena no varenākajām ciltīm bija oguzu turku atzars – seldžuki,[nepieciešama atsauce] kas 9. gadsimtā atradās Abasīdu kalifāta nomalē, Kaspijas jūras ziemeļu piekrastē un pie Arāla jūras kā Jabhu kaganāts Oguzu konfederācijas sastāvā. 10. gadsimtā seldžuki pārceļoja no savas mītnes zemes centrālajā Āzijā uz Anatolijas austrumiem.[nepieciešama atsauce]

Sultāna Ahmeda mošeja (Zilā mošeja) ir viens no slavenākajiem Osmaņu arhitektūras paraugiem.

Pēc uzvaras pār Bizantijas impēriju Manzikertas kaujā (1071), turki Anatolijā apmetās uz visiem laikiem un līdz ar to sākās Rumas sultanāta (Lielā Seldžuku impērijas atzara) uzplaukums. Seldžuku valdīšanas laikā bez pašu impērijas pastāvēja arī divas tikpat spēcīgas tjurku valstis: Karahanu valsts un Gaznes valsts, kas vēlāk pievienojās seldžukiem. 1243. gadā seldžukus sakāva Mongoļu impērijas karaspēks un seldžuku valsts sāka atkal sašķelties mazākās ciltīs. Šādu brīdi veiksmīgi izmantoja Osmans I, kura vadītā cilts lika pamatus vēlāk varenajai Osmaņu impērijai.

Osmaņu impērija veiksmīgi uzturēja politiskos sakarus gan ar austrumu, gan ar rietumu kultūrām visā savā 623 gadus ilgajā pastāvēšanas laikā. 16. un 17. gadsimtā tā bija viena no pasaulē varenākajām politiskajām varām, kas spēja pakļaut austrumu Eiropas spēkus, iekarojot Balkānus un Polijas-Lietuvas savienības dienvidu daļu.

Pēc Osmaņu impērijas panīkuma gadiem, impērija 1914. gadā iesaistījās Pirmajā pasaules karā Vācijas impērijas pusē un tika pilnīgi sagrauta. Sabiedrotie jau bija iepriekš izplānojuši sadalīt impēriju savā starpā un pēc kara tika noslēgts Sevras līgums.

Republika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: Turcijas vēsture un Ataturka reformas
Turcijas dibinātājs un pirmais valsts prezidents Mustafa Kemals Ataturks.

Sabiedroto īstenotā Konstantinopoles un Izmiras okupācija uzreiz pēc Pirmā pasaules kara beigām izraisīja Turku nacionālās kustības izveidošanos.[4] Sākās Turcijas neatkarības karš, kura priekšgalā no turku puses bija Mustafa Kemals pašā, kas bija pierādījis savas komandiera spējas Galipoli kaujā. Kara mērķis bija nepieļaut Sevras līguma īstenošanu.[3] Jau 1922. gada 18. septembrī no valsts teritorijas bija padzīti visi ārvalstu spēki un radās jauna Turcijas valsts. 11. novembrī Turcijas Lielā nacionālā asambleja oficiāli likvidēja sultanātu, ar ko tika pielikts punkts Osmaņu impērijas 623 gadu ilgajai pastāvēšanai. Ar 1923. gada Lozannas miera līgumu tika starptautiski atzīta Turcijas Republikas suverenitāte un jaunizveidotā valsts tika atzīta par Osmaņu impērijas mantinieci. Oficiāli republika tika proklamēta jaunajā valsts galvaspilsētā Ankarā, 1923. gada 29. oktobrī.[4]

Par pirmo republikas prezidentu kļuva Mustafa Kemals pašā, kas sāka īstenot plašu reformu programmu, kuru nolūks bija radīt jaunu sekulāru valsti uz bijušās Osmaņu impērijas palieku pamatiem.[4] Saskaņā ar likumu par uzvārdiem, Turcijas parlaments 1934. gadā Mustafa Kemalam piešķīra goda nosaukumu Ataturks (turku valodā: Atatürk, turku tēvs).[3]

1945. gada 23. februārī Otrajā pasaules karā Turcija pievienojās sabiedroto pusē un kļuva par pilntiesīgu ANO locekli.[7] 1947. gadā tika izsludināta ASV prezidenta Trūmana doktrīna, jo Grieķijā bija sākusies komunistu sacelšanās un PSRS pieprasīja Turcijai atbrīvot tās karaspēka vajadzībām Turcijas jūras šaurumus, kas savieno Melno jūru ar Vidusjūru. Ar šo doktrīnu ASV garantēja Turcijas un Grieķijas drošību, kas izvērtās par plašu finansiālo un materiālo atbalstu.[8]

Pēc tam, kad Turcija kopā ar ANO drošības spēkiem bija līdzdarbojusies Korejas karā, tā pievienojās NATO (1952) un kļuva par galveno šķērsli PSRS ekspansijai Vidusjūras reģionā. Pēc grieķu nacionālistu sarīkotā apvērsuma Kiprā, Turcija iebruka salā (1974), lai aizstāvētu tur dzīvojošo turku tiesības. Pēc deviņiem gadiem tika izveidota Ziemeļkipras Turku Republika, kuru starptautiski atzīst tikai Turcija.[9]

Kad 1945. gadā bija beidzies vienpartijas sistēmas periods, daudzpartiju sistēma ienesa politiskajā dzīvē neskaitāmas nesaskaņas vairāku desmitu gadu garumā un tādēļ periods no 1960. gadiem līdz 1980. gadiem ievērojams ar vairākām bruņotām sadursmēm starp labējā un kreisā spārna politiskajiem grupējumiem. Nesaskaņas izraisīja vairākus militārus valsts apvērsumus: 1960., 1971., 1980. un 1997. g.[10] 1980. gados sāktā Turcijas ekonomikas liberalizācija ievērojami izmainīja valsts tēlu un radīja ievērojamus izaugsmju un krīžu periodus.[11]

1999. gada 17. augustā 3:02 pēc vietējā laika Turcijas ziemeļrietumos bija aptuveni 7,4 balles stipra zemestrīce. Zinātnieki šo zemestrīci sauc par Izmitas zemestrīci. Tās ilgums sasniedza 48 sekundes, rezultātā nogalinot aptuveni 45 000 iedzīvotājus un atstājot vairāk nekā pusmiljonu iedzīvotāju bez mājām. Šī postošā zemestrīce visvairāk skāra Izmitas pilsētu.

Valsts pārvalde un politika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turcija ir parlamentāra, demokrātiska republika. Kopš valsts dibināšanas 1923. gadā, Turcijā ir nostiprinājušās spēcīgas sekulārisma tradīcijas[12]. Turcijas konstitūcija ir pamats visas valsts tiesību sistēmai un nosaka pamata principus valsts pārvaldei, kā arī ir pamats Turcijas centralizētajai un unitārajai valsts iekārtai.

Valsts galva ir valsts prezidents, kas pilda lielā mērā reprezentatīvas funkcijas. Valsts prezidentu ievēl uz septiņiem gadiem parlaments un prezidentam nav jābūt parlamenta deputātam. Pašreizējais prezidents Redžeps Tajjips Erdogans amatā stājies 2014. gada 28. augustā. Izpildvaru Turcijā īsteno premjers un ministru kabinets (valdība), bet likumdevēja vara pieder Lielajai nacionālajai asamblejai. Tiesu vara ir neatkarīga no likumdevējas un izpildu varas, bet likumu un valdības rīkojumu atbilstību konstitūcijai izvērtē Konstitucionālā tiesa. Augstākā administratīvo tiesību iestāde ir Valsts padome, bet augstākā tiesu iestāde ir Augstākā apelācijas tiesa.[13]

Premjerministru ievēl Lielā nacionālā asambleja (parlaments) ar uzticības balsojumu par viņa ministru kabinetu un premjerministrs parasti ir lielākās parlamentā pārstāvētās partijas loceklis. Pašreizējais Turcijas premjerministrs ir Ahmets Davutoglu Premjerministram un ministriem nav jābūt parlamenta deputātiem, bet parasti viņi ir arī deputāti, izņemot ekonomikas lietu valsts ministru Kemalu Dervišu,[14] kurš tagad ir ANO Attīstības programmas (UNDP) vadītājs.[15]

Kopš 1933. gada tiesības vēlēt ir abu dzimumu Turcijas pilsoņiem, kas sasnieguši 18 gadu vecumu. No 2004. gada Turcijā bija 50 reģistrētas politiskās partijas, kas pārstāv gan galēji kreisus uzskatus, gan galēji labus uzskatus.[16] Konstitucionālajai tiesai ir tiesības atņemt partijai finansējumu vai izbeigt tās dabību, ja tā, pēc tiesas ieskatiem, pauž uzskatus, kas ir separātiski vai pretēji sekulārismam.[17][18]

Parlamentā 550 deputātus ievēl uz četriem gadiem, vispārējās, proporcionālās vēlēšanās no partiju sarakstiem. Vēlēšanas notiek 85 vēlēšanu apgabalos (81 ils un trīs Stambulas apgabali, divi Ankaras un divi Izmiras apgabali). Lai nepieļautu sīkpartejismu un sašķeltību, partijām, lai iekļūtu parlamentā ir jāpārvar vēlēšanās 10% vēlētāju atbalsta barjera.[16] Barjeru pēdējās (2007) vēlēšanās spēja pārvarēt tikai trīs partijas (2002. gadā parlamentā iekļuva tikai divas).[19][20] Tomēr, tā kā pastāv vēl arī iespēja veidot deputātu apvienības un kļūt par neatkarīgiem deputātiem, šobrīd parlamentā ir septiņas partijas. Arī vispārējās vēlēšanās var piedalīties individuāli kandidāti, bet arī viņiem ir jāpārvar 10% barjera.[16]

Starptautiskās attiecības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turcija ir dibinātāja ANO (1945), OECD (1961), OSCE (1973) un G20 (1999).

Saskaņā ar Turcijas rietumniecisko ievirzi, tās starptautisko attiecību centrālā tēma ir attiecības ar Eiropu. 1949. gadā Turcija kļuva par Eiropas Padomes locekli un 1959. gadā pieteicās dalībai EEK (ES priekštece) un 1963. gadā kļuva par tās asociatīvo locekli. Pēc vairāku desmitu gadu ilgām pārrunām Turcija 1987. gadā pieteicās par pilntiesīgu EEK biedru un 1992. gadā kļuva par Rietumu Eiropas Savienības asociatīvo biedru. 1995. gadā tika panākta Eiropas Savienības un Turcijas Muitas Savienības līguma parakstīšana un 2005. gada 3. oktobrī oficiāli sākās Turcijas iestāšanās sarunas ar ES.[21]

Tiek uzskatīts, ka ES iestāšanās process ilgs vismaz 15 gadus sakarā ar Turcijas apjomīgajiem izmēriem un viedokļu nesakritību vairākos jautājumos.[22] Nesaskaņu starpā ir strīds ar ES dalībvalsti Kipras Republiku sakarā ar Turcijas 1974. gada iebrukumu, kad tādā veidā Turcija vēlējās nepieļaut Grieķijas iecerēto salas aneksiju. Kopš iebrukuma Turcija neatzīst Kipras Republiku kā vienīgo suverēno varu visā salā, bet salas ziemeļos atzīst arī Ziemeļu Kipras Turku Republiku.[23]

Svarīgs Turcijas ārpolitikas faktors ir arī vēsturiskās attiecības ar ASV. Abas valstis, baidoties no iespējamās PSRS ekspansijas ir cieši sadarbojušās, lai to nepieļautu un Turcija 1952. gadā pievienojās NATO. Tagad, kad ir beidzies Aukstais karš, Turcija, pateicoties tās ģeopolitiskajam novietojumam, ir nozīmīga attiecībās ar Tuvajiem Austrumiem. Turcijas teritorijā ir nozīmīgas ASV karabāzes netālu no robežas ar Sīriju un Irāku. Turklāt Turcijas labās attiecības ar Izraēlu ir to padarījusi par galveno ASV partneri miera sarunās šajā reģionā. Kā atbildi uz šādu atbalstu ASV politikai Turcija ir saņēmusi spēcīgu atbalstu gan politiski, gan ekonomiski un diplomātiski. Tomēr karš Irākā šīs attiecības ir nedaudz atvēsinājis, jo Turcijā vairākums nepieļāva Turcijas līdzdalību Irākas karā un tagad Turcija cenšas nepieļaut neatkarīgas Kurdistānas izveidošanu Irākas ziemeļos.[24] ASV nespēja apturēt kurdu teroristu darbību Irākas ziemeļos izraisīja Turcijas parlamenta balsojumu, ar kuru 2007. gadā tika atļauta Turcijas karaspēka karadarbība Irākas ziemeļos.[25]

Pēc PSRS sabrukuma vairākas turkiem radniecīgo tjurku valstis atguva neatkarību un tas dod iespēju Turcijai nostiprināt savu politisko un ekonomisko ietekmi Centrālāzijā.[26] Labo attiecību rezultātā ar Azerbaidžānu tika īstenots vairāku miljardu vērts naftas un gāzes vada projekts Baku–Tbilisi–Džejhana. Tomēr robeža starp Turciju un Armēniju joprojām palikusi slēgta, kopš tā okupēja azeru apdzīvoto teritoriju Kalnu Karabahas karā.[27] Ar Armēniju attiecības ir sarežģītas arī tādēļ, ka Osmaņu impērijas pastāvēšanas pēdējos gados tika īstenota plaša armēņu pārvietošana tālāk no robežas ar Krieviju un tās laikā vairāki tūkstoši gāja bojā. Turcija, būdama Osmaņu impērijas tiesiskā mantiniece, noraida apgalvojumu, ka tas ir bijis armēņu genocīds un uzskata, ka armēņu nāves izraisīja bads, slimības un starpkultūru nesaskaņas.[28]

Turcijas un Latvijas divpusējās attiecības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turcijas un Latvijas attiecības sākās 1925. gadā un Turcija nekad nav atzinusi Latvijas inkorporāciju PSRS.[29] Diplomātiskās attiecības pēc Latvijas okupācijas tika atjaunotas 1991. gada 3. septembrī un Turcijas vēstniecība Rīgā tika atklāta 2005. gada 25. septembrī.[30] Turcija atbalstīja Latvijas uzņemšanu NATO un pēc Latvijas iestāšanās Turcijas gaisa spēki no 2006. gada 1. aprīļa līdz 1. augustam veica Latvijas gaisa telpas patrulēšanu. 2005. gadā valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atklāja Latvijas vēstniecību Ankarā.[29] Latviju oficiālās vizītēs ir apmeklējuši no Turcijas vairāki valsts iestāžu darbinieki, vadītāji, parlamenta locekļi un ministri.[29]

Bruņotie spēki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turcijas bruņotie spēki sastāv no sauszemes spēkiem, jūras spēkiem un no gaisa spēkiem. Turcijas žandarmērija un Turcijas krasta apsardze miera laikā ir pakļautas Iekšlietu ministrijai, bet kara apstākļos to komandē sauszemes un gaisa spēku komandieri.[31]

Turcijas bruņotie spēki ir otra lielākā NATO armija (pēc ASV) ar 1.043.550 kareivjiem.[32] Katram veselam heteroseksuālam vīriešu dzimuma pilsonim jāpilda obligātais militārais dienests, kura ilgums ir atkarīgs no iesauktā izglītības un dienesta vietas. Homoseksuāli vīrieši var atteikties pildīt obligāto militāro dienestu.[33]

Turcijas G klases fregate TCG Gazi`antep (F 490).

1998. gadā Turcija sāka ieviest bruņoto spēku modernizācijas programmu uz desmit gadiem par aptuveni 31 miljardu ASV dolāru, iepērkot jaunus tankus, reaktīvās lidmašīnas, helikopterus, zemūdenes, kara kuģus un šaujamieročus.[34] Turcija ir 3. līmeņa dalībniece Joint Strike Fighter (JSF) programmā, piedaloties jaunas paaudzes cīņas vienības radīšanā, kuras iniciatore ir ASV.[35]

Kopš 1950. gada Turcija piedalās ANO un NATO starptautiskajās misijās, ieskaitot miera uzturēšanas misijas Somālijā un bijušās Dienvidslāvijas valstīs, kā arī sniedza atbalstu koalīcijas spēkiem Pirmajā līča karā. Turcijai ir 36.000 liels karaspēks Ziemeļkipras Turku Republikā un atsevišķas vienības Afganistānā.[36][37] Sākoties Izraēlas-Libānas konfliktam, Turcija piedalās ANO miera uzturēšanas spēku sastāvā ar 700 kareivju lielu sauszemes spēku vienību.[38]

Turcijas ģenerālštāba komandieri ieceļ valsts prezidents, bet par savu darbību viņš atskaitās premjeram. Parlamenta priekšā par valsts drošību ir atbildīga Ministru padome. Tiesības pasludināt karu vai sūtīt bruņotos spēkus uz citām valstīm ir vienīgi parlamentam.[31] Pašreizējais ģenerālštāba komandieris ir ģenerālis Jašars Bujukanits, kas amatu pārņēma no ģenerāļa Hilmi Ēzkēka 2006. gada 26. augustā.[39]

Turcijas bruņotiem spēkiem ir ļoti liela nozīme arī valsts iekšpolitikā, jo armiju vēsturiski uzskata par valsts sekulārās demokrātijas garantu.[40] Pēdējo desmitgažu laikā bruņotie spēki ir ar varu pārtraukuši vairāku valdību darbību, jo ir bijužas pamatotas aizdomas, ka valdība neievēro konstitūcijā noteiktos Ataturka principus.[40]

Administratīvais iedalījums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: Turcijas ili un Turcijas pilsētu uzskaitījums

BlankMapTurkeyProvinces.png

Turcijas galvaspilsēta ir Ankara. Turcijas teritorija administratīvi ir iedalīta 81 ilā (turku valodā: iller, vsk. il), un tie katrs atrodas kādā no septiņiem reģioniem (turku valodā: bölgeler, vsk. bölge). Reģions nav administratīva teritorija, jo tiek lietots tikai statistikas nolūkos. Katrs ils ir iedalīts rajonos (turku valodā: ilçeler, vsk. ilçe) un pavisam ir 923 rajoni.

Parasti ila nosaukums ir tāds pats kā ila galvaspilsētai un šis nosaukums ir arī ap galvaspilsētu esošajam rajonam, izņemot Hatajas ilu (galvaspilsēta Antakja), Kodžaeli ilu (Izmita) un Sakarjas ilu (Adapazari). Pēc iedzīvotāju skaita lielākie ili ir: Stambula (vairāk kā 12 milj.), Ankara (vairāk kā 4,4 milj.), Izmira (vairāk kā 3,7 milj.), Bursa (vairāk kā 2,4 milj.), Adana (varāk kā 2 milj.) un Konja (vairāk kā 1,9 milj.).

Lielākā pilsēta ir pirms republikas proklamēšanas bijusī galvaspilsēta Stambula un tā ir arī valsts finanšu, saimnieciskās darbības un kultūras centrs. Citas ievērojamākās pilsētas ir Izmira, Bursa, Adana, Trabzona, Malatja, Gaziantepe, Erzuruma, Kajseri, Kodžaeli, Konja, Mersina, Eskišehira, Dijarbakira, Antalja un Samsuna. Lielākā daļa Turcijas iedzīvotāju (70,5%) dzīvo pilsētās.[41] Valstī 18 pilsētās iedzīvotāju skaits pārsniedz vienu miljonu un 21 pilsētā — 1 milj. līdz 500 tūkstoši. Iedzīvotāju skaits pārsniedz 100 tūkstošus 70 Turcijas pilsētās.

Tautsaimniecība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Turcijas ekonomika

Turciju ASV Centrālais izlūkošanas dienests iekļauj attīstīto valstu sarakstā[42] un tā ir OECD un G20 dibinātāja.

Kopš Turcija ir republika, tās ekonomika ir bijusi daļēji valsts kontrolēta, kur valdība pilnībā kontrolē privātā sektora līdzdalību, starptautisko tirdzniecību un tiešās ārvalstu investīcijas. 1980. gados Turcijā sāka īstenot vairākas reformas, kuru idejiskais autors bija premjers Turguts Ēzals. Reformas nodrošināja valsts pakāpenisku pāreju no valsts kontrolētas brīvās ekonomikas uz privātā sektora brīvo ekonomiku.[11] Reformu rezultātā notika strauja izaugsme, kuru tikpat ātri apturēja lejupslīde un krīzes 1994., 1999.[43] un 2001. gadā.[44] Tā rezultātā IKP pieaugums no 1981. līdz 2003. gadam bija tikai 4%.[45] Papildus nepieciešamo reformu trūkums, arvien augošais privātais sektors un politiskā korupcija izraisīja ļoti augstu inflāciju, vāju banku sektoru un nepastāvīgu makroekonomisko stāvokli.[46]

Pēc 2001. gada krīzes, pateicoties finanšu ministra Kemala Derviša reformām, tika samazināta inflācija līdz viencipara skaitlim, palielinājās uzticība investoru acīs un sāka samazināties bezdarbs. Ekonomisko reformu rezultātā Turcija ir padarījusi daudz pieejamākus tās tirgus starptautiskiem tirgotājiem un samazinājusi valsts ietekmi tirdzniecībā. Arvien vairāk valsts uzņēmumu tiek privatizēti.[47]

2005. gadā IKP pieaugums bija 7,5%[48] un tādēļ Turcija ir viena no ātrāk augošajām ekonomikām pasaulē. Turcijas ekonomikā vairs nedominē vecā lauksaimniecība, jo tagad ekonomikā lielāko lomu spēlē industrializētie rajoni ap lielākajām pilsētām valsts rietumos. Tiem raksturīga augsta līmeņa servisa industrija un tagad lauksaimniecība sastāda tikai 11,9% no IKP, bet ražošana — 23,7% un pakalpojumi — 64,5%.[49] Pēdējo 20 gadu laikā īpaši strauju izaugsmi pieredzējusi tūrisma nozare un tagad tā ir nozīmīga valsts ekonomikas sastāvdaļa. 2005. gadā Turciju apmeklēja 24.124.501 cilvēks, kas pienesa valsts ieņēmumiem apmēram 18,2 miljardus ASV dolāru.[50] Citi svarīgākie Turcijas ekonomikas virzieni ir būvniecība, auto ražošana, elektronika un tekstilrūpniecība.

Pēdējo gadu laikā lielo inflāciju Turcijā izdevās apturēt un tādēļ tika ieviesta jauna valūta, lai nostiprinātu esošo situāciju arī vizuāli. 2005. gada 1. janvārī vecās turku liras (TL) tika aizstātas ar jaunajām turku lirām (YTL), atmetot sešas nulles (1 YTL = 1.000.000 TL).[51] Turpinoties ekonomiskajām reformām, 2005. gadā inflācija tika samazināta līdz 8,2% un bezdarbs līdz 10,3%.[49] Ar IKP 5.062 ASV dolāru uz vienu iedzīvotāju, Turcija 2005. gadā bija 69. vietā pasaulē.

Pazemes funikulieris Stambulā.

Turcijas galvenie tirdzniecības partneri:

Turcija savā labā izmanto arī priekšrocības, ko piedāvā muitas savienība ar ES, kuru noslēdza 1995. gadā, lai realizētu eksportam paredzētās rūpniecības preces un piesaistītu ES valstu investorus.[53] 2005. gadā eksports sasniedza 73,5 miljardus ASV dolāru, bet imports sasniedza 116,8 miljardus.[52] 2006. gadā eksports jau sasniedza 85,8 miljardus, kas ir par 16,8% vairāk nekā 2005. gadā.[54] Jaunākie dati liecina, ka eksports 2007. gadā bijis 105,9 miljardi ASV dolāru.[55]

Pēc ilglaicīga perioda bez ievērojamām ārvalstu investīcijām, Turcija ir spējusi 2006. gadā piesaistīt investīcijas 19,9 miljardu ASV dolāru apmērā, bet 2007. gadā paredzams daudz lielāks apjoms.[56] Plašās privatizācijas un stabilā valsts politika sakarā ar iespējamo iestāšanos ES, stabila izaugsme un pareizi izplānotās reformas banku sektorā, mazumtirdzniecībā un telekomunikācijās ir pozitīvi ietekmējušas ārvalstu investīciju apjomīgāku pieplūdumu.[47]

Ģeogrāfija un klimats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ēlīdeniza (turku: Ölüdeniz) netālu no Fethijes Turcijas rivjērā (Vidusjūras piekraste, kas tiek izmantota kūrortiem).

Turcijas teritorija ir vairāk kā 1600 km gara un 800 km plata un tā ir līdzīga taisnstūrim.[57] Turcijas teritorija, ieskaitot ūdenskrātuves, aizņem 783 562 kvadrātkilometrus[58], no kuriem 755 688 m² atrodas Āzijā (Anatolija), bet 23 764 m² — Eiropā.[57] Tādēļ Turciju uzskata par starpkontinentālu valsti. Turcija pēc teritorijas platības ir 37. lielākā pasaulē un tās platība ir līdzīga Francijas un Lielbritānijas teritoriju summai. Turciju no trīs pusēm apskalo jūras: rietumos — Egejas jūra, ziemeļos — Melnā jūra un dienvidos — Vidusjūra. Turcijas teritorijā — ziemeļrietumos atrodas Marmora jūra.[59]

Turcijas Eiropas daļa ziemeļrietumos ir Austrumu Trāķija, kas robežojas ar Grieķiju un Bulgāriju. Valsts teritoriju Āzijā — Anatoliju (arī „Mazāzijas pussala”) starp Kēroglu (turku: Köroğlu) un Melnās jūras austrumu piekrastes kalnu grēdas — Taura kalniem, veido augsta centrālā ieplaka ar šauriem piekrastes līdzenumiem. Līdzenumi ir iztekas vieta tādām upēm kā Eifrata, Tigra un Araksa. Te atrodas Vana ezers un Āgri kalns (turku: Ağrı, arī Ararats), kas ir augstākā Turcijas virsotne — 5.165 m.[59][60]

Ģeogrāfiski Turcija ir iedalīta septiņos reģionos: Marmora jūras reģions, Egejas jūras reģions, Melnās jūras reģions, Centrālās Anatolijas reģions, Austrumu Anatolijas reģions, Dienvidaustrumu Anatolijas reģions un Vidusjūras reģions. Anatolijas nelīdzenā ziemeļu daļa, kas stiepjas gar Melno jūru, veido šauru un garu jostu. Tā sastāda aptuveni vienu sesto daļu no Turcijas sauszemes teritorijas. Tālāk uz dienvidiem un austrumiem teritorija veidojas arvien līdzenāka.[59]

Āgri kalns (Ararats) ir Turcijas augstākā virsotne — 5165 m.

Turcijas daudzveidīgā teritorija ir sarežģītu zemes plātņu kustību rezultāts, kas radies tūkstošiem gadu gaitā. Tādēļ mūsdienās arī te ir raksturīgi nelieli pazemes grūdieni un vulkānu izvirdumi. Pateicoties zemes plātņu lūzuma vietām, ir izveidojušies Bosfors un Dardaneļi, kā arī visa Melnā jūra. Turcijas ziemeļos visas valsts garumā ir plātņu lūzuma josla, un 1999. gadā notika pēdējā lielākā zemestrīce, kuru dēvē par Izmitas zemestrīci.[61]

Turcijā valda Vidusjūrai raksturīgs klimats, kam raksturīgas karstas un sausas vasaras, bet izteiktas un aukstas ziemas. Kalni, kas izvietojas tuvu krastam, aizkavē Vidusjūras ietekmes izplešanos tālāk iekšzemē un tādēļ nodrošina valsts vidienē kontinentālu klimatu ar izteiktiem gadalaikiem. Anatolijas vidienei ir raksturīgas krasas laikapstākļu pārmaiņas. Centrālajā līdzenumā ir vērojamas īpaši spēcīgas un izteiktas ziemas. Gaisa temperatūra šajos rajonos var sasniegt no -30 °C līdz pat -40 °C kalnu apvidos, kur zemi sniegs klāj 120 dienas gadā. Rietumu daļā ziemas temperatūra parasti ir nedaudz zemāka par 1 °C. Vasaras ir karstas un sausas, bet gaisa temperatūra dienā ir virs 30 °C.

Gadā vidēji nokrišņu daudzums sasniedz 400 mm. Sausākie reģioni ir Konjas līdzenums un Malatjas līdzenums, kur gada nokrišņu daudzums nepārsniedz 300 mm. Mitrākais laiks ir maijā, bet sausākais — jūlijā un augustā.

Ziemeļos ir mērens jūras klimats ar spēcīgiem nokrišņiem. Ziemā vidējā gaisa temperatūra ir apmēram 10 °C, vasarā tā nepārsniedz 23 °C. Laiks ir mākoņains un lietains. Vidējais nokrišņu daudzums gadā: 1.000 – 2.500 mm.

Pēdējos gados nokrišņu daudzums un vēja stiprums ir palielinājies un ir izraisījis plūdus un zemes nogruvumus. Tiek apdraudētas neskaitāmās mājiņas, kas celtas stāvajās nogāzēs.[62]

Iedzīvotāji[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: Turki un Sekulārisms Turcijā

2007. gadā Turcijā bija 70,5 miljoni iedzīvotāju un iedzīvotāju skaita pieaugums gadā ir 1,04%. Vidējā Turcijas apdzīvotība (iedzīvotāju skaits uz vienu kvadrātkilometru) ir 92; lauku rajonos viszemākā apdzīvotība ir 11 cilvēki uz kvadrātkilometru, bet visapdzīvotākajā Stambulas ilā — 2.420 cilvēki uz kvadrātkilometru. Turcijas pilsētās dzīvo 70,5% no visiem iedzīvotājiem. Aptuveni puse iedzīvotāju ir jaunāki par 28 gadiem, bet cilvēki darbspējīgā vecumā, t.i. 15-64 gadus veci ir 66,5% no visiem iedzīvotājiem. Vecumā līdz 14 gadiem ir 26,4% iedzīvotāju, bet virs 65 gadiem — 7,1%.[63] Saskaņā ar Turcijas oficiālo statistiku, 2005. gadā vīriešu vidējais dzīves ilgums bija 68,9 gadi un sieviešu — 73,8 (vidējais — 71,3).[64]

Vecumā no 6 līdz 15 gadiem pamatizglītība ir bezmaksas un obligāta. Izglītotības īpatsvars pavisam ir 87,4% (vīriešiem 95,3%, sievietēm 79,6%).[65] Izglītības zemais līmenis saistīts ar to, ka valsts dienvidaustrumos, kur pārsvarā dzīvo arābi un kurdi, joprojām ļoti svarīgas ir feodālās tradīcijas.[66]

Turcijas konstitūcijas 66. pants nosaka, ka turks ir jebkurš, kas „saistīts ar Turcijas valsti pilsonībā.” Līdz ar to, vārdam turks ir divējāda nozīme — ar to var tikt apzīmēts Turcijas pilsonis, kā arī piederošais turku tautībai. Turcijā citas lielākās minoritātes ir kurdi, čerkesi, zazi, čigāni, arābi un trīs oficiāli atzītās minoritātes (saskaņā ar Lozannas līgumu) — grieķi, armēņi un ebreji. Lielākā minoritāte ir kurdi, kas ir atšķirīgas etniskās izcelsmes iedzīvotāji, galvenokārt Turcijas dievidaustrumos. Turcijas oficiālais viedoklis ir tāds, ka kurdi nav minoritāte, bet no turku nācijas neatdalāms elements.[67] Minoritātes, izņemot oficiālās, nebauda kādas īpašas privilēģijas un, sakarā ar to, ka vārdam minoritāte Turcijā ir ļoti emocionāla pieskaņa, šo minoritāšu kultūra tiek iespējami sapludināta ar kopējo valsts kultūru. Neskatoties uz to, ka valsts kultūra ir diezgan vienveidīga, pastāv atšķirības, saskaņā ar dažādām turku senajām tradīcijām. Nav pieejami precīzi dati par iedzīvotāju iedalījumu, jo Turcijas statistikā netiek vākti un apkopoti dati par cilvēku tautību un reliģisko piederību.[68]

Sakarā ar lielo darbaspēka trūkumu Eiropā pēc Otrā pasaules kara, ievērojams skaits turku devās strādāt uz Rietumeiropu (galvenokārt uz Vāciju). Tā Eiropā izveidojās liels daudzums turku emigrantu un tika izveidotas lielas diasporas. Mūsdienās arī pati Turcija ir galamērķis daudziem emigrantiem. Uz Turciju pārceļas liels skaits iedzīvotāju no citām islāma valstīm, jo Turcija ir ES kandidātvalsts un tā viņi varēs iekļūt Eiropā.[69]

Vienīgā oficiālā valsts valoda visā Turcijas teritorijā ir turku valoda. Nav pieejami precīzi dati par iedzīvotāju valodām tādu pašu iemeslu dēļ, kāds minēts augstāk par reliģiju un tautību.[68] Tomēr oficiālā valsts televīzija TRT raida arī dažos citos dialektos un arābu, bosniešu, zazu, čerkesu un kurdu valodās.[70]

Vairums (99,8%) Turcijas iedzīvotāju uzskatāmi par musulmaņiem,[71] no kuriem vairāk kā 75% pieder sunnītiem. Aptuveni 20% no musulmaņiem pieder šiītu alevītu virzienam.[72] Populārā hanafītu sunnītu skola tiek atbalstīta arī no valsts puses ar Reliģisko lietu ministrijas palīdzību (turku: Diyanet İşleri Başkanlığı) un tai pakļautas visas mošejas un reliģiskie darbinieki. Pārējie iedzīvotāji ir kristieši (galvenokārt grieķu pareizticīgie, armēņu apustuliskie un sīriešu pareizticīgie), jūdaisti un jezidisti.[73]

Turcijā ir ļoti spēcīga sekulārsima kustība un ideju aizstāvība. Neskatoties uz to, ka valsts neatbalsta kādu konkrētu reliģiju, tā pastāvīgi uzrauga reliģisko organizāciju darbību. Konstitūcija garantē valsts iedzīvotāju tiesības brīvi izvēlēties reliģiju un reliģiskās institūcijas aizsargā likums. Konstitūcija aizliedz reliģiskajām organizācijām iesaistīties valsts lietu risināšanā un politikā (piemēram organizējot partiju), kā arī ir aizliegta reliģisko skolu darbība. Nevienai partijai nav atļauts atbalstīt kādu konkrētu reliģiju vai paust kādas ticības uzskatus, bet atsevišķas konservatīvas partijas cenšas to darīt.[12] Turcijā ar likumu ir aizliegts ēkās, kurās atrodas valsts iestādes, skolas un universitātes, valkāt hidžabu (lakatu) un citus ticību apliecinošus vai reliģijai raksturīgus apģērbus vai to elementus.[74] Likuma atbilstību universālajām cilvēka tiesībām apstiprina arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums Lejlas Šahinas prasībā pret Turciju.[75]

Turcijas lielākās pilsētas pēc iedzīvotāju skaita
Vieta Centrālā pils. Ils Iedz. Vieta Centrālā pils. Ils Iedz.
skatīt  diskusija  labot

Stambula
Stambula

1 Stambula Stambulas 12,573,836 11 Dijarbakira Dijarbakiras 1,460,714
2 Ankara Ankaras 4,466,756 12 Izmita Kodžaeli 1,437,926
3 Izmira Izmiras 3,739,353 13 Antakja Hatajas 1,386,224
4 Bursa Bursas 2,439,876 14 Manisa Manisas 1,319,920
5 Adana Adanas 2,006,650 15 Samsuna Samsunas 1,228,959
6 Konja Konjas 1,959,082 16 Kajseri Kajseri 1,165,088
7 Antalja Antaljas 1,789,295 17 Balikesira Balikesiras 1,118,313
8 Mersina Mersinas 1,595,938 18 Kahramanmaraša Kahramanmarašas 1,004,414
9 Gaziantepa Gaziantepas 1,560,023 19 Vana Vanas 979,671
10 Šanliurfa Šanliurfas 1,523,099 20 Ajdina Ajdinas 946,971
Iedzīvotāju skaits pēc 2007. gada statistikas datiem.[76]


Kultūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: Turcijas kultūra un Turcijas mediji
Orhans Pamuks, 2006. gada Nobela literatūras prēmijas ieguvējs.

Turcijā ir ļoti daudzveidīga kultūra, kas ir tjurku, Anatolijas, osmaņu (grieķu-romiešu un islāma kultūras sajaukums) un Rietumu kultūru elementu sajaukums ar tradīcijām, kuras aizsāktas līdz ar Osmaņu impērijas rietumniecisko virzību, kas turpinās arī mūsdienās. Šāds kultūru sajaukums veidojies turku migrācijas laikā no Centrālāzijas uz Rietumiem, turkiem sastopoties ar citām kultūrām.[77][78] Tā kā Turcija ir veiksmīgi pārtapusi no agrākās reliģiskās Osmaņu impērijas par modernu nācijas valsti, kurā strikti nodalīta valsts un reliģija, radušās izteiktas mākslas izpausmes metodes. Republikas pirmajos gados valdība ievērojamus līdzekļus ieguldīja lietišķajā mākslā, muzejos, teātros un arhitektūrā. Sakarā ar to, ka jaunās turku identitātes noteikšanā ievērojamu lomu spēlēja vairāki vēsturiski apstākļi, turku kultūra ir „modernizācijas” un rietumnieciskuma centienu produkts, kas tiek kombinēts ar nepieciešamību saglabāt tradicionālās reliģiskās un vēsturiskās vērtības.[77]

Turcijas mūzika un literatūra ir izcils paraugs dažādu kultūru sajaukumam. Turcijā ir populāri dažādi mūzikas žanru veidi: no arabeskas līdz hip-hopam, un mūsdienu Turcijas mūzikas žanru veidošanās pamatā ir Centrālāzijas turku, islāma un eiropiešu tradīciju apvienojums, kas radās Osmaņu impērijas un islāma saskarē ar Eiropu.[79] Osmaņu impērijas pastāvēšanas laikā turku literatūru ietekmēja persiešu un arābu literatūra, bet impērijas pastāvēšanas pēdējos gados izteiktāka kļuva turku tautiskā un rietumu literatūras ietekme. Kultūru sajaukums dažkārt tiek arī īpaši dramatizēts, piemēram, 2006. gada Nobela literatūras prēmijas ieguvēja Orhana Pamuka darbā minētajā „kultūru sadursmes un saplūšanas jaunie simboli”.[80]

Dolmabahčes pils Stambulā.

Vairāku gadsimtu ilgo unikālo tradīciju sajaukumu apliecina arī Turcijā esošie arhitektūras elementi. Papildus tradicionālajiem bizantiešu arhitektūras elementiem, kas atrodami visā Turcijas teritorijā, ir saglabājušies daudzi osmaņu arhitektūras paraugi, kas attēlo vietējo un islāma tradīciju sajaukumu visās bijušās Osmaņu impērijas teritorijās. Turcijas arhitektūru kopš 18. gs. stipri ietekmējusi rietumu kultūra un tas redzams vairākos paraugos: Sultāna Ahmeda mošeja un Dolmabahčes pils.[81]

Sports[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turcijā populārākais sporta veids ir futbols.[82] Slaveni Turcijas futbola klubi ir Stambulas "Galatasaray", Stambulas "Fenerbahče" un Stambulas "Beşiktaş". 2000. gadā "Galatasaray" klubs, izcīnot UEFA kausu un Superkausu, nostiprināja savas pozīcijas kā ievērojams Eiropas futbola klubs. Divus gadus vēlāk 2002. gada Pasaules kausa finālturnīrā Turcijas futbola izlase ieguva trešo vietu, savukārt 2008. gada Eiropas čempionātā izlase iekļuva pusfinālā, kur piekāpās Vācijas futbola izlasei. Ataturka Olimpiskajā stadionā Stambulā notika 2005. gada UEFA Čempionu līgas fināls, bet Šikri Saradžoglu stadionā Stambulā notika 2009. gada UEFA kausa fināls.

Citi ļoti populāri sporta veidi ir basketbols un volejbols. Turcijā notika EuroBasket 2001 un notiks 2010. gada FIBA Pasaules čempionāts. Vīriešu basketbola izlase ierindojās otrajā vietā EuroBasket 2001 un sasniedza ceturdaļfinālu 2006. gada FIBA Pasaules čempionātā; turpretim Stambulas "Efes Pilsen" ieguva Korāča kausu 1996. gadā, ierindojās otrajā vietā Saporta kausa izcīņā 1993. gadā un aizkļuva līdz Final Four Eirolīgā un Suprolīgā 2000. un 2001. gadā.[83] Turku basketbolisti tādi kā Mehmets Okurs un Hidajets Turkoglu ir arī bijuši sekmīgi NBA. Sieviešu volejbola komandas, proti Stambulas "Eczacıbaşı Zentiva" un Stambulas "VakıfBank Güneş Sigorta", ir ieguvušas vairākus Eiropas čempionātu titulus un medaļas.

Kopš osmaņu laikiem tradicionāls turku sporta veids ir cīņa eļļā (turku: Yağlı güreş).[84] Edirnē notiek gadskārtējais "Kirkpinar" cīņas eļļā turnīrs kopš 1361. gada.[85] Starptautiskie cīkstēšanās stili, ko reglamentē FILA, piemēram, brīvā stila cīņa un klasiskā cīņa arī ir populāri, ar daudziem Eiropas, Pasaules un Olimpisko spēļu čempionātu tituliem, kurus ieguvuši turku cīkstoņi gan individuāli, gan kā valsts komanda.[86] Vēl viens nozīmīgs sporta veids, kurā turki ir starptautiski veiksmīgi ir svarcelšana; kā turku svarcēlāji, gan vīrieši, gan sievietes, ir lauzuši daudzus pasaules rekordus un ieguvuši vairākus Eiropas,[87] Pasaules un Olimpisko spēļu[88] čempionāta titulus. Naims Sulejmanoglu un Halils Mutlu ir sasniegušas leģendāro statusu kā vieni no nedaudzajiem svarcēlājiem, kuri ir ieguvuši trīs zelta medaļas trīs Olimpiskajās spēlēs.


Motoru sports ir kļuvis populārs pēdējā laikā, īpaši ņemot vērā to, ka Turcijas rallijs tika iekļauts FIA Pasaules Čempionāta rallijā kalendārā 2003. gadā,[89] un Turcijas Grand Prix iekļaušana Formula 1 sacīkšu kalendārā 2005. gadā.[90] Citi svarīgi gadskārtēji motoru sporta pasākumi, kas notiek Stambulas trasē ir MotoGP Turcijas Grand Prix, FIA Pasaules salonautomobiļu čempionāts, GP2 sēriāls un Lemānas sēriāls. Laiku pa laikam Stambulā un Antālijā arī notiek F1 motorkuteru sacīkstes čempionāta Turcijas posms; savukārt Red Bull gaisa sacīkšu pasaules seriāla Turcijas posms, gaisa sacīkšu turnīrs, kas notiek Zelta ragā Stambulā. Sērfošana, snovbords, skeitbords, planēšana un citi ekstrēmi sporta veidi ar katru gadu kļūst aizvien populārāki.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. The World Bank: World Economic Indicators Database. Population 2008. Data for the year 2008. Last revised on jūlijā 1, 2009.
  2. 2,0 2,1 Turkey. International Monetary Fund. Atjaunināts: 2009-10-01.
  3. 3,0 3,1 3,2 Mango, Andrew (2000). Ataturk. Overlook. ISBN 1-5856-7011-1.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 Shaw, Stanford Jay un Kural Shaw, Ezel (1977). History of the Ottoman Empire and Modern Turkey. Cambridge University Press. ISBN 0-5212-9163-1.
  5. American Heritage Dictionary (2000). Turk. Houghton Mifflin Company. Atjaunināts: 2006-12-27.
  6. Online Etymology Dictionary (2001). Online Etymology Dictionary – "Turk". etymonline.com. Atjaunināts: 2006-12-07.
  7. Growth in United Nations membership (1945–2005). United Nations (2006-07-03). Atjaunināts: 2006-10-30.
  8. Huston, James A. (1988). Outposts and Allies: U.S. Army Logistics in the Cold War, 1945–1953. Susquehanna University Press. ISBN 0-941664-84-8.
  9. "Timeline: Cyprus". British Broadcasting Corporation. 2006-12-12. Atjaunināts: 2006-12-25.
  10. Hale, William Mathew (1994). Turkish Politics and the Military. Routledge, UK. ISBN 0-4150-2455-2.
  11. 11,0 11,1 Nas, Tevfik F. (1992). Economics and Politics of Turkish Liberalization. Lehigh University Press. ISBN 0-934223-19-X.
  12. 12,0 12,1 Ali Çarkoğlu (2006). Religion and Politics in Turkey. Psychology Press. ISBN 978-0-415-34831-7.
  13. Turkish Directorate General of Press and Information (2001-10-17). Turkish Constitution. Turkish Prime Minister's Office. Atjaunināts: 2006-12-16.
  14. "Profile: Kemal Derviş". BBC. 2002-08-12. Atjaunināts: 2006-12-14.
  15. "UN post for Turkish ex-minister". BBC. 2005-04-27. Atjaunināts: 2006-12-14.
  16. 16,0 16,1 16,2 Turkish Directorate General of Press and Information (2004-08-24). Political Structure of Turkey. Turkish Prime Minister's Office. Atjaunināts: 2006-12-14.
  17. "Euro court backs Turkey Islamist ban". BBC. 2001-07-31. Atjaunināts: 2006-12-14.
  18. "Turkey's Kurd party ban criticised". BBC. 2003-03-14. Atjaunināts: 2006-12-14.
  19. Hardy, Roger (2002-11-04). "Turkey leaps into the unknown". BBC. Atjaunināts: 2006-12-14.
  20. Rainsford, Sarah (2007-11-02). "Turkey awaits AKP's next step". BBC. Atjaunināts: 2007-07-23.
  21. Chronology of Turkey-EU relations. Turkish Secretariat of European Union Affairs. Atjaunināts: 2006-10-30.
  22. Interview with European Commission President Jose Manuel Barroso on BBC Sunday AM (PDF). European Commission (2006-10-15). Atjaunināts: 2006-12-17.
  23. Mardell, Mark (2006-12-11). "Turkey's EU membership bid stalls". BBC. Atjaunināts: 2006-12-17.
  24. O'Toole, Pam (2003-03-26). "Turkey's fears of Kurdish resurgence". BBC. Atjaunināts: 2006-12-17.
  25. BBC: Turkish MPs back attacks in Iraq
  26. Bal, Idris (2004). Turkish Foreign Policy In Post Cold War Era. Universal Publishers. ISBN 1-5811-2423-6.
  27. U.S. Department of State: Country Report on Human Rights Practices in Armenia: Respect for Human Rights. Section 1, a.
  28. "Q&A Armenian 'genocide'". BBC. 2006-10-12. Atjaunināts: 2006-12-29.
  29. 29,0 29,1 29,2 Latvijas Republikas Ārlietu Ministrija: Latvijas un Turcijas attiecības
  30. Turcijas vēstniecība: Par vēstniecību
  31. 31,0 31,1 Turkish General Staff (2006). Turkish Armed Forces Defense Organization. Turkish Armed Forces. Atjaunināts: 2006-12-15.
  32. Economist Intelligence Unit:Turkey, p.23 (2005)
  33. United Nations High Commissioner for Refugees (UNHCR), Directorate for Movements of Persons, Migration and Consular Affairs - Asylum and Migration Division (jūlijā 2001). Turkey/Military service (PDF). UNHCR. Atjaunināts: 2006-12-27.
  34. Economist Intelligence Unit:Turkey, p.22 (2005)
  35. US Department of Defense (2002-07-11). DoD, Turkey sign Joint Strike Fighter Agreement. US Department of Defense. Atjaunināts: 2006-12-27.
  36. Economist Intelligence Unit:Turkey, p.23 (2005)
  37. Turkish General Staff (2006). Brief History of ISAF. Turkish Armed Forces. Atjaunināts: 2006-12-16.
  38. "Turkish troops arrive in Lebanon". British Broadcasting Corporation. 2006-10-20. Atjaunināts: 2006-12-14.
  39. "Turkish general vows to rout PKK". British Broadcasting Corporation. 2006-08-26. Atjaunināts: 2006-12-08.
  40. 40,0 40,1 Turkey's army defends secularism ahead of elections- Yahoo! News, Monday 27 augustā 2007
  41. Turkish Statistical Institute (2008). 2007 Census,population living in cities. Turkish Statistical Institute. Atjaunināts: 2008-01-21.
  42. CIA World Factbook: Developed Countries (DCs)
  43. "Turkish quake hits shaky economy". British Broadcasting Corporation. 1999-08-17. Atjaunināts: 2006-12-12.
  44. "'Worst over' for Turkey". British Broadcasting Corporation. 2002-02-04. Atjaunināts: 2006-12-12.
  45. World Bank (2005). Turkey Labor Market Study (PDF). World Bank. Atjaunināts: 2006-12-10.
  46. OECD Reviews of Regulatory Reform - Turkey: crucial support for economic recovery : 2002. Organisation for Economic Co-operation and Development. 2002. ISBN 92-64-19808-3.
  47. 47,0 47,1 Jorn Madslien (2006-11-02). "Robust economy raises Turkey's hopes". British Broadcasting Corporation. Atjaunināts: 2006-12-12.
  48. Turkish Statistical Institute (2006-12-11). GNP and GDP as of septembrī 2006 (DOC). Turkish Statistical Institute. Atjaunināts: 2006-12-11.
  49. 49,0 49,1 World Bank (2005). Data and Statistics for Turkey. World Bank. Atjaunināts: 2006-12-10.
  50. Anadolu Agency (AA) (2006-01-27). "Tourism statistics for 2005". Hürriyet. Atjaunināts: 2006-12-10.
  51. "Turkey knocks six zeros off lira". British Broadcasting Corporation. 2004-12-31. Atjaunināts: 2006-12-11.
  52. 52,0 52,1 Turkish Statistical Institute (2006-11-30). Foreign Trade Statistics as of oktobrī 2006. Turkish Statistical Institute. Atjaunināts: 2006-12-11.
  53. Bartolomiej Kaminski; Francis Ng (2006-05-01). Turkey's evolving trade integration into Pan-European markets. World Bank. Atjaunināts: 2006-12-27.
  54. Turkish Exporters Assembly (2007-01-01). "Exports for 2006 stand at 85.8 billion USD". Hürriyet. Atjaunināts: 2007-01-01.
  55. Xinhua (2008-01-02). "Turkey puts 2008 export target at 125 bln dollars". peopledaily. Atjaunināts: 2008-01-02.
  56. Central Bank of the Republic of Turkey (2008). Foreign Direct Investments in Turkey by sectors. Central Bank of Turkey. Atjaunināts: 2008-01-15.
  57. 57,0 57,1 US Library of Congress. Geography of Turkey. US Library of Congress. Atjaunināts: 2006-12-13.
  58. UN Demographic Yearbook, accessed April 16, 2007
  59. 59,0 59,1 59,2 Turkish Ministry of Tourism (2005). Geography of Turkey. Turkish Ministry of Tourism. Atjaunināts: 2006-12-13.
  60. NASA - Earth Observatory (2001). Mount Ararat (Ağrı Dağı), Turkey. NASA. Atjaunināts: 2006-12-27.
  61. Brief Seismic History of Turkey. University of South California, Department of Civil Engineering. Atjaunināts: 2006-12-26.
  62. Turkish State Meteorological Service (2006). Climate of Turkey. Turkish State Meteorological Service. Atjaunināts: 2006-12-27.
  63. Turkish Statistical Institute (2008). 2007 Census,population statistics in 2007. Turkish Statistical Institute. Atjaunināts: 2008-01-21.
  64. Anadolu Agency (AA) (2006-12-03). "Life expectancy has increased in 2005 in Turkey". Hürriyet. Atjaunināts: 2006-12-09.
  65. Turkish Statistical Institute (2004-10-18). Population and Development Indicators - Population and education. Turkish Statistical Institute. Atjaunināts: 2006-12-11.
  66. Jonny Dymond (2004-10-18). "Turkish girls in literacy battle". British Broadcasting Corporation. Atjaunināts: 2006-12-11.
  67. Neatkarīgā Rīta avīze Latvijai: NATO valsti Turciju ceļā uz ES nebiedē latiņa, bet nenoteiktība 2008.03.03
  68. 68,0 68,1 Extra, Guus un Gorter, Durk (2001). The other languages of Europe: Demographic, Sociolinguistic and Educational Perspectives. Multilingual Matters. ISBN 1-85359-509-8.
  69. Kirişçi, Kemal (novembrī 2003). Turkey: A Transformation from Emigration to Immigration. Center for European Studies, Bogaziçi University. Atjaunināts: 2006-12-26.
  70. Turkish Directorate General of Press and Information (2003). Historical background of radio and television broadcasting in Turkey. Turkish Prime Minister's Office. Atjaunināts: 2006-08-10.
  71. Social values, Science and Technology (PDF) (English). Eurobarometer (jūnijā 2005). Atjaunināts: 2006-12-19.
  72. Shankland, David (2003). The Alevis in Turkey: The Emergence of a Secular Islamic Tradition. Routledge (UK). ISBN 0-7007-1606-8.
  73. United Nations Population Fund (2006). Turkey - A Brief Profile. United Nations Population Fund. Atjaunināts: 2006-12-27.
  74. "The Islamic veil across Europe". British Broadcasting Corporation. 2006-11-17. Atjaunināts: 2006-12-13.
  75. European Court of Human Rights (2005-11-10). Leyla Şahin v. Turkey. ECHR. Atjaunināts: 2006-11-30.
  76. REPUBLIC OF TURKEY, PRIME MINISTRY TURKISH STATISTICAL INSTITUTE (TURKSTAT): Province populations in Turkey according to the 2007 official census.
  77. 77,0 77,1 Kaya, İbrahim (2003). Social Theory and Later Modernities: The Turkish Experience. Liverpool University Press. ISBN 0-85323-898-7.
  78. Royal Academy of Arts (2005). Turks - A Journey of a Thousand Years: 600–1600. Royal Academy of Arts. Atjaunināts: 2006-12-12.
  79. Cinuçen Tanrıkorur. The Ottoman music. www.turkmusikisi.com. Atjaunināts: 2006-12-12.
  80. "Pamuk wins Nobel Literature prize". British Broadcasting Corporation. 2006-10-12. Atjaunināts: 2006-12-12.
  81. Goodwin, Godfrey (2003). A History of Ottoman Architecture. Thames & Hudson. ISBN 0-500-27429-0.
  82. Burak Sansal (2006). Sports in Turkey. allaboutturkey.com. Atjaunināts: 2006-12-13.
  83. Historic achievements of the Efes Pilsen Basketball Team
  84. Burak Sansal (2006). Oiled Wrestling. allaboutturkey.com. Atjaunināts: 2006-12-13.
  85. Kırkpınar Oiled Wrestling Tournament: History
  86. FILA Wrestling Database
  87. Turkish Weightlifting Federation: List of European (Avrupa) records by male and female weightlifters
  88. Turkish Weightlifting Federation: List of World (Dünya) and Olympic (Olimpiyat) records by male and female weightlifters
  89. WRC Rally of Turkey: Brief event history
  90. BBC Sport: Formula 1 circuit guide: Istanbul, Turkey

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]